Gausīgie ierāvēji

Burvīgais profils

Kalifieņu ir maz. Pēc dziņām, instinktiem un balss saišu sakārtojuma sievietes ir dzimušas Šeherezādas. Sim­tiem tūkstošu vezīru meitas ik dienas stāsta saviem sul­tāniem tūkstoš un vienu pasaku. Bet daža laba no viņām tik un tā dzīvi beigs cilpā, ja neuzmanīsies.

Un tomēr es dzirdēju teiksmu par kādu sieviešu dzi­muma kalifu. Gluži tūkstoš un vienas nakts pasaka tā nav, jo tajā darbojas Pelnrušķīte, kas savu trauku lupatu plivināja pavisam citā ērā un zemē. Tātad, ja jums nav iebildumu pret sajauktiem datiem (kuri, kā tas galu galā izrādās, vēstījumam piešķir austrumniecisku kolorītu), mēs varam sākt.

Ņujorkā ir kāda veca, veca viesnīca. Jūs esat redzējis tās kokdzelumus žurnālos. Tā bija celta — paga, paga! — vēl tajos laikos, kad aiz Četrpadsmitās ielas vēl nekā nebija — vienīgi senā indiāņu taka uz Bostonu un Hammeršteina birojs. Drīz savu mūžu nodzīvojušo mitekli nojauks. Un, kad noārdīti tiks stiprie mūri un ķieģeļi dārdēdami brāzīsies lejup pa gružvadiem, iedzīvotāji ba­riem pulcēsies apkārtējos stūros un apraudās sena, iemī­ļota pagātnes pieminekļa nopostīšanu. Lokālpatriotisms Jaunbagdādē ir stiprs; un visvairāk asaru lies un par svētuma apgānītājiem visskaļāk gaudīsies vīrs (dzimis un audzis Terehotā), kura lolotās atmiņas par veco vies­nīcu aprobežojas ar to, ka 1873. gadā viņu tur izraidīja no brīvbrokastu bufetes.

Šajā hotelī allaž apmetās misis Megija Brauna. Misis Brauna bija kārna gadus sešdesmit veca sieviete, kas nēsāja galīgi noplukušas melnas drānas un rokassomiņu, acīmredzot izgatavotu no tā pirmdzīvnieka ādas, kuru Ādams nolēma nosaukt par aligatoru. Viņa vienmēr aiz­ņēma mazu augšstāva istabiņu, kurā ne vien gulēja, bet arī pieņēma apmeklētājus, un maksāja par to divus do­lārus dienā. Un aizvien, kamēr viņa tur uzturējās, pie viņas ik dienas ieradās daudzi steidzīgi cilvēki ar bažīgu izteiksmi asajās sejās un sekundēs iedalītu laiku. Jo Megija Brauna tika uzskatīta par trešo bagātāko sievieti pasaulē, un šie norūpējušies džentlmeņi bija tikai Ņujor­kas turīgākie mākleri un veikalnieki, kas tīkoja dabūt sīkus aizdevumus piecu sešu miljonu apmērā no šīs ap­bružātās vecās lēdijas ar aizvēsturisko rokassomu.

Par stenogrāfisti un mašīnrakstītāju «Akropoles» vies­nīcā (Te nu bija! Esmu izpļāpājis tās nosaukumu!) strā­dāja mis Aida Beitsa. Viņa bija palieka no grieķu klasi­kas. Viņas izskatam nebija ne mazākās vainas. Viens veclaiku kavalieris, parādot kādai dāmai cieņu, ir teicis: «Viņu mīlēt nozīmēja iegūt pamatīgu vispārēju izglītību.» Nu, bet pat tikai acu pamielošana pie mis Beitsas tumša­jiem matiem un spodri baltās blūzītes bija līdzvērtīga jebkuras Savienoto Valstu neklātienes skolas pilnam kur­sam. Rakstīdama man dažreiz šo to ar mašīnu, viņa at­teicās pieņemt naudu avansā un sāka mani tādēļ uzskatīt par tādu kā draugu vai aizbildināmo. Viņa pastāvīgi bija laipna un labsirdīga, un viņas klātbūtnē pat neviens krāsu fabrikas ceļojošais aģents vai kažokādu iepircējs nekad nebija uzdrošinājies pārkāpt labas uzvedības robežas. Viss «Akropoles» personāls, sākot ar īpašnieku, kas dzīvoja Vīnē, un beidzot ar vecāko šveicaru, kurš sešpadsmit gadus bija saistīts pie gultas, būtu bez vilcināšanās me­ties viņu aizstāvēt.

Kādu dienu, iedams garām mis Beitsas mazajam remingtonārijam, es viņas vietā ieraudzīju kādu citu meln­matainu štata vienību — nepārprotami sieviešu dzi­muma — ar abiem rādītājpirkstiem dauzām taustiņus. Prātodams par visa laicīgā nepastāvību, es turpināju savu ceļu. Nākamajā dienā uz divām nedēļām aizbraucu at­vaļinājumā. Atgriezies es storēju cauri «Akropoles» vesti­bilam un, izjuzdams siltu atkalredzēšanās prieku, ierau­dzīju mis Beitsu — tikpat grieķisku, laipnu un nevaino jamu kā vienmēr — pašlaik uzliekam rakstāmmašīnai pārvalku. Bija pienākušas darba dienas beigas, taču viņa mani ieaicināja uz dažām minūtēm pasēdēt diktētāja krēslā. Savu prombūtni un atgriešanos «Akropoles» vies­nīcā mis Beitsa izskaidroja sekojošos vai tiem līdzīgos vārdos:

— Nu, cilvēk, kā ienāk prātā stāsti?

— Diezgan kārtīgi, — es atbildēju. — Apmēram tāpat, kā tie aiziet tautā.

— Nožēloju, — viņa sacīja. — Stāstam ir pats galve­nais, lai tas būtu labā mašīnrakstā. Jums taču bija grūti iztikt bez manis, vai ne?

— Neviena, — es sacīju, — ko jebkad esmu pazinis, neprot salikt pa vietām jostas sprādzes, semikolus, hoteļa viesus un matadatas tik labi kā jūs. Bet jūs jau arī bijāt projām. Vēl nesen es jūsu krēslā redzēju piparmētru— pepsīna košļājamās gumijas paciņu.

— Es jau būtu jums par to pastāstījusi, — mis Beitsa sacīja, — ja vien jūs nebūtu mani pārtraucis.

Jūs, protams, zināt par Megiju Braunu, kas apmetas šeit. Viņai, lūk, pieder četrdesmit miljoni dolāru. Viņa dzīvo Džersijā desmitdolāru dzīvoklī. Viņai vienmēr klāt ir vairāk skaidras naudas nekā pusducim viceprezidenta amata kandidātu no uzņēmēju aprindām. Nezinu, vai viņa to nēsā vai nenēsā zeķē, bet zinu, ka viņa ir varen populāra tajā pilsētas daļā, kur pielūdz zelta teļu.

Nu, un pirms pāris nedēļām misis Brauna apstājas pie durvīm un blenž uz mani veselas desmit minūtes. Es sēžu sāniski pret viņu, izsizdama kādam jaukam večukam no Tonopas vairākus norakstus vara raktuvju lietā. Bet es vienmēr redzu visu, kas notiek man apkārt. Kad esmu iegrimusi darbā, es varu redzēt caur sānu ķemmēm; un, atstājusi blūzes mugurpusē neaizpogātu vienu pogu, spēju samanīt, kas stāv aiz manis. Es neskatījos apkārt, jo nopelnu astoņpadsmit līdz divdesmit dolārus nedēļā, un man nebija nekādas vajadzības to darīt.

Tovakar, darba dienai beidzoties, viņa atsūta man pa­kaļ, lai es uzkāpjot viņas numurā. Gaidīju, ka man vaja­dzēs uzklabināt ap divtūkstoš vārdu garu parādzīmju, ķīlu un līgumu sarakstu ar izredzēm dabūt par to desmit centus lielu dzeramnaudu; bet es tomēr gāju. Nu, cilvēk, es, protams, biju pārsteigta. Vecā Megija Brauna bija kļuvusi cilvēcīga.

«Bērns,» viņa saka, «jūs esat visskaistākais radījums, kādu es savā mūžā jebkad esmu redzējusi. Gribu, lai jūs pamestu savu darbu un pārnāktu dzīvot pie manis. Man nav ne radu, ne draugu,» viņa saka, «izņemot vīru un pāris dēlus, bet ne ar vienu no tiem es neuzturu nekādus sakarus. Tie ir pārmērīgi dārga nasta sūri grūti strādā­jošai sievietei. Gribu, lai jūs man būtu meitas vietā. Runā, ka es esot alkatīga un skopa, un avīzes raksta melus, ka es pati vārot sev ēst un mazgājot veļu. Tā nav taisnība,» viņa turpina. «Veļu es dodu mazgāt ārpus mājas, tikai mutautiņus, zeķes, apakšsvārkus, apkaklītes un tamlīdzī­gus sīkumus ne. Man ir četrdesmit miljoni dolāru skaidrā naudā, akcijās un obligācijās, kas ir izmantojamas mak­sājumiem tāpat kā Standard Oil priekšrocības akcijas labdarības bazārā. Esmu vientuļa veca sieviete, un man nepieciešama sabiedrība. Jūs esat visskaistākais cilvēk­bērns, kādu vien es jebkad esmu redzējusi,» viņa saka. «Vai jūs nāksiet dzīvot pie manis? Es viņiem parādīšu, vai es protu izdot naudu vai ne,» viņa saka.

Nu, cilvēk, ko jūs būtu darījis? Es, protams, piekritu. Un, patiesību sakot, man vecā Megija sāka patikt. Ne­pavisam ne to četrdesmit miljonu dēļ vai aiz tā, ko viņa varēja manis labā darīt. Es jau arī šai pasaulē biju pus­līdz vientuļa. Katram nepieciešams kāds, ar kuru pār­spriest par sāpēm kreisajā plecā vai par to, cik ātri novalkājas lakkurpes, kad tās sāk plaisāt. Un tādas lietas taču nevar pārrunāt ar vīriešiem, ko sastop hoteļos, « viņi tik tādas izdevības vien meklē.

Tāpēc es atstāju darbu viesnīcā un devos līdzi misis Braunai. Viņa tik tiešām šķita kā uzburta uz mani. Viņa mēdza manī noraudzīties vai pusstundu no vietas, kad es sēdēju un lasīju vai apskatīju žurnālus.

Vienreiz es viņai saku: «Misis Brauna, varbūt es jums atgādinu kādu mirušu radinieku vai bērnības draudzeni? Esmu ievērojusi, ka laiku pa laikam jūs diezgan pamatīgi nopētāt mani.»

«Jūsu seja,» viņa saka, «ir gluži tāda pati kā vienai ma­nai dārgai draudzenei — vislabākajai draudzenei, kāda man jebkad ir bijusi. Bet jūs, bērns, jau arī pati man patīkat,» viņa saka.Un paklau, cilvēk, ko gan, pēc jūsu domām, viņa iz­darīja? Atvilga kā mākslīga sproga Koniailendas bangā. Viņa aizveda mani pie smalkas modistes un lika mani apģērbt ā la carte — lai maksā ko maksādams. Pasūtī­jums bija steidzams, tāpēc madāma aizslēdza salona dur­vis un lika visus savus padotos pie darba.

Tad mēs pārcēlāmies uz — kā jūs domājat, uz ku­rieni? — nē; miniet par jaunu — pareizi — uz Bontona viesnīcu. Mums bija sešistabu apartaments, un tas mak­sāja simt dolāru dienā. Pati redzēju rēķinu. Es sāku iemīlēt šo veco lēdiju.

Un tad, cilvēk, kad man sāka piegādāt tērpus — o, par tiem es jums nekā nestāstīšu, jūs tik un tā to nespētu saprast! Un es sāku viņu saukt par krustmāti Megiju. Jūs, protams, esat lasījis par Pelnrušķīti. Nu tas, ko teica Pelnrušķīte, kad princis uzlaikoja uz viņas kājas to devītā lieluma kristāla kurpīti, bija īsts neveiksminieces stāsts salīdzinājumā ar to, ko es sacīju pati.

Tad krustmāte Megija man saka, viņa man Bontonā sarīkošot sabiedrībā ievešanas banketu, kas likšot sarosī­ties visām vecajām holandiešu dižciltīgo dzimtām piektajā avēnijā.

«Sabiedrībā gan, krustmāt Megij, esmu bijusi arī ag­rāk,» es saku. «Bet vediet jau nu vien par jaunu. Taču ziniet,» es saku, «ka šis ir viens no smalkākajiem hote­ļiem visā pilsētā. Un ziniet, ka sadabūt kopā veselu varzu ievērojamu ļaužu nav nemaz tik viegli, ja, piedodiet, trūkst pieredzes.»

«Par to, bērns, neraizējieties,» krustmāte Megija saka. «Es neizsūtu ielūgumus, es izdodu pavēles. Man te būs piecdesmit viesu, kādus savākt kopā no jauna nebūtu iespējams nevienā citā pieņemšanā, ja vien to nerīkotu karalis Edvards vai Viljams Trevērzs Džeroms. Tie, pro­tams, ir vīrieši, un ikviens no viņiem vai nu ir aizņēmies no manis naudu, vai arī gatavojas to darīt. Vienam otram no viņiem sieva nenāks līdzi, bet labai tiesai būs arī tās.»

Kā man gribētos, kaut jūs būtu varējis piedalīties tajā banketā! Pusdienu servīze bija visa vienā zeltā un kris­tālā. Bez krustmātes Megijas un manis bija ieradušies ap četrdesmit vīriešu un astoņas lēdijas. Pasaules trešo ba­gātāko sievieti vairs nevarēja ne pazīt. Viņai mugurā bija jauna melna zīda kleita ar tik daudzām pērlītēm, ka tās grabēja gluži kā tā krusa, ko es reiz dzirdēju kapājam stiklu, kad biju palikusi pa nakti pie kādas meitenes, kura dzīvoja studijā mājas augšējā stāvā.

Un mans tērps! Paklau, cilvēk, stāstīt par to jums nozī­mētu par velti dzesēt muti. Tas bija viss vienās rokām darinātās mežģīnēs — tur, kur vispār kaut kas bija, — un maksāja trīssimt dolāru. Pati ar savām acīm redzēju rē­ķinu. Vīrieši visi bija vai nu plikgalvji, vai arī ar sir­miem deniņiem un nepārtraukti apšaudījās ar vieglprā­tīgām replikām par trim procentiem, Braienu un kokvil­nas ražu.

Pa kreisi no manis sēdēja kaut kas tāds, kas runāja kā baņķieris, bet pa labi — jauns puisis, kurš teicās esam laikraksta mākslinieks. Viņš bija vienīgais... nu, es taču gribēju jums pastāstīt kaut ko citu.

Kad pusdienas bija beigušās, mēs ar misis Braunu de­vāmies augšā uz savu apartamentu. Ejot pa gaiteņiem, mums visu laiku bija jālaužas cauri reportieru pūlim. Tā ir viena no tām neērtībām, ko sagādā nauda. Paklau, vai jūs gadījumā nepazīstat laikraksta mākslinieku, uzvārdā Leitrops, — liela auguma, ar skaistām acīm un prasmi nepiespiesti sarunāties? Nē, neatceros, kādā avīzē viņš strādā. Nu, neko darīt.

Kad mēs uzkļuvām augšā, misis Brauna tūlīt telefoniski pieprasa rēķinu. To atnesa, un tas bija par sešiem simtiem dolāru. Redzēju to pati savām acīm. Krustmāte Megija paģība. Uzdabūju viņu uz kušetes un attaisīju pērļu bru­ņas.

«Bērns,» viņa saka, atgriezusies šajā saulē, «kas tas tāds bija? Paaugstināta īre vai ienākumu nodoklis?»

«Tikai nelielas pusdienas,» es saku. «Nekas tāds, par ko būtu vērts uztraukties — tikpat kā ūdens pile jūras dzīlē. Neņemiet par pilnu un celieties tik augšā, ja vien jūs ar tām pašām jau nebūsiet cēlusies.»

Bet paklau, cilvēk, vai jūs zināt, ko darīja krustmāte Megija? Pazaudēja dūšu! Nākamajā rītā deviņos viņa izurdīja mani no tā Bontona hoteļa. Mēs devāmies uz kādu mēbelēto istabu īres namu Vestsaidas lejpusē. Viņa noīrēja īstabu ar ūdeni stāvu zemāk un gaismu stāvu augstāk. Pēc tam kad bijām pārvākušās, tur nebija redzams nekas vairāk kā tikai jauni, smalki tērpi ap pusotra tūkstoša dolāru vērtībā un viendegļa gāzes plīts.Krustmātei Megijai bija uznākusi pēkšņa sīkstulības lēkme. Manuprāt, katram kaut reizi mūžā kārtīgi jāsalaiž. Vīrietis savu prieku atrod glāzītē, sieviete apskurbi­nās ar drēbēm. Bet ar četrdesmit miljoniem dolāru — nu, paklau! Gribētu dabūt bildi no... taču, runājot par bil­dēm, vai jums kādreiz nav iznākušas darīšanas ar laik­raksta mākslinieku, kam uzvārds Leitrops — liela au .., O, es tak jau pirmīt jums to jautāju, vai ne? Viņš tajās pusdienās izturējās pret mani varen jauki. Viņam bija tieši tāda balss, kā man patīk. Viņš droši vien domāja, ka es mantošu daļu no krustmātes Megijas naudas.Nu, mister Cilvēk, man ar tām trim atslodzes dienām mājturībā bija diezgan. Krustmāte Megija bija sirsnīga kā vienmēr. Viņa mani gandrīz neizlaida no acīm. Bet atjaujiet man jums izstāstīt. Viņa bija badmira no Bad­miru ciema Badmiru apgabalā. Mūsu izdevumus viņa iero­bežoja uz septiņdesmit pieciem centiem dienā. Ēdienu mēs sev gatavojām turpat istabā. Tur nu es biju tikusi ar vis­modernākajiem apģērba gabaliem tūkstoš dolāru vērtībā, darīdama brīnumus uz viendegļa gāzes pavarda.

Kā jau teicu, trešajā dienā es aizlaidos no tā sprosta. Valkāt simts piecdesmit dolāru mājas tērpu ar Valansjēnas mežģīņu ielaidumu un tajā pašā laikā meistarot par piecpadsmit centiem nieru sautējumu bija pāri maniem spēkiem. Tāpēc es pieiet pie sienas skapja un uzģērbj pašu lētāko no misis Braunas pirktajām kleitām — to, kas man pašlaik mugurā, nav nemaz tik ļauni par septiņdesmit pieciem dolāriem, vai ne? Savas pašas drēbes es visas tiku atstājusi māsas dzīvoklī Brtiklinā.

«Misis Brauna, līdzšinējā «krustmāte Megija»,» es viņai saku, «taisos pārmaiņus izstiept kājas vienu pēc otras tādā veidā un virzienā, ka šis mājoklis no manis attālināsies pēc iespējas īsākā laikā. Neesmu naudas pielūdzēja, bet ir lietas, ko nevaru ciest. Varu paciest pat pasaku briesmoni, par kuru esmu lasījusi, ka viņš ar to pašu elpu atdzesē karstus putnus un sasilda aukstas pudeles. Bet svārstuli es nevaru ciest. Runā, ka jums esot četrdesmit miljoni dolāru — nu lai, mazāk jums nebūs nekad. Un es vēl sāku jūs pat iemīlēt,» es saku.

Bet citkārtējā krustmāte Megija spārdās, līdz viņai sāk birt asaras. Viņa piesola pārvākties uz smalku istabu ar divdegļu pavardu un tekošu ūdeni.

«Bērns, es esmu izdevusi šausmīgi daudz naudas,» viņa saka. «Mums kādu laiciņu būs jāpadzīvo taupīgāk. Jūs esat visskaistākais radījums, kādu manas acis jebkad ir skatījušas, un es negribu, ka jūs mani atstājat.»Nu, bet jūs mani redzat šeit, vai ne? Es taisnā ce]ā aizgāju uz «Akropoli», palūdzu atpakaļ savu vietu un to arī dabūju. Kā, jūs teicāt, jums veicoties ar rakstīšanu? Zinu, ka jūs diezgan daudz zaudējāt ar to, ka nebija ma­nis, kas stāstus pārraksta. Vai jums tos kādreiz arī ilus­trē? Un, starp citu, vai jūs gadījumā nepazīstat kādu laik­raksta mākslinieku... O, stāviet klusu! Zinu, to es jums jau jautāju. Gribētos zināt, kurā laikrakstā viņš strādā? Jocīgi, bet es nespēju atkratīties no domas, ka viņam ne prātā nenāca domas par naudu, par kuru viņam būtu varējušas rasties domas, ka es loloju domas mantot to no vecās Megijas Braunas. Ja vien es pazītu kādu no laik­rakstu redaktoriem, es...

No ieejas atskanēja viegli soļi. Ar savu pakauša ķemmi Aida Beitsa saskatīja, kas bija nācējs. Redzēju viņu, ga­tavo statuju, nosarkstam — brīnums, kādu pirms manis piedzīvojis vienīgi Pigmalions.

— Vai jūs mani neatvainotu? — jautāja man viņa — dievīgā lūdzēja, par kādu viņa kļuva. — Tas ir... tas ir misters Leitrops. Gribētos zināt, vai tiešām tā nebija nauda... es gribētu zināt, vai viņš galu galā...

Protams, mani ielūdza kāzās. Pēc ceremonijas es pa­vilku Leitropu sānis.

— Kā jūs, būdams mākslinieks, — es teicu, — nevarē­jāt iedomāties, kāpēc Megija Brauna tik stipri pieķērās bijušajai mis Beitsai? Es jums to parādīšu.

Jaunlaulātā bija ģērbusies vienkāršā, baltā kleitā, tikpat skaisti drapētā kā sengrieķu tērpi. Vienai no tām vītnēm, kas greznoja mazo viesistabu, es izrāvu dažas lapas, no­pinu no tām vainagu, uzliku to uz dzimušās Beitsas 1aistīgajiem, kastaņbrūnajiem matiem un liku viņai pagriez­ties profilā pret vīru.

— Ko tu neteiksi! — viņš iesaucās. — Vai tad Aidas galva un sievietes galva uz sudraba dolāra nav līdzīgas kā divi ūdens pilieni?