Gausīgie ierāvēji

Laulība - eksaktā zinātne

— Kā jau agrāk esmu jums teicis, — Džefs Pīterss sa­cīja, — es nekad neesmu sevišķi paļāvies uz sievietes blēdīgumu. Kā līdzdalībnieces vai līdzzinātājas tās neat­taisno uzticību pat pašā nevainīgākajā ierāves nozarē.

— Šis kompliments viņām ir pelnīts, — es sacīju. -— Domāju, ka viņas ar pilnām tiesībām var nosaukt par godīgo dzimumu.

— Kālab lai viņas tādas nebūtu? — Džefs vaicāja. — Ir taču otrs dzimums, kas viņu labā šmaucas vai strādā virsstundas. Savu darbu viņas veic pietiekami labi, kamēr pārāk daudz neaizskar viņu jūtas vai matus. Pēc tam jau pats pirmais pa rokai patrāpījies vīrietis ar plakano pēdu, aizdusu, smilšu krāsas vaigubārdu, pieciem bērneļiem un māju ar celtniecības un ēkas hipotēkām ir pietiekami labs, lai stātos viņas vietā. Nu ņemsim kaut vai to pašu at­raitni, kuru mēs ar Endiju salīgām palīdzēt tajā nelielajā precību starpniecības biroja mahinācijā, ko mēs uzsākām Keiro pilsētiņā.

Ja ir pietiekami liels kapitāls sludinājumiem, teiksim, žūksnītis ratu dīsteles tievgala resnumā, tad ar precību vidutājību var iesist tīri glītu naudiņu. Mums bija ap sešiem tūkstošiem dolāru, un šo summu mēs cerējām dubultot divos mēnešos, tas ir, apmēram tik ilgā laikā, kādu tāds pasākums kā mūsējais var darboties, neizņēmis Ņūdžersijas patenti. Mēs sastādījām apmēram šāda satura sludinājumu: «Skaista, simpātiska, ģimenes pavardu mīloša atraitne, trīsdesmit divus gadus veca ar trīstūkstoš dolāru lielu kapitālu un vērtīgu lauku īpašumu vēlas stāties jaunā laulībā, Dod priekšroku trūcīgam cilvēkam ar maigu raksturu, jo ir pārliecināta, ka stingri tikumi visbiežāk ir sastopami mazturīgajās aprindās, nevis starp materiāli nodrošinātajiem. Nav iebildumu pret padzīvojušu vai ne­izskatīgu cilvēku, ja vien viņš ir patiess un uzticīgs, spējīgs vadīt saimniecību un saprātīgi rīkoties ar naudu. Nopietni domātas vēstules ar tuvākām ziņām adresēt Vientuļajai, Pītersa un Takera starpniecības birojā Keiro, Ilinoisas štatā.»

«Tiktāl viss būtu čābiski,» es sacīju, kad bijām šo lite­rāro safabricējumu beiguši. «Un nu,» es saku, «kur tad ir tā lēdija?» Endijs man uzmet vienu no saviem rāma sapīkuma pilnajiem skatieniem.

«Džef,» viņš saka, «domāju, ka tu no tām savām reā­lisma idejām mākslā esi ticis vaļā. Priekš kam tad jābūt lēdijai? Vai arī tad, kad Volstrītā pārdod krietnu blāķi ūdeni saturošu akciju, tu ceri tajā atrast nāru? Kāds precību sludinājumam sakars ar sievišķi?»

«Nu paklausies,» es saku. «Tu tak, Endij, zini manu principu, ka visos manos nelegālajos uzbrukumos likuma burtam pārdodamajam priekšmetam jābūt redzamam, taus­tāmam un katrā laikā uzrādāmam. Ievērojot to un rūpīgi izpētot pilsētas valdes lēmumus un vilcienu sarakstus, esmu izvairījies no visām tām nepatikšanām ar policiju, kuras nav novēršamas ar piecdolāru naudaszīmi un cigāru. Nu, un, lai šis mūsu pasākums sekmētos, mums jāvar uzrādīt simpātisku atraitni ar miesu un asinīm vai kaut ko līdzvērtīgu tai, ar vai bez skaistuma, kustama un nekustama īpašuma, mantojuma tiesībām un pārējiem pie­derumiem, uzskaitītiem katalogā, tā papildinājumā vai labojumā, citādi jārēķinās ar miertiesneša iejaukšanos.

«Nu labi,» Endijs saka, grozīdams savas domas, «var­būt tā tiešām būs drošāk gadījumā, ja pasta vai tiesas iestādes mēģinātu bāzt degunu mūsu starpniecības birojā. Bet kur,» viņš vaicā, «tu ceri atrast atraitni, kura būtu ar mieru šķiest laiku ar precību pasākumu, kas nesola iespēju apprecēties?»

Pastāstīju Endijam, ka es, manuprāt, zinu vienu tieši tādu. Kāds mans sens draugs — Zīks Troters, kurš bre­zenta būdā mēdza raut zobus un zeltera pudeļu korķus, pirms gada tika padarījis savu sievu par atraitni, tā dziedēkļa vietā, ar ko viņš parasti uztaisīja dūšu, iedzerot vecā daktera dotās zāles pret gremošanas traucējumiem. Es bieži mēdzu pie viņiem apmesties un domāju, ka varētu viņu piedabūt sadarboties ar mums.

Līdz mazpilsētiņai, kurā atraitne dzīvoja, bija tikai seš­desmit jūdzes pa Ilinoisas centrālo dzelzceļu, tāpēc es aizšāvu uz turieni un atradu viņu tajā pašā mājiņā ar tām pašām saulespuķēm un gaiļiem uz veļas baļļas. Misis Trotere atbilda mūsu sludinājumam pa pirmo, izņemot varbūt vienīgi skaistumu, vecumu un īpašuma vērtību. Bet viņa izskatījās tīri ciešami un acīm tīkami, un Zīka piemiņas vārdā vien man bija gluži vai pienākums dot viņai šo darbiņu.

«Vai tas ir godīgs darījums, ko jūs man piedāvājat, mister Pīters?» viņa man jautā, kad esmu viņai izstāstī­jis, kas mums ir vajadzīgs.«Misis Trotere,» es saku, «mēs ar Endiju esam iz­darījuši aprēķinu, ka trīs tūkstoši vīriešu šajā plašajā un skaistajā zemē tieksies iegūt ar mūsu sludinājuma vidutājību jūsu daiļo rociņu, kā arī šķietamo īpašumu un naudu. Kādi trīsdesmit simti no šī skaita būs gatavi dot pretī, ja viņi dabūtu jūs, savas slinka un alkatīga slaista, neveiksminieka, krāpnieka un nicināma laimes meklētāja pussprāgušās miesas.»

«Mums ar Endiju,» es saku, «ir padomā pārmācīt šos sabiedrības tranus. Tikai ar grūtībām,» es saku, «mēs spējam noturēties, neizveidojuši asociāciju ar nosaukumu «Diženais tikumības un tūkstošgadīgas ļaunvēlības pre­cību starpniecības birojs». Vai tas jūs apmierina?»

«Kā nu ne, mister Pīters,» viņa saka. «Man tak sen vajadzētu zināt, ka jūs jau nu nenodarbotos ar kaut ko tādu, kas būtu nepeļams. Bet kādi būs mani pienākumi? Vai man katrs no tiem trīs tūkstošiem bezgožu jāatraida pa vienam, vai varbūt es tos varu sviest laukā uzreiz dučiem un kāļiem?»

«Jūsu darbiņš, misis Trotere,» es saku, «īstenībā būs gatavā sinekūra. Jūs dzīvosiet klusā viesnīcā, un jums nekas nebūs jādara. Visu saraksti un lietas praktisko pusi kārtosim mēs ar Endiju.»

«Protams,» es piebilstu, «ir jau iespējams, ka viens otrs dedzīgāks un straujāks precinieks, kurš var sadabūt naudu dzelzceļa biļetei, atbrauc uz Keiro, lai pasteigtos izteikt bildinājumu, pirms to nav izdarījuši citi. Tādā gadījumā nav izslēgts, ka jums vajadzēs uzņemties neērtības tikties ar viņiem aci pret aci un iedot kurvīti, ja vien viņiem tajā būs ko likt. Mēs maksāsim jums divdesmit piecus dolārus nedēļā un segsim izdevumus par viesnīcu.»

«Dodiet man piecas minūtes laika,» misis Trotere saka, «man vēl jāpaķer pūderslotiņa un jāatstāj pie kaimiņie­nes ārdurvju atslēga, un tad varat sākt man maksāt algu.»

Nogādāju misis Troteri uz Keiro un iekārtoju kādā ģimenes viesnīcā, ērti aizsniedzamā no mūsu dzīvesvietas, tomēr pietiekami tālu no tās, lai neradītu nekādas aiz­domas, un tad es pastāstu Endijam.

«Lieliski,» Endijs saka. «Un nu, kad tava sirdsapziņa attiecībā uz ēsmas pieejamību un taustāmību ir nomieri­nāta, kā būtu, ja mēs atstātu mierā šo aitiņu un pamēģi­nātu noķert kādu zivtiņu?»

Un tā mēs sākām ievietot savu sludinājumu tādos laik­rakstos, kurus lasīja visā valstī. Izmantojām katru avīzi tikai vienu reizi. Vairāk jau mēs arī nemaz nebūtu varē­juši izmantot, nepieņemot darbā tik daudz rakstvežu un sacirtoto lellīšu, ka gumijas košļāšanas čamstoņa būtu traucējusi pašu pasta departamenta direktoru.

Mēs noguldījām bankā uz misis Troteres vārda divus tūkstošus dolāru un iedevām viņai grāmatiņu, lai būtu ko parādīt gadījumā, ja kāds apšaubītu mūsu starpniecī­bas biroja godīgumu un uzticību. Zināju, ka varam uz misis Troteres krietnumu paļauties un bez bažām atstāt noguldījumu uz viņas vārda.

Ar to pašu vienu sludinājumu mēs ar Endiju noņemāmies pa divpadsmit stundām dienā, atbildēdami uz vēstu­lēm.

Tās ienāca kāds simts katru dienu. Nekad nebūtu do­mājis, ka mūsu zemē ir tik daudz augstsirdīgu, bet trūcīgu vīriešu, kuri bija gatavi vest pie altāra simpātisku at­raitni un uzņemties slogu iztērēt viņas naudu.

Lielākā daļa atzina, ka viņi esot nodzīvojušies līdz pēdējam kreklam, pazaudējuši darbu un pasaule viņus nesaprotot, bet visi viņi bija pārliecināti, ka esot tik pār­pilni mīlestības un vīrišķīgu īpašību, ka atraitne, ap­precoties ar viņiem, noslēgšot izdevīgāko darījumu savā mūžā.

Katrs pretendents saņēma no «Pītersa un Takera» atbildi, kurā bija teikts, ka viņa atklātā un interesantā vēstule atstājusi uz atraitni dziļu iespaidu, un tika lūgts rakstīt vēl, sniedzot sīkākas ziņas un, ja iespējams, pieliekot klāt fotouzņēmumu. «Pīterss un Takers» arī darīja pre­tendentiem zināmu, ka par otrās vēstules nodošanu savai daiļajai klientei viņiem pienākas atlīdzība divu dolāru apmērā, kas pievienojama sūtījumam.

Te nu kļūst redzams šī pasākuma vienkāršības skais­tums. Apmēram deviņdesmit procenti šo savā tēvzemē neatzīto bruņinieku kaut kā sagrabināja un atsūtīja pra­sīto maksu. Tā tad arī bija visa šīs lietas būtība. Ja nu vēl varbūt vienīgi tas, ka mēs ar Endiju labu tiesu sūkstījāmies par to, ka mums tā jānopūlas, uzšķēržot ap­loksnes un izņemot no tām naudu.

Daži klienti ieradās personīgi. Tos mēs nosūtījām pie misis Troteres, un viņa paveica pārējo; tikai kādi trīs vai četri atgriezās aiztapināt no mums naudu atceļam. Pēc tam kad sāka pienākt vēstules no attālākiem lauku no­vadiem, mēs ar Endiju ieņēmām ap divsimt dolāriem dienā.

Kādu pēcpusdienu, kad mēs rāvāmies kā vēl nekad, es stūķēju viena un divu dolāru banknotes cigāru kastēs, bet Endijs svilpoja «Tai kāzu zvani neskanēs», iesperas kāds maza auguma šiverīgs vīrelis un pārlaiž acis sienām, it kā viņš būtu nokļuvis uz pēdām pazudušām Geinsboro gleznām. Tiklīdz viņu ieraudzīju, es jutu, ka sirds man lepnumā silst, jo mūsu uzņēmums darbojās uz drošiem pamatiem.

«Kā redzams, jums šodien diezgan prāvs pasts,» ienā­cējs saka. Pasniedzos un paņemu cepuri.

«Ejam,» es saku. «Mēs jūs jau gaidījām. Es jums pa­rādīšu pašu galveno. Kā klājās Tedijam, kad jūs iz­braucāt no Vašingtonas?»

Aizvedu viņu uz «Upskata» viesnīcu un iepazīstināju ar misis Troteri. Tad parādīju viņam noguldījumu grā­matiņu ar diviem tūkstošiem dolāru uz viņas vārda.

«Šķiet, ka viss būtu, kā nākas,» slepenpolicija saka.

«Ir jau arī,» es saku. «Un, ja neesat precējies, jūs varat brītiņu palikt un parunāties ar lēdiju divatā. Jums tie divi dolāri nebūs jāmaksā.»

«Pateicos,» viņš saka. «Ja nebūtu, labprāt izmantotu. Artabunakti, mister Pīters.»

Ap trešā mēneša beigām mēs bijām ieņēmuši pāri par pieciem tūkstošiem dolāru un sapratām, ka pienācis laiks mest mieru. Par mums jau bija ienācis ne mazums sū­dzību; arī misis Trotere šķita nogurusi no šī darba. Viņu bija gājis apmeklēt liels skaits precinieku, un rādījās, ka .viņai tas nebija pa prātam. Tāpēc mēs nolemj slēgt to bodīti, un es aizkāpju pie misis Troteres izmaksāt viņai pēdējās nedēļas algu, at­vadīties un dabūt no viņas čeku par diviem tūkstošiem dolāru.

Kad nonāku viņas viesnīcā, atrodu viņu mirkstam asarās kā skuķēnu, kas negrib iet uz skolu.

«Nu, nu,» es saku, «par ko tad nu tā? Vai jums kāds nodarījis pāri, vai uznākušas ilgas pēc mājām?»

«Nē, mister Pīters,» viņa saka. «Jums es izstāstīšu. Jūs vienmēr bijāt Zīka draugs, un jums es uzticos. Mister Pīters, es esmu iemīlējusies. Mīlu vienu cilvēku tik stipri, ka nespēju panest pat domu, ka viņš varētu nebūt mans. Viņš ir tieši tas ideāls, kas man vienmēr ir stāvējis acu priekšā.»

«Nu tad precieties ar viņu,» es saku. «Protams, ja vien jūsu simpātijas ir abpusējas. Vai viņš jums atbild ar jūtām, kas ir tikpat mokošas un arī citādi saskan ar jūsu aprakstītajām?»

«Jā, atbild,» viņa saka. «Bet viņš ir viens no tiem džentlmeņiem, kas nāca mani aplūkot sakarā ar to sludi­nājumu, un viņš mani neprecēs, ja nedošu viņam tos divus tūkstošus. Viņu sauc — Viljams Vilkinsons.» Un tad viņai no jauna uznāk jūtu uzplūdums un histērija, kas tik raksturīgi mīlētājiem.«Misis Trotere,» es saku, «nav cilvēka, kas izturētos pret sievietes jūtām ar lielāku izpratni un labvēlību par mani. Bez tam jūs reiz bijāt dzīvesbiedre vienam no ma­niem labākajiem draugiem. Ja tas būtu atkarīgs tikai no manis, es teiktu, lai jūs ņemat šos divus tūkstošus un savu izredzēto un esat laimīgi.

Mēs to varētu atļauties, jo no tiem parazītiem, kuri gribēja jūs precēt, esam izslaukuši pāri par pieciem tūk­stošiem dolāru. Bet,» es saku, «man jāapspriežas ar Endiju Takeru. Viņš ir labs cilvēks, bet ļoti saimniecisks. Naudas lietās mums teikšana ir vienāda. Parunāšu ar Endiju,» es saku, «un paskatīšos, ko tur var darīt.»

Atgriežos mūsu viesnīcā un ceļu šo jautājumu Endijain priekšā.

«Es jau visu laiku gaidīju kaut ko tādu,» Endijs saka. «Pasākumā, kurā ir darīšana ar sievietes jūtām un pa­tikšanu, nevar paļauties uz viņas noturību.»

«Tā nav nekāda iepriecinošā doma, Endij,» es saku, «ka mūsu vainas dēļ varētu lūzt sievietes sirds.»«Nav jau gan,» Endijs saka, «un es tev, Džef, pa­stāstīšu, ko es grasos darīt. Tu vienmēr esi bijis līdz­jūtīga un augstsirdīga rakstura cilvēks. Iespējams, ka es esmu bijis pārāk sīksts, praktisks un neuzticīgs. Taču šoreiz nākšu tev pretī. Aizej pie misis Troteres un saki, lai viņa izņem no bankas tos divus tūkstošus un atdod tam cilvēkam, kura dēļ viņa pazaudējusi galvu un sirdi, un lai viņi kļūst laimīgi.»Pietrūkstos kājās un veselas piecas minūtes kratu Endija roku; tad eju atpakaļ pie misis Troteres un izstāstu viņai, un viņa raud aiz prieka tikpat stipri, kā tika darī­jusi aiz bēdām.

Divas dienas vēlāk mēs ar Endiju pošamies ceļam.

«Vai tu negribētu aiziet un apciemot misis Troteri, pirms mēs aizbraucam?» es viņam jautāju. «Viņai būtu varen pa prātam iepazīties ar tevi un izteikt tev savas cieņas un pateicības apliecinājumus.»

«Lai jau nu paliek,» Endijs saka. «Pēc manām domām, mums derētu pasteigties, ja gribam tikt laikā uz vilcienu.» Patlaban sprādzēju sev ap vidu jostu, kurā mēs ceļā vienmēr glabājam savu kapitālu, kad Endijs izvelk no kabatas žūksni lielu banknošu un liek man tās pievienot pārējām.

«Kas tā par naudu?» es jautāju.

«Tie ir misis Troteres divi tūkstoši,» Endijs atbild. «Kā tad tu pie tiem tiki?» es viņam noprasu. «Viņa pati man tos iedeva,» Endijs paskaidro. «Vairāk nekā mēnesi es trīs reizes nedēļā ciemojos pie viņas.» «Tātad tu esi Viljams Vilkinsons?» es vaicāju. «Biju,» atsaka Endijs.