Gausīgie ierāvēji

Iztaisnotais aplis

Uzņemoties risku garlaikot, šo stāstu par spēcīgām kaislībām nepieciešams ievadīt ar pārrunu par ģeometriju.

Dabā viss kustas pa apli, mākslīgi radītais — pa taisnu līniju. Dabiskais ir noapaļots, mākslīgais — stūrains. Sniegputenī apmaldījies cilvēks pret paša gribu virzās pa pareizu loku; lielpilsētas iedzīvotāja kājas, kam ielu un grīdu taisnie stūri laupījuši dabas dotos instinktus, aiznes viņu aizvien projām pašu no sevis.

Apaļās bērna acis simbolizē nevainību; šaurā svītriņa, ko veido koķetes piemiegtie skatekļi, liecina par mākslas iejaukšanos. Līmeniska mute ir apzinātas viltības pazīme; kurš gan nav izlasījis Dabas pašu nepiespiestāko poēziju labprātīgam skūpstam noapaļotās lūpās.

Daile ir Daba visā tās pilnībā, apaļīgums ir tās galvenā īpašība. Palūkojieties uz pilnu mēnesi, apburošo zelta bumbu, krāšņu tempļu kupoliem, melleņu torti, laulibas gredzenu, cirka arēnu, summu, ko restorāna viesmīlis no jums pieprasa par patērēto, un vārdu, kas jums, to izdzir­dot, laužas pār lūpām.

No otras puses — taisnas līnijas norāda uz novirzīša­nos no Dabas. Iedomājieties Veneras jostu pārveidotu «taisnā priekšā»!

Kad mēs sākam kustēties pa taisnām līnijām un no­griezties ap asiem stūriem, mūsu dabas sāk mainīties. Sekas tam ir tādas, ka Daba, labāk spēdama pielāgoties nekā Māksla, cenšas pakļauties tās pašiem stingrākajiem likumiem. Iznākums bieži vien ir visai dīvains, piemēram: godalgota krizantēma, viskijs no koka spirta, Misuri štats, kas atbalsta republikāņu partiju, puķu kāposti au gratin un ņujorkietis.

Dabiskums visātrāk izzūd lielā pilsētā. Iemesls tam ir ģeometriska, nevis tikumiska rakstura. Lielpilsētas ielu un ēku taisnās līnijas, cietie bruģi, visu tās ieražu — pat atpūtas un izpriecu — stingrie, bargie, nomācošie un ne­pielūdzamie noteikumi dzedri izrāda ņirdzīgu nevērību iz­locītajai Dabas līnijai.

Tādēļ varētu sacīt, ka pilsēta ir atrisinājusi riņķa kvad­ratūras problēmu. Un vēl varētu piebilst, ka šim matemā­tiskajam ievadam sekos vēstījums par likteni, kāds pie­meklēja divu Kentukijas dzimtu naidu, kuru aizveda uz lielpilsētu, kas ir radusi likt visam no ārienes ievestajam pielāgoties tās leņķiem.

Naids starp Folvelu un Hārknesu ģimenēm iesākās Kamberlendas kalnos. Pirmais šīs paštaisītās vendetas upuris bija Bilam Hārknesam piederošais oposumu me­dību suns. Hārknesu ģimene atdarīja par šo drausmīgo zaudējumu, nolaižot no kājas Folvelu klana vecāko. Folveli uz atbildi nelika gaidīt. Viņi ieeļļoja savas vāveru bises un sagādāja Bilam Hārknesam iespēju sekot savam sunim uz zemi, kur kokā uzdzīti oposumi nāk zemē paši bez cirvja iejaukšanās.

Naids zēla veselus četrdesmit gadus. Hārknesus nošāva pie arkla, caur lampu apgaismotiem logiem, atceļā no ap­metnes sanāksmēm, miegā, divkaujā, skaidrā prātā un iereibušus, pa vienam un ģimenes grupiņās, sagatavotus un nesagatavotus. Folvelu ciltskoka zari tika apcirsti līdzīgos veidos, kā to noteica un atzina par pareizu ap­vidus tradīcijas.

Mazpamazām šāda savstarpēja atzarošana noveda pie tā, ka no katras ģimenes palika pāri tikai viens vienīgs loceklis. Un tad Kels Hārkness, droši vien izprātojis, ka ķildas tālāka turpināšana piešķirtu naidam pārāk izteikti personisku nokrāsu, pēkšņi pazuda no atvieglinājumā uz­elpojošajiem Kamberlendiem, izvairīdamies no Sema — pēdējā naidīgā Folvela atriebējas rokas.

Gadu vēlāk Sems Folvels uzzināja, ka viņa mantotais nepieveiktais ienaidnieks dzīvo Ņujorkas pilsētā. Sems pa­galmā apgāza uz mutes lielo čuguna veļas grāpi, nokasīja no tā mazliet sodrējus, ko sajauca ar cūkas taukiem, un ar šo maisījumu nospodrināja zābakus. Viņš apvilka ga­tavi pirktu lētas brūnas drānas uzvalku, kas vēlāk bija ticis pārkrāsots melns, un baltu kreklu, aplika apkaklīti un pielocīja raupja auduma ceļasomu ar spartāniskiem veļas gabaliem. Viņš noņēma no vadža vāveru bisi, bet ar nopūtu uzkāra to atkal atpakaļ. Lai cik pašsaprotama un tikumīga šī ieraža bija Kamberlendos, Ņujorkai varētu nebūt pa prātam, ka Sems, spriežot pēc viņa izskata, gra­sās Brodvejā starp debesskrāpjiem medīt vāveres. Aiz­vēsturisks, bet uzticams Kolta revolveris, ko viņš uzgāja kādā kumodes atvilktnē, rādījās par pašu pārāko ieroci dēkām un atriebībai lielajā pilsētā. Kopā ar medību dunci ādas makstī Sems to iebāza ceļasomā. Uz mūļa izjājis no mājas, lai dotos uz dzelzceļa staciju ielejā, pēdējais Fol­vels seglos atgriezās un baismīgi noraudzījās uz priežkoka plāksnīšu grupiņu ciedru pudurī, kas iezīmēja Folvelu dzimtas kapuvietu.

Ņujorkā Sems nokļuva naktī. Vēl joprojām kustēdamies un dzīvodams dabas brīvajos lokos, viņš nepamanīja bries­mīgos, nesaudzīgos, nemierīgos un nežēlīgos lielās pilsē­tas stūrus, kas tumsā uzglūnēja, lai iežņaugtu viņa sirds un smadzeņu apaļumu un padarītu viņu līdzīgu savu pār­veidoto upuru miljoniem. Kāds važonis izvilka viņu no jūkļa, kā Sems pats bieži vien tika izvilcis riekstu no vēja dzenātu rudens lapu klājiena, un aizrāva uz viņa zāba­kiem un ceļasomai piemērotu viesnīcu.

Nākamajā rītā pēdējais no Folveliem gāja uzbrukumā lielpilsētai, kas deva patvērumu pēdējam Hārknesam. Kolts viņam bija pabāzts zem svārkiem un nostiprināts ar šauru ādas siksniņu; medību duncis karājās uz muguras starp lāpstiņām ar spalu tikai collu no apkakles. Viņš zi­nāja vienīgi, ka Kels Hārkness kaut kur šajā pilsētā strā­dāja par smago ormani un ka viņš, Sems Folvels, ieradies to nogalināt. Un, tiklīdz viņš spēra soli uz ietves, asins kāre aizmigloja viņa skatienu un sirdi piepildīja naids.

Centrālo avēniju kņada vilka viņu uz turieni. Viņš bija puslīdz cerējis ieraudzīt Kelu nākam pa ielu, izmetušos kreklā, ar krūku un pātagu rokā gluži tāpat kā tas būtu varējis notikt Frankfortā vai Lorelsitijā. Bet pagāja vesela stunda, un Kels nerādījās. Varbūt viņš gaidīja paslēptuvē, lai nošautu Semu pa durvīm vai logu. Kādu laiku viņš modri turēja acīs durvis un logus.

Ap pusdienlaiku lielpilsētai apnika rotaļāties ar jaunnoķerto peli, un pēkšņi tā viņu sāka spiest ar savām taisnajām līnijām.

Sems Folvels stāvēja, kur krustojās lielpilsētas divas varenas, taisnstūrainas artērijas. Viņš skatījās uz visām četrām debess pusēm un ieraudzīja pasauli izgāztu no orbītas un ar līmeņrādi un mērlenti padarītu par nolīdzi­nātu un stūrainu plakni. Viss dzīvais kustējās pa iemītām takām, pa iebrauktām sliedēm, saskaņā ar noteiktu sis­tēmu, nospraustās robežās, pēc gatavām shēmām. Dzīvī­bas sakne bija kuba sakne; eksistences mērs bija kvadrātmērs. Ļaudis plūda garām taisnās rindās; šausmīga rī­boņa un dārdoņa apstulbināja viņu.

Sems atslējās pret kādas mūra ēkas aso stūri. Viņam garām slīdēja tūkstošiem seju, un neviena no tām ne­pagriežas uz viņa pusi. Viņu sagrāba pēkšņas muļķīgas bailes, ka viņš ir miris un kļuvis par garu, ko nevar re­dzēt. Un tad lielpilsēta sita viņu ar vientulību.No ļaužu straumes iznira resns vīrs un pāris soļu at­statu apstājās gaidīt tramvaju. Sems pielavījās viņam blakām un, pārkliegdams burkšķi, bļāva viņam ausī: «Renkinsu suķi svēra stipri vien pulkāk par mūsējiem, tak zī­les tur pie šiem jau ar bija padevušās labu tiesu brangāk nekā pie mumsiem lejā...»

Resnais neuzkrītoši atvirzījās nost un, lai slēptu sa­traukumu, nopirka grauzdētus kastaņus.

Sems sajuta vajadzību pēc stiprākas lāsītes. Ielas viņā pusē cilvēki pa svārstdurvīm gāja iekšā un nāca ārā. Tām paveroties vienā vai otrā virzienā, uz īsu brītiņu kļuva redzams greznībā mirdzošs bārs. Atriebējs šķērsoja ielu un mēģināja iekļūt iekšā. Un atkal Māksla bija atmetusi apaļās līnijas. Sema pirksti neatrada ierasto roktura ripuļi — tie veltīgi slīdēja pa taisnstūrainu misiņa plāksni un pulētu ozolkoku, nesataustīdami neko kaut vai kniep­adatas galviņas lielumā, ko varētu satvert.

Apjucis, pietvīcis un dziji nelaimīgs viņš gāja projām no nelādzīgajām durvīm un apsēdās uz kāda pakāpiena. Robīnijkoka rundziņa pakutināja viņa ribas.

— Staigā vienu māju tālāk, — polismens sacīja. — Pie­tiekami ilgi te esi jau slaistījies.

Uz nākamā stūra Semam pie pašas auss atskanēja spalgs svilpiens. Viņš apsviedās un ieraudzīja drūma iz­skata ļaunu tēvaini glūnam uz viņu caur pieri pāri zemesriekstu kaudzei, sakrautai uz kaut kādas tvaikojo­šas ierīces. Viņš metās pāri ielai. Milzīga mašīna, kam priekšā nebija aizjūgti mūļi, baurodama kā vērsis un smakodama kā dūmojoša lampa, aizdžinkstēja garām, aiz­ķerdama viņa celi. Vieglais važonis iebelza viņam ar savu ratu rumbu un paskaidroja, ka laipni vārdi domāti lieto­šanai citos gadījumos. Kāds automobilists nikni šķindināja zvanu un pirmo reizi mūžā bija vienis pratis ar ormani. Liela auguma lēdija laistīga zīda ņieburā iedunkāja viņu ar elkoni mugurā, un kāds avīžu zēns bez sajūsmas ap­mētāja viņu ar banānu mizām, murminādams: «Man ne­maz nepatīk to darīt, bet ko gan par mani domātu, ja kāds redzētu, ka es palaižu garām tādu izdevību!»

Kels Hārkness, pabeidzis dienas darbu un nolicis pie vietas pajūgu, nogriezās gar tās ēkas aso malu, kura, pēc arhitektu drosmīgas ieceres, ir ieguvusi žiletes apveidu. Steidzīgu ļaužu pūlī trīs jardu atstatumā viņš pamanīja savu un visas savas dzimtas vienīgo dzīvo asinskārīgo un nesamierināmo ienaidnieku.Viņš spēji apstājās un, būdams neapbruņots un pēkšņi pārsteigts, mirkli sastomījās. Bet Sema Folvela asais kalnieša skatiens jau bija sazīmējis viņu.

Piepešs lēciens savirmoja gājēju straumi, un atskanēja sauciens Sema balsī:

— Sveiks, Kel! Sasodīti priecājos tevi redzēt!

Un Brodvejas, Piektās avēnijas un Divdesmit trešās ielas krustojumā Kamberlendu asinsatriebēji spieda viens otram roku.