Gausīgie ierāvēji

Sfinksas ābols

Divdesmit jūdzes aiz Paradaisas un piecpadsmit pirms Sanraizsitijas Bildads Rozs, pasta ratu kučieris, apturēja savu pajūgu. Visu dienu bija plosījies negants putenis. Tagad līdzenā vietā sniega biezums sasniedza astoņas collas. Atlikušais ceļa posms jau dienasgaismā nebija ne­kāds drošais, jo vijās gar nelielas izrobotu kalnu grēdas izvirzītajām šķautnēm. Tagad, kad briesmu avotus no­maskē tiklab sniegs, kā tumsa, par tālāku braukšanu neesot ko domāt, sacīja Bildads Rozs. Tādēļ viņš apstādināja savus četrus dūšīgos zirgus un izklāstīja pieciem pasa­žieriem savus prāta apsvērumus.Tiesnesis Menefī, kam pārējie tikpat kā uz sudraba pa­plātes pienesa un nodeva vadību un tiesības būt pirma­jam visās lietās, tūlīt izlēca no diližansa. Viņa parauga iedvesmoti, citi ceļabiedri sekoja, gatavi izlūkot, nostros­tēt, pretoties, pakļauties, doties uz priekšu — atkarībā no tā, ko barvedim labpatiksies likt viņiem darīt. Tikai piek­tais pasažieris — jauna sieviete — palika ratos.

Bildads bija apstājies uz pirmās atradzes izciļņa. Melni svītrotas aizsargbarjeras no abām pusēm ieskāva ceļu. Piecdesmit jardus virs iekšējās barjeras kā tumšs traips baltajās kupenās rēgojās neliela māja. Uz to gāja — vai, pareizāk sakot, kāpa — tiesnesis Menefī ar savu kohortu, sniega un sasprindzinājuma dēļ zēniski klaigādami. Viņi sauca, viņi dauzījās pie loga un dur­vīm. Neviesmīlīgais klusums vērta viņus nepacietīgus; viņi triecās pret viegli pieveicamajiem šķēršiem un, at­lauzuši tos, iebruka ēkā.

Diližansā palikušie dzirdēja, kā viņi klupdami un klieg­dami taustījās pa ieņemto māju. Drīz vien iekšā uzplaik­snīja, ieblāzmojās un uzliesmoja gaiša, spoža un līksma gaisma. Tad ekspansīvie izlūki skriešus nāca atpakaļ cauri vēja dzenātajām sniega pārslām. Vēl dobjāk par tauri — pat vesela orķestra spēkā — skanēja tiesneša Menefī balss, vēstīdama par patvērumu un atspaidu, kas viņiem kļuvis pieejams viņu grūtajā stāvoklī. Mājas vie­nīgā istaba esot neapdzīvota, viņš sacīja, un tukša no mēbelēm, taču tajā atrodoties liels kamīns; un kādā pie­būvē aiz dzīvojamās ēkas viņi atklājuši prāvu saskaldī­tas malkas grēdu. Tādā veidā bija nodrošināta pajumte un siltums stindzinošajā naktī. Bildadam Rozam par apmierinājumu viņi atnesa ziņu — turpat pie mājas bija lietošanai vēl puslīdz derīgs stallis ar sienu augšiņā.

— Džentlmeņi, — Bildads Rozs, ievīstījies mēteļos un apmetņos, sauca no sava sēdekļa, — nojauciet man tai sētai divus posmus, lai es varu iebraukt! Tas tur ir vecā Redruta būcenis. Es jau domāju, kad mums jābūt pavi­sam klāt pie tā. Viņu augustā aizveda uz trako māju.

Visi četri pasažieri mundri metās pie sniegcepurainā žoga. Kučiera skubināti, zirgi uzvilka ratus kalnup līdz pašām tās celtnes durvīm, kuras īpašnieku no turienes bija izrāvusi ārprāta lēkme. Bildads Rozs un divi pasa­žieri sāka izjūgt. Tiesnesis Menefī atvēra diližansa dur­vis un noņēma cepuri.

— Uzskatu par savu pienākumu paziņot jums, mis Gārlenda, — viņš sacīja, — par piespiedu pārtraukumu mūsu ceļojumā. Kučieris apgalvo, ka braukšana pa kalnu ceļu naktī esot tik riskanta, ka par to nevarot būt ne runas. Tādēļ būs nepieciešams palikt šīs mājas paspārnē, līdz rītam. Esmu pārliecināts, ka jūs saprotat, ka pār­ejošas neērtības ir vienīgais, no kā te būtu jābaidās. Es personiski pārbaudīju šo māju un pārliecinājos, ka tajā ir viss nepieciešamais, lai nodrošinātos vismaz pret cietu laiku. Jūs tiksiet iekārtota tik ērti, cik vien iespējams. Atļaujiet man palīdzēt jums izkāpt.

Tiesnesim līdzās nostājās pasažieris, kura dzīves uzde­vums bija sameklēt pircējus vējdzirnavām «Mazais Go­liāts». Viņa vārds bija Danvudijs, taču tas nav tik sva­rīgi. Braucot tikai no Paradaisas līdz Sanraizsitijai, vaja­dzība pēc vārda nav liela vai pilnīgi nekāda. Taču tāds, kas tīko dalīties godā ar tiesnesi Medisonu L. Menefī, ir pelnījis uzvārdisku vadzi, uz kura Slava var uzkārt vai­nagu. Tā runāja gaisa dzirnavnieks skaļi un mundri:

— Liekas, jums būs jākāpj laukā no šķirsta, misis Makfārlend. Gluži tāda kā Pālmera viesnīca šis vigvams gan nav, bet ārā putina, un aizbraucot te neviens jūsu somā nemeklēs suvenīru karotes. Mums ir iekurts kamīns, un mēs parūpēsimies, lai jūs pie miera varētu doties ar sausām kājiņām, un nelaidīsim tuvumā peles — katrā ziņā viss būs, kā pienākas, viss, kā pienākas.

Viens no abiem pasažieriem, kuri cīnījās zirgu, iejūgu, sniega un Bildada Roza sarkastisko aizrādījumu murskulf, skaļi sauca no savu brīvprātīgo pienākumu virpuļa: — Pa­klau! Ievediet kāds no puišiem mis Solomonu istabā, labi? Tprū, ka tev saka, sasodītais lops!Vēlreiz laipni jāatgādina, ka ceļā no Paradaisas uz Sanraizsitiju uzrunāt pareizā uzvārdā mēdz ārkārtīgi reti. Kad tiesnesis Menefī — kam to pieļāva sirmie mati un plaši pazīstama cilvēka stāvoklis — bija ceļabiedrenei stādījies priekšā, viņa savukārt par atbildi klusītiņām tika izdvesusi vārdu, kuru vīriešu dzimumam pasažieru dzirde bija uztvē­rusi dažādi. Sāncensības garā, kas pamodās, netrūka laba tiesa greizsirdības, un ikviens ietiepīgi turējās pie sava pie­ņēmuma. Ja viņu ceļabiedre būtu iebildusi vai labojusi, viņa būtu šķitusi didaktiska vai pat tāda, kura nepiedie­nīgi dzenas pēc tuvākas pazīšanās. Tāpēc viņa klusēdama un ar vienādu bezrūpību ļāva sevi godāt gan par Gārlendu, gan Makfārlendu un Solomonu. No Paradaisas līdz Sanraizsitijai ir trīsdesmit piecas jūdzes. Pie Mūžīgā Zīda ceļasomas! Tik īsam braucienam compagnon de voijage ir pietiekami labs vārds.

Drīz mazā ceļinieku sabiedrība laimīgi bija sasēdušies jautrā lokā rūcošās uguns priekšā. Apmetņi, spilveni un diližansa izņemamās sastāvdaļas bija paņemtas līdzi un liktas lietā. Jaunā sieviete bija izraudzījusies vietu loka galā pie paša kamīna. Tur viņa greznojās uz tāda kā troņa, ko bija uztaisījuši viņas pavalstnieki. Viņa sēdēja uz spil­veniem un atbalstījās pret tukšu, ar apmetni pārklātu kasti un mucu, kas veidoja aizsegu pret caurvēja brāzmām. Viņa pastiepa glīti apautās kājas pretī dzīvinošajai svelmei. Viņa novilka cimdus, bet paturēja ap kaklu garo kažok­ādas boa. Šaudīgās liesmas daļēji apgaismoja sargājo­šajā boa pa pusei iegrimušo seju — jaunavīgu, caur un cauri sievišķīgu seju, skaidri veidotu un mierīgu sava ne­apšaubāmā skaistuma apziņā. Bruņnieciskums un vīriš» ķība te sacentās, lai viņai izpatiktu un sagādātu prieku. Rādījās, ka viņa pieņem šos uzmanības pierādījumus — nedz ķircinādamās kā tāda, ko aplido un lenc, nedz di­žodamās, kā daudzas no viņas dzimuma nepiedienīgi ievāc tām domātas cieņas apliecinājumus; tomēr arī ne truli, kā vērsis ņem pretī sienu, bet saskaņā ar pašas dabas ieceri — kā lilija uzsūc tās spirdzinājumam lemto rasas pilienu.Ārā vareni gaudoja vējš, caur spraugām sijājās iekšā smalks sniegs, aukstums apsēda sešu upuru muguras; taču tonakt dabas spēkiem netrūka aizstāvju. Tiesnesis Menefī bija uzņēmies vētras advokāta lomu. Laiks bija viņa klients, un viņš pūlējās ar vienpusīgiem argumentiem pār­liecināt savus biedrus šajā stindzinošajā piesēdētāju solā, ka viņi ir apmetušies rožu lapenē, kam apkārt žužina maigas vēsmiņas. Viņš laida darbā veselu joku, asprā­tību un anekdošu krājumu — divdomīgu, bet panākumiem vainagotu. Viņa jautrība neatvairāmi pielipa pārējiem. Ik­viens steidzās dot savu ieguldījumu vispārējā optimisma vairošanā. Pat jaunā sieviete bija noskaņota izteikties.

— Pēc manām domām, te ir taisni burvīgi, — viņa lēni sacīja dzidrā balsī.

Laiku pa laikam kāds no pasažieriem piecēlās un ko­miski pētīja istabu. Maz tajā varēja atrast pieturas pun­ktus par vecā Redruta dzīvi.

Bildads Rozs tika neatlaidīgi uzaicināts pastāstīt par bijušo vientuļnieku. Tagad, kad pasta ratu kučiera zirgi bija iekārtoti puslīdz apmierinoši un, kā likās, pasažieri tāpat, viņš atguva mieru un savaldību.

— Vecais nelaimes putns, — Bildads diezgan mazcienīgi iesāka, — šiten to māju apsēda kādus divdesmit ga­dus. Viņš nekad nevienam neļāva nākt viņam ne tivumā. Kad brauca garēm kāds pajūgs, viņš vienmēr ierāva galvu iekšā un aizcirta dūres. Bēniņos viņam pamatīgi griezās. Viņš mēdza pirkt produktus un tabaku pie Sema Tillija Mazajā Dubļu ielā. Izgājušā augustā viņš tur aizgāja, apvilcies sarkanu vatētu segu, un stāstīja Semam, kad viņš ir ķēniņš Zālamans un Sabas ķēniņiene braucot pie viņa ciemos. Viņš tika paņēmis īīdzā visu savu naudu — mazu maisiņu, pillu ar sidrabu, — un iemetis Sema akā. «Viņa nebrauks,» vecais Redruts saka Semam, «ja viņa zinās, kad man ir nauda.»

Tiklīdz ļaudis padzirda, kad viņam ir tādi ieskati par sievietēm un naudu, viņi tūdaļ zināja, kad viņš ir jucis; tāpēc viņi aizveda viņu un iespundēja trako mājā.

— Vai viņam mūžā ir bijis kāds romāns, kas viņu no­veda pie vientuļnieka dzīves? — jautāja kāds no pasa­žieriem, jauns cilvēks, kam piederēja aģentūra.

— Nē, — Bildads sacīja, — nekas tāds nekad nav dzir­dēts. Tikai parastas nepatikšanas. Runā, kad jaunībā vi­ņam bijušas kaut kādas nedienas — mīlestības lietās ar vienu jaunkundzi, labi pirms viņš apņēmis sarkanās va­tētās segas un nolikvidējis savus naudas norēķinus. Bet par nekādu romānu es neesu dzirdējis.

— Ā! — iespaidīgi iesaucās tiesnesis Menefī. — Lieta par neatbildētām jūtām, tur šaubu nav.

— Nē, ser, — Bildads atteica, — nepavisam nē. Viņa neapprecējās ar viņu. Mārmedjūks Maligens tur, Para daisā, reiz redzējies ar vienu vīru, kas nāk no vecā Redruta jaunības pilsētiņas. Viņš sacījis, kad Redruts bijis krietns jauns cilvēks, bet, ja viņam uzsita pa kabatu, tur žvadzēšas vienīgi aproču pogas un atslēgu saišķis. Viņš bijis saderināts ar to jaunkundzi — viņu sauca mis Alisi vai kaut kā uz to pusi; man piemirsies. Tas vīrs sacīja, kad viņa bijuse no tām meičām, uz kurām rnēs ar labpatiku noraugāmies, kad viņas tramvajā mums gar pašām krūtēm sniedz konduktoram naudu par bijeti. Nu, un tad pilsētiņā uzrodas kāds jauns puisietis, bagāts un bezrūpīgs, kam visa kā papillam: zirgi un rati, raktuvju akcijas un brīvs laiks. Lai gan viņa bija jau aizņemta, izrādījās, kad mis Alise un jaunatnācējs ieķērās viens otrā līdz ausēm. Viņi satikās pēc norunas un nejauši, iedami uz pastu, un darīja tādas lietas, kuru dēļ meičas nosūta atpakaļams saderināšanās gredzenus un citas dāvanas — «plaisa lautā, kas apklusināja mūziķi», kā to ir nosaucis dzejotājs.

Vienu dienu ļaudis redzēsi Redrutu ar mis Alisi runājamies, stāvot pie vārtiem. Tad viņš paceļ cepuri un iet prom, un tā, cik tam vīram zināms, bija pēdīgā reize, kad kāds Redrutu redzējis tamā pilsētiņā.

— Un kas noticis ar to jaunkundzi? — jautāja jaunais cilvēks, kam bija aģentūra.

— Nav dzirdēts, — atbildēja Bildads. — Šamā vietā mana zināšanas ādere izsīkst un paliek pavisam šļaugana par to, kad es esu izpumpējis to sausu.

— Ļoti bēdīgs... — tiesnesis Menefī iesāka, bet viņu pārtrauca lielāka autoritāte un neļāva izrunāt līdz galam.

— Cik burvīgs stāsts! — balsī, kas skanēja kā flauta, sacīja jaunā sieviete.

Sekoja neilgs klusums, kad bija dzirdami vienīgi vēja auri un degošās malkas sprakstoņa.

Vīrieši bija sasēdušies uz grīdas, iepriekš padarījuši tās neviesmīlīgo virsmu mazliet mājīgāku ar uzpletņiem un uz ātru roku sadabūtiem dēļu galiem. Vīrs, kurš meklēja pircējus vējdzirnavām «Mazais Goliāts», piecēlās un sāka staigāt apkārt, lai atslābinātu savus krampja savilktos muskuļus.

Pēkšņi viņam izlauzās triumfējošs sauciens. Viņš stei­dzās atpakaļ no krēslaina istabas kakta, turēdams kaut ko augstu paceltu savā rokā. Tas izrādījās ābols — prāvs, sarkanraibs, ciets pepiņš, uz kuru bija tīkami paskatīties. Viņš to bija atradis tajā stūrī papīra kulītē uz augsta plaukta. Tas nevarēja būt saglabājies kā piemiņa no mīlas salauztā Redruta, jo augļa lieliski svaigais izskats nepie­ļāva domu, ka tas kopš augusta nebojāts nogulējis uz appelējušā plaukta. Tur to, bez šaubām, atstājuši neseni nakšņotāji, ieturēdami azaidu pamestajā mājā.

Danvudijs — viņa varoņdarbs no jauna prasa godāt viņu apvārdojumā — uzpūtīgi bāza savu ābolu likteņa biedru sejās. — Lūk, ko es atradu, misis Makfārlenda! — viņš lielīgi sauca. Viņš turēja ābolu augstu gaisā, un tā sar­kanums uguns gaismā kvēloja vēl spilgtāk. Jaunā sieviete smaidīja rāmi — vienmēr rāmi.

— Cik burvīgs ābols! — viņa sadzirdami nočukstēja, īsu brītiņu tiesnesis Menefī jutās satriekts, pazemots un izstumts. Viņu uztrauca pirmās vietas zaudējums. Kā­pēc liktenis šī sensacionālā ābola uziešanai izraudzījis ne­vis viņu, bet šo traucējošo, uzmācīgo un neaptēsto vēj­dzirnavu vīru? Viņš no šī atraduma būtu varējis iztaisīt veselu priekšnesumu, izrādi, vielu kādai improvizētai at­jautīgai pārrunai vai skečam — un paliktu uzmanības centrā. Tagad jaunā sieviete uzlūkoja šo smieklīgo Danbodiju vai Vudbandiju ar jūsmīgu smaidu, it kā šis puisis paveicis nezin kādu varoņdarbu! Un vējdzirnavu vīrs plā­tījās un grozījās kā viņa paša preču paraugs, piepūties kā pūslis vējā, kas vienmēr pūš no koristiem uz skatuves zvaigzni.

Kamēr visi savu nepastāvīgo uzmanību bija pievērsuši pacilātajam Danvudijam ar viņa Aladina ābolu, attapīgais jurists kala plānu, kā atgūt zaudētos laurus.

Ar pašu galantāko smaidu raupjajā, bet klasiski veido­tajā sejā tiesnesis Menefī pagājās uz priekšu un, it kā vēlēdamies apskatīt ābolu tuvāk, izņēma to Danvudijam no rokas. Tiesneša rokā tas kļuva par galveno lietisko pierādījumu.

— Skaists ābols, — viņš atzinīgi sacīja. — Patiešām, dārgo mister Danvējiņ, kā furažieris jūs esat aizēnojis mūs visus. Bet man ir ideja. Šim ābolam ir jākļūst par emblēmu, nozīmi, simbolu, par balvu, ko skaistules sirds un prāts dāvā tam, kurš to pelnījis visvairāk.

Visi klausītāji, tikai vienam atturoties, aplaudēja. — Tam nu gan ir iekšā, vai ne? — pasažieris, kas nebija nekas sevišķs, bilda jaunajam cilvēkam, kuram piederēja aģen­tūra.

Vienīgais neatsaucīgais bija vējdzirnavu vīrs. Viņš sa­prata, ka ticis degradēts par vienkāršu ierindnieku. Nemūžam viņam neienāktu prātā doma pasludināt savu ābolu par emblēmu. Viņš bija iecerējis, pēc tam kad auglis būtu ticis sadalīts un apēsts, sarīkot izklaidēšanos, pielipinot tā sēklas pie pieres un nosaucot tās savu pa­zīstamo jaunkundžu vārdos. Vienu viņš bija gatavojis no­saukt par misis Makfārlendu. Sēkliņa, kas nokristu pirmā, būtu... bet tagad jau bija par vēlu.

— Ābols, — turpināja tiesnesis Menefī, uzrunādams savus zvērinātos, — tagadējos laikos ieņem — kaut arī nepelnīti — visai pieticīgu vietu mūsu vērtību skalā. Tik tiešām — tas pastāvīgi tiek tā saistīts ar kulināriju un tirdzniecību, ka diezin vai būtu ierindojams starp smal­kajiem augļiem. Taču senajos laikos tas nebūt nebija tā. Bībeles, vēstures un mitoloģijas avotos papilnam ir pie­rādījumu tam, ka ābols bijis dižciltīgākais starp augļiem. Kaut ko sevišķi vērtīgu mēs vēl joprojām salīdzinām ar ābolu. Runājot par pašu dārgāko, kas vien cilvēkam var būt, — veselību, mēdz sacīt «vesels kā ābols», un pašu nepieciešamāko no visiem maņu orgāniem mēs dēvējam par acs ābolu. Un kurš nav dzirdējis par un ilgojies pēc Hesperīdu āboliem? Nekas cits, kas aug kokā vai krūmā, tik plaši nav izmantots tēlainā valodā. Man nemaz nav nepieciešams pievērst jūsu uzmanību pašam drausmīgā­kajam un iespaidīgākajam ābola senā nozīmīguma pie­mēram, kad, šo augli baudīdami, mūsu pirmvecāki krita grēkā un samaksāja par to ar savu krietnumu un nesamaitātību.

— Tādi āboli kā šis, — vēl vienmēr domādams par savu atradumu, sacīja vējdzirnavu vīrs, — Čikāgas tirgū maksā trīs dolārus piecdesmit mucā.

— To, ko es gribu likt priekšā, — sacīja tiesnesis, ap­veltīdams traucētāju ar iecietīgu smaidu, — varētu for­mulēt šādi. Mēs esam spiesti palikt šeit līdz rītam. Mal­kas mums ir papilnam, lai nodrošinātu siltumu. Mūsu tuvākstāvošā vajadzība ir pavadīt šo laiku pēc iespējas interesantāk, lai tas nevilktos pārāk lēni. Es ierosinu nodot šo ābolu mis Gārlendas ziņā. Tas vairs nav auglis, bet, kā jau teicu, izcīnāma balva, kas simbolizē diženu cil­vēka domu. Pašai mis Gārlendai jāpārstāj būt vienpatnei, bet — esmu priecīgs, ka varu piebilst —, tikai uz laiku (izrunājot šos vārdus, viņš zemu paklanījās ar senlaicīgu grāciju). Viņai jāpārstāv viss viņas dzimums, viņai jābūt sievišķības iemiesojumam, tās kvintesencei — dieva ra­dītā meistardarba smadzenēm un sirdij, es uzdrīkstētos sacīt. Kā tāda viņa izspriedis un izlems sekojošu jautājumu.

Vēl tikai pirms dažām minūtēm mūsu draugs, misters Rozs, pagodināja mūs ar interesantu, bet fragmentāru skici par romānu šī mājokļa agrākā īpašnieka dzīvē. Man šķiet, ka nedaudzie fakti, ko mēs esam uzzinājuši, paver mums saistošu iespēju minējumiem, cilvēka sirds izpētei, iztēles vingrinājumiem — īsi sakot, stāstu sacerēšanai. Izmantosim šo izdevību. Ikviens no mums lai izklāsta pats savu versiju par vientuļnieka Redruta un viņa iemī­ļotās tālāko likteni, sākot ar to vietu, kur beidzas mistera Roza vēstījums, no mīlētāju šķiršanās pie vārtiem. Jaunā dāma nav katrā ziņā vainojama, ka Redruts kļuvis par jukušu un cilvēknīdēju vientuļnieku — tik daudz gan va­jadzētu pieņemt un pieļaut. Kad mēs būsim beiguši, mis Gārlendai jāizsaka Sievietes Spriedums. Kā sava Dzi­muma Domas paudējai viņai jāizlemj, kura versija vis­labāk un patiesīgāk attēlo cilvēcisko un mīlestības tēmu un no sievietes viedokļa vispareizāk novērtē Redruta sa­derinātās raksturu un rīcību. Ābols ir jāpasniedz tam, kuram par labu tiks izlemts spriedums. Ja jūs visi pie­krītat, mēs vispirms labprāt noklausīsimies mistera Dinvidija stāstu.

Pēdējais teikums vējdzirnavu vīru pārņēma pilnīgi savā varā. Viņš nebija no tiem, kuri ilgi staigā nokārtu de­gunu.

— Tas, tiesnesi, ir pirmklasīgs plāns, — viņš sirsnīgi sacīja. — Būs īsts stāstu varietē, vai ne? Reiz es Springfīldā biju kāda laikraksta korespondents, un, kad nebija nekādu jaunumu, es tos izdomāju. Man šķiet, ka es ar savu numuru tikšu galā, kā pienākas.

— Es domāju, ka tā ir burvīga izdoma, — jaunā sie­viete jautri sacīja. — Iznāks gandrīz tāda kā rotaļa.

Tiesnesis Menefī panācās uz priekšu un izteiksmīgi ielika ābolu viņai rokā.

— Senajos laikos, — viņš dziļdomīgi sacīja, — Pariss piešķīra zelta ābolu pašai daiļākajai.

— Es biju Parīzes Vispasaules izstādē, — piezīmēja labu omu atkal atguvušais vējdzirnavu vīrs, — bet tur es neko tādu nedzirdēju. Un es tak biju arī Atrakciju avēnijā — vienmēr, kad vien man nevajadzēja būt mašīnu skatē.

— Bet tagad, — tiesnesis turpināja, — šim auglim jā­padara mums saprotami sievietes sirds noslēpumi un gudrība. Ņemiet šo ābolu, mis Gārlenda. Noklausieties mūsu necilos romantiskos sacerējumus un tad piešķiriet godalgu tā, kā jūs uzskatāt par pareizu.

Jaunā sieviete mīļi pasmaidīja. Ābols bija iegūlis viņai klēpī zem segām un apmetņiem. Viņa atzvēlās pret savu aizsargvalni, juzdamās jautri, omulīgi un ērti. Ja nebūtu balsu un vēja auru, varētu cerēt, ka, labi ieklausoties, kļūs dzirdama viņas murrāšana. Kamīnā kāds piemeta klāt pa­gales. Tiesnesis Menefī laipnīgi pamāja ar galvu. — Vai jūs mūs neiepriecinātu ar pirmo stāstu? — viņš jautāja.

Vējdzirnavu vīrs sēdēja kā turks, caurvēja dēļ atstū­mis platmali tālu pakausī.

— Lūk, — viņš iesāka bez mazākā apmulsuma, — kā es novērtēju tās domstarpības: Redrutu, protams, krietni piežmiedza tas tips, kuram bija naudas kā spaļu un kurš mēģināja izgriezt viņam pogas pie viņa skuķa. Tāpēc viņš, dabiski, aizkāpj pie viņas un noprasa, vai starp vi­ņiem viss vēl pa vecam. Nu lūk, nevienam jau nav pa­tīkami, kad no malas kāds jaucas iekšā ar saviem atsperratiem un zeltraktuvju akcijām, kad viņš uz skuķi sev jau ir nodrošinājis tiesības. Lūk, tad viņš aizkāpj viņu apcie­mot. Nu lūk, viņš varbūt iekarst un runā ar viņu kā ar savu īpašumu un aizmirst, kad saderināšanās nevienmēr ir tikpat kā āmen baznīcā. Nu lūk, es domāju, kad Alisei no tā sametās silti zem ņiebura. Lūk, viņa asi atcērt. Nu lūk, viņš...

— Paklau! — viņu pārtrauca pasažieris, kurš nebija nekas sevišķs. — Ja jūs uz katras no tām savām lūkām varētu uzcelt pa vējdzirnavām, tad gan jums laikam līdz pašām mūža beigām nebūtu vairs jāstrādā, vai ne?

Vējdzirnavu vīrs labsirdīgi pavīpsnāja.

— O, nekāds Gajs de Monpansjē jau nu es nav, — viņš jautri sacīja, — Es ar jums runāju vienkāršā amerikāņu valodā. Lūk, viņa viņam saka kaut ko uz to pusi. «Mis­ters Zeltakcija man ir tikai draugs,» viņa saka, «bet viņš ved mani vizināties un pērk teātra biļetes, bet tu jau to nekad nedari. Vai tad es tiešām nemaz vairs nedrīkstēšu baudīt dzīvi, vai, kamēr vēl spēju, ko?»

«Izbeidz šito čubināšanos,» saka Redruts, «iedod tam čabulītim kurvīti ar visu, kas pienākas, citādi tu savas čības neglabāsi zem mana skapja.»

Nu lūk, tādā valodā jau nu nevar runāt ar skuķi, kam ir raksturs. Varu saderēt, kad tas skuķis visu laiku mīlēja vienīgi savu iecerēto. Varbūt viņa tikai gribēja — kā jau skuķi to raduši — maķenīt padzīt velnu, lai sagādātu sev izklaidēšanos un konfektes, pirms dodas laulībā un lāpa Džordžam zeķes un ir laba sieva. Bet viņš ir uzņēmis pārāk augstu toni un ir nedomā to nolaist zemāk. Nu lūk, viņa viņam atdod atpakaļ gredzenu; un Džordžs aiziet un sāk slīcināt dūšu. Jāā. Tādas tās lietas. Saderu, kad tas skuķis iedeva tam švītīgajam pārpilnības ragam vilka pasi divas dienas pēc tam, kad viņas īstais bija aizgājis. Ar sausiņu maišeli padusē Džordžs iekāpj prečniekā, kas dodas uz nezināmu pusi. Dažus gadus viņš nodzīvo vienā šmīgā; un tad tā nāves dzira ir padarījusi savu. «Es ir par vientuļnieka būdu,» saka Džordžs, «un labi garu bārdu un apraktu podu ar naudu, kuras nav.»

Bet šitā Alise, pēc manām domām, to lietu bija ņēmuse nopietni. Viņa vairs neapprecējās, bet, tiklīdz sāka parā­dīties krunkas, ķērās pie mašīnrakstīšanas un turēja kaķi, kas nāca viņai klāt, kad viņa sauca: «Inc, inc, inci!» Es pārāk ticu sievietes krietnībai, lai pielaistu domu, kad tās katrā reizē puisi, kam viņas ir pieķērušās, pamet kārtīga žūkšņa dēļ.

Vējdzirnavu vīrs apklusa.

— Es domāju, — sacīja jaunā sieviete, viegli sakustē­damās uz sava vienkāršā troņa, — tas ir bur...

— O, mis Gārlenda! — ar paceltu roku iejaucās ties­nesis Menefī. — Lūdzu bez komentāriem! Tas nebūtu godīgi pret pārējiem līdzcensoņiem. Mister... ē... jūsu kārta, esiet tik laipns. — Tiesnesis uzrunāja jauno cil­vēku, kam bija aģentūra.

— Mana versija par šo romānu, — jaunais cilvēks iesāka, aiz bikluma žņaudzīdams rokas, — būtu šāda. Viņi šķiroties neķildojās. Misters Redruts viņai pateica ardievas un aizgāja pasaulē laimi meklēt. Viņš zināja, ka mīļotā paliks viņam uzticīga. Viņš nepieļāva pat domu, ka viņa sāncensis varētu atstāt kādu iespaidu uz tik mīlošu un uzticamu sirdi. Es sacītu, ka misters Redruts devās meklēt zeltu Klinšu kalnos, Vaiomingas štatā. Vienu dienu tur izkāpa pirātu banda, sagūstīja viņu, kamēr viņš strā­dāja un...

— Ei, kas tad nu? — asi iesaucās pasažieris, kas nebija nekas sevišķs. — Pirātu banda izkāpa Klinšu kalnos! Var­būt jūs mums pateiktu, kā viņu kuģis tur...

— Izkāpa no vilciena, — mierīgi un ne jau bez savas atjautības atbildēja stāstītājs. — Tie mēnešiem ilgi viņu noturēja gūstā kādā alā un tad aizveda simtiem jūdžu tālu uz Aļaskas mežiem. Tur viņā iemīlējās skaista indi­āņu meitene, bet viņš palika uzticīgs Alisei. Noklaiņojis vēl vienu gadu, viņš ar dimantiem devās...

— Ar kādiem dimantiem? — gandrīz skarbi noprasīja nenozīmīgais pasažieris.

— Ar tiem, kurus seglinieks viņam parādīja peruāņu templī, — otrs mazliet mīklaini atbildēja. — Kad viņš nokļuva mājās, Alises māte raudādama aizveda viņu pie zaļas kopiņas zem kāda vītola. «Viņas sirds neizturēja jūsu aiziešanu,» māte sacīja. «Un kas ir ar manu sān­censi — ar Cesteru Makintošu?» misters Redruts jautāja, bēdīgs noslīgdams ceļos pie Alises kapa. «Kad viņš uz­zināja,» māte atbildēja, «ka viņas sirds pieder jums, viņš panīka ar katru dienu vairāk un vairāk, līdz uzsāka mē­beļu veikalu Grandrepidsā. Nesen mēs uzzinājām, ka Indiānas štatā, Sautbendas tuvumā, uz kurieni viņš bija devies, lai mēģinātu aizmirst civilizēto pasauli, viņu no­kodis saniknots alnis.» To padzirdis, misters Redruts pa­meta cilvēku sabiedrību un, kā jau mēs zinām, kļuva par vientuļnieku.

— Var jau būt, — nobeidza jaunais cilvēks ar aģen­tūru, — ka manam stāstam trūkst literāras vērtības, bet ar to es gribēju parādīt, ka jaunā dāma palika uzticīga. Bagātība viņai salīdzinājumā ar patiesām jūtām neno­zīmēja neko. Es ticu daiļajam dzimumam un pārāk to apbrīnoju, lai varētu domāt citādi.

Runātājs apklusa un sāniski paskatījās uz kaktu, kur zvilnēja jaunā sieviete.Nākamo tiesnesis Menefī uzaicināja Bildadu Rozu dot savu ieguldījumu ar stāstu sacensībā par piespriežamo ābolu. Pasta ratu kučiera tēlojums bija īss.

— Es vis nav kāds no tiem biezokņa vilkiem, — viņš sacīja, — kas vienmēr par visām dzīves likstām vainu uzveļ sievišķiem. Mana liecība, kas attiecās uz izdomāto stāstu, ko jūs, tiesnesi, prasāt, būs sekoša: Redrutam ne­kaitēja nekas cits kā vien tīrais slinkums. Ja viņš būtu ņēmis un iekāvis to Persivālu de Leisiju, kas mēģināja viņam stāties ceļā, un turējis Alisi īsi piesietu iemauktos ar pieačiem, viss būtu bijis labi. Sieviete, kuru gribas pa­turēt, ir vērts, kad ap viņu nopūlas.

«Atlaid man ziņu, ja es tev atkal būs vaidzīgs,» saka Redruts, paceļ savu Stetsona platmali un aiziet. Viņš to būtu nosaucis par lepnumu, bet neprotoloģiskais vārds tam ir slinkums. Neviens sievišķis nemīl skriet pakaļ vīrietim.

«Lai viņš pats nāk atpakaļams,» meiča saka; un es esu drošs, kad viņa tam puisietim ar tām raktuvju akcijām parādīja dūres; un tad pavada laiku pie loga, uzmanī­dama, vai nenāk dēlietis ar tukšo maku un kutīgām unsām.

Rēķinu, kad Redruts nogaidās kādus deviņus gadus cerībā, kad viņa atsūtīs nēģeri ar zīmīti, lai viņš viņai piedod. Bet viņa nesūta. «Šitā spēlīte neiet cauri,» saka Redruts, «nu tad es ar neiešu.» LJn viņš ņem un paliek par vientuļnieku un uzaudzē bārzdu. Jā, slinkums un bārzda bija tie, kas noveda viņu tik tālu. Tie vienmēr tu­ras kopā. Vai jūs ir dzirdēsi, kad vīrs ar gariem matiem un bārzdu ticis pie mantas? Nemūžam. Paskat to Marlboro ercogu un šito pašu Standard Oil žipčiku. Vai tad tiem ir?

Nu bet šitā Alise neaizgāja pie cita — par to es varu likt zirgu ķīlā. Ja Redruts būtu apprecējis kādu citu, viņa darītu to pašu. Bet viņš nerādās ne acēs. Viņai ir sitās te mantiņas, ko sauc par dārgām pieminām, un lai tā būtu tikais kāda matu šķipsna un korsetes stīpa, ko viņš salauza, saglabātas kā nezin kas. Dažiem sievišķiem tādas lietiņas ir tikpat kā vīrs. Es sacītu, kad viņa dzīvoja uz savu roku. Es nevienu sievišķi nevainoju par to, kad ve­cais Redruts uzgriezis muguru frizētavām un tīriem krek­liem.

Tālāk kārta pienāca pasažierim, kurš nebija nekas se­višķs. Vārdā nenosaukts, viņš nobrauc visu ceļu no Paradaisas līdz Sanraizsitijai.

Bet viņu pašu jūs dabūsiet redzēt, ja vien kamīna uguns nebūs par tumšu, kad viņš atsauksies uz tiesneša aicinājumu.

Kalsns, rūsgani brūnā apģērbā, sēž kā varde, rokām apņēmis kājas, zodu atbalstījis uz ceļiem. Gludi pakulu mati, garš deguns, mute kā satīrām uzrautiem, tabakas notraipītiem kaktiņiem. Acs kā zivij, sarkana kravate ar pakavveida adatu. Viņš iesāka ar griezīgu smiekliņu, kas pamazām vērtās vārdos.

— Tiktāl taisnība nav nevienam. Ko, romāns bez apel­sīnu ziediem! Lieku visu savu naudu uz jaunekli ar tau­riņu kaklā un drošiem čekiem bikšu kabatās.

Sākt ar šķiršanos pie vārtiem? Lai notiek! «Tu nekad mani neesi mīlējusi,» Redruts satraukts sacīja, «citādi tu nebūtu runājusi ar vīrieti, kas var tev nopirkt saldējumu.» — «Es viņu ienīstu,» viņa saka. «Man riebjas viņa atsperrati. Es nicinu viņa smalkās krējuma konfektes, ko viņš man sūta zeltītās kārbās, pārklātas īstām mežģīnēm. Jūtu, ka varētu ietriekt viņam sirdī dunci, kad viņš man dā­vina masīvu medaljonu ar tirkīziem un pērlēm visapkārt gar malu. Lai velns parauj to visu! Es mīlu tikai tevi.» — «Ej vien atpakaļ uz savu omulīgo kaktiņu!» Redruts saka. «Neesmu jau vairs nekāds vakarējais. Mīli mani platoniski, ja tev tā tīk. Neatzīstu nekādas kopsievas. Ej vien un turpini ienīst savu draugu. Man pietiks ar Nikersona skuķi no B avēnijas, košļeni un vizināšanos tram­vajā.»

Todien uz vakarpusi atnāk Džons V. Krēzs. «Ko! Asa­ras?» viņš saka, sakārtodams savu kaklasaites adatu ar pērli. «Jūs esat aizdzinis manu mīļoto,» šņukstēdama saka Alisīte, «es neieredzu jūs ne acu galā.» — «Tad kļūstiet mana sieva,» saka Džons V., aizdedzinādams dārgu ci­gāru. «Ko!» viņa sašutusi iesaucas. «Precēties ar jums! Nemūžam,» viņa saka, «pirms es nebūšu nomierinājusies un nopirkusi visu nepieciešamo un jūs nebūsiet parūpē­jies par laulību atļauju. Tepat kaimiņos ir telefons, ja jūs vēlaties piezvanīt apgabala mācītājam.»

Stāstītājs pieklusa, lai ļautu vaļu savam ciniskajam smiekliņam.

— Vai viņi apprecējās? — viņš turpināja. — Vai pīļtē­viņš aprija maijvaboli? Un nu es pārēju pie notikuma ar veco Redrutu. Arī tur jums saskaņā ar manu teoriju ne­vienam nav taisnība. Kas tad padarīja viņu par vientuļ­nieku? Viens saka — slinkums, otrs saka — nožēla, trešs saka — žūpība. Es saku, tas ir sieviešu nopelns. Cik ve­cajam tagad ir gadu? — runātājs jautāja, griezdamies pie Bildada Roza.

— Pēc manām domām, tā ap sešdesmit pieci.

— Nu labi. Te viņš piekopa to savu vientuļnieka amatu divdesmit gadu. Viņam, teiksim, bija divdesmit pieci, kad viņš pie vārtiem pacēla cepuri. Paliek vēl divdesmit gadi, par ko viņam jādod norēķins vai jāiet aiz restēm. Kur viņš pavadīja to desmitnieku un divus pieciniekus? Es jums pateikšu savas domas. Iespundēts par daudzsievību. Sacīsim, Sentdžozefā viņam bija tā tuklā gaišmate un Skiletridžā tā tabakbrūnā, un tur projām, Kolejā, — tā zeltzobe. Redruts sapinas un iekrīt, un viņu ietupina. Savu atsēdējis, viņš iznāk ārā un saka: «Man vienalga, kādā amatā, ja tikai bez lamatām. Vientuļnieku arodā konku­rence nav liela, un stenogrāfistes pie viņiem nenāk meklēt darbu. Lieliskā vientuļnieka dzīve priekš manis ir kā radīta. Manā ķemmē vairs nebūs garu matu un pa cigārnīcu vairs nemētāsies marinētas dilles» Jūs man te stāstāt, ka veco Redrutu iebāza plānprātiņu pansijā tāpēc, ka viņš sacījās esam ķēniņš Zālamans? Blēņas! Viņš bija Zālamans. No manas puses tas ir viss. Domāju, ka ne­kādu ābolu par to es nedabūšu. Markas atpakaļsūtīšanai pieliktas klāt. Neko lielu vis neizklausās pēc tāda, par ko dod godalgas.

Ņemdami vērā tiesneša Menefī iebildumus pret piezīmju izteikšanu par stāstiem, visi klusēja, kad pasažieris, kurš nebija nekas sevišķs, bija pabeidzis. Un tad atjautīgais sacensības ierosinātājs, beidzamais tās dalībnieks, nokremšļojās, lai uzsāktu cīņu par godalgu. Kaut arī ties­nesis Menefī sēdēja neērtā pozā uz grīdas, mēģinājums atrast kaut ko tādu, kas mazinātu viņa cieņu, būtu veltīgs. Tagad izplēnošās uguns atblāzma liegi rotājās viņa sejā, izkaltā tikpat skaidri kā Romas imperatoram uz kādas vecas monētas, un cienījami sirmo matu biezajos viļņos.

— Sievietes sirds! — viņš iesāka vienmērīgā, bet sa­traucošā balsī. — Kas gan var cerēt to izdibināt? Vīriešu ceļi un vēlmes ir daudzējādas. Es domāju, ka visu sieviešu sirdis pukst vienotā ritmā un pēc tās pašas vecās mīlas melodijas. Mīlestība sievietei nozīmē upuri. Ja vien viņa ir šī vārda cienīga, viņai ne zelts, ne augsts sabiedrisks stāvoklis neatsvērs īstas jūtas.

— Zvērināto kun... ē... es gribēju sacīt, mani draugi, tiek izskatīta lieta pret Redrutu, no vienas puses, un mī­lestību un pieķērību, no otras. Taču kas ir tiesājamais? Ne jau Redruts, jo viņš jau ir saņēmis sodu. Arī ne tās ne­rimstošās kaislības, kas piepilda mūsu dzīvi ar debešķīgu prieku. Bet kas tad? Ikviens no mums šeit šovakar stāv tiesas priekšā, lai atbildētu, kas mīt viņa krūtīs: bruņnieciskums vai tumsonība. Viens no sievišķības viskrāšņāka­jiem ziediem sēž šeit, lai spriestu pār mums tiesu. Rokā tas tur godalgu, būtībā nenozīmīgu, bet mūsu cildenāko pūliņu vērtu, lai izcīnītu to kā tik cienījamas daiļā dzimuma saprāta un gaumes pārstāves atzinības balvu.

Uzsākot iedomāto stāstu par Redrutu un daiļo būtni, kurai viņš bija atdevis savu sirdi, man jau pašā sākumā jāizsaka iebildumi pret necienīgo insinuāciju, it kā kādas sievietes savtīgums vai neuzticība, vai arī greznības mī­lestība spiedušas viņu aiziet no pasaulīgās dzīves. Nav gan gadījies sastapt sievieti, kas būtu tāda aprēķinātāja vai tik patīga. Vaina mums ir jāmeklē citur — starp vī­rieša zemākajiem instinktiem un rīcības motīviem.Mīlētāji droši vien sastrīdējās, stāvēdami pie vārtiem tajā neaizmirstamajā dienā. Greizsirdības mocīts, jaunais Redruts pazuda no dzimtās puses. Bet vai viņam bija dibināts iemesls to darīt? Nav pierādījumu ne par, ne pret. Taču ir kaut kas augstāks par pierādījumiem: tā ir cildenā, nemainīgā ticība sievietes krietnumam, viņas no­turībai pret kārdinājumiem, viņas uzticamībai, pat par spīti piesolītai bagātībai.

Es iztēlojos pārsteidzīgo mīlētāju, pašpārmetumu mo­cītu, klīstam pa pasauli. Iztēlojos viņa pakāpenisko pa­grimšanu un, beidzot, viņa galīgo izmisumu, kad viņš atskārst, ka ir pazaudējis pašu vērtīgāko velti, kādu vien dzīve spēj sniegt. Tad kļūst saprotama viņa aiziešana no šīs bēdu ielejas un tai sekojošie gara spēju traucējumi.Bet ko es redzu no otras puses? Vientuļu, gadu ritumā novīstošu sievieti, joprojām uzticīgu, joprojām gaidām, joprojām ceram ieraudzīt kādu, kas nekad nenāks, un sa­klausīt soļus, kuri nekad vairs neatskanēs. Viņa tagad ir veca. Viņas mati ir balti un gludi pieglausti. Katru dienu viņa sēž pie durvīm un ar ilgām nolūkojas uz putekļaino ceļu. Garā viņa gaida tur, pie vārtiem, tieši tāpat, kā mīļotais viņu bija atstājis — mūžam viņa, bet ne šajā saulē. Jā, mana ticība sievietei uzbur manā gara acu priekšā šo ainu. Uz visiem laikiem šķirti uz zemes — to­mēr gaida! Viņa — priekšnojautās par tikšanos svētlai­mīgo salās, viņš — bezcerību dumbrājā.

— Es domāju, ka viņš ir vājprātīgo patversmē, — sa­cīja pasažieris, kurš nebija nekas sevišķs.

Tiesnesis Menefī mazliet nepacietīgi sakustējās. Vīri sēdēja nokārtām galvām, groteskās pozās. Vēja stiprums bija samazinājies, tagad tas pūta brāzmaini, sparīgiem grūdieniem. Malka degdama bija pārvērtusies sarkanu ogļu blāķī, kas telpā izstaroja vienīgi blāvu gaismiņu. Jaunā sieviete savā omulīgajā nostūrī izskatījās pēc bez­veidīgas tumšas masas ar viļņainu, spožu matu ērkuli galā, kur izdalījās tikai neliels sniegbaltas pieres lauku­miņš virs piekļāvīgā boa.

Tiesnesis Menefī stīvi uzslējās kājās.

— Un nu, mis Gārlenda, — viņš paziņoja, — mēs esam beiguši. Tagad jūsu uzdevums ir piešķirt balvu tam, kura argumenti — jo sevišķi, es teiktu, attiecībā uz īstas sie­višķības vērtējumu — ir vistuvāki jūsu pašas koncepcijai.

Jaunā sieviete nekā neatbildēja. Tiesnesis Menefī ba­žīgi noliecās pie viņas. Pasažieris, kurš nebija nekas se­višķs, iesmējās zemā, bet griezīgā balsī. Sieviete saldi gulēja. Tiesnesis mēģināja saņemt viņas roku, lai pamo­dinātu viņu. To darīdams, viņš pieskārās kaut kam ma­zam, aukstam, apaļam un nelīdzenam viņas klēpī.— Viņa ābolu ir apēdusi, — tiesnesis Menefī paziņoja bijīgā balsī, turēdams rokā paceltu serdi, lai visi to re­dzētu.