Gausīgie ierāvēji

Gandrīz vai lasāmviela

Viņš mani neatvairāmi ieinteresēja, līdzko nokāpa no pārceltuves kuģīša Debrosielā. Viņš izskatījās pēc cil­vēka, kam nav nekā nezināma ne tikvien mūsu planētas abās puslodēs, bet arī visā pasaules izplatījumā un kas ieradies Ņujorkā kā saimnieks dzimtīpašumā, kuru pēc gadiem ilgas prombūtnes apmeklē no jauna. Taču, ma­nuprāt, viņš, par spīti visam savam augstprātīgajam iz­skatam, nekad agrāk nebija spēris kāju uz Pārāk Daudzo Kalifu pilsētas slidenā bruģa.

Viņš valkāja vaļīgas drēbes savādi zilgani sarkanbrūnā krāsā un apaļu vecā parauga Panamas platmali bez tiem gaiļa sekstei līdzīgajiem ierobiem un noliekumiem, ar ku­riem ziemeļu švīti izķēmo tropisko galvassegu. Turklāt viņš bija pats nejaukākais vīrietis, kādu es jebkad tiku redzējis. Viņa neglītums ne tik daudz atbaidīja, kā ra­dīja izbrīnu, ko izraisīja rupjie un nesamērīgie, it kā linkolniskie vaibsti, kas pārsteidza un mulsināja līdz apmā­tībai. Tā varētu izskatīties efriti jeb ļaunie džini, par ku­riem pārvērtās garaiņi, izplūduši no trauka, ko izvilka zvejnieks. Kā svešinieks man pateica vēlāk, viņa vārds bija Džadsons Teits; tādēļ tikpat labi varam viņu tā saukt jau tūlīt. Savu zaļo zīda kaklasaiti viņš nēsāja izvērtu cauri topāza gredzenam; un rokā viņš turēja pastaigas spieķi, izgatavotu no haizivs mugurkaula asakas skrie­meļiem.

Džadsons Teits griezās pie manis ar vairākiem gariem un plašiem, savstarpēji nesaistītiem jautājumiem par pil­sētas ielām un viesnīcām kā cilvēks, kam tikai uz brīdi piemirsušies šie nenozīmīgie sīkumi. Nevarēju iedomāties neko tādu, kas man dotu iemeslu pelt manis paša kluso apmešanās vietu pilsētas centrā, tādēļ mijkrēslis mūs sastapa jau paēdušus un padzērušus (uz mana rēķina), un gatavus atlaisties krēslā vestibila mierīgā nostūrī un uztaisīt dūmu.

Džadsonam Teitam kaut kas bija uz sirds, un, lai kas tas bija, viņš mēģināja tajā dalīties ar mani. Mani viņš jau bija atzinis par savu draugu, un, skatīdamies uz viņa lielo, tabakbrūno pirmā stūrmaņa roku, ar kuru viņš nepilnu sešu collu atstatumā no mana deguna akcentēja katra sava teikuma beigas, gudroju, vai pirmajā izdevīgajā reizē, viņš tikpat spēji neizjustu pret svešinieku arī naidu.

Kad šis vīrs sāka runāt, es pamanīju, ka viņā slēpās kāda noteikta dzirksts. Viņa balss bija ietekmīgs instru­ments, uz kura viņš spēlēja — kaut arī mazliet ārišķīgi, tomēr prasmīgi un iedarbīgi. Viņš nemēģināja likt sarunas biedram aizmirst savu neglītumu; viņš klaji ar to dižojās un padarīja to par savas runas valdzinājuma sastāvdaļu. Aizvēris acis, klausītājs būtu sekojis šī žurku ķērāja sta­bulei vismaz līdz Hāmelnes mūriem. Lai dotos viņam līdzi vēl tālāk, vajadzētu būt mazliet bērnišķīgākam. Bet, lai jau viņš spēlē vien pats savu melodiju turpmākajiem vār­diem, ja tie būs pārāk neinteresanti, visu vainu varēs uz­velt mūzikai.

— Sievietes, — Džadsons Teits sacīja, — ir noslēpu­maini radījumi.

Man apskrējās dūša. Es taču nebiju te nācis, lai klau­sītos tādu reizē ar pasauli radušos hipotēzi, tādu noveco­jušos, nodeldētu, sen atspēkotu, nepārliecinošu, neloģisku, aplamu un acīm redzami sofistisku, tādu veclaicīgu, no­pamatotu, nodrāztu, apnicīgu, nedibinātu un lapsīgu iz­domājumu — pašu sieviešu izperinātu un izlaistu, izpla­tītu, uztieptu, iesmērētu un meistarīgi iemānītu vīriešu dzimuma apziņā ar netīriem, slepeniem un blēdīgiem pa­ņēmieniem nolūkā atbalstīt, nopamatot un pastiprināt pa­šām sava valdzinājuma spēku un padarīt iedarbīgākas savas viltības.

— Nu nez, — es sacīju tautas valodā.

— Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši kaut ko par Oratamu? — viņš jautāja.

— Iespējams, ka esmu, — es atbildēju. — Man kaut kas tāds nāk prātā — laikam jau kāda puantdejotāja, jauns priekšpilsētas mikrorajons, vai varbūt tā bija smarža ar kaut kādu tādu nosaukumu?

— Tā ir piejūras pilsēta, — Džadsons Teits paskaid­roja, — kādā ārvalstī, par kuru jūs nekā nezināt un kuru jūs vēl mazāk spētu izprast. Tā ir zeme, kur vara atrodas diktatora rokās un valda nemieri un revolūcijas. Tajā tad arī norisinājās liela dzīves drāma ar Džadsonu Teitu — pašu neglītāko cilvēku Amerikā, Fērgusu Makmāenu— vis­skaistāko dēkaini, kāds vien pazīstams no vēstures vai literatūras, un senjoritu Anabelu Samoru, Oratamas alkalda daiļo meitu, galvenajās lomās. Un vēl kas — nekur citur uz mūsu planētas neaug čučulas stāds kā tikai Trjenta i tres departamentā Urugvajā. Valsts, par kuru es runāju, ražo vērtīgu sugu kokus, krāsvielas, zeltu, kau­čuku, ziloņkaulu un kakao.

— Man nebija zināms, — es sacīju, — ka Dienvidame­rikā iegūst ziloņkaulu.

— Tur nu jūs esat kļūdījies divkārt, — Džadsons Teits sacīja, sadalīdams vārdus pa vismaz vienu savas brīniš­ķīgās balss oktāvu. — Es neteicu, ka zeme, par kuru ir runa, atrodas Dienvidamerikā — man jābūt piesardzīgam, mans mīļais, jo, ziniet, tur es biju iesaistījies politikā. Bet tomēr pat tad varu teikt, ka esmu spēlējis ar turienes pre­zidentu šahu, lietodams figūras, izgrieztas no Kordiljerus apdzīvojoša perissodactyle ungulates kārtas vietējā pār­stāvja — tapira skeleta deguna daļas, kas ir tikpat labs ziloņkauls kā jebkurš cits.

Bet es taču gatavojos jums pastāstīt par romantiku, piedzīvojumiem un sieviešu tikumiem, nevis par zooloģis­kiem dzīvniekiem.

Piecpadsmit gadus es raustīju valdības grožus, ko iz­skata pēc savās rokās turēja vecais Sančo Benavidess, viņa augstība republikas lieltirāns. Jūs laikrakstos esat redzējuši viņa ģīmetni — izburbis tumšādains vīrs ar retu bārdu, izkaisītu pa vaigiem kā notis uz veltņa mū­zikas kastītē ar pulksteņa mehānismu; labajā rokā viņam papirusa tīstoklis, ar kāda attēliem bībelē mēdz izgreznot jaunpiedzimušo ierakstīšanai paredzētās lapas. Nu, un tas šokolādes brūnais varturis mēdza sacelt vislielāko ievē­rību jebkurā vietā starp rasu barjeru un platuma grādiem. Vēl nebija zvanīts, kur viņš beigs savas dienas: dzimtās zemes slavas panteonā vai pekles pavārtē. Viņu droši vien būtu dēvējuši par Dienvidamerikas Rūzveltu, ja vien Sa­vienoto Valstu prezidents tajā laikā nebūtu bijis Grouvers Klivlends. Viņš mēdza palikt amatā pāris posmus pēc kārtas, tad vienu izlaist, iepriekš vienmēr pats izraudzījis sev pēcteci starplaikam.Taču Benavidess Atbrīvotājs nebija tas, kurš sev sagā­dāja visu šo slavu. Viņš jau nu ne. To izdarīja Džadsons Teits. Benavidess bija tikai butaforija, kas aizsedza īsto noteicēju. Es viņam devu mājienu, kad pieteikt karu, pa­lielināt ievedmuitu vai uzvilkt parādes bikses. Bet par to es jums netaisījos stāstīt. Kā es sasniedzu šādu stā­vokli? Es jums to pateikšu. Tāpēc, ka esmu pats spējīgākais runātājs, kāds jebkad nodarbinājis savas balss saites, kopš Ādams pirmo reizi atvēra acis, pastūma sānis ožamo sāli un jautāja: «Kur es atrodos?»

Kā jūs jau būsiet ievērojuši, esmu gandrīz vai pats ne­glītākais cilvēks, kāds vien kādreiz redzēts ārpus Jaunanglijas kristīgo zinātnieku baznīcas pirmo darboņu por­tretu galerijas. Tāpēc jau agrā jaunībā atskārtu, ka tas, kas man trūkst izskata ziņā, man jāatsver ar daiļru­nību. To nu esmu paveicis. Ja kaut ko ieņemu galvā, tad to arī panāku. Salīdzinājumā ar mani — aiz vecā Benavidesa stāvošo patieso pavēlnieku visi vēsturē pazīstamie izcilie aiztroņa rīkotāji, tādi kā Talerāns, marķīze de Pompadūra un Lēbs, šķiet tik nenozīmīgi kā mazākuma iesniegums domei. Es spēju ar savu veiklo mēli veselas tautas iegrūst parādos vai izraut no tiem, iemidzināt ar­mijas kaujas laukā, ar nedaudz vārdiem apslāpēt dumpjus un nemierus, samazināt nodokļus, asignējumus un virsnormas uzkrājumus; svilpojot kā putns, es varēju izsaukt kara suņus vai miera balodi. Citu vīriešu skaistums, epo­letes, sacirtotās ūsas vai grieķiskais profils man nekad nav bijuši par šķērsli. Kad cilvēki paskatās uz mani pirmo reizi, viņi nodreb. Tiklīdz es sāku runāt, tie, ja vien tiem nav angīna pectoris pēdējā stadijā, desmit minūšu laikā ir mani. Es iekaroju katru sirdi, vienalga, kam tā pieder: vīrietim vai sievietei. Jūs jau gan nedomājat, ka sievietei varētu iepatikties vīrietis ar tādu seju, vai ne?

— Kālab gan ne, mister Teit? — es sacīju. — Vēsture čum un literatūra mudž no neglītiem vīriešiem, kas sa­valdzinājuši sievietes. Šķiet, ka...

— Atvainojiet, — Džadsons Teits mani pārtrauca, — bet jūs tā īsti nesaprotat. Jūs vēl neesat dzirdējis manu stāstu.

Fērguss Makmāens bija viens no maniem galvaspilsētas draugiem. Runājot par viņa izskatu, man jāatzīst, ka ne tur bija ko pielikt, ne ko atņemt. Viņam bija gaišas cirtas, smejošas zilas acis un pareizi vaibsti. Ļaudis melsa, ka viņš esot kā izspļauts pēc statujas, kas glabājas kādā muzejā Romā un saucas Herr Mejs, valodas un daiļrunī­bas dievs. Droši vien kāds vācu anarhists. Tie vienmēr kaut kur glabājas un par kaut ko spriedelē.

Taču Fērgusam valoda nevedās. Viņam bija ieaudzināta pārliecība, ka būt skaistam nozīmē gūt panākumus. Viņa tērzēšana sagādāja apmēram tādu pašu baudu kā ūdens pilešana no griestiem skārda vanniņā pie gultas galvgāja, kad gribas doties pie miera. Un tomēr mēs ar viņu kļuvām draugi — varbūt tieši tādēļ, ka bijām tik dažādi, vai jums tā neliekas? Šķita, ka Fērgusam, kad es skuvos, darīja prieku noraudzīties tajā ķekatu maskā, kuru es dēvēju par savu seju; un es esmu drošs, ka vienmēr, kad es izdzirdu viņa rīkles izdotās vārgās skaņas, ko viņš sauca par runāšanu, es jutos gandarīts, ka man ar visu ķēmīgo ārieni tomēr ir veikla valoda.

Reiz man bija nepieciešams aizlaist uz jau minēto pie­jūras pilsētiņu Oratamu, lai darītu galu plašiem politis­kiem nemieriem un nocirstu dažas galvas muitas un kara resoros. Fērguss, kam tur bija republikas ledus un sēr­kociņu koncesijas, teicās man piebiedroties.

Un tā, mūļu karavānas zvaniņiem šķindot, mēs ieauļo Oratamā, un pilsēta mums piederēja tikpat pilnīgi kā Longailenda nepieder japāņiem, kad Teodors Rūzvelts uzturas Austeru līcī. Es gan saku mums, taču nozīmēt tas nozīmē man. Ikviens četru nāciju, divu okeānu, viena līča ar pāržmaugu un piecu apkārtējo arhipelāgu robežās bija dzirdējis par Džadsonu Teitu. Džentlmeniskais dēkai­nis — tā mani tur godāja. Pieci bulvāru žurnāli tika mani cildinājuši savās slejās, kāds mēnešraksts šim nolūkam bija izlietojis četrdesmit tūkstoš vārdus (ar izrotājumiem uz malām), bet «New York Times» tam bija atvēlējis likņa tiesu divpadsmitajā lappusē. Esmu gatavs apēst savas Panamas platmales cenas etiķeti, ja Fērgusa Makmāena skaistums izpelnījās kaut nelielu tās uzņemšanas daļu, kādu mums parādīja Oratamā. Tas biju es, kam par godu namus izgreznoja ar papīra puķēm un palmu za­riem. Neesmu nenovīdīgs; es tikai konstatēju faktus. Ļau­dis uzvedās kā Nebukadnecars — yiņi nograuza zāli zem manām kājām, jo pilsētā nebija putekļu, ko nolaizīt man no zābakiem. Viņi krita Džadsonam Teitam pie kā­jām. Viņi zināja, ka es stāvēju aiz Sančo Benavidesa uri biju īstais noteicējs. Viens vienīgs vārds no manis viņiem nozīmēja vairāk par kāda cita sarakstītu veselu spurlapu grāmatu bibliotēku no īstororas sekciju plauktos. Un tomēr ir cilvēki, kas stundām ilgi kopj savas sejas, ieziežot tās ar koldkrēmu un masējot to muskuļus (vienmēr acu vir­zienā), atsvaidzinot savītušo sejas ādu ar benzosveķu tinktūru un ar elektrolīzi iznīcinot dzimumzīmes, — kam gan tas viss ir vajadzīgs? Lai izskatītos skaisti. Ak, kādi maldi! Kosmētikas speciālistiem pirmām kārtām vajadzētu nodarboties ar balsenes kopšanu. Prasme lietot mēli ir svarīgāka par glītu mūli, orators ir pārāks par dekora­toru, valodīgs cilvēks panāk vairāk nekā valdonīgs, kom­plimentu vērtē augstāk par kompleksiju un fonogrāfu par fotogrāfu. Bet nu jau es atkal esmu aizklīdis no temata.

Vietējie Astori mūs ar Fērgusu iekārtoja Simtkāju kluba ēkā, celtā uz pludmalē iedzītiem pāļiem. Paisuma laikā ūdens dziļums liedagā ir tikai deviņas collas. Sanāca vietējās pašvaldības visu kavu kalpi, kungi un dūži, luncinādamies un zemu klanīdamies. O, ne jau nu Herram Mējam. Viņi bija dzirdējuši par Džadsonu Teitu.

Kādā pēcpusdienā mēs ar Fērgusu Makmāenu sēdējām Simtkāju nama jūras puses verandā, dzerdami ledū dze­sētu rumu un tērzēdami.

«Džadson,» Fērguss saka. «Oratamā ir eņģelis.»

«Tikām,» es saku, «kamēr tas nav Gabriels, nav jēgas runāt tā, it kā tu būtu dzirdējis bazūnes skaņas.»

«Tas eņģelis ir senjorita Anabela Samora,» Fērguss saka. «Viņa ir... viņa ir... viņa ir ellīgi burvīga!»

«Bravo!» es saku, sirsnīgi smiedamies. «Tu jau ataino savas iecerētās jaukumus ar īsta mīlētāja daiļrunību. Tu man atgādini,» es turpinu, «Fausta lakstošanos ap Margarietu — tas ir, ja vien viņš to darīja pēc tam, kad, iekrī­tot lūkā, bija nogājis no skatuves.»

«Džadson,» Fērguss saka, «tu zini, ka esi neglīts kā degunradzis. Tev tak nevar būt nekādas intereses par sievietēm. Esmu šausmīgi ieķēries mis Anabelā. Tādēļ vien jau tikai es tev to stāstu.»

«O, seguramente,» es saku. «Zinu, ka man ir tāds pieres pacēlums kā acteku dievam, kas Jukatanā, Džefersona apgabalā, apsargā apraktus dārgumus, kuri tur nemaz nav bijuši. Toties man ir šis tas cits. Esmu, piemēram, varenākais vīrs šajā zemē, cik tālu vien acis sniedzas, un vēl tādu gabaliņu. Turklāt, ja es kādu izaicinu cīkstē­ties, lietojot mutes, rīkles un gāmura izdotas skaņas, es no savas puses parasti neaprobežojos ar kaut ko tādu, ko varētu salīdzināt ar fonogrāfā slikti ierakstītu medūzas murgu atskaņojumu.»«O, es zinu,» Fērguss draudzīgi saka, «ka tukšas va­lodas man nepadodas. Pilnas jau arī ne. Tikai tāpēc vien es tev to stāstu. Gribu, lai tu man palīdzi.»

«Kā tad es to varu izdarīt?» es jautāju.

«Uzpirkšanas ceļā,» Fērguss saka, «esmu sev nodroši­nājis seņjoŗitas Anabelas guvernantes, kuru sauc Franseska, pakalpojumus. Tu, Džadson, šajā zemē esi izdau­dzināts par lielu vīru un varoni.»

«Esmu,» es saku, «turklāt pelnīti.»

«Un es,» Fērguss saka, «esmu pats izskatīgākais vīrie­tis starp ziemeļu polārloku un antarktiskajiem ledus lau­kiem.»

«Ar zināmiem ierobežojumiem,» es saku, «attiecībā uz ārieni un ģeogrāfiju es tev labprāt piekrītu.»

«Pa abiem,» Fērguss saka, «mums tā kā vajadzētu iekarot senjoritu Anabelu Samoru. Šī lēdija, kā tev tas jau zināms, ir no vecas spāņu dzimtas; un ārpus tā, ka pēcpusdienās es noskatos, kā viņa vizinās ģimenes carruaje apkārt pilsētas laukumam, vai vakaros reizēm uz brītiņu pamanu aiz rcžģota loga, viņa man ir neaizsniedzama kā zvaigzne.»

«Kuram no mums tu domā viņu iekarot?» es jautāju.

«Protams, sev,» Fērguss saka. «Tu taču neesi viņu pat redzējis. Turklāt Franseska pēc mana mājiena vairākos gadījumos pievērsusi man viņas uzmanību, uzdodama mani par tevi. Kad viņa uz laukuma ierauga mani, viņa domā, ka redz donu Džadsonu Teitu, šīs zemes lielāko varoni, valstsvīru un romantisko personību. Kā gan lai viņa spētu pretoties cilvēkam, kurā apvienota tava repu­tācija ar manu izskatu? Viņa, protams, ir dzirdējusi tava aizraujošā dzīves stāsta katru sīkumu, un viņa ir re­dzējusi mani. Vai kāda sieviete var vairāk vēlēties?» Fēr­guss Makmāens jautā.

«Bet vai viņa spēj iztikt ar mazāk?» jautāju es. «Kā lai mēs atšķiram katra tiesu mūsu kopīgā pievilcībā, un kā mēs sadalīsim ieņēmumus?»

Tad Fērguss man izklāsta savu plānu.

Alkalda dona Luisa Samoras mājai, kā viņš saka, pro­tams, ir patio — kaut kas līdzīgs iekšējam pagalmam ar ieeju no ielas. Vienā tā kaktā — tik tumšā vietā, kādu vien var sameklēt, — atrodas viņa meitas logs. Un, kā jūs domājat, ko viņš grib, lai es daru? Nu, zinādams, cik brīvi, valdzinoši un veikli es runāju, viņš liek priekšā man ieiet patio pusnaktī, kad manu biedēkļa seju nevar saredzēt, lakstoties ap Anabelu, uzdodoties par viņu — izskatīgo vīrieti, kuru viņa nupat redzējusi uz laukuma, domādama, ka viņš ir dons Džadsons Teits.

Kālab gan lai es to nedarītu viņa — mana drauga Fērgusa Makmāena labā? Jau pats viņa lūgums vien man bija tīrais kompliments — mana pārākuma un viņa trūkumu atzīšana.

«Tu lilijbaltā, smalkmatainā, gludi nolaizītā, klusējošā statuete,» es saku, «es tev palīdzēšu. Nokārto tik visu vajadzīgo_: nogādā mani tumsā pie viņas loga, un mani vārdu plūdi, kas sāksies, līdzko tiks nospiests mēnesgaismas tremolo slēgpedālis, paveiks savu, un viņa būs tava.»

«Tikainerādi savu seju, Džad,» Fērguss sacīja. «Dieva dēļ, nerādi savu seju. Esmu tavs draugs visādā ziņā, taču šis ir lietišķs darījums. Ja es spētu runāt pats, es nelūgtu tevi. Bet, ja viņa redzēs mani un klausīsies tevī, esmu pārliecināts, ka viņa ilgi nespēs pretoties.»

«Kam, tev, vai?» es noprasu.«Jā, man,» viņš atbild.

Fērguss un guvernante Franseska parūpējās par visu nepieciešamo. Un kādā vēlā vakarā viņi man atnesa garu, melnu apmetni ar augstu apkakli, bet pusnaktī aizveda mani uz alkalda māju. Es stāvēju patio kaktā pie loga, līdz režģu viņā pusē izdzirdu balsi, tik klusu un liegu kā eņģeļa čuksts. Iekšpusē es varēju saskatīt vienīgi ne­skaidru, baltā tērptu stāvu; palikdams uzticīgs Fērgusam, es uzcēlu apmetņa apkakli, jo bija jūlijs, kas tur iekrīt lietus periodā, un naktis bija drēgnas. Un, apspiedis smaidu, ko izraisīja doma par vājvalodīgo Fērgusu, es sāku runāt.

Jā, ser, veselu stundu es apbēru Anabelu ar vārdu krusu. Es saku «apbēru», jo par sarunu to nevarēja saukt. Viņa tikai šad un tad izmeta pa kādam: «O, senjor», «Vai jūs to sakāt no tiesas?» vai «Jūs tak to nedomā no­pietni?» un tamlīdzīgi — kā jau mēdz darīt sievietes, kad viņas tiek lenktas pēc visiem likumiem. Mēs abi pratām angļu un spāņu valodu, tādēļ es savam draugam Fērgu sam centos iekarot šīs lēdijas sirdi divās valodās. Ja lo­gam priekšā nebūtu bijuši režģi, es to būtu varējis izdarīt vienā. Kad bija apritējusi stunda, viņa lika saprast, ka man jāiet, un pasniedza lielu, sarkanu rozi. Es to nodevu Fērgusam, kad nokļuvu mājās.Nākamajās trīs nedēļās katru trešo vai ceturto nakti patio pie senjoritas Anabelas loga es pārtapu savā drauga. Beidzot viņa atzina, ka viņas sirds piederot man, un teica, ka esot mani redzējusi katru pēcpusdienu, kad vizi­nājusies pa laukumu. Tas, ko viņa tika redzējusi, pro­tams, bija Fērguss. Bet mana valoda bija tā, kas iekaroja viņu. Iedomājieties, kas būtu noticis, ja pie viņas būtu aizgājis Fērguss un mēģinājis gūt panākumus tumsā, kur no viņa skaistuma nekas nebija redzams, nespēdams iz­dabūt pār lūpām nevienu jēdzīgu vārdu!

Pēdējā naktī viņa solījās kļūt mana — tas ir, Fērgusa. Un caur režģu starpu viņa pastiepa man skūpstam roku. Es to noskūpstīju un aizgāju pavēstīt par notikušo Fērgusam.

«To tu būtu varējis atstāt manā ziņā,» viņš saka.

«Tev ar to vajadzēs nodarboties priekšdienās,» es saku. «Tikai dari to nepārtraukti un nemēģini runāt. Varbūt vēlāk, kad viņa būs pārliecināta, ka ir iemīlējusies, viņa nepamanīs atšķirību starp īstu domu apmaiņu un to neskaidro dūkoņu, kādu izdodi tu.»

Es vēl nekad nebiju redzējis senjoritu Anabelu. Tālab nākamajā dienā Fērguss mani uzaicina kopīgi izmest kādu līkumu pa laukumu un pavērot Oratamas sabiedrī­bas dienišķo pastaigu un pašizstādi, ainu, kas mani ne­pavisam neinteresēja. Tomēr es aizgāju viņam līdzi; bērni un suņi, tiklīdz tie ieskatījās manā sejā, metās mukt uz banānu birzīm un mangrovju mūkļiem.

«Lūk, kur viņa brauc!» Fērguss sacīja, virpinādams ūsu galus. «Tā tur baltajā tērpā vaļējos ratos ar melno zirgu.»

Es paskatījos un jutu zem kājām sagrīļojamies zemi. Jo senjorita Anabela Samora bija skaistākā sieviete pasaulē un, sākot ar šo brīdi, vienīgā, ciktāl tas attiecās uz Džadsonu Teitu. No pirmā acu uzmetiena es sapratu, ka man uz mūžu jāpieder viņai un viņai jāpieder man. Iedomājos savu seju un gandrīz paģību, bet tad man ienāca prātā mani pārējie dotumi, un es atkal izslējos. Un trīs nedēļas es tiku viņu lencis citam vīrietim!

Kad senjoritas Anabelas pajūgs lēnām ripoja mums garām, viņa veltīja Fērgusam ilgu, maigu skatienu no savu melno kā nakts acu kaktiņiem, skatienu, kas Džadsonu Teitu būtu uzrāvis stāvus debesīs kaujas ratos ar gumijas riteņiem. Bet viņa pat neievēroja mani. Un tas skaistulis man blakus tikai bužina savas cirtas, smīkņā un dižojas kā tāds siržu lauzējs.

«Ko tu, Džadson, par viņu domā?» Fērguss man augst­prātīgi jautā.

«Lūk, ko,» es saku. «Viņai jākļūst par misis Anabelu Džadsoni Teitu. Neesmu no tiem, kas krāpj draugus. Tā­pēc uzskati, ka esi ticis brīdināts.»

Es domāju, ka Fērguss aiz smiekliem nomirs.

«Paskat tik,» viņš sacīja, «tu veco sierģīmi! Tu arī esi iegrābies, jā? Tas tik ir ko vērts! Bet tu esi nokavējis. Franseska man stāsta, ka Anabela, diena vai nakts, ne­runājot ne par ko citu kā tikai par mani. Protams, esmu tev šausmīgi pateicīgs par tavu tērgāšanu vakaros ar viņu. Bet, vai zini, man tā vien šķiet, ka es ar to būtu tikpat labi ticis galā arī pats.»

«Misis Anabela Džadsone Teita,» es saku. «Paturi prātā šo vārdu. Līdz šim tu kopā ar savu izskatu izmantoji arī manu mēli, manu zēn. Savu skaistumu tu man aizdot nevari, taču no šī brīža mana mēle pieder man pašam. Neaizmirsti šo vārdu, kas tiks iespiests uz divas collas reiz trīsarpus lielām vizītkartēm: «Misis Anabela Džadsone Teita». Tas ir viss.»

«Labs ir,» Fērguss saka, smiedamies no jauna. «Esmu runājis ar alkaldu, viņas tēvu, un viņš ir noskaņots man labvēlīgi. Viņš rītvakar savā jaunajā noliktavā rīko balli. Ja tu, Džad, būtu no dejotājiem, es gaidītu tevi tur iero­damies, lai iepazītos ar turpmāko misis Makmāenu.»

Bet nākamajā vakarā, kad mūzika alkalda Samoras ballē spēlēja visskaļāk, telpā iesoļo Džadsons Teits, ap­vilcis jaunas, baltas linu drānas, it kā viņš būtu lielākais vīrs visā valstī, kas viņš jau arī bija.

Daži no muzikantiem, ieraudzījuši manu seju, sajauca notis, un viena otra bailīgāka senjorita griezīgi iespie­dzās. Bet alkalds pielec kājās un ar pieri gandrīz no­slauka putekļus no manām kājām. Ar skaistumu vien, lai kāds tas būtu, es nebūtu varējis izpelnīties tik sensacio­nālu sagaidīšanu.

«Esmu daudz dzirdējis, senjor Samora,» es saku, «par jūsu meitas pievilcību. Man būtu ļoti patīkami iepazīties ar viņu.»Gar sienām bija izkārtoti kādi seši duči vītolkoka šūpuļ­krēslu, pārklāti ar tiem piesietām sārtām sedziņām. Vienā no tiem sēdēja senjorita Anabela, tērpusies baltā muslīnā un sarkanās kurpītēs; matos viņai zvīgoja pērles un spigulīši. Fērguss atradās telpas viņā galā un mēģināja at­kratīties no divām meičām — viena bija kafijas un otra sinepju krāsā.

Alkalds aizved mani pie Anabelas un stāda viņai priekšā. Pirmo reizi ielūkojoties manā sejā, viņa tā sa­trūkās, ka izlaida no rokām vēdekli un gandrīz pārsvēra un apsvieda šūpuļkrēslu. Bet es jau pie tā esmu pieradis, Apsēdos viņai blakām un uzsāku valodas. Izdzirdusi mani runājam, viņa salēcās, un acis viņai kļuva tik lielas kā avokado bumbieri. Mana balss viņai nelikās saderīga ar manu seju. Bet es turpināju vien runāt Do mažorā, kas ir atslēga uz sievietes sirdi; un drīz viņa mierīgi sē­dēja savā krēslā un acīs viņai parādījās sapņaina iz­teiksme. Viņa sāka samierināties ar mani tādu, kāds es biju. Par Džadsonu Teitu viņa zināja, kāds ievērojams cilvēks viņš bija un kādus varenus darbus tika paveicis; un tas viss nāca man par labu. Taču zināmu triecienu viņai, protams, sagādāja atklājums, ka es nebiju tas skaistais vīrietis, kas viņai bija ticis parādīts kā Džadsons Teits. Un tad es pārgāju uz spāņu valodu, kas zināmiem nolū kiem ir noderīgāka par ang]u, un spēlēju uz tās kā uz arfas ar tūkstoš stīgām. Mans diapazons sniedzās no otrā sol zem nošu līnijkopas līdz fa diēzam virs tās. Tēr­zējot par dzeju, mākslu, romantiku, puķēm un mēnesnīcu, es izraudzījos saturam atbilstošu toni. Atkārtoju dažas no tām vārsmām, ko tiku dudinājis tumsā pie viņas loga; un, kad pēkšņi viņas acis maigi iedzirkstījās, es zināju, ka viņa pēc balss manī sazīmējusi savu noslēpumaino pus­nakts pielūdzēju.Lai nu kā, bet Fērgusu es biju nostūmis pie malas. 0, ja ir kāds īstens mākslinieks, tad tas ir orators — tur šaubu nav. Ar valodu tiek tālāk nekā ar skaistumu. Tā skan pārveidotais sakāmvārds.

Aizvedu senjoritu Anabelu pastaigāties pa citronu birzi, kamēr Fērguss ar dusmās izķēmotu seju valsēja ar si­nepju krāsas meiču. Pirms mēs atgriezāmies, es biju iegu­vis atļauju nākamajā dienā pusnaktī aiziet patio pie viņas loga parunāties.

Tālākais nāca diezgan viegli. Divu nedēļu laikā mēs ar Anabelu bijām saderināti, un visas Fērgusa cerības bija vējā. Kā skaistulis viņš to uzņēma mierīgi un teica man, ka nedomājot padoties.

«Savā vietā jau tā runātmāka varētu būt tīri noderīga, Džadson,» viņš man sacīja, «kaut gan es to nekad neesmu uzskatījis par izkopšanas vērtu. Bet,» viņš saka, «gaidīt, lai vārdi vieni paši sekmīgi nodrošina ilgstošu lēdijas labvēlību vīrietim ar tādu seju kā tavējā, ir tas pats, kas gaidīt, lai cilvēks justos sātīgi paēdis tikai no pusdienu zvana skaņām vien.»

Bet es joprojām neesmu savā stāstā nokļuvis līdz pa­šam svarīgākajam.

Kādā svelmaini saulainā dienā es devos garā izjādē un pēc tās, vēl sakarsis, izpeldējos pilsētas nomalē kādas lagūnas aukstajos ūdeņos.

Tovakar pēc tumsas iestāšanās es iegriezos alkalda mājā apciemot Anabelu. Tolaik es to darīju kārtni ik vakarus, un pēc mēneša mums bija noliktas kāzas. Viņa izskatījās pēc lakstīgalas, pēc gazeles, pēc tējas rozes, un acis viņai bija tik maigas un spulgas kā divi litri krējuma, nosmalstīta no Piena Ceļa. Viņa raudzījās ma­nos raupjajos vaibstos bez mazākās šausmu vai pretīguma izteiksmes. Tik tiešām, man pat šķita, ka es uztvēru dzi­ļas apbrīnas un mīlas pilnu skatienu, tādu pašu, kādu laukumā viņa tika veltījusi Fērgusam.

Apsēdos un pavēru muti, lai pateiktu Anabelai to, ko viņai tā patika dzirdēt, — ka viņa ir trests, kam pieder vispasaules monopoltiesības uz tām īpašībām, kuras sie­vieti dara mīlamu. Pavēru muti, un notās atskanēja nevis parastie saviļņojošie mīlas un cildinājuma vārdi, bet gan vārgs gārdzieniņš, kādu varētu izdot ar krupu sirgstošs bērns. Ne viens vienīgs vārds, pat ne balsiens vai sapro­tama skaņa. Neapdomīgi peldoties saltajā ūdenī, biju saaukstējis kaklu.

Divas stundas es nosēdēju, visādi cenzadmies pakavēt Anabelai laiku. Labu tiesu sarunāja viņa pati, taču viņas stāstījums bija paviršs un izplūdis. Pats veiksmīgākais no maniem mēģinājumiem kaut ko pateikt beidzās ar skaņu, kas atgādināja jūras gliemeža pūliņus bēguma laikā uzdziedāt «Mūžs okeāna viļņos rit». Likās, ka Anabelas acis nekavējās pie manis tik bieži kā parasti. Bet es ne ar ko nebiju spējīgs valdzināt viņas ausis. Mēs apskatījām fotogrāfijas, un reizēm viņa uzspēlēja ģitāru un darīja to visai vāji. Kad mēs šķīrāmies, veids, kādā viņa atvadījās, šķita vēss vai vismaz piesardzīgs.

Tā tas turpinājās piecus vakarus pēc kārtas.

Sestajā dienā viņa aizbēga ar Fērgusu Makmāenu.

Bija zināms, ka viņi pametuši Oratamu buru jahtā, kas devusies uz Belizu. Tikai astoņas stundas vēlāk es viņiem sekoju muitas departamentam piederošā tvaika barkasā.

Pirms došanās jūrā es ieklupu vecā metisa boticario Manvela Ikito aptiekā. Nevarēju parunāt, bet norādīju uz savu rīkli un izdevu izplūstošam tvaikam līdzīgu skaņu. Viņš sāka žāvāties. Pēc stundas saskaņā ar vietējām pa­ražām es būtu ticis apkalpots. Pārliecies pāri letei, es sagrābu viņu aiz rīkles un par jaunu norādīju uz savējo.

Viņš vēlreiz nožāvājās uz iegrūda man rokā pudelīti ar kaut kādu melnu šķidrumu.

«Ik pēc divām stundām ieņemiet pa tējkarotei,» viņš saka.

Pasviedu viņam dolāru un lobu uz tvaikonīti.

Belizas ostā es ierados trīspadsmit sekundes pēc jah­tas, uz kuras atradās Anabela ar Fērgusu. Viņi sāka irties uz krastu, kad manu laivu vēl tikai laida ūdenī. Mēģināju pavēlēt saviem matrožiem airēt ātrāk, taču ska­ņas noslāpa jau balsenē, pirms paguva no tās izkļūt laukā. Tad es iedomājos par vecā Ikito zālēm, izņēmu viņa doto pudelīti un iekampu no tās guldzienu.

Abas laivas krastu sasniedza vienlaicīgi. Es tūlīt pie­gāju pie Anabelas un Fērgusa. Viņas acis tikai mirkli pa­kavējās pie manis, tad viņa tās, maigu jūtu un paļāvības pilnas, pievērsa Fērgusam. Zināju, ka nejaudāju parunāt, bet biju izmisis. Valoda bija mana vienīgā cerība. Es taču nevarēju klusēdams stāvēt blakus Fērgusam un pieļaut, ka tiek salīdzināts mūsu izskats. Tīri nevilšus mans balss aparāts mēģināja atveidot skaņas, ko es ar visu savu būtni vēlējos no tā izdabūt.Man par ārkārtīgu pārsteigumu un sajūsmu, skaisti, skaidri, skanīgi un lieliski modulēti raisījās un ritēja vārdi, pilni spēka, izteiksmīguma un ilgi apspiestu jūtu.«Senjorita Anabela,» es saku, «vai drīkstu brītiņu pa­runāt ar jums zem četrām acīm?»

Jūs taču neprasīsiet, lai es visos sīkumos izstāstu par to, kas sekoja, vai ne? Pateicos. Biju visā pilnībā atguvis savu veco daiļrunību. Aizvedu Anabelu zem kokospalmas un no jauna pakļāvu savu vārdu burvībai.

«Džadson,» viņa saka, «kad tu runā ar mani, es ne dzirdu, ne redzu kā cita, un tad man pasaulē nav nekā cita un neviena cita.»

Nu, tas tad arī tā kā būtu viss. Anabela kopā ar mani tvaikonīti atgriezās Oratamā. Neesmu dzirdējis, kas no­tika ar Fērgusu. Pēc tam es viņu vairs neesmu redzējis. Anabela tagad ir misis Džadsone Teita. Vai mans stāsts jūs ļoti garlaikoja?

— Nē, — es atbildēju. — Mani vienmēr inteserē psiho­loģiskas apceres. Cilvēka sirds — un jo sevišķi sievie­tes — ir brīnišķīgs pārdomu priekšmets.

— Tiesa, — Džadsons Teits sacīja. — Tāpat kā vīrieša traheja un bronhas. Un balsene arī. Vai jūs kādreiz esat papētījis gaisa vadu?

— Nekad, — es atbildēju. — Bet man jūsu stāsts ļoti patika. Vai es drīkstu jums pajautāt par misis Teitu un apvaicāties par viņas veselību un pašreizējo atrašanās vietu?

— Jā, protams, — Džadsons Teits sacīja. — Mēs dzīvo­jam Džērsisitijā. Klimats tur, Oratamā, nebija viņai pie­mērots. Jūs taču nekad neesat preparējis uzbalseņa kausiņskrimšļus, vai ne?

— Skaidrs, ka ne, — es sacīju, — neesmu ķirurgs.

— Piedodiet, — Džadsons Teits iebilda, — bet katram cilvēkam būtu tik daudz jāpārzina anatomija un terapija, cik tas nepieciešams savas veselības saglabāšanai. Pēkšņa saaukstēšanās var izraisīt kapilāro bronhītu vai plaušu pūslīšu iekaisumu, kas var beigties ar nopietnu balss or­gānu slimību.

— Var jau būt, — es mazliet nepacietīgi sacīju, — bet tam taču nav nekāda sakara ar jūsu stāstu. Runājot par sieviešu jūtu dīvainajām izpausmēm, es...

— Jā, jā, — Džadsons Teits mani pārtrauca, — viņām ir savādi ieradumi. Bet, kā es jums jau taisījos stāstīt: kad atgriezos Oratamā, uzzināju no Manvela Ikito, kas bija tajā mikstūrā, ko viņš man iedeva pazaudētās balss ārstēšanai. Es jau jums teicu, cik ātri tā mani izdziedi­nāja. Tās zāles viņš gatavoja no čučulas auga. Lūk, pa­skatieties.

Džadsons Teits izvilka no kabatas garenu balta kartona kārbiņu.

— Pret jebkādu klepu, — viņš sacīja, — saaukstēšanos, aizsmakumu vai bronhu iekaisumu, vienalga, kāds tas būtu, man šeit ir pats iedarbīgākais līdzeklis pasaulē. Te jūs redzat uz kastītes iespiestu formulu. Katras tabletes sastāvā ietilpst: lakrica 0,1295, tolu balzams 0,0065, anīsa eļļa 0,000003, darvas eļļa 0,000001, kubebas sveķeļļa 0,000001, čučulas ekstrakts 0,000006.

Esmu ieradies Ņujorka, — turpināja Džadsons Teits, — ar nolūku dibināt sabiedrību tirdzniecībai ar iedarbīgāko kakla slimību ārstniecības līdzekli, kāds jeb­kad ticis atklāts. Patlaban es to ieviešu pārdošanā ne­lielos daudzumos. Šeit man ir kastīte ar četriem dučiem, ko es pārdodu par nieka naudu — piecdesmit centiem. Ja jūs slimojat ar...

Piecēlos un, neteicis ne vārda, gāju projām. Lēnām aiz­staigāju līdz nelielajam parkam netālu no manas viesnī­cas, pamezdams Džadsonu Teitu vienu ar viņa sirdsapziņu. Manas jūtas bija aizskartas. Mazpamazām viņš pār mani bija izlējis stāstu, ko es būtu varējis izmantot. Tajā bija cik necik dzīves elpas un kaut kas no tās mākslīgās gaisotnes, kas, prasmīgi pielabota, atrod noietu. Un galu galā tas bija izrādījies par tirdzniecisku pilulu literāra cukuriņa apvalkā. Ļaunākais bija tas, ka šo stāstu es nevarēju piedāvāt publicēšanai. Sludinājumu kantori un reklāmas nodaļas noskatās uz mani no augšas. Un beletristikai tas nav piemērots. Tādēļ es sēdēju uz sola kopā ar citiem pieviltajiem, līdz mani plakstiņi kļuva smagi.

Aizgāju uz savu istabu un, kā to esmu radis, kādu stundu lasīju stāstus savos iecienītajos žurnālos. To es darīju, lai no jauna pievērstu domas mākslai.

Un, izlasījis kārtējo stāstu, bēdīgi un bezcerīgi nometu attiecīgo žurnālu uz grīdas. Visi autori, bez viena vienīga izņēmuma, kurš man varētu noderēt par mierinājumu, rak­stīja stāstus par kādas noteiktas firmas ražotu automašīnu, kas šķita iedarbojamies uz viņu talanta dzirksts aizdedzes sveci.

Un, kad zemē bija nosviests pēdējais, es saņēmu dūšu.

«Ja jau lasītāji spēj sagremot tik daudzus dažādu marku automobiļus,» es sev sacīju, «viņiem nekā ļauna nevarētu nodarīt arī viena no Teita Kompozītajām Bronhu Dziedinātājām Cučulas Brīnumtabletēm.»

Un tāpēc, ja jūs ieraugāt šo stāstu iespiestu, jūs sa­pratīsiet, ka veikals paliek veikals un ka Mākslai, ja tā pārāk atraujas no Tirdzniecības, jāsasparojas un jāsāk rosīties.Lai viss būtu nolikts pa vietām, varētu vēl arī piebilst, ka čučulu aptiekās nopirkt nevar.