Gausīgie ierāvēji

Zelta apļa māsas

Ekskursiju autobuss kuru katru mirkli bija gatavs do­ties ceļā. Džentlmeniskais pavadonis bija sasēdinājis pa vietām jautros augšstāva pasažierus. Ietvi nosprostoja vietējie ziņkārīgie, kuri bija sapulcējušies, lai nopētītu atbraukušos ziņkārīgos, apstiprinādami dabas likumu, ka ikvienai radībai šajā pasaulē uzglūn kāda cita radība.

Vīrs ar megafonu jau cēla pie mutes savu mocību rīku; lielā automobiļa iekšiene sāka dauzīties un trokšņot kā kafijas dzērāja sirds. Augšstāva pasažieri nervozi pie­ķērās pie sēdekļiem; vecā dāma no Valparaiso, Indiānas štatā, spiedza, lai izlaižot viņu malā. Bet, pirms riteņi sākuši griezties, ar kardiofonu noklausieties īsu prologu, kas ekskursijā pa dzīvi pievērsīs jūsu uzmanību intere­santai parādībai.

Ātri un nemaldīgi baltais cilvēks mežonīgajā Āfrikā atrod kopīgu valodu ar otru balto cilvēku; acumirklīgi, nekļūdīgi un bez vārdiem māte saprotas ar bērnu; nekavējoties saimnieks un suns spēj pārvarēt niecīgo bez­dibeni, kas dzīvnieku šķir no cilvēka; neizmērojami strau­jas un viedas ir īsās saziņas mīlētāju starpā. Taču viss šeit minētais ir tikai lēna un tūļīga jūtu un domu apmaiņa salīdzinājumā ar kādu citu piemēru, kas atklāsies ekskur­siju autobusā. Jūs uzzināsiet (ja vien neesiet jau to pa­spējis), kādas divas būtnes no visiem dzīvajiem iemīt­niekiem uz Zemes visātrāk ielūkojas viena otras sirdī un dvēselē, ja tās sastopas vaigu vaigā.

Noskanēja gongs, un Debesskrāpijas apbrīnotāju brau­camais majestātiski aizlīgoja savā pamācošajā ceļojumā.

Aizmugurē uz paša augstākā sēdekļa bija iekārtojušies Džeimss Viljamss no Klouverdeilas, Misūri štatā, un viņa Jaunlaulātā.

Draugs burtlici, saliec ar lielo sākuma burtu šo pēdējo vārdu — vārdu vārdu dzīves un mīlas atmodas svētkos. Puķu smarža, bites ienesums, pavasara palāšu pirmie pi­lieni, spirālē sagriezta citrona miziņa uz pasaules radīša­nas kokteiļa — tāda ir jaunlaulātā. Sieva izraisa svētbijību, māte — cieņu, vasaraudze — sajūsmu, bet jaunlaulātā ir kā bankas apliecināts čeks starp kāzu dāvanām, ko atsūta dievi, kad precas mirstīgie.

Autobuss stūrēja augšup pa Zelta ceļu. Uz lielā kreisera komandtiltiņa stāvēja kapteinis, ar ruporu iztaurēdams pasažieriem dižās pilsētas ievērojamākās vietas. Mutes iepletuši, viņi ar abām ausīm klausījās gar acīm zibošo uzmanības cienīgo objektu nosaukumos. Apmulsuši un aiz sajūsmas un provinciālajām gaidām kā jukuši, viņi mēģināja vizuāli atsaukties uz megafonisko rituālu. Ska­tienam pavērušos katedrāļu svinīgo torņu smailes viņi noturēja par Vanderbiltu mājokli; Galvenās stacijas mil­zīgajā, dzīvības pilnajā ēkā viņi ar izbrīnu saskatīja Rasela Seidža necilo mitekli. Uzaicināti pavērot Hudzonas plakankalni, viņi, nekā nenojauzdami, blenza uz ka­nalizācijas tranšeju rokot izmestajiem zemes kalniem.

Daudzi no viņiem dzelzceļa estakādē sazīmēja Brodvejas teātru rajonu, kura stacijās sēdēja uniformēti vīri un no apmeklētāju biļetēm iztaisīja kapātu sēņu sacepumu ķīniešu gaumē. Un daudzi tālu novadu iedzīvotāji līdz pat šai dienai apgalvo, ka Čaks Konors, roku uz sirds uzlicis, vada reformu; un to, ka, tikai pateicoties kāda Pakhērsta — iecirkņa prokurora — cildenajām pūlēm pilsētas labā, bēdīgi slavenā «Bīskapa» Potera banda nav paguvusi iznīcināt likumību un kārtību apvidū no Bauerijas līdz pat Hārlemas upei.

Bet es jūs lūdzu pavērot misis Hetiju Džeimsu Viljamsu — bijušo Hetiju Čālmersu — kādreizējo Klouverdeilas pirmo skaistuli. Gaišzils ir jaunlaulātās krāsa, ja vien tā viņai patīk; un tai viņa bija parādījusi godu. Muskusrozes pumpurs labprāt būtu aizdevis viņas vaigiem kaut ko no sava sārtuma, bet par vijolīti — paldies! — viņas acis tāpat ir ļoti jaukas tādas, kādas tās ir. Ne­vajadzīga balta šof... ak nē, viņš taču vadīja autobusu,— bet varbūt tā bija no grenadīna vai tilla — strēmele bija sasieta zem viņas zoda, it kā lai neļautu nokrist galvas­segai. Taču jūs zināt tikpat labi kā es, ka šo uzdevumu veica cepures adatas.

Un misis Hetijas Džeimsas Viljamsas sejā bija ierak­stīta neliela pasaules labāko domu bibliotēka trijos sēju­mos. Pirmais pauda pārliecību, ka Džeimss Viljamss bija tieši kā viņai radīts. Otrais sastāvēja no apceres par pa­sauli, ko atzina par ļoti lielisku vietu. Trešais ietvēra ticību, ka, ieņēmuši pašus augstākos ekskursiju autobusa sēdekļus, viņi nesas prātam neaptveramā ātrumā.Jūs būtu uzminējis, ka Džeimsam Viljamsam bija ap­mēram divdesmit četri gadi. Jūs būsiet iepriecināts, uz­zinot, ka jūsu vērtējums ir bijis tik trāpīgs. Viņš bija tieši divdesmit trīs gadus, vienpadsmit mēnešus un div­desmit deviņas dienas vecs. Džeimss Viljamss bija labi noaudzis, spēcīgiem žokļiem, dzīvs, lādzīgs un daudz­sološs. Viņš atradās savā kāzu ceļojumā.

Mīļā, labā feja, lūdzu, atstāj bez ievērības tos lūgumus pēc naudas, pēc automašīnām ar četrdesmit zirgspēku lielu motora jaudu, pēc slavas, jauniem matiem izkritušo aizstāšanai un jahtkluba prezidenta goda. Vienīgi at­griez — ak atgriez jel un dod mums vēlreiz kaut tikai mazmazdrusciņ no mūsu kāzu ceļojuma! Tikai vienu vie­nīgu stundiņu, dārgā feja, lai mēs varētu atcerēties, kā toreiz izskatījās zāle un papeles un zem viņas zoda sa­sieto lenšu cilpmezgls, kaut arī adatas bija tās, kas ne­ļāva cepurei nokrist. To izdarīt nav tavā varā? Nu labi, bet tad pasteidzies ar to vieglo automobili un naftas sa­biedrības akcijām.

Tieši priekšā misis Hetijai Džeimsai Viljamsai sēdēja meiča vaļīgā, dzeltenbrūnā jakā, vīnogām un rozēm iz­rotātu salmenīcu galvā. Diemžēl tikai sapnī un galantē­rijas preču veikalos mēs vienā grābienā varam ievākt vīnogas un rozes. Šī meitene ar lielām, zilām acīm lēt­ticīgi noraudzījās uz cilvēku ar megafonu, kad viņš iz­kliedza savas dogmas, ka miljonāri ir radījumi, par ku­riem mums it kā vajadzētu būt kādai daļai. Viņa runas izvirdumu pārtraukumos meiča ar pepsīna košļājamās gumijas starpniecību meklēja glābiņu Epiktēta filozofijā.

Šai meitenei labajā pusē sēdēja jauns vīrietis ap gadiem divdesmit četriem. Viņš bija labi noaudzis, spēcīgiem žokļiem, dzīvs un labsirdīgs. Bet, ja viņa apraksts šķiet gandrīz tieši tāds pats kā Džeimsa Viljamsa, atņemiet tam visu klouverdeilisko. Šis puisis iederējās bruģētās ielās un asos stūros. Viņš vērīgi raudzījās apkārt un šķita apskaužam asfaltu zem to kājām, uz kuriem no­lūkojās no sava sēdekļa augstumiem.

Kamēr megafons aprej kādu izdaudzinātu viesnīcu, at­ļaujiet man ar kardiofonu, noregulētu uz klusiem toņiem, pačukstēt, lai jūs neļaujat novērst uzmanību; jo tūlīt sāks risināties notikumi un lielpilsēta atkal saklausies tiem pāri tāpat kā telegrāfa lentes gabaliņam, kas izlido pa biržas plēsoņas midzeņa logu.

Meiča dzeltenbrūnajā jakā pagriezās, lai apskatītu piligrimus uz pēdējā sola. Visus citus pasažierus viņa jau bija paguvusi nopētīt; aizmugurējais sēdeklis bija viņas Zilbārža istaba.

Viņas un misis Hetijas Džeimsas Viljamsas skatieni sastapās. Starp diviem pulksteņa tikšķiem viņas apmai­nījās ar savu pieredzi, dzīves stāstiem, cerībām un tiek­smēm. Un tas viss, ievērojiet, vienīgi ar acīm, pirms divi vīrieši paspētu izšķirties, ko darīt: ķerties pie ieročiem vai palūgt uguni.

Jaunlaulātā noliecās uz priekšu. Viņa sāka aizgūtnēm sarunāties ar svešo meiču, mēles viņām šaudījās kā čūs­kām — šis salīdzinājums nav paredzēts izmantošanai tālāk. Apspriedi noslēdza pāris smaidu un ducis galvas mājienu.

Negaidot platajā, klusajā avēnijā tūristu automašīnas priekšā ar paceltu roku nostājās vīrs tumšā apģērbā. Kāds cits no ietves steidzās pie viņa.

Meiča auglīgajā cepurē satvēra savu ceļabiedru strauji pie rokas un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Šis jaunais puisis pierādīja, ka spēj rīkoties bez vilcināšanās. Zemu pieliecies, viņš pārslīdēja pāri autobusa malai, mirkli bez redzamas piepūles pakarinājās pie tās un tad nozuda. Pusducis jumtstāva pasažieru ar izbrīnu vēroja viņa veiklo izrīcību, bet neko nesacīja, uzskatīdami par prātīgāku neizrādīt pārsteigumu, jo tāds šajā mulsinošajā pilsētā varētu būt vispārpieņemts izkāpšanas paņēmiens. Aizšmaukušais pasažieris izvairījās no divriču pajūga un tad aizpeldēja kā lapa straumē starp mēbeļu furgonu un puķu izvadātāja kulbu.

Meiča dzeltenbrūnajā jakā no jauna pagriezās un ieska­tījās misis Hetijas Džeimsas Viljamsas acīs. Tad viņa atkal ieņēma iepriekšējo stāvokli un joprojām palika mie­rīgi sēžam arī tad, kad zem ceļu aizšķēršļojušā slepen­policista svārku atloka iezvīļojās dienesta nozīme un eks­kursantu autobuss apstājās.

— Kāda muša tad jums ir iekodusi? — megafonists noprasīja, no sava profesionālā runasveida pāriedams uz skaidru angļu valodu.

— Izmetiet uz brītiņu enkuru! — ierēdnis pavēlēja.

— Jums tur uz klāja ir vīrs, kuru meklējam, — kāds Filadelfijas kramplauzis Makgaiers, ar iesauku «Rozā». Lūk, tur viņš ir uz aizmugurējā sēdekļa. Uzmaniet ār­malu, Donovan!

Donovans aizgāja pie pakaļējā riteņa un pacēla acis uz Džeimsu Viljamsu.

— Rāpies tik zemē, veco zēn, — viņš tīksmīgi sacīja.

— Varēsi atkal izčučēties čokā. Nebija nemaz tik slikti izdomāts — paslēpties tūrbusā. To es likšu aiz auss.

Caur ruporu atskanēja klusināts pavadoņa padoms:

— Labāk jau nu kāpiet vien laukā, ser, un izskaidro­jieties tur. Mašīnai jādodas tālāk.

Džeimss Viljamss piederēja pie nosvērtiem cilvēkiem. Bez nepiedienīgas steigas viņš lodāja starp pasažieriem uz kāpnītēm autobusa priekšgalā. Sieva viņam sekoja, bet pirms tam ar skatienu sameklēja aizbēgušo tūristu un redzēja to izzogamies no mēbeļu furgona aizsega un aizlavāmies aiz kāda koka nelielā parka malā nepilnu piec­desmit pēdu atstatu.

Nokļuvis zemē, Džeimss Viljamss ar smaidu devās pretī saviem gūstītājiem. Viņš domāja par to, ka Klouverdeilā varēs pastāstīt aizraujošo gadījumu, kā viņu noturējuši par kramplauzi. Aiz uzmanības pret saviem pasažieriem ekskursantu auto nesteidzās aizbraukt. Kāds skats gan varētu būt vēl interesantāks par šo?

— Mani sauc Džeimss Viljamss, dzīvoju Klouverdeilā, Misūri štatā, — viņš laipni sacīja, lai viņus pārāk nesarūgtinātu. — Man šeit ir vēstules, no kurām kļūs re­dzams...

— Jums, lūdzu, būs jānāk mums līdzi, — paziņoja slepenpolicists. — «Rozā» Makgaiera apraksts jums pie­stāv gluži kā flaneļa krekls, izmazgāts karstā ziepjūdenī. Kāds detektīvs pamanīja jūs uz tūrbusa jumta pie Centrālparka un piezvanīja mums, lai mēs ņemam jūs ciet. Savus paskaidrojumus jūs varēsiet sniegt policijas iecirknī.

Džeimsa Viljamsa sieva, — pielaulāta viņam kopš divām nedēļām, — ielūkojās viņa sejā ar pietvīkušiem vaigiem un dīvainu mirdzumu acīs, ielūkojās viņam sejā un sacīja:

— «Rozā», ej vien mierīgi viņiem līdzi, varbūt tas tev vēl nāks par labu.

Un tad, tā kā Debesskrāpijas apbrīnotāju brauca­mais sāka ripot projām, viņa pagriezās pret to un pameta gaisa skūpstu... viņa sieva pameta gaisa skūpstu... kā­dam, kas sēdēja ekskursantu autobusa jumta stāva pašā augšā.

— Tavs skuķis dod tev labu padomu, — Donovans teica.

Un tad Džeimsam Viljamsam uznāca neprāts un pār­ņēma viņu savā varā.

— Rādās, ka mana sieva arī tur mani par kramp­lauzi! — viņš aklās dusmās sacīja. — Nekad neesmu dzirdējis, ka viņa būtu jukusi, tādēļ jucis droši vien būšu es. Un, ja jau es esmu tāds, tad man neko nevar padarīt, ja es trakumā nositišu divus tādus muļķus kā jūs.

Pēc šiem vārdiem viņš saviem arestētajiem sāka preto­ties tik cītīgi un mundri, ka tiem bija jāsvilpj palīgā kruķi un pēc tam papildspēki dažu tūkstošu sajūsminātu skatī­tāju izklīdināšanai.

Policijas iecirknī dežurējošais seržants prasīja viņa vārdu.

— Makdūdls Roze vai Rozā Necilvēks, neatceros vairs īsti, kā, — skanēja Džeimsa Viljamsa atbilde. — Bet varat būt drošs, ka esmu kramplauzis, neaizmirstiet to pierakstīt. Un vēl jūs varētu piebilst, ka bija nepieciešami veseli pieci vīri, lai noplūktu šo Rozi. Man sevišķi gribē­tos, lai tas tiktu ierakstīts protokolā.

Stundu vēlāk limuzīnā, kas iedvesa respektu, ieradās misis Hetija Džeimsa Viljamsa ar tēvoci Tomasu no Medisona avēnijas un pierādījumiem par varoņa nevainī­gumu — uz mata kā automobiļu ražotājas kompānijas subsidētas drāmas trešajā cēlienā.

Pēc tam kad policija DžeimsuViljamsu bija bargi no­strostējusi par likumīgi atzīta kramplauža vārda nepie­ļaujamu izmantošanu un atlaidusi viņu ar tik lielu godu, ar kādu vien šī iestāde to bija spējīga izdarīt, misis Viljamsa aizturēja viņu no jauna un ierāva kādā policijas iecirkņa ēkas kaktā. Džeimss Viljamss uzlūkoja viņu tikai ar vienu aci. Vēlāk viņš visiem stāstīja, ka otru Donovans viņam aizdauzījis, kamēr kāds saturējis viņa krietno, labo roku. Vēl nekad viņš sievai nebija izteicis pār­metumu vai kādu nosodošu vārdu.

Ja tu man varētu paskaidrot, — viņš tādēļ visai nedroši iesāka, — kālab tu...

Dārgais, — viņa pārtrauca, — paklausies. Tu biji pakļauts ciešanām un pārbaudījumam vienu stundu. Es to darīju viņas — tās meičas labā, kura ar mani tur, autobusā, sarunājās. Es jutos tik laimīga, Džim, tik lai­mīga ar tevi, ka neuzdrīkstējos liegt citai tādu pašu laimi. Džim, viņi tikai šorīt salaulājušies — tie abi; un es gri­bēju, lai viņam izdodas aizmukt. Kamēr viņi noņēmās ar tevi, redzēju viņu izsprūkam no savas slēptuves aiz koka un aizmetamies uz parka otru malu. Tas arī ir viss, dār­gais, kas man par to sakāms, — citādi rīkoties es nevarēju.

Tā viena necilās zelta stīpiņas māsa pazīst otru, kas stāv burvīgajā gaismā, kura katrai no viņām atmirdz tikai reizi un uz īsu brītiņu. Redzot rīsus un zīda cilpmezglus, pat vīrietis apjēdz, ka darīšana ar kāzām. Taču jaunlaulātā sazīmē katru tādu pašu vienā acu uzmetienā. Un starp viņām knaši pārsviežas pretimnākoša sapraša­nās valodā, par kuru vīriešiem un atraitnēm nav ne jausmas.