Gausīgie ierāvēji

Cūcīgā ētika

Vilcienā, kas devās uz austrumiem, es iegāju smēķētāju vagonā un atradu tur priekšā Džefersonu Pītersu, vienīgo cilvēku uz rietumiem no Vobešas upes, kuram ir galva uz pleciem un kurš vienā laikā spēj likt lietā lielās pus­lodes, smadzenītes un iegarenās smadzenes.Džefa darbalauks ir nepretlikumīga ierāve. Atraitnēm un bāriņiem no viņa nav ko baidīties — viņš ir tikai lieko līdzekļu samazinātājs. Vislabprātāk viņš tēlo mērķaputnu, kam izšķērdētājs vai neapdomīgs ieguldītājs var mēģināt ar dažiem nenozīmīgiem dolāriem trāpīt. Mēli viņam bez grūtībām atraisa tabaka, tālab ar divu resnu un viegli degošu Havanas cigāru palīdzību es tiku pie viņa jaunākā Autolika dēku stāsta.

— Nozarē, kurā darbojos, — Džefs sacīja, — visgrūtā­kais ir atrast krietnu, uzticamu un neapšaubāmi godīgu līdzdalībnieku, ar ko sadarboties kādā ierāves pasākumā. Pat daži vislabākie cilvēki, ar kuriem kopā man ir iznācis pastrādāt kādu blēdību, reizēm ņēma un piekrāpa mani pašu.

Tā, piemēram, pērnvasar man ienāk prātā aizlaist uz to lauku novadu, kurā, kā dzird, čūska vēl nav paguvusi pievilt ļaudis, un apskatīties, vai nevarētu atrast kom­panjonu, no dabas apveltītu ar talantu uz noziedzībām, bet panākumu vēl nesamaitātu.

Uzgāju kādu ciematu, kurā viss likās kā radīts maniem nolūkiem. Iedzīvotājiem vēl nebija kļuvis zināms, ka Ādams ir ticis padzīts, un viņi joprojām deva dzīvniekiem vārdus un sita čūskas gluži tāpat, it kā vēl būtu Ēdenes dārzā. Šo pilsētiņu sauc par Mauntnebo, un tā atrodas netālu no vietas, kur kopā sanāk Kentuki, Rietumvirdžīnija un Ziemeļkarolīna. Ko, šitiem štatiem nav kopēju robežu? Nu vienalga, kaut kur tajā pusē jau tā bija.

Nodzīvojis vienu nedēļu brīvā, lai visi pārliecinātos, ka neesmu nodokļu piedzinējs, es aizgāju uz veikalu, kur ciema lielākie mutes bajāri sacentās pīlīšu pūšanā, lai apskatītos, vai neizdosies uzokšķerēt kaut ko par man vajadzīgās sugas cilvēku.

«Džentlmeņi,» es saku pēc tam, kad mēs bijām apostījušies un sapulcējušies ap žāvēto ābolu mucu, «es nedomāju, ka visā pasaulē būtu atrodama vēl otra tāda ļaužu kopa, kurā grēks un viltus ir iemājojis tik maz kā jūsējā. Dzīvei šeit, kur visas sievietes ir dūšīgas un vēlī­gas un visi vīrieši krietni un apzinīgi, ir jābūt patiešām lielīgai. Domājot par to,» es saku, «man prātā nāk Goldšteina skaistā balāde «Pamestais ciems», kurā teikts:

«Kas ir, tas ir, mister Pīters,» tirgotājs saka. «Pēc mana rēķina, mēs ir aptuvis tik tikla un gudra sabiedrība, cik vien var būt saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujas ziņām, bet, pēc mana rēķina, jūs vēl nekad nav saticis Rūfu Tātūmu.»

«Kas nav, tas nav,» saka pilsētiņas konstebls, «viņš to nemaz nav varējis. Šiten tas Rūfs visādā ziņā ir pats negantākais dienaszaglis, kāds vien ir paglābies no kārtavām. Un nu man ienāk prātā, kad man aizvakar vaja­dzēja izlaist Rūfu no tuptūža. Tad beidzās mēnesis, ko viņš dabūja par Jensa Gudlū nomaitāšanu. Lai gan pāris dienu pa virsu viņam neko nekaitēs.»

«Nu gatavie grābšķi,» es saku kalniešu izloksnē, «jūs tak nemēģināsiet man iestāstīt, ka te, Mauntnebo, ir kāds tik slikts cilvēks!»

«Vēl ļaunāks,» tirgotājs saka, «viņš zog rukšus.»

Nodomāju, ka vajadzēs uzmeklēt šo misteru Tātūmu, tāpēc dažas dienas pēc tam, kad konstebls izlaida Rūfu laukā, mēs iepazināmies, un es viņu uzaicināju kopīgi aizstaigāt kaut kur pie pilsētiņas pamales, pasēdēt uz kāda baļķa un parunāt par lietu.

Man bija nepieciešams dabiska laucinieciska izskata partneris, kas bez pārģērbšanās un grima varētu notēlot dažās nelielās viencēliena nekrietnībās, ko es gatavojos uzvest viesizrāžu turnejā slazdu un lamatu nozarē pa vairākām rietumštatu pilsētiņām; un šis R. Tātūms šai lomai bija kā radīts, gluži tāpat kā Fērbenkss tai, kurā viņš Elīzai neļāva noslīkt upē.

Viņam bija apmēram beisbolista augums un duļķaini zilas acis kā porcelāna sunītim uz kamīna malas, — sunī­tim, ar kuru krustmāte Herieta mēdza spēlēties, kad vēl bija maza meitenīte. Viņa mati mazliet sprogojās kā tai diska metēja statujai Vaitiktānav muzejā Romā, bet to krāsa atgādināja «Saulrietu Lielajā kanjonā» — kāda amerikāņu mākslinieka gleznu, kas noder dūmvada kontrolatveru aizsegšanai viesistabās. Viņš bija visīstākais lauķis — ne tur bija ko pielikt, ne ko atņemt. Tas būtu redzams pat tad, ja viņš kādā varietē priekšnesumā uzstātos ar kokvilnas bikšturi uz viena pleca un salmu virs auss.

Pastāstīju viņam, kas man vajadzīgs, un viņš ar prieku bija gatavs pieņemt manu priekšlikumu.

«Neņemot vērā tādu nenozīmīgu nedarbiņu kā cilvēka nogalināšana,» es viņam saku, «ko jūs vēl tādu esat pa­veicis netiešas laupīšanas vai netiesājamas iedzīvošanās nozarē, ko jūs ar lepnumu vai bez tā varētu nosaukt par pierādījumu savai piemērotībai šim postenim?»

«Kā!» viņš saka savā tādā kā dienvidnieku stieptās izru­nas sistēmā. «Vait jums vēl nav nācis ausēs? Visos Blūridžas kalnos nav otra tāda vīra, melna vai balta, kas tikpat viegli kā es prot aizstiept suķi, ka neviens ne dzird, ne redz, ne noķert jaudā. Varu nocelt suķi,» viņš turpina, «no aizgalda, no lieveņa apakšas, pie siles, mežā, dienu vai nakti, viens pīpis, kur un kādos apstākļos, un uz gal­vošanu neviens nedzirdēs ne kvieciena. Dienās,» turpina šis cienījamais cūku aizgaldu izlaupītājs, «es ceru tikt atzīsts par pasaules čempionu suķu speršanā.»

«Cilvēkam pieklājas būt godkārīgam,» es saku, «un rukšu zagšana ir tīri pieņemama Mauntnebo, taču ār­pus tās, mister Tātūm, to uzskatītu par tikpat prastu iz­rīcību kā «lāču» centienus nosist Masačūsetsas gāzes akciju kursu. Tomēr tā ir pietiekams apzinīguma un uz­ticamības pierādījums. Es jūs pieņemšu par savu kompan­jonu. Man ir tūkstoš dolāru skaidrā, un ar to jūsu zemesrūķa paskatu mums biržā tā kā vajadzētu paveikties ar sa­biedrības «Neturas ilgi» priekšrocības akcijām.»

Un tā mēs ar Rūfu sametās uz vienu roku un, atstājuši Mauntnebo, nokāpjam ielejā. Pa ceļam es visu laiku ga­tavoju viņu paredzētajai lomai tajās ierāvēs, kuras man padomā. Divus mēnešus biju noslaistījies pa Floridas peldvietām un jutos uz goda, turklāt es biju tik pārpilns visādu plānu, ka tikai ar grūtībām varēju sapogāt savu apģērbu.

Biju iecerējis izpļaut cauri vidējo rietumštatu lauksaim­niecības joslai vālu deviņu jūdžu platumā, tādēļ virzījā­mies uz turieni. Bet, kad mēs nokļuvām līdz Leksingtonai, atradām tur Brāļu Binkliju cirku; un zālaudzētāji zem­nieki, saceldami kņadu, ieplūda pilsētā un klaudzināja ar savām paštaisītajām koka tupelēm bruģakmeņus tikpat tūļīgi un neorganizēti, kā uzsāk darbu parlamenta ārkār­tēja sesija. Nekad nepaeju garām cirkam, neparaustījis vārstauklu un neievācis nelielas nodevas, tādēļ netālu no cirka apmetnes, namā, kura saimniece bija kāda atraitne no labākajām aprindām, vārdā misis Pīvija, es sev un Rūfam aizrunāju pa istabai ar pilnu pansiju. Tad aizvedu Rūfu uz gatavu drēbju veikalu un apģērbu no galvas līdz kājām. Kā jau to zināju iepriekš, viņš stipri izcēlās, kad bija uzcirties lauka liberiņos. Mēs ar veco Misficki iestūķējām viņu spilgti zilā uzvalkā ar gaišzaļu rūtojumu, vispirms zem tā uzspīlējuši modernu vesti taskīdži cilts indiāņa sejas krāsā, uzsējām sarkanu kaklasaiti un uz­āvām pašas dzeltenākās kurpes visā pilsētā.

Tā Rūfa mūžā bija pirmā drēbju kārta, ja neskaita kok­vilnas rāpulīšus un viņa dzimtajā ciemā parasto riekst-brūno virsvalku, un viņš tajā izskatījās tikpat nedrošs kā malajietis ar jaunu riņķi degunā.

Tovakar es aizgāju pie cirka teltīm un uzsāku čaulu spēlīti. Rūfam bija paredzēta pievilinātajā loma. Iedevu viņam viltotu banknošu vīstokli likmēm un žūksni tādu pašu noglabāju īpašā kabatā, no kā izmaksāt viņa laimestus. Nē, tā nebija neuzticēšanās, bet es gluži vienkārši ne­spēju rīkoties tā, lai zaudētu, ja apgrozībā bija īsta nauda. Vienmēr, kad mēģinu to darīt, mani pirksti sastreiko.

Uzstādīju savu galdiņu un sāku publikai rādīt, cik viegli uzminēt, zem kuras čaulas ir zirnītis. Tumšie lauki sapul­cējās ciešā puslokā un, bikstīdami cits citu ar elkoņiem un ķircinādamies, centās piedabūt kādu izmēģināt laimi. Tas bija brīdis, kad vajadzēja atslāt Rūfam un likt uz mānīgo lodīti pa kādam piecniekam un desmitniekam, lai viņus iekustinātu. Bet no Rūfa nebija ne vēsts. Pirms tam gan es viņu savas pāris reizes tiku redzējis staigājam apkārt ar cukurotiem zemesriekstiem piebāztu muti un ap­skatām cirka reklāmas attēlus, taču pie manis viņš ne­rādījās ne tuvumā.

Viens otrs no pūļa piesardzīgi iemēģināja roku, bet strādāt bez pievilinātajā ir tas pats, kas makšķerēt bez ēsmas. Beidzu spēli ar tikai četrdesmit diviem dolāriem nestrādes ienākumu, lai gan biju rēķinājies noraut no šiem vaļiniekiem vismaz divus simtus. Pārgāju mājās vienpa­dsmitos un tūliņ likos gulēt. Nospriedu, ka cirks Rūfam droši vien izrādījies pārāk liels kārdinājums un viņš tam, mūzikai un visam pārējam nav spējis pretoties; tomēr nolēmu nopietni parunāt ar viņu no rīta par mūsu darba galvenajiem principiem.

Morfejs tikko bija paguvis piespiest cisu maisam abus manus plecus, kad atkal pamostos no visā mājā dzirda­miem piedauzīgiem un nepiedienīgiem trokšņiem, it kā aiz vēdergraizēm bļautu zaļus ābolus saēdies puišelis. Paveru durvis uz gaiteni un saucu labāko aprindu atraitni, un, kad viņa izbāž galvu, es saku: «Madam, misis Pīvij, vai jūs nebūtu tik laipna un neaizspiestu tam savam zeņķim rīkli, lai godīgi cilvēki var dabūt atpūsties?» «Ser,» viņa saka, «tas nav neviens no maniem bērniem. Tur kviec cūka, ko jūsu draugs misters Tātūms atnesa līdzi savā istabā pirms pāris stundām. Un, ja vien jums ar to ir kaut mazākais sakars, es jums, ser, būtu ļoti pateicīga, ja jūs pats būtu tik laipns un aiztaisītu tai muti.»

Uzrāvu dažus no tiem apģērba gabaliem, bez kuriem nav pieklājīgi rādīties sabiedrībā, un iegāju Rūfa istabā. Viņš bija piecēlies, aizdedzinājis lampu un skārda bļodiņā uz grīdas lēja pienu, ko dot nosmulētam un kviecošam baltam puscūcim.

«Kā tad tā, Rūf?» es saku. «Jūs šovakar negodīgā kārtā neizpildījāt savu darba daļu un ar to izgāzāt man visu pasākumu. Un kā jūs izskaidrosiet šīs cūkas atrašanos šeit? Rādās, ka jums atkal ir uznākusi vecā kaite.»

«Neesiet nu tik bargs pret mani, Džef,» viņš saka: «Jūs jau zināt, cik ilgi esmu nodarbojies ar suķu speršanu. Tas man ir palicis par paradumu. Un šovakar, kad redzu šitādu jauku izdevību, es to nevarēju neizmantot.»

«Nu,» es saku, «varbūt jūs patiešām sirgstat ar klepto-cūcību. Un iespējams, ka tad, kad mēs izkļūsim no cūku joslas, jūs savu uzmanību pievērsīsiet cēlākiem un ienesīgākiem pārkāpumiem. Nudien nevaru saprast, kāpēc jums gribas aptraipīt savu dvēseli ar šādu pretīgu, plān­prātīgu, nešķīstu un gaudojošu lopu.»

«Nu, Džef,» viņš saka, «pret suķiem jūs gan nemaz ne­esiet labvēlīgi noskaņots. Jūs tos nesaprotat tā kā es. Šiten tam kustonim, man rādās, ir apķeršana un prāta spē­jas vairāk nekā parasti. Pirms tāda jonīša viņš no­staigāja uz divām kājām turpat vai pāri visai ista­bai.»

«Es iešu atpakaļ gultā,» es saku. «Pamēģiniet iedabūt sava drauga gudrajā galvā, ka viņš nedrīkst sacelt tādu brēku.»

«Viņš bija izsalcis,» Rūfs saka. «Tagad viņš ies gulēt un netaisīs troksni.»

Es vienmēr ceļos pirms brokastīm un izlasu rīta avīzi, kad vien pagados Ho iespiedmašīnas vai Vašingtona rokas spiedes darbības rādiusā. Nākamajā rītā es piecēlos agri un atradu kādu Leksingtonas laikrakstu ielas puses lievenī, kur to bija iemetis avīžu iznēsētājs. Pirmais, ko tajā ieraudzīju, bija sludinājums priekšējā lappusē divu sleju platumā ar šādu saturu:

Salocīju avīzi, ieliku iekškabatā un iegāju Rūfa istabā. Viņš bija jau gandrīz apģērbies un baroja cūku ar atlikušo pienu un ābolu mizām.«Tā, tā, tā, laburīt visapkārt,» es saku draudzīgi un sir­snīgi. «Mēs tātad esam kājās? Un cūciņa ietur brokastis. Ko jūs, Rūf, bijāt nodomājis darīt ar to cūku?»

«Es to ielikšu būrī un ar ātro nosūtīšu uz Mauntnebo mammai. Lai viņai nav jādzīvo vienai, kamēr es esmu projām.»«Tā ir varen jauka cūciņa,» es saku, pakasīdams tai muguru.

«Izgājušo nakti jūs to visādi nozākājāt,» Rūfs at­gādina.

«Šorīt, saprotiet,» es saku, «tā man patīk daudz labāk. Es uzaugu laukos un ļoti mīlu cūkas. Es mēdzu iet gulēt, saulei rietot, tādēļ nekad agrāk nevienu netiku redzējis lampas gaismā. Zināt, ko, Rūf,» es saku, «došu jums par to cūku desmit dolārus.»

«Nedomāju šito suķi pārdot,» viņš saka. «Ja tas būtu kurš katrs cits, tad jau gan varētu.»

«Kāpēc tad šo ne?» es jautāju, nobažījies, ka viņš va­rētu kaut ko zināt.

«Nu, kā,» viņš saka, «tas tak bija pats lielākais sasnie­gums manā mūžā. Nav otra tāda cilvēka, kas to būtu varējis izdarīt. Ja man kādreiz būs kamīns un bērni, es sēdēšu pie tā un stāstīšu viņiem, kā viņu tētis aizstiepa suķi no Jaužu pilna cirka. Un varbūt saviem mazbērniem ar. Tie, protams, būs lepni visi kā viens. Tur,» viņš saka, «bija divas teltes, savienotas savā starpā. Šitas suķis bija uz paaugstinājuma, piesiets ar tievu ķēdīti. Otrā teltē es redzēju milzi un lēdiju ar jauku baltu, kuplu matu kodeļu. Pakampu suķi un izlīdu atpakaļ pa brezenta apakšu tā, ka tas ir neiepīkstējās, pat ne tik daudz kā pele. Pabāzu to zem svārkiem un droši vien pagāju garām simts ļau-žiein, pirms aizkūlos, kur ielas bija tumšas. Nedomāju pārdot to suķi, Džef. Gribu, lai mamma to tura un man ir liecība, ko es ir izdarījis.»

«Tā cūka nenodzīvos tik ilgi,» es saku, «lai to varētu izmantot par pierādījumu jūsu vecumdienu medniekstās-tiem pie kamīna. Jūsu mazbērniem vajadzēs vien ticēt jūsu vārdiem. Es jums došu simts dolārus par to lopiņu.»

Rūfs pārsteigts noskatījās uz mani.

«Tas suķis tak nevar būt tādā vērtē priekš jums. Kam viņš jums vajadzīgs?»

«Pavirši uzmetot man acis,» es saku ar vienreizēju smaidu, «neviens nepateiks, ka man dabā ir kaut kas no mākslinieka. Bet tā tas patiešām ir. Es esmu cūku kolek­tors. Esmu izvandījis visu pasauli, meklēdams neparastas cūkas. Viņā pusē, Vobešas ielejā, man ir cūku rančo ar paraugiem gandrīz no visām sugām, sākot ar merīncūku un beidzot ar Polijas un Ķīnas. Šī, Rūf, man izskatās pēc tīrasiņu cūkas,» es saku, «tā, domājams, ir īsta berkšī-riete. Tāpēc jau tā vēlētos tikt pie tās.»

«Man kā likts patiktos izdarīt jums pa prātam,» viņš saka, «bet manā dabā ar ir kauc kas no mākselnieka. Nesaprotu, kāpēc tad tā nav māksla, kad kāds prot suķus spert labāk par kuru katru citu. Suķi priekš manīm ir tā kā iedvesma, kā talants. Sevišķi šitais. Es to kustoni ne­pārdotu pat par divsimt piecdesmit.»

«Nu paklausieties,» es saku, slaucīdams pieri, «mantas nav tik daudz veikala kā mākslas jautājums un ne tik daudz mākslas kā filantropijas. Kā cūku pazinējs un izplatītājs es nejustos izpildījis savu pienākumu pret pa­sauli, ja nepievienotu savai kolekcijai to berkšīrieti. Ne jau tāpēc, ka tā būtu to vērta, bet saskaņā ar cūku kā cilvēces draugu un līdzbiedru ētiku es jums par to lopiņu piedāvāju piecsimt dolāru.»

«Džef,» saka šis barokļu estēts, «man galvenais nav nauda, bet jūtas.»

«Septiņi simti,» es saku.

«Dodiet astoņus,» Rūfs saka, «un es tās jūtas izraušu no savas sirds.»

Atpogāju apģērbu, lai piekļūtu naudas jostai, un no­skaitīju viņam četrdesmit divdesmitdolāru zelta vērtszī­mes.

«Es tikai to aiznesīšu uz savu istabu,» es saku, «un ieslēgšu, kamēr paēdīšu brokastis.»

Satvēru cūku aiz pakaļkājas. Tā sāka spiegt kā cirka tvaika ērģeles.

«Dodiet, es to aizstiepšu,» Rūfs saka; un viņš iežmiedz lopu padusē, ar otru roku saturēdams tā šņukuru, un aiz­nes uz manu istabu kā guļošu bērnu.Pēc brokastīm Rūfs, kam kopš tā brīža, kad es viņam sagādāju garderobi, bija piemetusies hroniska greznoša­nās kāre, saka, viņam rādoties, ka viņš aizkāpšot pie Misficka un apskatīšot spilgtas purpurkrāsas zeķes. Un tad es sarosījos kā ar nātru drudzi sasirdzis vienrocis, kas cenšas pielīmēt tapetes. Sameklēju un nolīgu kādu vecu nēģeri ar kulbu, un, iesējuši cūku maisā, mēs to aizvedām uz cirka apmetni.Atradu Džordžu B. Tepliju mazā teltī ar atvērtu lodziņu. Viņš bija drukns vīrs ar ciešu skatienu, melnu cepurīti un četruncu dimantu, piestiprinātu pie sarkanā sviedreņa krūtīm.

«Vai jūs esat Džordžs B. Teplijs?» es jautāju.

«Zvēru, ka esmu,» viņš atbild.

«Nu, es to atvedu,» es paziņoju.

«Izsakieties skaidrāk,» viņš aizrāda. «Vai jūs atvedāt jūras cūciņas Āzijas pitonam vai lucernu svētajam bizo-nam?»

«Ne vienu, ne otru,» es saku. «Atvedu Bepo, mācīto cūku, maisā, lūk, tajos tur ratos. Es to šorīt atradu dārziņā savas mājas priekšā postām puķes. Tos piecus tūkstošus es pa­lūgšu lielās banknotēs, ja jums tādas ir pie rokas.»

Džordžs B. izmetas no telts un aicina mani līdzi. Iegā­jām vienā no izrāžu teltīm. Tajā uz siena klēpja gulēja piķa melna cūka ar sārtu lenti ap kaklu un ēda burkānus, ko tai deva kāds vīrs.

«Ei, Mek!» Dž. B. viņam uzsauc. «Pasaulslavenajai šorīt taču nav nekas lēcies, vai ne?»

«Tai? Nē,» vīrs atbild. «Apetīte kā koristei stundu pēc pusnakts.»

«Kā jums tas uznāca?» Teplijs man jautā. «Pārēdāties vakarā cūkas karbonādi, vai?»

Izņemu avīzi un parādu viņam sludinājumu.

«Viltojums,» viņš saka. «Man nekas par to nav zināms. Jūs taču redzējāt pats savām acīm nepārspējamo četr­kājainu valsts pasaulslaveno cūcīgo brīnumu nenoklīdušu un nenozagtu ar pārdabīgu saprātu ieturam savu rīta maltīti.»Sāku apjēgt. Iekāpu ratos un liku tēvocim Nedam laist uz tuvākās caurbrauktuves sākumu. Tur es izņēmu savu cūku, rūpīgi novērtēju attālumu līdz ceļa beigām, notēmēju un iespēru lopiņam tā, ka tas sasniedza ieliņas otru galu divdesmit pēdas pirms sava kvieciena.

Tad es samaksāju tēvocim Nedam viņam pienākošos piecdesmit centus un aizgāju uz laikraksta kantori. Gri­bēju dzirdēt visu pats ar savām ausīm. Paaicināju pie lodziņa sludinājumu pieņēmēju.

«Lai izšķirtu derības,» es uzrunāju viņu, «pasakiet, vai cilvēks, kas vakar vakarā nodeva šo sludinājumu, nebija mazs un resns, ar garu, melnu vaigubārdu un kroplu kāju?»

«Nē, nebija,» jautātais atbild. «Viņš bija apmēram sešas pēdas un četrarpus collas garš, salmu dzelteniem matiem un izģērbies kā siltumnīcas atraitnītes.»

Pusdienlaikā es atgriezos misis Pīvijas mājās.

«Vai man saglabāt misteram Tātūmam zupu siltu, kamēr viņš atgriezīsies?» viņa jautā.

«Ja jūs, madam, to darīsiet,» es saku, «jums nepietiks kurināmā pat ar visām oglēm zemes dzīlēs un visiem me­žiem tās virspusē.»

— Te nu jūs redzat, — Džefersons Pīterss sacīja nobei­gumā, — cik grūti ir atrast krietnu un godīgu līdzdalīb­nieku.

— Bet, — es iesāku ar sena paziņas vaļību, — abām pusēm taču vajadzētu atbilst vienādām prasībām. Ja jūs būtu piedāvājis dalīties pateicības naudā, jūs nebūtu zaudējis...

Džefa pārmetošs, cieņas pilns skatiens mani apklu­sināja.

— Te nepavisam nav darīšanas ar tiem pašiem prin­cipiem, — viņš sacīja. — Manējais bija likumīgs un tiku­mīgs spekulācijas mēģinājums. Lēti pirkt un dārgi pār­dot — vai tad tas nav tas pats, ko par pareizu atzīst Volstrītā? Vērši, lāči vai cūkas — kāda tur starpība? Ar ko sari ir sliktāki par ragiem un ādām?