Gausīgie ierāvēji

Melnā Bila paslēptuve

— Kalsnējs, spēcīgs, sarkansejains vīrs ar ērgļa degunu un mazām acīm, kuru kvēli vājināja linu baltās skropstas, sēdēja Lospinosas stacijā uz platformas un šūpoja kājas. Viņam blakus sēdēja vēl viens vīrs — resns, grūtsirdīgs un noplucis, kā likās, viņa draugs. Viņiem bija tādu cil­vēku izskats, kuriem dzīve rādījās kā otrādi apgriezti svārki, kam novalkātas abas puses.

— Es tevi, Hem, nav redzējis aptuvumis četrus ga­dus, — noplukušais sacīja. — Pa kuru pusi tu ir mētājies?

— Pa Teksasu, — sarkansejainais atbildēja. — Aļaskā priekš manis bija par aukstu. Toties Teksasā man gāja karsti. Es tev pastāstīšu, kādu svelmi tur izbaudīju.

Vienurīt es izkāpju pie ūdens tvertnes no starptautiskā ātrvilciena un ļaunu braukt tam tālāk bez manis. Tas bija rančo apvidus, bet riebmāju tur vairāk nekā pašā Ņujorkā. Tikai tur, laukos, viņi tās būvē nevis divas collas no kai­miņu loga, bet gan divdesmit jūdzes citu no citas, lai viens nevar saost, kas otram pusdienās.

Ceļi nekur nebija redzami, tādēļ es kātoju bez tiem pa taisno. Zāle sniedzās līdz potītēm, un meskitkoku audzes izskatījās kā persiku dārzi. Viss tā atgādināja kādu privātmuižu, ka kuru katru mirkli varēja sagaidīt izskrienam buldogu baru un sakožam tevi. Bet es droši vien nogāju savas divdesmit jūdzes, pirms kļuva redzama kāda rančo ēka. Tā bija maza, apmēram tik liela kā estakādes dzelz­ceļa stacija.

Durvju priekšā zem koka sēdēja maza auguma vīrs baltā kreklā ar sārtu kaklautu un brūnā virsvalkā un tina cigaretes.

«Sveicināti,» es saku. «Vai jums neatrastos kādi atspir­dzinājumi, pajumte, peļņa vai pat darbs samērā svešam cilvēkam?»

«Nāciet vien iekšā,» viņš izsmalcināti saka. «Lūdzu, apsēdieties uz tā tur ķeblīša. Nemaz nedzirdēju jūsu zirga soļus.»

«Viņš jau arī vēl nemaz nav tik tuvu,» es saku. «Nācu kājām. Nevēlētos jūs pārāk apgrūtināt, bet varbūt jums būtu pa rokai trīs četri galoni ūdens?»

«Jūs patiešām izskatāties diezgan noputējis, taču mūsu mazgājamās ietaises...»«Man tas ir vajadzīgs dzeršanai,» es saku. «Par tiem putekļiem, kas man ārpusē, nekas.»Pasmēlis no pakārtas sarkanas krūzes kausu ūdens, viņš sniedz to man un tad turpina:

«Vai jūs vēlaties strādāt?»

«Kādu laiku,» es saku. «Šis ir diezgan kluss lauku no­stūris, vai ne?»

«Ir gan,» viņš saka. «Dažreiz — tā man ir ticis ap­galvots — nedēļām ilgi te neredzot paejam garām ne­vienu cilvēku. Es pats šeit esmu tikai vienu mēnesi. Es nopirku šo rančo no veca kolonista, kas gribēja pārvāk­ties tālāk uz rietumiem.»

«Tas man taisni pa prātam,» es saku. «Klusums un at­šķirtība cilvēkam reizēm nāk par labu. Un darbs man ir vajadzīgs. Protu apkalpot bāru, uzfrizēt raktuves, lasīt lekcijas, izlaist akcijas, mazliet paboksēties vidējā svarā un spēlēt klavieres.»

«Vai jūs mākat ganīt aitas?» mazais rančo īpašnieks jautā.

«Jūs laikam gribējāt zināt, vai es māku gānīt aitas?» es pārprasu.

«Vai jūs protat tās ganīt — uzraudzīt to baru un rūpēties par tām,» viņš paskaidro.«A,» es saku, «tagad es saprotu. Jūs domājat — trenkāt tās apkārt un apriet, kā to dara aitu suņi. Varētu jau,» es saku. «Es gan tieši pats nekad neesmu nodarbojies ar aitu ganīšanu, bet caur vilciena logu es bieži esmu aitas re­dzējis košļājam margrietiņas, un tās neizskatās bīstamas.»«Man trūkst viena gana,» rančo saimnieks saka. «Uz meksikāņiem nevar paļauties. Man ir tikai divi ganām­pulki. Ja jums tīk, jūs varat vienu — tur ir tikai astoņ­simt avis — jau rīt dzīt ganībās. Alga ir divpadsmit do­lāru mēnesī un pilna apgāde. Jūs mitināsieties teltī pie savām aitām. Est gatavosiet pats, malku un ūdeni jums apmetnē pievedīs. Tas ir viegls darbs.»

«Es to pieņemu,» es saku. «Es no šī darba neatsacītos pat tad, ja man galvā vajadzētu likt vainagu, turēties pie spieķa, valkāt vaļīgas drānas un pūst stabuli, kā to dara gani bildēs.»

Nākamajā rītā mazais rančo saimnieks man palīdz aiz­dzīt avis kādas divas jūdzes no aploka, lai ļautu tām ga­nīties prērijā uz nelielas piekalnes. Viņš man dod daudzus norādījumus, kā nelaist tām pūlīšos aizklīst projām no bara un pusdienlaikā aizdzīt tās lejā pie ūdens padzerties.

«Telti, guļampiederumus un produktus es jums līdz vakaram atvedīšu droškā,» viņš saka.

«Jauki,» es saku. «Un neaizmirstiet produktus. Arī gu­lampiederumus ne. Un katrā ziņā atvediet telti. Jūs sauc Zollikofers, vai ne?

«Mans vārds,» viņš sacīja, «ir Henrijs Ogdens.»

«Ļoti patīkami, mister Ogden,» es saku. «Un manējais ir misters Persivāls Senklērs.»

Piecas dienas ganīju aitas Cikito rančo, un tad man visur sāka rēgoties vilna. Šī tuvināšanās ar dabu bija, bez šaubām, pretrunā ar manu dabu. Jutos vientuļāks par Krūzo kazu. Atliku likām esmu redzējis cilvēkus, kas ir bijuši interesantāka sabiedrība par tām aitām. Katru va­karu es tās sadzinu un ieslodzīju aplokā, pēc tam izcepu kukurūzas plāceni un jēra gaļu, izvārīju kafiju, tad at­laidos guļus galdauta lieluma teltī un klausījos koijotus gaudojam un lēļus dziedam apmetnes tuvumā.

Piektajā vakarā, sadzinis aplokā savas dārgās, bet ga­ram svešās avis, es aizkāpu uz rančo un gāju iekšā.

«Mister Ogden,» es saku, «mums abiem vajadzētu vai­rāk saieties. Aitas tīri labi noder ainavas izraibināšanai un astoņdolāru kokvilnas uzvalku sagādāšanai cilvēkiem, bet kā sarunu biedrenes pie galda un kamīna tās nav vērtējamas augstāk par kafijas tantiņām. Ja jums ir spēļu kārtis, ričuraču vai literārais loto, lieciet tos galdā, un sāksim nodarbināt prātu. Man nepieciešams kaut ko pastrādāt ar galvu, kaut vai tikai apgriezt kādam galvu.»

Šis Henrijs Ogdens bija īpatnējs rančo saimnieks. Viņš nēsāja gredzenus, lielu zelta pulksteni un rūpīgi sasietas kaklasaites. Viņa seja bija mierīga un degunkniebis vien­mēr mirdzēja kā nopulēts. Es reiz Maskogi pilsētā redzēju kādu likumpārkāpēju, kas pakārts par sešu cilvēku slepka­vību un kas viņam līdzinājās kā ola olai. Bet es pazinu arī vienu sludinātāju Arkanzasā, ko varētu noturēt par viņa brāli. Man bija vienalga, kas viņš bija; man bija vajadzīgs kāds, ar ko biedroties un apmainīties domām: vai viņš bija svētais vai pazudis grēcinieks, tam nebija no­zīmes — galvenais, lai viņš nebūtu aita.

«Nu, Senklēr,» viņš saka, nolikdams grāmatu, ko lasīja, «spēju iedomāties, ka sākumā jūs tiešām varētu justies diezgan vientuļš. Un es nemaz nenoliedzu, ka dzīve arī man šeit liekas pelēcīga. Vai jūs esat pārliecināts, ka aitas iesprostojāt tā, ka tās netiek laukā?»

«Tās ir iespundētas tik pamatīgi kā zvērināto tiesa, kas izskata slepkavībā apsūdzēta miljonāra lietu,» es saku. «Un es būšu atpakaļ pie savām avīm ilgi pirms tam, kad viņām ievajadzēsies aukles.»

Ogdens sadabū kārtis, un mēs spēlējam kazino. Pēc piecām aitu apmetnē pavadītām diennaktīm tas man bija kā uzdzīve Brodvejā. Kad es tiku pie kārava desmitnieka, es jutos tik satraukts, it kā būtu nopelnījis miljonu. Un, kad H. O. kļuva mazliet vaļīgāks un pastāstīja anekdoti par lēdiju guļamvagonā, es smējos veselas piecas minūtes.

Tas rāda, cik dzīvē viss ir relatīvs. Cilvēks var būt re­dzējis tik daudz, ka viņam vairs negribas pat pagriezt galvu, lai paskatītos uz ugunsgrēku, kurā sadeg vērtības par trim miljoniem dolāru, vai uz Adrijas jūru. Bet pie­tiek viņam tikai kādu jonīti paganīt aitas, un viņš vai plīsīs aiz smiekliem par dziesmu «Zvaniem šovakar nebūs skanēt», vai viņam no visas tiesas sagādās prieku spēlēt kārtis ar dāmām.

Pēc laiciņa Ogdens izņem karafi Burbonas viskija, un aitas drīz vien nogrimst pilnīgā aizmirstībā.

«Vai jūs atceraties,» viņš saka, «ko avīzes pirms kāda mēneša rakstīja par vilciena aplaupīšanu uz Misūri—Kanzasas—Teksasas dzelzceļa? Pasta vagona pavadonim cauršāva plecu, un tika nolaupīti ap piecpadsmit tūksto­šiem dolāru skaidrā naudā. Un runā, ka to izdarījis viens vienīgs vīrs.»

«Šķiet, ka atceros,» es saku. «Taču tādas lietas te no­tiek tik bieži, ka Teksasā tās ilgi neturas cilvēku atmiņā. Vai to laupītāju notvēra, noķēra, sagūstīja vai dabūja rokā?»

«Viņš aizbēga,» Ogdens saka. «Un es nupat izlasīju šīs­dienas laikrakstā, ka policija pa viņa pēdām nonākusi līdz mūsu apvidum. Izrādās, ka visas banknotes, ko tas ban­dīts pievācis, bijušas Espinozas pilsētas otrās nacionālbankas pirmā izlaiduma. Un tā nu viņi ir izsekojuši, kur tās ir tikušas tērētas, un nonākuši mūsu pusē.»

Ogdens ielej sev jaunu burbonieša porciju un piestumj pudeli man.

«Iedomājieties,» es saku, noguldzinājis rīklē vēl vienu karaliskās dziras kraukšķīti, «ka priekš vilciena aplaupī­tāja tā nepavisam nebūtu neattapīga doma uz kādu jonīti apmesties šajā pusē, lai paslēptos. Aitkopības rančo ta­gad,» es saku, «būtu pati labākā vietiņa. Kam gan ienāktu prātā meklēt tādu bīstamu tēvaini starp visiem šiem dziedātājputniem, avīm un savvaļas puķēm? Un, starp citu,» es saku, nopētīdams H. Ogdenu, «vai bija minēts kāds šo vienpersonīgo šausmu apraksts? Vai bija iespiests kaut kas par viņa sejas pantiem, garumu un resnumu, zobu plombām vai apģērba piegriezumu?»

«Nebija vis,» Ogdens saka, «jo runā, ka neviens viņu tā īsti neesot redzējis tāpēc, ka viņš valkājot masku. Bet ir zināms, ka tas bijis vilcienu aplaupītājs ar iesauku Mel­nais Bills, jo viņš allaž strādā viens pats un viņam pasta vagonā izkritis mutautiņš, uz kura bijis viņa vārds.»

«Nu labi,» es saku. «Man nav iebildumu pret Melnā Billa patveršanos aitu ganībās. Viņu tur, domājams, ne­atradīs.»

«Par viņa noķeršanu izsolīta tūkstoš dolāru liela at­līdzība,» Ogdens saka.

«Man tādā ceļā iegūta nauda nav vajadzīga,» es saku, skatīdamies misteram Aitkopim tieši acīs. «Man ar tiem divpadsmit dolāriem mēnesī, ko jūs man maksājat, ir diez­gan. Man nepieciešama atpūta, un es varu iekrāt, kamēr man pietiks ko nopirkt biļeti līdz Teksarkanai, kur dzīvo mana atraitnēs palikusī māte. Ja Melnais Bills,» es tur­pinu, zīmīgi nolūkodamies uz Ogdenu, «bija spiests atnākt uz šejieni — teiksim, pirms mēneša — un nopirka mazu aitkopības rančo un...»

«Beidziet,» Ogdens saka, pieceldamies no krēsla un iz­skatīdamies varen saniknots. «Vai jūs ar šiem mājieniem gribat...»

«Neko es negribu,» es saku, «nekādu mājienu nav. Es izklāstu hipotermisku gadījumu. Es saku, ja Melnais Bills būtu apmeties te un nopircis aitkopības rančo, un nolīdzis mani par ganuzēnu, un apgājies ar mani krietni un drau­dzīgi tāpat kā jūs, viņam no manis nekad nebūtu jābaidās. Cilvēks paliek cilvēks neatkarīgi no tā, kādi sarežģījumi viņam varētu būt iznākuši ar aitām vai dzelzceļa vilcie­niem. Tagad jūs zināt, kāda ir mana nostāja.»Deviņas sekundes Ogdens izskatās melns kā kafija bez piena, un tad viņš uzjautrināts iesmejas.

«Uz jums, Senklēr, var paļauties,» viņš saka. «Ja es būtu Melnais Bills, es nebaidītos jums uzticēties. Uzspēlē­sim vēl pāris reižu kaut ko citu, tas ir, ja jums nav iebil­dumu spēlēt ar vilciena aplaupītāju.»

«Es jums jau pateicu savus uzskatus šajā lietā, un es runāju to, ko domāju.

Dalot kārtis, kad bija pienākusi mana kārta, es it kā ne­jauši pajautāju Ogdenam, no kurienes viņš ir.

«O,» viņš saka, «no Misisipi ielejas.»

«Tā ir jauka vietiņa,» es saku. «Es tur bieži esmu uz­turējies. Bet vai jums neliekas, ka palagi tur ir mitri un uzturs trūcīgs? Bet es pats,» es saku, «nāku no Klusā okeāna piekrastes. Esat tur kādreiz bijis?»

«Pārāk caurvējaina,» Ogdens saka. «Bet ja jūs kādreiz būsiet vidējos rietumos, atsaucieties tik uz mani, un jūs dabūsiet kāju sildītājus un izkārstu kafiju.»«Es jau nu gluži necentos,» es saku, «izvilkt jūsu mājas telefona numuru un jūsu krustmātes, kas savaldzināja presbiteriāņu mācītāju, otro vārdu. Lai nu tas paliek. Es tikai gribētu, lai jūs zinātu, ka jūs sava gana rokās esat pilnīgā drošībā. Nu, nejauciet taču sirdis ar pīķiem un ne­kļūstiet nervozs.»

«Vēl joprojām zelējat to,» Ogdens saka, iesmiedamies no jauna. «Vai jums neliekas, ka es, ja būtu Melnais Bills un domātu, ka jūs turat mani aizdomās, ietriektu jums galvā vinčesteres lodi un pārstātu nervozēt, ja būtu to pirms tam darījis?»

«Nemaz,» es saku. «Vīrs, kam būtu dūša vienam pašam aplaupīt vilcienu, tik nekrietni nerīkotos. Esmu pietiekami daudz kulies apkārt, lai saprastu, ka tie ir no tiem cilvē­kiem, kas zina drauga vērtību. Negribu ar to teikt, mister Ogden, ka es, būdams tikai jūsu aitu gans, gribētu, lai jūs mani uzskatāt par savu draugu, bet spaidīgākos apstākļos mēs būtu varējuši par tādiem kļūt.»

«Aizmirstiet pagaidām aitas, es jūs lūdzu,» Ogdens saka, «un pārceliet, lai es varu dalīt.»

Apmēram četras dienas vēlāk, kad manas avis dienvidū pie ūdens dzēra un es pa tām starpām nopūlējos uzvārīt katliņu kafijas, pa zāli klusi piejāj noslēpumaina persona tās būtnes apģērbā, ko viņš gribēja notēlot. Viņa ietērps vienādā mērā atgādināja Kanzassitijas detektīvu, Bufalo Billu un Batonrūžas pilsētas suņu ķērāju. Taču viņa zoda un acu veidojums neliecināja par cīnītāja dabu, tāpēc es sapratu, ka viņš bija tikai okšķeris.

«Ganāt aitas?» viņš man jautā.

«Nu,» es saku, «cilvēkam ar tik neapšaubāmām prāta spējām kā jums man nebūtu dūša apgalvot, ka es nodarbo­jos ar vecu bronzas grabažu izgreznošanu vai eļļoju ve­losipēda zobratus.»

«Ne pēc runas, ne izskata jūs man neatgādināt aitu ganu,» viņš saka. «Toties jūs runājat gluži kā tas, pēc kā jūs izskatāties,»es saku.

Un tad viņš man jautā, pie kā es strādāju, un es viņam norādu uz divu jūdžu attālo, zema pakalna aizēnoto Cikito rančo, un viņš man paziņo, ka ir šerifa palīgs.

«Te kaut kur šajā pusē jābūt vilciena aplaupītājam, sauktam melnais Bills,» okšķeris saka. «Viņa pēdas ir no­vedušas līdz Sanantonio un varbūt vēl tālāk. Vai jūs pa­gājušā mēneša laikā neesat redzējis vai dzirdējis par kādu svešinieku šajā apkārtnē?»

«Neesmu,» es saku, «izņemot ziņu par vienu Lūmisa rančo meksikāņu mitekļos pie Frio.»

«Ko jūs par viņu zināt?» pallgšerifs prasa.

«Viņš ir trīs dienas vecs,» es saku.

«Kādā paskatā ir vīrs, pie kura jūs strādājat?» viņš jautā. «Vai šī saimniecība vēl pieder vecajam Džordžam Remijam? Viņš te pēdējos desmit gadus ir audzējis aitas, bet viņam nesekmējās.»

«Vecais savu rančo ir pārdevis un pārcēlies uz rietu­miem,» es viņam stāstu. «To no viņa pirms kāda mēneša nopircis viens cits aitmīlis.»

«Kādā paskatā viņš ir?» pallgšerifs jautā par jaunu.

«O,» es saku, «liels, resns, it kā no holandiešu sugas, ar garu vaigu bārdu un zilām acenēm. Nedomāju, ka viņš prot atšķirt aitu no alu vāveres. Rādās, ka vecais Džordžs viņam noplēsa pamatīgu naudu.»Uzņēmis sevī vēl veselu lērumu maznoderīgas informā­cijas un divas trešdaļas no manām pusdienām, šerifa pa­līgs aizjāj.

Tovakar es par šo lietu ieminās Ogdenam.

«Ap Melno Billu tiek savilkti polipu taustekļi,» es saku. Un tad es viņam pastāstu par šerifa palīgu un kā es viņu aprakstīju palīgšerifam un ko viņš sacīja par šo lietu.

«Lai nu paliek,» Ogdens saka. «Nesāksim tak aizņem­ties nepatikšanas no Melnā Billa. Mums pietiek pašiem savu. Dabūniet no bufetes burbonieti, un iedzersim uz viņa veselību... Ja vien,» viņš saka ar savu klukstošo smiek­liņu, «jums nav aizspriedumu pret vilciena aplaupītājiem.»

«Uzdzeršu,» es saku, «par ikvienu, kas ir sava drauga draugs. Un es ticu,» es turpinu, «ka Melnais Bills tas būtu. Tātad par Melno Billu un lai viņu pavada veiksme!»

Un mēs abi iedzērām.

Apmēram pēc divām nedēļām pienāk cirpšanas laiks. Aitas bija jāaizdzen uz rančo, kur pinkainu meksikāņu var­zai ar dzirklēm vajadzēja tām nošņāpt kūlu. Tāpēc cirpēju ierašanās dienas agrā priekšvakarā es jau laikus skubi­nāju savas vēl jērgalā nepārvērstās avis pāri kalnam, šķērsām gravai, lejā, kur strautiņš līkumus met, un no jauna augšā pie rančo ēkas, kur es tās ieslodzīju aplokā un novēlēju tām labu nakti.

No turienes es aizgāju uz rančo ēku. Atrodu eskvairu H. Ogdenu guļam dziļā miegā savā saliekamajā gultiņā. Viņam, manuprāt, bija piemeties antinomods vai bezmiega trūkums, vai kāda cita aitniecībai raksturīga kaite. Mute un veste viņam bija vaļā, un viņš sēca kā par puscenu nopirkts lietots velosipēda gaisa sūknis. Skatījos uz viņu un ļāvu vaļu vienai otrai apcerei. «Imperators Cēzars,» es saku, «ja viņš būtu aizmidzis šādā stāvoklī, aiztaisītu muti un neļautu tur iepūst vējam.»

Aizmidzis vīrietis, protams, ir skats, kas liktu eņģeļiem apraudāties. Kāds gan ir labums no visiem viņa musku­ļiem, nerviem, smadzenēm, aizmugures, ietekmes un radu­rakstiem? Viņš ir pilnīgā savu ienaidnieku, bet vēl jo vai­rāk draugu varā. Un izskatās viņš apmēram tikpat skaists kā ormaņa zirgs, kas pusvienos naktī, atslējies pret Metro­politēna operas namu, sapņo par Arābijas plašajiem līdze­numiem. Nu, bet uz aizmigušu sievieti mēs raugāmies ar citām acīm. Nav svarīgi, kā viņa izskatās, jo katrs zina, ka visiem ir labāk, ja viņa ir miegā.

Es iekampu vienu burbonieti, tad otru — Ogdena vietā un sāku justies omulīgi, kamēr viņš nosnaudās. Uz galda viņam bija dažas grāmatas par vietējas nozīmes tema­tiem — tādiem kā Japāna, drenāža, fiziskā kultūra — un mazliet tabakas, un tā jau bija kaut kas.Pēc tam kad biju uztaisījis kārtīgu dūmu un noklausī­jies H. O. skroderniecisko elpošanu, es nejauši paskatījos laukā pa logu uz cirpšanas aploku pusi, uz kurieni veda tāds kā ceļš, kas atzarojās no tāda kā ceļa pāri tādai kā upītei, kura līkumoja gabaliņu tālāk.

Redzēju jāšus tuvojamies mājai piecus vīrus. Tiem vi­siem šķērsām pāri segliem bija pārliktas šautenes, un viņu starpā atradās palīgšerifs, kas ganībās tika runājis ar mani.

Viņi jāja piesardzīgi, izvērstā ierindā, šautenes turē­dami gatavībā. Ar skatienu nošķīru no citiem to, kuru turēju par šis likuma un kārtības kavalkādes galveno gaisa jaucēju.

«Labvakar, džentlmeņi,» es saku. «Varbūt jūs nokāptu un piesietu zirgus?»

Galvenais piejāj man pavisam klāt un pavērš savu šau­jamo pret mani tā, ka caurumiņš tajā liekas nomērķēts man tieši acu starpā.

«I pirkstiņu nemēģinait pakustināt,» viņš saka, «kamērt mēs ar jumsim nav izrunājuši visu nepieciešamo pietie­košā daudzumā.»

«Nav nekādas vajadzības,» es saku. «Es tak neesmu kurlmēms un tāpēc varu jums atbildēt, nepārkāpjot jūsu aizliegumu.»

«Mēs meklējam Melno Billu,» viņš saka, «vīru, kas maijā nolaupīja Kanzasteksasietī piecpadsmit tūkstoš dolārus. Mēs pārbaudām visus rančo un katru, ko tur atrodam. Kā jūs sauc un ko jūs šamā rančo darāt?»

«Priekšniek,» es saku, «mana nodarbošanās ir Persivāls Senklērs, un mans vārds ir aitu gans. Es te šovakar iespundēju savu teļu... nē, avju ganīklu. Rīt laikam at­nāks pircēji ar dzirklēm nodzīt tām bē-ē-ērdas.»

«Kur ir šā rančo saimnieks?» barvedis man jautā.

«Vēl mirklīti pagaidiet, priekšniek,» es saku. «Vai par jūsu ievadā pieminētā ļaundara noķeršanu nebija piesolīta tāda kā atlīdzība?»

«Piedāvāta ir tūkstoš dolāru liela atlīdzība,» barvedis saka, «bet tā ir par viņa sagūstīšanu un vainas pierādī­šanu. Rādās, kad nekur nekas nav teikts, kad kaut kas pienāktos denuncētajam.»«Izskatās, ka rīt vai parīt varētu līt,» es garlaikoti saku, skatīdamies dzidri zilajās debesīs.

«Ja jumsim kaut kas ir zināms par šiten tā paša Melnā Billa atrašanos, novietojumu vai noslēpšanos,» viņš saka bargā tonī, «jūs ir atbilstīgs likuma priekšā par neziņo­šanu.»

«Dzirdēju kādu žogu pārlūku stāstām,» es saku nedrošā balsī, «ka viens meksikānis kādam kovbojam, vārdā Džeiks, teicis Pidžina veikala priekšā pie Ņūesesas, ka viņš dzirdējis, ka viena aitkopja brālēns pirms divām ne­dēļām redzējis Melno Billu Matamarosā.»

«Es jums, Mutturi, pateikšu, ko es darīšu,» barvedis saka, iepriekš mani vērtējoši nopētījis. «Ja jūs mūs novedīsait uz Melnā Billa pēdām tā, kad mēs viņu varam sa­ņemt cieti, es jums izmaksāšu simts dolārus pats no savas — no mūsu kabatām. Tas ir dots bagātīgi,» viņš saka, «Jums nekas nepienākas. Nu, ko jūs teiksait?»

«Tūlīt uz vietas skaidrā naudā?» es jautāju.

Barvedis ar saviem palīgiem notura tādu kā apspriedi, un tad ikkatrs no viņiem iztukšo kabatas un izdara to satura pārbaudi. Saskaitot visu kopā, sanāca simts divi dolāri un trīsdesmit centi skaidrā naudā un košļājamā ta­baka trīsdesmit viena dolāra vērtībā.

«Panāciet tuvāk, priekšnieku manu,» es saku, «un klau­sieties.» Tā viņš arī darīja.«Esmu gauži trūcīgs un zemu kritis,» es saku. «Strā­dāju par divpadsmit dolāriem mēnesī, cenzdamies saturēt kopā veselu baru kustoņu, kuru vienīgā doma, kā šķiet, ir izklīst uz visām pusēm. Kaut arī sevi,» es saku, «es uz­lūkoju par mazliet labāku nekā Dienviddakotas štats, taču cilvēkam, kas citkārt ir skatījies vienīgi uz karbonādē pār­strādātām aitām, tas tomēr ir kritiens. Esmu diezgan dziļi pagrimis izjukušu centienu, ruma un kokteiļa dēļ, ko gar visu Pensilvānijas dzelzceļu no Skrantonas līdz pat Cincinati gatavo no sausā džina, franču vermuta un cit­rona sulas ar krietnu apelsīna rūgtzāļu piedevu. Ja jūs kādreiz patrāpāties tajā apvidū, katrā ziņā nogaršojiet. Un tomēr es vēl nekad neesmu pievīlis draugus. Esmu tu­rējies pie draugiem, kad viņiem visa kā bija papilnam, un nekad neesmu pametis viņus, kad mani ir piemeklējusi nelaime.»

«Bet,» es turpinu, «šajā gadījumā gluži par draudzību runāt nevar. Divpadsmit dolāru mēnesī ir nauda, ko maksā vienīgi paviršam paziņam. Un brūnās pupas ar kukurūzas plāceņiem es arī neuzskatu par pārtiku, no kuras drau­dzība varētu baroties. Esmu nabadzīgs,» es saku, «un Teksarkanā man ir māte, kas dzīvo atraitnēs. Melno Billu jūs atradīsiet,» es saku, «šajā mājā aizmigušu saliekamā gultā istabā pa labi. Viņš ir tas cilvēks, ko jūs meklējat, kā tas izriet no viņa vārdiem un mūsu sarunām. Viņš man savā ziņā bija draugs,» es paskaidroju, «un, ja es būtu tāds pats kā kādreiz, visa Gondolas raktuvju ieguve ne­būtu mani iekārdinājusi viņu nodot. Bet,» es saku, «puse no pupām, ko es saņēmu ik nedēļu, bija tārpaina, un mal­kas apmetnē arī nekad tā īsti nepietika. Ejot iekšā, džentl­meņi, labāk esiet piesardzīgi,» es saku. «Reizēm viņš lie­kas nepacietīgs, un, ja padomā, ar ko viņš pēdējā laikā ir nodarbojies, no viņa var sagaidīt skarbu rīcību, ja viņu negaidīti pārsteidz.»

Visa boga nokāpj no zirgiem, piesien tos, saved kaujas kārtibā savu apbruņojumu un uz pirkstu galiem ieiet ēkā. Un es sekoju kā Dalila, kad viņa nodeva Samsonu Filisti Ešu rokās.

Bogas vadonis sapurina Ogdenu un pamodina viņu. Un tad viņš pietrūkstas kājās, un viņu sagrābj vēl divi at­līdzības mednieki. Ar visu savu mazo augumu Ogdens to­mēr bija varen spēcīgs, un pretestība, ko viņš tiem izrāda, bija pats sekmīgākais viena vīra kautiņš pret pārspēku, kādu man bija gadījies redzēt.

«Ko tas nozīmē?» viņš jautā, kad uzbrucēji bija viņu pievārējuši.«Jūs esat mums rokā, mister, Melno Bili,» barvedis saka. «Tas ir viss.»«Tā ir kauna lieta,» H. Ogdens, vēl vairāk saniknots, saka.

«Tik tiešām, tāda tā bija,» miera un labas gribas nesējs saka. «Kanzasteksasietis lika jūs pilnīgi mierā, un pasta sūtījumu aiztikšana ir ar likumu aizliegta.»

Un viņš uzsēžas H. Ogdenam uz vēdera un pārmeklē viņa kabatas simptomātiski un rūpīgi.

«Par to jūs dabūsiet kārtīgi pasvīst,» Ogdens saka, svīzdams pats labu tiesu. «Varu pierādīt, kas es esmu.»

«Es arī,» barvedis saka, izņemdams no H. Ogdena svārku iekškabatas žūksnīti jaunu Espinozas pilsētas otrās nacionālbankas naudas zīmju. «Jūsu glīti iespiestā otr­dienas—piektdienas vizītkarte nevarētu apliecināt jūsu personifikāciju skaidrāk par šiten tām asignācijām. Tagad jūs varait slieties kājās un sagatavoties nākt mums līdzā, lai atbilstu par saviem grēkiem.»

H. Ogdens pieceļas un sakārto kaklasaiti. Pēc tam kad viņam atņemta tā nauda, viņš vairs neko nesaka.

«Glumi izdomāts,» šerifu priekšnieks ar apbrīnu saka, «nolīst te, kur reti ir dzirdama cilvēka roka. Tas bija pats āķīgākais slapsts, kādu es jebkad ir redzējis,» barvedis saka.

Viens no vīriem aiziet uz cirpšanas aploku un sadzenā otru ganu, kādu meksikāni, kuru sauc Džons Sellīzs, un viņš apseglo Ogdena zirgu, un šerifi visi sajāj viņam cieši apkārt ar šautenēm rokā, gatavi aizvest savu gūstekni uz pilsētu.

Pirms došanās ceļā Ogdens atstāj rančo Džona Sellīza ziņā un nodod viņam rīkojumus par cirpšanu gluži tā, it kā viņam būtu padomā pēc dažām dienām atgriezties. Un pāris stundas vēlāk varēja redzēt kādu Persivālu Senklēru, izbijušo Cikito rančo aitu ganu, ar simts deviņiem dolāriem — alga un asinsnauda — kabatā jājam uz cita minētajam rančo piederoša zirga dienvidu virzienā.

Sarkansejainais apklusa un ieklausījās. Tālumā starp zemajiem kalniem atskanēja svilpiens, vēstot par preču vilciena tuvošanos.

Resnais, noplukušais vīrs viņam blakus šņaukājās un purināja nesukāto galvu lēni un nosodoši.

— Kas ir, Snipij? — otrs jautāja. — Atkal uznācis drūmīgums?

— Nē, nav, — noplukušais sacīja, šņaukādamies no jauna. — Bet man netīk tava runa. Mēs ar tevi no reizes līdz reizei ir bijuši draugi piecpadsmit gadus, un es vēl nekad nezināju un nebiju dzirdējis, kad tu kādu būtu no­devis likuma rokās, nevienu kādu pašu. Un te bija cilvēks, pie kura galda tu esi ēdis un spēlējis kārtis — ja vien ka­zino var nosaukt par kāršu spēli. Un tomēr tu nodod viņu likuma rokās un ņemi par to naudu. Tas nu nekā neizska­tās pēc tevis, kad es saku!

— Šitas H. Ogdens, — turpināja sarkanvaidzis, — kā es to vēlāk dzirdēju, pieņēmis advokātu un ar alibi un ci­tām likumīgām formularitātēm pierādījis, ka viņš nav vai­nīgs. Viņam nenotika ne kaut kas ļauns. Viņš pret mani izturējās labvēlīgi, un man jau pašam arī nemaz nepatika uzrādīt viņu.

— Kā tas tur bija ar tām naudas zīmēm, ko atrada viņa kabatā? — noplukušais jautāja.

— Es tās tur ieliku, — sarkansejainais sacīja, — kamēr viņš gulēja, kad ieraudzīju piejājam tos gūstītājus. Es biju Melnais Bills. Uzmanies, Snipij, tur jau tas nāk. Mēs piemetīsimies uz buferiem, kamēr tas uzņems ūdeni.