Gausīgie ierāvēji

Bērni džungļos

Montegjū Silvers, pats pārākais ielu tirgonis un ierāves mākslinieks visos rietumštatos, reiz Litlrokā man saka:

— Ja tev, Billij, dienās prāts sāk zaudēt asumu un tu paliec par vecu, lai godīgā ceļā apvestu ap stūri pieau­gušos, dodies uz Ņujorku. Rietumos katru minūti pie­dzimst pa vientiesim, bet Ņujorkā tos iznērš gūzmām kā ikrus — nav iespējams visus pat saskaitīt!

Divus gadus vēlāk es ievēroju, ka nevaru atcerēties krievu admirāļu vārdus, un pamanīju virs savas kreisās auss dažus sirmus matus; tāpēc man kļuva skaidrs, ka pienācis laiks paklausīt Silvera padomam.

Kādudien ap divpadsmitiem iesoļoju Ņujorkā un devos pastaigā pa Brodveju. Tur es uzdūros pašam Silveram; šādu tādu vaļīgu konfekcijas izstrādājumu ieskauts, at­slējies pret kādu viesnīcu, viņš ar zīda mutautiņu spod­rina nagu mēnestiņus.

— Spēku izsīkums vai vecuma vājums? — es apvai­cājos.

— Hallo, Billij, — Silvers saka, — priecājos tevi re­dzēt. Jā, man rādījās, ka rietumnieki ir uzkrājuši maz­drusciņ par daudz gudrības. Ņujorku es tiku pietaupījis uzēdām. Saprotu, ka apstrādāt šos ļautiņus ir zemiska nekrietnība. Neko lielu viņi nejēdz, pasauli ar necik nav redzējuši, un domāšana jau nu nepavisam nav viņu stiprā puse. Man nemaz nepatiktu, ja mana māte dabūtu zināt, ka es dīrāju šos plānprātiņus. Viņa audzināja mani kaut kam labākam.

— Vai vecā ādas maucēja pieņemamā istabā ir liels ļaužu pieplūdums? — es jautāju.

— Nav gan, — Silvers saka, — bet epiderma jau ar šodien nemaz nav vienīgā, ar ko var gūt panākumus. Esmu šeit tikai vienu mēnesi. Tomēr esmu jau gatavs sākt, un visi tie Villija Manhatana svētdienas skolas audzēkņi, kas brīvprātīgi pieteikušies par ādas donoriem manu materiālo apstākļu uzlabošanai, var mierīgi iesū­tīt savas fotogrāfijas vakara avīzei.

— Esmu pamatīgi izpētījis Ņujorku, — Silvers saka, — turklāt lasījis katru dienu laikrakstus tm tāpēc pazīstu šo pilsētiņu tikpat labi kā municipalitātes kaķis pazīst katru no turienes īru ierēdņiem. Sejienieši krīt gar zemi, kauc un spārdās ar kājām, ja viņu nauda netiek pie­ņemta pietiekami ātri. Uznāc manā istabā, un es tev visu izstāstīšu. Vecās draudzības vārdā mēs, Billij, ap­strādāsim šo miestiņu kopīgi.

Silvers uzved mani savā viesnīcas numurā. Tur viņam mētājas apkārt vesels lēvenis dažādu nevajadzīgu lietu.

— Naudas izdabūšanai no šiem lielpilsētas laukiem pastāv vairāk paņēmienu nekā Čārlstonā, Dienvidkarolīnas štatā, ir recepšu rīsu vārīšanai. Viņi uzķersies uz jebkuru no tiem. Viņu vairākumam smadzenes izlīdzinās. Jo lielākas ir viņu zināšanas, jo mazāka ir viņu sapra­šana. Are, nupatās kāds vīrs Dž. P. Morgānam iesmērēja Rokfellera juniora portretu eļļā par slaveno Andrea del Sārto gleznu «Jānis Kristītājs jaunībā»!

Vai tu, Billij, redzi tur to iespieddarbu saini tajā kaktā? Tās ir zelta raktuvju akcijas. Vienudien es uzsāku tās pārdot, bet jau pēc nepilnām divām stundām metu mieru. Kāpēc? Mani aizturēja par ielas aizsprostošanu. Ļaudis pirka tās kaudamies. Pa ceļam uz policijas iecirkni pār­devu veselu žūksni kārtībniekam, un tad es atlikušās iz­ņēmu no apgrozības. Nevēlos, ka cilvēki man tāpat vien atdod savu naudu. Lai netiktu aizskarta mana pašcieņa, gribu viņiem sakarā ar darījumu likt kaut mazdrusciņ palauzīt galvu. Lai viņi vismaz uzmin izlaisto burtu vārdā Čik-ga vai izvelk pāris kārtis, pirms ļauju man sa­maksāt kaut centu no viņu naudas.

Ir jau vēl kāds cits pasākumiņš, kas sekmējās tik viegli, ka man vajadzēja no tā atteikties. Vai tu redzi to zilās tintes pudeli tur uz galda? Uztetovēju sev plaukstas virs­pusē enkuru, aizgāju uz kādu banku un iestāstīju, ka esmu admirāļa Djūija krustdēls. Tur man piedāvājās iz­sniegt tūkstoš dolārus, ja es par šo summu izrakstītu admirālim adresētu pārvedu vekseli, bet es nezināju sava tēvoča vārdu. Tas tomēr rāda, cik lētticīgi ļautiņi ir šajā pilsētā. Kas attiecas uz kramplaužiem, tad tos tagad ne­parko nepiedabū ieiet kādā namā, ja viņus tur nesagaida ar siltām vakariņām un pie galda neapkalpo studenti. Sperdami vienā speršanā, viņi nodara pāri ne tikvien iedzīvotājiem labākajos rajonos, bet pa visu pilsētu, un, manuprāt, ikvienam ir skaidrs, ka viņi saucami pie atbil­dības par aizskaršanu ar darbiem.

— Montij, — es saku, kad Silvers bija pieklusis, — var jau būt, ka tu savos spriedelējumos esi pareizi ap­skaidrojis Manhatanu, taču es par to šaubos. Esmu šajā pilsētā tikai divas stundas, bet kaut kā neesmu manījis, ka mums to kāds gatavotos pasniegt uz sudraba paplātes. Tajā ir pārāk maz rus in urbe, lai es ar to varētu būt mierā. Man labu tiesu pulkāk būtu pa prātam, ja šejie­niešiem matos būtu ieķēries viens vai vairāki salmiņi un viņi dūšīgāk aizrautos ar velvēta vestēm un kastaņu karu­ļiem pie pulksteņu ķēdēm. Man viņi nemaz neizskatās tik lētticīgi.

— Tu arī to esi saķēris, Billij, — Silvers saka. — Ar to izslimo visi emigranti. Ņujorka ir lielāka par Litlroku un Eiropu, un iebraucēju tas biedē. Bet gan jau tev tas atkal pāries. Man tā vien gribas, es tev teikšu, iepļaukāt šejienes ļautiņus tāpēc, ka viņi man neatsūta veļas grozos visu savu naudu, apsmidzinātu ar baktericīdiem. Man šausmīgi nepatīk kāpt lejā un iet tai pakaļ uz ielas. Kas šajā pilsētiņā valkā briljantus? Bella, biržas blēža brūte, un Kvīnija, kāršu krāpnieka kundze. Piešūt bārdu ņujorkiešiem ir vieglāk nekā izšūt zilu rozi uz sedziņas. Ja mani šajā lietā vispār kaut kas uztrauc, tad vienīgi ap­ziņa, ka salūzis cigāri, kad būšu piestūķējis visas kabatas pilnas ar divdesmitdolāru banknotēm.

— Ceru, ka tev, Montij, ir taisnība, — es saku, — bet es tomēr vēlos, kaut būtu apmierinājies ar mazumiņu Litlrokā. Fermeru skaits tur vienmēr ir pietiekami liels, lai kādus no tiem varētu piedabūt parakstīt petīciju pēc jauna pasta kantora, ko vēlāk var diskontēt apgabala bankā par divsimt dolāriem. Šķiet, ka šejieniešiem piemīt pašsaglabāšanās un sīkstulības instinkti. Baidos, ka mēs neesam pietiekami sagatavoti, lai ķertos pie šī medījuma.

— Nemaz neraizējies, — Silvers saka. — Šo Vientiešu ciemu pie Lēttiču pilsētas esmu novērtējis pareizi, tas ir tikpat droši kā Nortupe ir Hudzona un Istupe nepavisam nav upe. Te nudien ir (autiņi, kas dzīvo četrus kvartālus no Brodvejas un savā mūžā nav redzējuši nekādas citas ēkas kā tikai debesskrāpjus! Vienam kārtīgam, izdarīgam un šiverīgam rietumniekam gan te vajadzētu trīs mēnešu laikā kļūt pietiekami ievērojamam, lai iemantotu baznīctēvu žēlastību vai likumsargu nelabvēlību.

— Lai nu paliek hiperbolas, — es saku, — bet vai tev ir zināms kāds paņēmiens, kā bez aplinkiem izmānīt no sabiedrības vienu divus dolārus, negriežoties pēc palīdzī­bas pie pestīšanas armijas vai neģībstot mis Helēnas Gūldas durvju priekšā?

— Dučiem, — Silvers saka. — Cik liels kapitāls tev, Billij, ir?

— Apaļš tūkstotis, — es viņam pavēstīju.

— Man ir tūkstoš divsimt dolāru, — viņš saka. — Sametīsimies kopā un griezīsim lielas lietas. Mēs varam tikt pie miljona tik daudzos veidos, ka es nemaz nezinu, ar kuru iesākt.

Nākamajā rītā Silvers atnāk man pakaļ uz viesnīcu, un viņš tā vien tik klaigā un kūsā tādā kā klusā priekā.

— Pēcpusdienā mums sarunāta tikšanās ar Džonu Pīrpontu Morganu, — viņš saka. — Kāds man zināms vīrs viesnīcā grib mūs sapazīstināt. Viņš ir draugos ar viņu. Viņš apgalvo, ka Morganam patīkot saieties ar cilvēkiem no rietumiem.

— Tas izklausās patīkami un ticami, — es saku. — Man nebūtu nekas pretī iepazīties ar misteru Morganu.

— Mums neko nekaitētu, — Silvers saka, — iepazīties ar dažiem finansu dūžiem. Man savā ziņā patīk biedris­kums, ar kādu Ņujorka izturas pret citurieniešiem.

Silvera paziņu sauca par Kleinu. Pulksten trijos Kleins atveda savu Volstrīta draugu pie mums ciemos Silvera istabā. «Misters Morgans» daudzmaz izskatījās pēc saviem attēliem: ap kreiso kāju viņam bija aptīts frotē dvielis un ejot viņš atbalstījās uz spieķa.

— Misters Silvers un misters Peskads, — Kleins saka. — Būtu lieki, — viņš piemetina, — nosaukt dižā finansu...

— Liecies nu mierā, Klein, — misters Morgans saka. — Priecājos iepazīties ar jums, džentelmeņi; es ļoti intere­sējos par rietumštatiem. Kleins man stāsta, ka jūs ir no Litlrokas. Pēc manām domām, man tur kaut kur pieder viens vai divi dzelzceļi. Ja kādam no jums, puiši, būtu patika salaist pāris partiju pokera, es...

— Paklau, Pīrpont, — Kleins iekrīt valodā, — tu aiz­mirsties!

— Atvainojiet, džentelmeņi! — Morgans saka. — Kopš mani sākusi mocīt tā podagra, es ar ciemiņiem mājās lāgiem uzspēlēju kārtis. Vai neviens no jums, kamērt jūs sabijāt tamā Litlrokā, nepazināt Vienaci Pītersu, ko? Viņš dzīvoja Sietlā, Ņūmeksikas štatā.

Pirms mēs paspējām atbildēt, misters Morgans, skaļi klaudzinot spieķi pret grīdu, sāk staigāt apkārt pa istabu, pilnā balsī lādēdamies.

— Vai Volstrītā tavām akcijām šodien ir nosituši kursu, vai, Pīrpont? — Kleins smaidīdams apvaicājas.

— Akcijām! Nu nē! — misters Morgans rēc. — Man ne­dod mieru tā glezna, pēc kuras es aizsūtīju uz Eiropu savu pārstāvi, lai viņš to nopērk. Es nupatās iedomājos par to. Viņš man šodien atsūtīja kablogrammu ar ziņu, ka tā nav atrodama visā Itālijā. Par to gleznu es kaut vai rīt ir gatavs noskaitīt piecdesmit tūkstoš dolārus... jā, pat visus septiņdesmit piecus tūkstošus. Dodu tam cilvēkam brīvas rokas: lai viņš to pērk a la carte. Nevaru saprast, kādēļ mākslas galerijas pieļauj, ka da Vinči gleznu...

— Kā, mister Morgan, — Kleins saka, — es tak do­māju, ka visas da Vinči gleznas jau ir tavā īpašumā.

— Kāda tad tā glezna īsti ir, mister Morgan? — Silvers jautā. — Tā droši vien ir tik liela kā vesela ēkas siena.

— Rādās, ka jūsu izpratne mākslas jautājumos ne vel­nam neder, mister Silver, — Morgans saka. — Tās glez­nas platums ir divdesmit septiņas collas, garums — četr­desmit divas un nosaukums — «Mīlas dīkā stunda». Tā attēlo vairākas manekenes dejojam tustepu purpurkrāsas upes krastā. Telegrammā izteikta iespēja, ka glezna varētu būt atvesta te, pie mums, Savienotajās Valstīs. Bez tās mana kolekcija nekad nebūs pilnīga. Un nu, džentelmeņi, palieciet sveiki; mums, finansistiem, laikus ir jāiet gulēt, jo jāceļas ir agri.

Misters Morgans ar Kleinu kopīgi aizbrauca ormaņa pajūgā. Mēs ar Silveru pārrunājām, cik vientiesīgi un lētticīgi ir lieli vīri; Silvers sacīja, ka aplaupīt tādu cilvēku kā misters Morgans būtu kauna lieta, un es teicu, ka arī, pēc manām domām, tas nebūtu nekāds prāta darbs.

Pēc pusdienām Kleins liek priekšā izmest kādu līkumu pa pilsētu, un mēs visi trīs — es, viņš un Silvers — iet uz Septītās avēnijas pusi palūkoties, kas tur ir redzēšanas vērts. Kleins kāda lombarda skatlogā ierauga aproču pogas, kas izraisa viņā sajūsmu, un mēs visi ieejam iekšā, kamēr viņš tās nopērk.

Kad bijām atgriezušies viesnīcā un Kleins aizgājis uz savu numuru, Silvers, mētādamies ar rokām, pieklūp man klāt.

— Vai tu to redzēji? — viņš jautā. — Vai tu, Billij, to redzēji?

— Ko? — es noprasu.

— Nu, to gleznu, ko Morgans meklē. Tā karājas lom­bardā turpat aiz pults. Es nekā nesacīju tāpēc, ka tur bija Kleins. Tā ir tā pati, par to nevar būt nekādu šaubu. Meičas ir tik dabiskas, cik vien iespējams uzkrāsot, un augumi viņām ir tādi, kam četrdesmit sestā lieluma svārki būtu pašā laikā, ja vien viņas būtu apvilkušas svārkus, un viņas dejo tupeldanci mēļas upes malā. Ko tas mis­ters Morgans tur tādu teica, cik viņš būtot ar mieru par to maksāt? Nu vai tad man vēl tev tas jāsaka! Tie tur, lombardā, tak nevar zināt, kas tā ir par mantu.

Nākamajā rītā, kad lombardu vēra vaļā, mēs ar Silveru jau gaidījām pie tā tik nepacietīgi, it kā gribētu ieķīlāt izejamo uzvalku, lai būtu par ko iedzert. Nesteidzīgi iegā­juši iekšā, mēs sākām apskatīt pulksteņu važiņas.

— Tā nu gan jums ir viena varen čābiska bildīte tur augšā, — Silvers it kā nejauši ieminas lombardniekam. — Bet tas skuķis ar tām atkarenajām lāpstiņām un sar­kano karodziņu mani kaut kā tomēr sajūsmina. Vai jūs, steigdamies to ātrāk nodabūt no naglas, ja es jums par to piedāvātu divus dolārus divdesmit piecus centus, pa ceļam nesaplēstu kādus trauslus priekšmetus?

Lombardnieks smaida un turpina mums rādīt apzeltītas pulksteņu važiņas.

— To gleznu, — viņš saka, — pirms gada ieķīlāja kāds itāliešu džentlmenis. Es viņam par to aizdevu piec­simt dolārus. Tās nosaukums ir «Mīlas dīkā stunda», un tā ir Leonardo da Vinči darbs. Pirms divām dienām notecēja likumīgais termiņš, un tā tika laista pārdošanā kā neizpirkta ķīla.

Pēc pusstundas mēs ar Silveru, samaksājuši lombardniekam divtūkstoš dolārus, izgājām uz ielas ar gleznu rokās. Silvers ar to iekāpa ormaņa ratos un devās uz Morgana biroju. Es aiziet uz viesnīcu un gaidu tur viņu atpakaļ. Silvers pārnāk divu stundu laikā.

— Vai tu tikies ar misteru Morganu? — es jautāju. — Cik viņš tev par to samaksāja?

Silvers apsēžas un niekojas ar galdauta bārkšu pušķi.

— Patiesību sakot, es misteru Morganu netiku redzē­jis, — viņš atbild, — jo misters Morgans jau veselu mē­nesi ir Eiropā. Taču man nedod mieru kas cits: tā pati bilde ir dabūjama kurā katrā universālveikalā par trim dolāriem četrdesmit astoņiem centiem ar visu ietvaru. Bet par ietvaru vienu pašu tur prasa trīsarpus dolārus — un to nu es nekādi nevaru saprast.