Gausīgie ierāvēji

Pēc divdesmit gadiem

Apgaitas policists iespaidīgi soļoja pa avēniju uz augšu. Iespaidīgums bija ierasts, nevis ārišķīgs, jo skatītāju bija maz. Pulkstenis vēl nebija pat ne desmit vakarā, bet saltas vēja brāzmas ar lietus piejaukumu bija padarījušas ielas gandrīz iļaužu tukšas.

Pārbaudīdams, vai durvis, kurām viņš gāja garām, bija ciet, ar daudzām veiklām un sarežģītām kustībām gro­zīdams rokā steku, šad un tad pagriezdamies, lai pamestu modru skatienu lejup pa pieklusušo satiksmes artēriju, ierēdnis ar savu spēcīgo stāvu un mazliet grīļīgo gaitu bija īsts kārtības sarga paraugs. Šajā apkārtnē mēdza celties un iet gulēt agri. Sur un tur vēl varēja redzēt degam gaismu dažā cigāru veikalā vai augu nakti at­vērtā bufetē; tomēr durvju vairākums piederēja tirdz­niecības uzņēmumiem, kas jau sen bija slēgti.

Vienā no kvartāliem, nokļuvis apmēram līdz pusei, polismenis pēkšņi palēnināja soli. Tumsā iegrimuša dzelzs-preču veikala durvju ailē bija atslējies kāds cilvēks ar neaizdegtu cigāru mutē. Policistam tuvojoties, vīrs stei­dzīgi ierunājās.

— Viss kārtībā, inspektor, — viņš nomierinoši teica.

— Es tikai gaidu savu draugu. Mēs norunājām šo sa­tikšanos pirms divdesmit gadiem. Jums tas izklausās ma­ķenīt jocīgi, vai ne? Nu labi, es jums paskaidrošu tuvāk, lai jūs pārliecinātos, ka viss ir pa godam. Tolaik te, kur tagad atrodas šis veikals, bija krodziņš — Brangā Džo Bredija restorāns.

— Pastāvēja vēl pirms pieciem gadiem, — polismenis sacīja. — Tad to nojauca.

Cilvēks durvju ailē uzrāva sērkociņu un aizkūpināja cigāru. Gaismā kļuva redzama bāla seja stūrainiem žok­ļiem, caururbjošām acīm un mazu, baltu rētu pie labās uzacs. Kaklasaitē bija iesprausts liels briljants neparastā ietvarā.

— Šovakar paiet divdesmit gadi, — viņš teica, — kopš es te, pie Brangā Džo Bredija, vakariņoju ar Džimiju Velsu, savu labāko čomu un pašu kārtīgāko puiku visā pasaulē. Mēs ar viņu kopā uzaugām te, Ņujorkā, gluži kā divi brāļi. Man bija astoņpadsmit gadi, Džimijam — divdesmit. Nākamajā rītā es gatavojos doties uz rietumiem meklēt laimi. Džimiju vilkšus nevarēja aizvilkt no Ņujor­kas; viņš domāja, ka tā ir vienīgā vieta zemes virsū. Nu, un tad mēs tovakar norunājām sastapties te no jauna pēc divdesmit gadiem tieši tajā pašā datumā un stundā, vien­alga, kādos apstākļos atrastos un cik liels attālums būtu jāmēro. Mēs nospriedām, ka divdesmit gados katram no mums vajadzētu būt atradušam savu vietu dzīvē un dro­šus pamatus zem kājām, lai kādi tie būtu.

— Izklausās diezgan interesanti, — kārtībnieks sacīja.

— Lai gan man šķiet, ka tas laiks starp divām tikšanās reizēm nudien ir krietni ilgs. Vai jūs, kopš šķīrāties, neesat saņēmis nekādu ziņu no tā sava drauga?

— Kā nu ne, vienu joni mēs sarakstījāmies. Bet pēc kāda gada vai diviem mēs pazaudējām viens otra pēdas. Rietumi, ziniet, ir pārāk plaša padarīšana, un es pa tiem diezgan sparīgi mētājos apkārt. Taču es zinu, ka sastapšu šeit Džimiju, ja vien viņš ir dzīvs, jo viņš bija pats uz­ticamākais čomis visā pasaulē, uz kuru vienmēr varēja paļauties. Viņš jau nu gan neaizmirsīs. Es mēroju tūkstoš jūdzes, lai šovakar varētu stāvēt šajās durvīs, un tas būs to vērts, ja vien mans vecais biedrs atnāks.

Gaidītājs izvilka skaistu pulksteni, kura vāki bija iz­rotāti ar maziem dimantiņiem.

— Bez trim minūtēm desmit, — viņš paziņoja. — Bija tieši desmit, kad mēs šeit, pie restorāna durvīm, šķīrāmies.

— Jums tur, rietumos, krietni paveicās, vai ne? — policists jautāja.

— Un kā vēl! Ceru, ka Džimijam ir paveicies kaut pusē tik brangi. Lai cik labs puisis viņš bija, viņā tomēr bija kaut kas no tūļas. Bet man, lai tiktu pie mantas un pēc tam neizlaistu to no rokām, bija jāiztur visslīpētāko vīru konkurence. Ņujorkā cilvēks ieiet ierastās sliedēs un ap­sūno. Lai asinātu prātu, viņam nepieciešami rietumi.

Kārtības sargs pavirpināja steku un pagājās pāris soļu uz priekšu.

— Es nu staigāšu atkal tālāk. Cerams, ka jūsu draugs tomēr atnāks. Vai jūs, ja viņš neieradīsies laikā, iesiet tūdaļ projām vai vēl kādu brīdi pakavēsieties?

— Protams, neiešu, — uzrunātais atbildēja. — Gaidīšu viņu vismaz pusstundu. Ja vien Džimijs vēl ir šajā saulē, viņš tikmēr būs klāt kā likts. Visu labu, inspektor.

— Arlabvakar, ser, — policists sacīja un turpināja apgaitu, pa ceļam pārbaudīdams durvis.

Tagad smidzināja smalks, salts lietutiņš un vējš no atsevišķiem grūdieniem bija izvērties pastāvīgā pūsmā. Nedaudzie kājāmgājēji, kas šajā pilsētas daļā atradās uz ielas, steidzās drūmi un klusi, mēteļu apkakles uzcēluši un rokas kabatās sabāzuši. Un cilvēks, kas bija nobraucis tūkstoš jūdzes, lai izpildītu gandrīz līdz bezjēdzībai ap­šaubāmu norunu ar jaunības draugu, smēķēja cigāru dzelzspreču veikala durvīs un gaidīja.

Viņš gaidīja apmēram divdesmit minūtes, un tad liela auguma vīrs garā mētelī ar apkakli, uzslietu līdz ausīm, steidzās pāri ielai no pretējās puses. Viņš devās tieši pie gaidītāja.

— Vai tas esi tu, Bob? — viņš šaubīdamies jautāja.

— Vai tas esi tu, Džimij Vels? — cilvēks durvīs atvaicāja.

— Ak tu žēlīgais tētīt! — pienācējs izsaucās, satver­dams abas tā rokas savējā. — Tas esi tu, Bob, par to nav šaubu. Biju drošs, ka atradīšu tevi te, ja vien tu vēl būsi dzīvs. Jā, jā, jā... Divdesmit gadi ir ilgs laiks. Vecā restorāna vairs nav, Bob; man gribētos, kaut tas būtu saglabājies, tad mēs vēlreiz tajā varētu ieturēt vaka­riņas. Kā tev, vecais, tur pa tiem rietumiem ir sviedies?

— Pa pirmo, esmu tur sasniedzis visu, ko vēlējos. Bet tu, Džimij, gan esi stipri pārvērties. Biju pārliecināts, ka tu esi pa divām trim collām īsāks.

— O, es pēc divdesmit gadu vecuma vēl maķenīt pa­augos.

— Kā tev te, Ņujorkā, labi klājas, Džimij?

— Ciešami. Strādāju vienā no pilsētas pašvaldības no­daļām. Paklau, Bob, es tepat tuvumā zinu kādu vietiņu, aizkāpsim uz turieni un no sirds izrunāsimies par vecajiem laikiem.

Rokās saķērušies, abi vīri gāja pa ielu uz augšu. Atbraucējs no rietumiem, kura jau tā pārspīlēto pašapziņu vēl vairāk bija sakāpinājusi veiksme, sāka savu panākumu izklāstu. Ņujorkietis, ierāvis galvu mēteļa apkaklē, ar interesi klausījās.

Uz stūra bija aptieka, laistīdamās elektriskās ugunīs. Kad viņi nonāca to spilgtajā gaismā, abi reizē pagriezās, lai ielūkotos viens otram sejā.

Cilvēks no rietumiem pēkšņi apstājās un atbrīvoja savu roku.

— Jūs neesat Džimijs Velss, — viņš izgrūda. — Div­desmit gadi ir ilgs laiks, taču ne tik ilgs, lai ērgļa degunu pataisītu strupu.

— Dažkārt tas iztaisa no laba cilvēka sliktu. Jūs, Glumo Bob, jau desmit minūtes atrodaties apcietinājumā. Čikāgā domā, ka jūs varētu būt atlaidis uz mūsu pusi, un telegrafē, ka gribot ar jums aprunāties. Jūs taču nāk­siet man līdzi bez lieka trokšņa, vai ne? Tas ir prātīgi. Bet nu, pirms mēs dodamies uz iecirkni, te būs kāda zīmīte, ko man lūdza jums nodot. Jūs to varat izlasīt šepat pie loga. Tā ir no kārtībnieka Velsa.

Cilvēks no rietumiem atlocīja viņam pasniegto papīra lapiņu. Viņa roka bija stingra, kad viņš sāka lasīt, bet tā mazliet trīcēja, kad viņš bija beidzis. Zīmīte bija diez­gan īsa.

«Bob! Es norunātajā vietā biju laikā. Kad Tu uzrāvi sērkociņu, lai aizdedzinātu cigāru, es ieraudzīju tā vīra seju, ko meklē Čikāgā. Tomēr dūša nenesa pašam to izdarīt, tāpēc aizgāju un sadabūju šī darba veikšanai slepeno. Džimijs»