Gausīgie ierāvēji

Dubultblēdis

Nepatikšanas iesākās Laredo. Ljano Mazulis pats bija vainīgs, jo savā ieradumā nogalināt viņam vajadzēja ap­mierināties ar meksikāņiem. Taču Mazulim bija jau pāri par divdesmit, un Riograndes robežjoslā nav nekāds gods, ja cilvēks ir nodzīvojis divdesmit gadu un nonāvējis vie­nīgi meksikāņus.

Tas notika vecā Husto Valdo spēļu namā. Pie pokera galda sēdēja spēlētāji, kas visi nebūt nebija draugi, kā jau bieži gadās vietās, kur vīri sajāj no tālienes iztrakoties pēc sirds patikas, Ķilda izcēlās tik sīka iemesla dēļ kā pāris dāmas; un, kad dūmi bija izklīduši, atklājās, ka Mazulis pastrādājis neapdomību un viņa pretinieks bijis vainīgs nelabojamā kļūdā. Jo neveiksmīgais duelants bija nevis kaut kāds meksikānis, bet gan augstas kārtas jauneklis no liellopu rančo apmēram tādā pašā vecumā kā Mazulis, un viņam bija draugi un aizstāvji. Viņa kļūme, aizšaujot garām tikai collas sešpadsmitās daļas atstatumā no Ma­zuļa labās auss, kad tas izrāva revolveri, nemazināja trāpīgākā šāvēja pārsteidzības sekas.

Mazulis savas pat pierobežas apstākļiem pārāk šaubī­gās reputācijas dēļ, nebūdams nodrošināts nedz ar svītu, nedz apgādāts ar kuplu piekritēju un atbalstītāju pulku, neuzskatīja par nesavienojamu ar savu neapstrīdamo bez­bailību izdarīt to saprātīgo atraušanās manevru, kas pa­zīstams ar nosaukumu «pazust kokos».

Drīz vien saradās atriebēji un sāka dzīt viņam pēdas. Trīs no tiem panāca viņu dažu metru attālumā no staci­jas. Mazulis pagriezās un parādīja zobus tajā žilbino­šajā, bet drūmajā smaidā, kam parasti sekoja apvaino­jumi un vardarbība, un vajātāji atstājās, aiztaupot viņam nepieciešamību kaut vai tikai sniegties pēc ieroča.

Taču šajā nesenajā divkaujā Mazulis netika jutis baiso alku pēc sadursmes, kas parasti urdīja viņu cīnīties. Tas bija bijis tīri nejaušs strīds, kam par iemeslu bija kārtis un zināmi izteicieni, ar kuriem abi apmainījušies un kurus džentlmenim nav iespējams paciest. Mazulim slaidais, augstprātīgais brūnsejainais puisis, ko viņa lode bija no­pļāvusi vīrietības plaukuma pašā sākumā, drīzāk bija pa­ticis. Un tagad viņš negribēja vairāk asiņu. Viņš vēlējās ar godu tikt projām un kaut kur meskitu zālē krietni iz­gulēties saulē, uzklājis mutautiņu uz sejas. Kamēr viņš bija šādā noskaņojumā, pat meksikānis varētu bez bailēm šķērsot viņa ceļu.Mazulis atklāti iekāpa pasažieru vilcienā, kas pēc piecām minūtēm atgāja ziemeļu virzienā. Bet nedaudzas jūdzes tālāk, Vebā, pieturā uz pieprasījumu, kur uzņēma kādu pasažieri, Mazulis atsacījās no šāda bēgšanas paņēmiena. Priekšā bija stacijas ar telegrāfu, un uz elektrību un tvaiku viņš raudzījās ar neuzticību. Viņa stiprās klintis bija segli un pieši.

Cilvēks, kuru viņš tika nošāvis, bija viņam svešs. Bet Mazulis zināja, ka viņš bija no Hidalgo rančo Koralitosas brigādes un ka turienes kovboji bija vēl nežēlīgāki un nepiedevīgāki par Ķentuki asinsatriebējiem, ja kādam no viņiem tika nodarīts pāri vai kaitēts. Tādēļ ar daudziem dižiem cīnītājiem raksturīgo gudrību Mazulis nolēma uzkrāt starp sevi un Koralitosas atmaksu alkstošo vīru varzu tik daudz čaparala un opunciju biezokņa jūdžu, cik vien iespējams.

Netālu no stacijas atradās tirgotava; tās tuvumā iz­klaidus starp meskitkokiem un gobām stāvēja apsegloti pircēju zirgi. Gaidīdami savus saimniekus, to vairākums nokārtām galvām gurdeni snauda. Bet viens, garkājains sainis izliektu kaklu, sprausloja un ar pakavu kārpīja zemi. Tam tad arī Mazulis uzkāpa mugurā, iespieda sā­nos ceļus un uzcirta ar paša īpašnieka pātagu.

Ja pārsteidzīgā kāršu spēlmaņa nošaušana tika metusi ēnu uz Mazuļa kā krietna un uzticama pilsoņa labo slavu, tad šī viņa pēdējā rīcība to pilnīgi ietina vismelnākajā ne­goda tumsā. Riograndas robežjoslā atņemot kādam dzī­vību, dažkārt tiek atņemta tīrā draza, bet, ja tur cilvēkam atņem zirgu, tā zaudējums viņu padara patiešām nabagu, bet ieguvēju tas nepadara bagātāku — ja viņš tiek no­tverts. Tagad Mazulim atpakaļceļa vairs nebija.

Lēkšojošā saļņa mugurā viņu neko daudz nemāca rūpes vai nemiers. Noauļojis piecas jūdzes, viņš palaida zirgu līdzenuma iedzīvotāja vieglajā riksī un jāja ziemeļ­austrumu virzienā uz Ņūesesas upes palienām. Viņš labi pazina apvidu — zināja tā pašas nomaļākās un slepenā­kās takas cauri plašajam krūmu un kaktusu biezoknim, apmetnes un vientuļus rančo, kur varēja atrast drošu pa­tvērumu un atbalstu. Mazulis pastāvīgi turēja kursu uz rītiem, jo viņš vēl nekad nebija redzējis okeānu un juta tieksmi ieķerties ar rokām varenā Meksikas līča vēl va­renāko ūdens plašumu draiskā kumeļa krēpēs.

Tādēļ pēc trim dienām viņš stāvēja piekrastē pie Korpuskristi un lūkojās tālumā pāri rāmas jūras rēnajām virmām.

Šonera «Fatamorgāna» kapteinis Būns stāvēja netālu no kuģa laivas, kas, viena no tās apkalpes locekļiem ap­sargāta, zvalstījās bangotnē. Jau gatavs doties ceļā, viņš bija atklājis, ka aizmirsta viena no viņa dzīves pirmajām nepieciešamībām — paralclogramveida presētā tabaka. Kāds matrozis bija aizsūtīts pēc trūkstošās kravas. Gaidī­dams viņa atgriešanos, kapteinis soļoja pa smiltīm, ne­špetni košļādams kabatā palikušos krājumus.

Slaids, stiegrains jauneklis augstpapēžu zābakos nāca lejup uz pludmali. Viņa seja bija zēniska, bet ar priekšlaicīgu skarbumu, kas norādīja uz vīra pieredzi. Tās krāsa jau no dzimšanas bija tumša, bet, dzīvojot brīvā dabā, tā saules un vēja iedarbībā bija kļuvusi kafijas brūna. Mati viņam bija melni un gludi kā indiānim; viņa seju vēl nekad nebija pazemojis bārdas naža pieskāriens; zilo acu skatiens bija auksts un vērīgs. Kreiso roku viņš turēja mazliet atstatu no ķermeņa, jo pilsētas policisti iz­turas noraidoši pret četrdesmit piektā kalibra revolveriem ar perlamutra spalu pie jostas, bet, iebāzti vestes kreisās rokas izgriezumā, tie ir drusku par lieliem. Atstādams bez ievērības kapteini Būnu, viņš noraudzījās uz līci ar ķī­niešu imperatora bezpersonisko, no katras izteiksmes brīvo cieņu.

— Gudro pirkt to tur līci, vai, čomiņ? — jautāja kap­teinis, kuru apziņa, ka viņš gandrīz izgājis jūrā bez taba­kas, bija padarījusi sarkastisku.

— Nu, nē, — Mazulis laipni atbildēja. — Rēķinu, ka nē. Es to vēl nekad nebiju redzējis. Es tikai uz to paskatī­jos. Jūs tak to nedomājat pārdot, vai ne?

— Šajā reisā vēl ne, — kapteinis sacīja. — Atsūtīšu jums to uz pēcmaksu, kad nokļūšu atpakaļ Buenostjerasā. Tur nu beidzot kūņojas tas ar vinču velkamais gausdienis ar zelēkli. Man jau pirms stundas vajadzēja pacelt en­kuru.

— Vai tas ir jūsu kuģis? — Mazulis jautāja.

— Nu, jā, — kapteinis atbildēja, — ja jums gribas no­saukt šoneri par kuģi un man nav iebildumu samelot. Bet labāk jau sacīsim — īpašnieki ir Millers un Gonsaless, bet apnicīgi parastais, nolāpīti vecais Semjuels K. Būns ir šķiperis.

— Uz kurieni jūs braucat? — bēglis jautāja.

— Uz Buenostjerasu Dienvidamerikas piekrastē — aiz­mirsu, kā to zemi sauca, kad biju tur pagājušo reizi. Krava — kokmateriāli, gofrēts skārds un mačetes.

— Kāda tā zeme ir, — Mazulis jautāja, — karsta vai auksta?

— Remdena, čomiņ, — kapteinis atbildēja. — Bet ainavas elegances un ģeogrāfijas skaistuma ziņā īsta Zau­dētā paradīze. Katru rītu tevi pamodina sarkanu putnu ar septiņām purpura astēm skanīgā dziesma un vējiņa šal­koņa puķēs un rozēs. Un iedzīvotāji nestrādā, jo viņiem atliek tikai pasniegties, lai, neizkāpjot no gultas, pieplūktu pilnus pamatīgus grozus ar pašiem labākajiem siltumnīcas augļiem, kādus vien var vēlēties. Un tur nav ne svētdienu, ne ledus, ne īres, ne rūpju, ne jēgas, ne velna. Tā ir lie­liska zeme, kur cilvēks var gulēt un gaidīt, lai kaut kas pagadās. Banāni un apelsīni, orkāni un ananāši, ko jūs ēd, nāk no turienes.

— Tas izklausās tieši kā priekš manis! — Mazulis sa­cīja, beidzot izrādīdams interesi. — Kādi būs pasta izde­vumi par manis nogādāšanu uz turieni jūsu kuģī?

— Divdesmit četri dolāri, — kapteinis Būns atbil­dēja, — par vešanu un ēšanu. Otrās klases kajītē. Pirmās klases man nav.

— Jūs esat ticis pie manas sabiedrības, — Mazulis sa­cīja, izvilkdams briežādas maku. Viņš bija ieradies Laredo ar trīssimt dolāriem kārtējai «uzdzīvei». Divkauja Val­doša spēļu namā bija pārtraukusi viņa līksmībai paredzēto laiku, toties atstājusi viņu ar gandrīz divsimt dolāriem kā atspaidu bēgšanai, ko tā bija padarījusi nepieciešamu.

— Lai notiek, čomiņ, — kapteinis sacīja. — Ceru, ka jūsu mamma man nepārmetīs par šo bērnišķīgo muk­šanu. — Ar rokas mājienu viņš pieaicināja vienu no mat­rožiem. — Sančess jūs aiznesīs līdz laivai, citādi jūs sa­mērcēsiet kājas.

Tekers, Savienoto Valstu konsuls Buenostjerasā, vēl ne­bija piedzēries. Pulkstenis bija tikai vienpadsmit, un viņš nekad ātrāk par pēcpusdienas vidu nesasniedza šo savu kāroto svētlaimes stāvokli — stāvokli, kādā viņš raudu­līgi dziedāja senas sentimentālas estrādes dziesmas un ap­mētāja savu ķērkstošo papagaili ar banānu mizām. Tāpēc tad, kad viņš, izdzirdis vieglu ieklepošanos, pacēla galvu no šūpuļtīkla un ieraudzīja Mazuli stāvam konsulāta dur­vīs, viņš vēl bija spējīgs parādīt viesmīlību un laipnību, kā tas pieklājas dižas nācijas pārstāvim. — Neliecieties traucēties, — Mazulis nepiespiesti sacīja. — Es iegriezos tikai tāpat vien. Man teica, ka ir parasts piekāpt jūsu ap­metnē, pirms uzsākam pilsētas apstaigu. Es nupat ar kuģi ierados no Teksasas.

— Priecājos jūs redzēt, mister... — konsuls sacīja. Mazulis iesmējās.

— Spreigs Daltons, — viņš sacīja. — Man pašam tas izklausās tik jocīgi. Riograndes apvidū visi mani sauc par Ljano Mazuli.

— Mans uzvārds ir Tekers, — konsuls sacīja. — Piemetieties uz tā krēsla ar pīto sēdekli. Nu, ja jūs esat ieradies ieguldīt kapitālu, jums būs vajadzīgs kāds, kam prasīt padomu. Sie tumšādaini jums izkrāps pat zelta zo­bus no mutes, ja jūs neizprotat viņu gājienus. Negribat nomēģināt cigāru?

— Liels paldies, — Mazulis sacīja, — bet es ne minūti nevarētu iztikt bez kukurūzas vālīšu seglapām un sava tabakas maka. — Viņš izņēma no kabatas savus «izej­materiālus» un uztina cigareti.

— Te visi runā spāniski, — konsuls sacīja. — Jums būs vajadzīgs tulks. Ja es jūsu labā varētu kaut ko darīt, es būtu priecīgs. Ja jūs gatavojaties iegādāties zemi augļu plantācijai vai gribat dabūt kaut kādu koncesiju, jums būs nepieciešams kāds, kas zina, ko un kā vajaga un kur to meklēt.

— Es runāju spāniski, — Mazulis sacīja, — kādas de­viņas reizes labāk nekā angliski. Apvidū, no kura es nāku, to prot ikviens. Un pirkt es netaisos neko.

— Jūs runājat spāniski? — Tekers domīgi sacīja. Viņš nopētīja Mazuli, it kā gribēdams ar acīm viņu apēst.

— Jūs arī izskatāties pēc spānieša, — viņš turpināja.

— Turklāt jūs esat no Teksasas. Un jums nevar būt vairāk par divdesmit vai divdesmit vienu gadu. Interesanti būtu zināt, vai jums ir vīra dūša.

— Vai jums ir jādabū gatavs kaut kas tāds, kur tā būtu nepieciešama? — teksasietis jautāja ar negaidītu attapību.

— Vai jūs esat ar mieru uzņemties tādu? — Tekers ap­vaicājās.

— Kāda man būtu jēga liegties? — Mazulis sacīja.

— Man tur, Laredo, maķenīt iznāca padraiskoties ar šau­jamo, un es nokniebu kādu balto. Neviens meksikānietis nepatrāpījās pie rokas. Un es atbraucu uz jūsu papagaiļu un pērtiķu zemi tāpat vien paostīt ipomejas un samtenes. Vai nu jūs sabe?

Tekers piecēlās un aizvēra durvis.

— Parādiet man savu roku, — viņš sacīja.

Viņš satvēra Mazuļa kreiso plaukstu un uzmanīgi ap­skatīja tās virspusi.

— To es varu izdarīt, — viņš satraukti sacīja. — Miesa jums ir cieta kā koks un veselīga kā zīdainim. Nedēļas laikā tā sadzīs.

— Ja jūs gribat par mani noslēgt derības dūru cīņā, — Mazulis sacīja, — nesteidzieties pagrūst savu naudu. Lie­ciet man pastrādāt ar šaujamo, un es turēšos kopā ar jums. Bet plūkšanās ar plikām rokām kā tādām dāmiņām viesībās nav priekš manis.

— Jūsu uzdevums ir daudz vieglāks, — Tekers sa­cīja. — Panāciet tik, lūdzu, šurp.

Pa logu viņš Mazulim norādīja uz tropiskiem kokiem apaugušu pakalnu ar lēzenu nogāzi jūrai pretējā pusē, kura virsotnē tumši zaļas lapotnes vidū slējās balti ap­mesta divstāvu ēka ar plašām verandām.

— Tajā namā, — Tekers sacīja, — smalks, vecs kastīliešu džentlmenis un viņa sieva ilgojas jūs ieslēgt savos apkampienos un piepildīt jūsu kabatas ar naudu. Tur dzīvo vecais Santoss Urike. Viņam pieder puse no visām šīs zemes zelta raktuvēm.

— Vai jūs neesat saēdies tragantzirņus? — Mazulis jautāja.

— Apsēdieties no jauna, — Tekers sacīja, — un es jums pastāstīšu. Pirms divpadsmit gadiem viņi pazaudēja bērnu. Nē, viņš nenomira — lai gan lielākā to daļa te iz­laiž garu no virsūdeņu dzeršanas. Viņš bija mazs, mežo­nīgs velnēns, kaut arī viņam nebija pat astoņi gadi. Tas zināms ikvienam. Kaut kādi amerikāņi ar ieteikuma vēstu­lēm senjoram Urikem bija te ieradušies meklēt zeltu, un zēns bija viņu mīlulis. Viņi tam piepūta pilnu galvu ar lielīgiem stāstiem par Savienotajām Valstīm, un apmēram mēnesi pēc viņu aizbraukšanas arī puišelis nozuda. Viņš, domājams, bija paslēpies kādā augļu transporta tvaikonī starp banānu ķekariem un aizbraucis uz Ņūorleānu. Klīda valodas, ka vēlāk viņš vienu reizi ticis redzēts Teksasā, bet pēc tam par viņu nekas vairs nebija dzirdams. Vecais Urike par viņa meklēšanu izdeva tūkstošiem dolāru. Ma­dāma vistraģiskāk pārdzīvoja dēla zaudējumu. Puišelis viņas dzīvē bija viss. Viņa joprojām valkā sēras. Bet cil­vēki runāja, ka viņa neatmetot cerības un ticot, ka viņš kādu dienu atgriezīšoties pie viņas. Uz zēna kreisās plauk­stas virspuses bijis ietetovēts lidojošs ērglis ar šķēpu na­gos. Tas ir vecā Urikes ģerbonis vai kaut kas tamlīdzīgs, ko viņš mantojis no saviem senčiem Spānijā.

Mazulis lēnām pacēla savu kreiso roku un ziņkārīgi blenza uz to.

— Tur jau ir tā lieta, — Tekers sacīja, sniegdamies aiz dienesta rakstāmgalda pēc savas kontrabandas konjaka pudeles. — Jūs nemaz neesat tik neatjautīgs. Es to varu izdarīt. Kālab tad es esmu bijis konsuls Sandakanā? Līdz šim es to vēl nezināju. Nedēļas laikā es to ērgļaputnu ar visu varžu duramo būšu iedabūjis jūsu ādā tā, ka jūs do­māsiet, ka esat ar to piedzimis. Tieši tādēļ es jau arī at­vedu līdzi adatu komplektu un tintes, jo biju pārliecināts, ka jūs, mister Dalton, kādu dienu iegriezīsieties.

— Velns parāvis! — Mazulis sacīja. — Domāju, ka pa­teicu jums savu vārdu!

— Lai notiek! Tātad, Mazuli. Bet tas nebūs uz ilgu laiku. Kā izklausās pārmaiņas pēc senjorito Urike?

— Cik vien atceros, es nekad neesmu spēlējis dēla lomu, — Mazulis sacīja. — Ja man vispār kādreiz ir bi­juši vecāki, tad viņi ir aizgājuši no šīs pasaules ap to laiku, kad es izdevu savu pirmo brēcienu. Kāds ir jūsu rīcības plāns?

Tekers atzvēlās pret sienu un pacēla glāzi pret gaismu.

— Un nu mēs esam nonākuši pie jautājuma, — viņš sa­cīja, — cik tālu jūs esat gatavs ielaisties tamlīdzīgā pasākumiņā.

— Es jau jums teicu, kāpēc es ierados šeit, — Mazulis vienkārši sacīja.

— Laba atbilde, — konsuls teica. — Bet tik tālu jums nevajadzēs iet. Lūk, mana iecere. Pēc tam kad būšu uz­tetovējis jums uz rokas to firmas zīmi, es padošu ziņu vecajam Urikem. Starplaikā es jūs apgādāšu ar visu, ko varu izdibināt par šīs ģimenes vēsturi, lai jūs spētu sa­gatavot pieturas punktus, par ko runāt. Jums ir piemērots izskats, jūs protat spāniski, jūs zināt faktus, jūs varat pa­stāstīt par Teksasu, jums ir vajadzīgais tetovējums. Kas notiks, kad es viņiem pavēstīšu, ka likumīgais mantinieks ir atgriezies un gaida, lai noskaidrotu, vai viņu pieņems un viņam tiks piedots? Viņi brāztin atbrāzīsies šurp un metīsies jums ap kaklu, un nolaidīsies priekškars, lai skatītāji varētu iebaudīt atspirdzinājumus un pastaigāties foajē.

— Gaidu turpinājumu, — Mazulis sacīja. — Nav sen, čomiņ, kopš jūsu apmetnē noņēmu seglus, un nekad agrāk man ar jums nav bijušas nekādas darīšanas, bet, ja jūs esat nodomājis aprobežoties ar vecāku svētību, tad neesmu jūs pareizi novērtējis — un viss.

— Pateicos, — konsuls sacīja. — Jau sen neesmu sa­stapis nevienu, kas tik labi spēj sekot otra domu gaitai kā jūs. Pārējais ir pavisam vienkārši. Ja viņi jums notic kaut uz laiku, ar to pilnīgi pietiek. Nedodiet tikai viņiem iespēju meklēt dzimumzīmi uz jūsu kreisā pleca. Mājās, mazā seifā, ko viegli var atvērt pat ar zābaku aizpogā­jamo āķi, vecais Urike no sākta gala glabā tā starp piec­desmit un simts tūkstošiem dolāru. Dabūjiet tos. Man par savu tetovētajā māku pienākas puse no žūkšņa. Mēs to sa­dalīsim līdzīgās daļās un ar gadījuma tvaikoni dosimies uz Riodežaneiro. Lai tad Savienotās Valstis izput, ja tās nespēj iztikt bez maniem pakalpojumiem. čQue dice, senpr?

— Kā radīts priekš manis! — Mazulis sacīja, pamā­dams ar galvu. — Esmu seglos.

— Nu tad labi, — Tekers sacīja. — Jums vajadzēs no­līst no acīm, kamēr mēs uzdabūsim jums to putnu. Jūs va­rat padzīvot šeit dibenistabā. Es pats gatavoju sev ēst, un es jums sagādāšu tādas ērtības, kādas vien man at­ļauj sīkstulīgā valdība.

Tekers bija noteicis nedēļu ilgu laiku, bet pagāja divas, pirms zīmējums, ko viņš bija pacietīgi uztetovējis Mazulim uz rokas, bija viņam pa prātam. Un tad Tekers pasauca kādu muchacho un nosūtīja izraudzītajam upurim šādu vēstuli:

Pēc pusstundas — Buenostjerasas apstākļiem ļoti ātri —, kučierim pātagojot un ar kliedzieniem uzmudinot tuklos un tūļīgos zirgus, pie konsula durvīm piebrauca senjora Urikes senlaicīgais lando.

No tā izkāpa liela auguma vīrietis ar baltām ūsām un palīdzēja izkļūt dāmai, kuras plīvurs un tērps bija viscaur melns.

Abi steigšus devās iekšā, kur viņus sagaidīja Tekers, paklanīdamies savā vissmalkākajā diplomāta manierē. Pie rakstāmgalda stāvēja slaids, jauns cilvēks ar asi iezīmētiem vaibstiem iedegušajā sejā un gludi sasukātiem melniem matiem. Ar strauju kustību senjora Urike atsvieda atpakaļ savu smago šķidrautu. Viņa bija pāri pusmūžam, un mati vi­ņai jau sāka sudraboties, taču pilnīgais, lepnais stāvs un gaišā olīvkrāsas āda saglabāja basku provincei raksturīgā skaistuma pēdas. Bet pietika tikai redzēt viņas acis un apģist neizsakāmo grūtsirdību, kas izpaudās to bezcerī­gajā izteiksmē un tumšajās ēnās zem tām, lai kļūtu skaidrs, ka šī sieviete dzīvoja vienīgi kaut kādām atmiņām.

Viņa nopētīja jauno cilvēku ar ilgu skatienu, kurā mo­koši cīnījās šaubas ar cerībām. Pēc tam viņas lielās, mel­nās acis novērsās no jaunekļa sejas un apstājās pie viņa kreisās rokas. Un tad ar šņukstu, kas nebija skaļš, bei šķita satricinām visu istabu, viņa iekliedzās: «Hijo mio!» — un spieda Mazuli pie savas sirds. Mēnesi vēlāk Mazulis, atsaucoties uz Tekera aizsūtīto uzaicinājumu, ieradās konsulātā.

Viņš izskatījās pēc jauna spāņu kavaljero. Viņa drānas bija darinātas ārzemēs, un juvelieri nebija veltīgi likuši lietā viņa labā savu māku. Uz pirksta viņam mirdzēja vai­rāk nekā iespaidīgs dimants, kad viņš kukurūzas vālīšu seglapā tina cigareti.

— Ko labu darāt? — Tekers apvaicājās.

— Neko sevišķu, — Mazulis rāmi atbildēja. — Šodien es pirmo reizi mūžā ēdu leguānas siteni. Tās ir šitās lie­lās ķirzakas, jūs sabe? Taču, pēc manām domām, pupas ar cūkas ribiņām ne ar ko nav sliktākas. Vai jums, Teker, leguānas iet pie sirds?

— Nē, un arī citas sugas rāpuļi ne, — Tekers sacīja. Pulkstenis bija trīs pēcpusdienā, un vēl pēc stundas viņš būs savā svētlaimes stāvoklī.

— Jums, dēliņ, tā kā būtu pienācis laiks turēt vārdu, — viņš turpināja ar draudīgu izteiksmi piesarkušajā sejā. — Jūs neizturaties godīgi pret mani. Nu jau četras nedēļas jūs spēlējat pazudušo dēlu un būtu varējis trīs reizes dienā ēst teļa galu no zelta traukiem, ja vien jūs to būtu gribējis. Nu, mister Mazuli, vai, pēc jūsu domām, ir pa­reizi likt man tik ilgi pārtikt no sēnalām? Kas jūs kavē? Vai tad Casa Blanca istabās jūsu dēla acīm nav pieejams nekas tāds, kas izskatās pēc skaidras naudas? Nestāstiet nu man, ka nav. Katram ir zināms, kur vecais Urike glabā savas timpas. Turklāt ASV valūtā — neko citu viņš neņem pretī. Ko tad jūs galu galā darāt? Tikai šoreiz ir nemēģiniet teikt — «neko sevišķu».

— Nu protams, — Mazulis sacīja, apbrīnodams savu di­mantu. — Naudas tur ir papilnam. Neko lielu nejēdzu no vērtspapīru žūkšņiem, taču ņemos apgalvot, ka lielākā summa, ko vienā reizē esmu redzējis tajā skārda pielieka­majā, kuru mans pieņemtais tēvs sauc par seifu, ir piec­desmit tūkstoši dolāru. Un dažreiz viņš atstāj man at­slēgu tāpat vien, lai parādītu, ka viņš nešaubās, ka esmu īstais mazais Fransisko, kas pirms daudziem gadiem no­klīda no ganāmpulka.

— Nu ko tad jūs vēl gaidāt? — Tekers dusmīgi jau­tāja. — Neaizmirstiet, ka es kuru katru dienu, kad gribu, varu izjaukt jūsu plānus. Vai jūs spējat iedomāties, kas ar jums notiktu, ja vecais Urike dabūtu zināt, ka jūs esat viltvārdis? O, jūs nepazīstat šo zemi, mister Teksasas Ma­zuli. Likumi te ir rūgti un kodīgi kā sinepes. Šejienieši jūs izplās kā vardi, kurai kāds uzminis, un uzskaitīs pa piec­desmit nūjas sitieniem uz pilsētas laukuma katra stūra. Turklāt sitīs tā, ka arī pašas nūjas sadauzīs drazās. Un to, kas no jums paliks pāri, viņi izmetīs par barību aligatoriem.

— Tikpat labi es jums, čomiņ, tagad varētu paziņot, — Mazulis sacīja, ērti atlaizdamies guļamkrēslā, — ka viss paliks tieši tāpat, kā ir. Un ir tā, kā tam jābūt.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? — Tekers jautāja, bungo­dams ar glāzes dibenu pa rakstāmgaldu.

— Pasākums ir atcelts, — Mazulis teica. — Un, kad vien jums labpatiksies mani uzbilst, sauciet mani par donu Fransisko Uriki. Galvoju, ka uz šādu uzrunu es atbildēšu. Ļausim, lai pulkvedis Urike patur savu naudu. Ciktāl tas ir atkarīgs no jums un manis, viņa skārda lādīte ir tik­pat droša kā seifs ar pulksteņa mehānismu Laredo pir­majā nacionālbankā.

— Jūs tātad taisāties atkratīties no manis, vai ne? — konsuls noprasīja.

— Protams, — Mazulis mundri atbildēja. — Atkratīties no jums. Tieši tā. Un es jums pateikšu, kādēļ. Pirmajā vakarā, kad biju ieradies pulkveža mājā, es iepazinu guļamistabu. Nevis uz grīdas noklātas segas, bet īstu is­tabu ar gultu un visu, kas tajā iederas. Un, pirms es biju aizmidzis, ienāk tā mana neīstā māte un ievīsta mani deķos. «Pančito,» viņa saka, «mans pazudušais mazais puisī­tis, dievs tevi atvedis atpakaļ pie manis. Lai slavēts viņa vārds mūžīgi mūžam!» Viņa teica tā vai kaut kādas tamlīdzīgas blēņas. Un tad nokrīt viena otra lietus pile un trāpa man pa degunu. Un tas viss man vairs neiziet no prāta, mister Teker. Un kopš tā brīža tā tas ir visu laiku. Un tā tam arī ir jāpaliek. Nedomājiet, ka es to saku tādēļ, ka man no tā atlēktu kāds labums. Ja jums kaut kas tāds arī ienāktu prātā, paturiet to pie sevis. Man savā mūžā nav bijis daudz darīšanu ar sievietēm un ar mātēm pat ne tik, bet šī dāma mums jāmāna arī turpmāk. Vienu reizi viņa to izturēja, otru vairs nepārcietīs. Esmu nekrietns suns, un mani šajā ceļā sūtīja drīzāk velns nekā dievs, bet es iešu pa to līdz galam. Un nu, neaizmirstiet, ka es esmu dons Fransisko Urike, kad vien jums gadās pieminēt manu vārdu.

— Vēl šodien pat es jūs atmaskošu, jūs... jūs dubultblēdi, — Tekers izstomīja.

Mazulis piecēlās un bez varēm sagrāba ar dzelžainu roku Tekeru pie rīkles un lēnām iestūma viņu kaktā. Tad viņš izvilka no kreisās paduses savu četrdesmit piektā kalibra revolveri ar perlamutra spalu un piebāza tā saltā stobra galu pie konsula mutes.

— Es jums izstāstīju, kāpēc ierados šeit, — viņš sacīja ar savu agrāko stindzinošo smaidu. — Ja es no šejienes aizbraukšu, tam par iemeslu būsiet jūs. Nekad to neaiz­mirstiet, čomiņ. Nu, kā mani sauc?

— E-e-ē... dons Fransisko Urike, — izdvesa Tekers. Ārā atskanēja riteņu rīboņa, kāda cilvēka klaigas un spalgi pātagas koka kāta plaukšķi pa tuklu zirgu mugu­rām.

Mazulis atlika ieroci atpakaļ savā vietā un gāja uz dur­vīm. Bet tad viņš atkal atgriezās pie trīcošā Tekera un pa­cēla kreiso plaukstu, pavērsis tās virspusi pret konsulu.

— Ir vēl viens iemesls, — viņš lēnām sacīja, — kādēļ visam jāpaliek tā, kā tas ir. Puisim, ko es Laredo nošāvu, bija šitāda pati bilde uz kreisās rokas.

Laukā pie durvīm grabēdams piebrauca dona Santosa Urikes senlaicīgais lando. Kučieris pārstāja bļaustīties. Ar laimīgu izteiksmi lielajās, glāstīgajās acīs senjora Urike kuplā, krāsu priecīgā, baltām mežģīnēm un plīvojošam lentēm izrotātā tērpā izliecās no ratiem.

— Vai tu, mīļo dēliņ, esi tur iekšā? — viņa sauca gul­dzošajā kastīliešu izloksnē.

— Madre mia, yo vengo (māt, es eju), — atbildēja jaunais dons Fransisko Urike.