Gausīgie ierāvēji

Pavasara vēstnesis

Jau ilgi pirms ziedoni jauš truljūtīgais lauķis, ziņa, ka zālzaļā ziedoņa dieviete ieņēmusi savu troni, aizsniedz pilsētnieku. Akmens sienu ieskauts, viņš sēž pie brokastu galda, atver rīta laikrakstu un redz, ka avīžnieki krietni apsteigusi dabu.

Jo, ja agrāk mums par pavasari vēstīja mūsu pašu smalkākās izjūtas, tad tagad par to parūpējas «Associa­ted Press».

Pirmā sarkankrūtīša čivināšana Hekensekā, sulrites sā­kums kļavās Beningtonā, pūpolu parādīšanās vītolos gar Sirakjūsas galveno ielu, ķauķa pirmais čirpsts, Blūpointas austeru gulbja dziesma, ikgadējā viesuļvētra Sentluisā, Ņūdžersijas štata pilsētiņas Pomptonas pesimista pretīgā pinkšķēšana, pieradinātās meža zoss ar lauztu kāju kār­tējā ierašanās dīķī netālu no Bildžvoteras dzelzceļa mezgla, farmaceitiskās rūpniecības tresta nekrietnais mēģinājums paaugstināt hinīna cenas, ko pārstāvju palātā izjaucis kongresmenis Džinkss, pirmā augstā papele, kurā iespēris zibens, apstulbinot mūžīgos izbraucējus zaļumos, kas zem tās bija patvērušies no lietus, pirmā sprauga Alegeini upes ledus sastrēgumā, vijolīte, ko apsūnojušā dobē atradis avīzes līdzstrādnieks Raundkornersā, — tās ir asnu dzīšanas laika tuvošanās izpausmes, par kurām tiek telegrafēts uz zinīgajām pilsētām, kamēr zemnieks savos nomācošajos laukos vēl neredz nekā cita kā vienīgi ziemu.

Taču tās ir tikai pavasara ārējās izpausmes. Tā īstais jundītājs ir sirds. Kad Strefons meklē savu Hloju un Maiks — Megiju, tad ir atnācis ziedonis un apstiprināju­sies laikrakstu ziņa par miertiesneša Petigrū ganībās no­sisto piecas pēdas garo klaburčūsku.

Iekams bija uzplaukusi pirmā vijolīte, misters Pīterss, misters Kankarlejs un misters Kids sēdēja kopā Jūnjenskvērā uz sola un kala sazvērnieciskus plānus. Misters Pīterss bija šo slaistu d'Artanjans. Viņš bija pats apkaunojošākais, pats slinkākais, pats nožēlojamākais brū­nais traips uz parka jebkura sola zaļā fona. Bet tieši tobrīd viņš bija pats svarīgākais no šī trio.

Misteram Pītersam bija sieva. Nekad agrāk šis apstāk­lis netika atsaucies uz viņa attiecībām ar Kankariņu un Kidu. Taču todien tas viņam piešķīra īpašu nozīmību. Viņa draugi, paši paglābušies no laulības, bija izrādījuši no­slieci uzvilkt misteru Pītersu uz zoba par viņa neapdomīgo iebraukšanu šajos nemierīgajos ūdeņos. Bet nu viņi bei­dzot bija spiesti atzīt, ka viņš vai nu ir bijis apveltīts ar neiedomājamu tālredzību, vai arī ir gatavais laimes lutek­lis.

Jo misis Pītersai bija dolārs. Vesela dolāra banknote, īsta un pieņemama muitas, nodokļu un visu citu valsts nodevu samaksai. Kā šo dolāru dabūt savā īpašumā, bija jautājums, ko apsprieda trīs mūglīgie musketieri.

— Kā tu zini, ka tas bija dolārs? — jautāja Kankariņš, kuru summas iespaidīgums noskaņoja skeptiski.

Ogļu izvadātājs viņai to redzējis, — misters Pīterss sacīja. — Vakar viņa kaut kur bija aizgājusi izmazgāt veļu. Un paskat tik vien, ko viņa man iedeva brokastīs — doniņu maizes un krūzīti kafijas, kad pašai vesels dolārs mājā!

— Cik tas ir nekrietni! — Kankariņš sacīja.

— Kā būtu, ja mēs aizkāptu un iekaustītu viņu, iebāztu viņai mutē dvieli un nospertu to timpu? — Kids saniknots ierosināja. — Jums tak nav bail no viena sievišķa, vai ne?

— Viņa var laist vaļā bļaujamo, un mūs saņems ciet, — Kankariņš iebilda. — Nekas labs nav gaidāms, ja sievietei sadod pa ņuņņām ļaužu pilnā mājā.

— Džentlmeņi, — misters Pīterss stingri rūca caur sa­viem rūsganajiem rugājiem. — Neaizmirstiet, ka jūs runā­jat par manu sievu. Vīrietis, kas paceltu roku pret lēdiju, izņemot...

— Megvaiers, — Kankariņš uzsvērti sacīja, — ir iz­kāris paziņojumu par tumšo alu. Ja mums būtu dolārs, mēs varētu...

— Apklustiet! — misters Pīterss sacīja, aplaizīdams lūpas. — Mums, zēni, katrā ziņā kaut kā jātiek pie tās naudas zīmes. Vait' viss, kas ir sievas, nepieder vīram? Atstājiet to manā ziņā. Aiziešu uz māju un dabūšu. Pa­gaidiet mani tepat.

— Esu redzējis, cik ātri tās piekāpjas un pastāsta, kur viņas noslēpušas, ja paspārda tām ribas, — Kjds sacīja.

— Neviens vīrietis neies spert sievietei, — misters Pī­terss tikumīgi sacīja. — Maķenīt pažņaugt — tikai tāpat vien paņemt aiz dziesmas — tā ir cita lieta, un pēdas ar nepaliek nekādas. Pagaidiet mani. Es, zēni, atnesīšu to do­lāru.

Pītersi dzīvoja starp Otro avēniju un upi kāda daudz­stāvu īres nama pašā augšā, pagalma puses istabā, tik tumšā, ka saimnieks sarka, saņemdams par to īri. Misis Pītersa reizumis strādāja gadījuma darbus, pieejot mājās mazgāt veļu un grīdas. Mistera Pītersa reputācija šajā ziņā bija tīra un neaptraipīta: piecu gadu laikā viņš ne­bija nopelnījis ne pliku centu. Un tomēr viņi, nīzdami un vainodami viens otru savā postā, turējās kopā, būdami pie­raduma vergi. Jo pieradums ir tas spēks, kas neļauj zemei izjukt gabalu gabalos; lai gan pastāv vēl arī kaut kāda muļķīga gravitācijas teorija.Misis Pītersa novietoja savas divsmit mārciņu miesas uz drošākā no abiem krēsliem un truli blenza pa vienīgo logu uz pretējā nama ķieģeļu sienu. Viņas acis bija sa­sarkušas un miklas. Visas mēbeles varētu aizvest rokas ratiņos, taču neviens ratiņstūmējs to nedarītu pat tad, ja viņam tās atdotu par velti.

Durvis atvērās, un ienāca misters Pīterss. Viņa foksterjera acis pauda kādu vēlēšanos. Viņa sievas diagnoze pa­reizi noteica tās izcelšanās vietu, tomēr kļūdīgi noturēja to par izsalkumu, nevis slāpēm.

— Tu vairāk nekā nedabūsi ēst līdz vakaram, — viņa sacīja, no jauna raudzīdamās laukā pa logu. — Vāci ārā no istabas savu nekrietneļa purnu!

Misters Pīterss ar skatienu nomērīja atstatumu līdz vi­ņai. Negaidot metoties sievai virsū, būtu iespējams nogāzt viņu zemē un izmantot žņaugšanas taktiku, ar ko viņš bija plātījies gaidīt palikušajiem biedriem. Tiesa, tā bija bijusi tikai lielība; vēl nekad viņš nebija uzdrīkstējies var­mācīgi uzbrukt viņai, bet domas par garšīgo un vēso tumšo vai portālu tā saspīlēja viņa nervus, ka viņš gan­drīz bija gatavs apgāzt pats savas teorijas par izturēša­nos, kāda pret lēdiju sagaidāma no džentlmeņa. Taču ar dīkdieņiem piemītošo mīlestību uz paņēmieniem, kas prasa vairāk mākslas nekā piepūles, viņš pirmkārt deva priekšroku diplomātijai, jau iepriekš sagatavojis trumpi — pieņēmis par panākumiem nešaubīga cilvēka pozu.Tev ir dolārs, — viņš augstprātīgi, tomēr zīmīgi sa­cīja tonī, kas piemērots, aizdedzinot cigāru, ja vien šie rekvizīti ir pie rokas.

— Ir, — misis Pītersa atcirta, izvilka no azotes asignā­ciju un ķircīgi to čaukstināja.

— Man piedāvā vietu vienā... vienā tējas tirgotavā, — misters Pīterss sacīja. — Rīt man jāsāk strādāt. Bet man būs nepieciešams nopirkt pāris...

— Tu melo, — misis Pītersa sacīja, atkal noglabādama naudas zīmi. — Tevi neņemtu pretī ne tējas, ne pratējas tirgotavā, pat veclietu pārdotavā ne. Es noberzu abām rokām ādu, mazgādama uzsvārčus un virsvalkus, lai no­pelnītu to dolāru. Varbūt, pēc tavām domām, tas pats iz­kāpa no tās baļļas, lai tev būtu ko nopirkt to dziru, ko tu salej sev iekšā? Lika pagaidīt! Izmet to naudu no galvas.

Acīmredzot ar Talerāna pozām nebija nekādu izredžu tikt pie šī dolāra simt centiem. Taču diplomātija ir iz­manīga. Mistera Pītersa mākslinieka temperaments pa­līdzēja viņam pacelties pāri piedzīvotajai neveiksmei un atrast jaunu pamatu zem kājām. Viņš lika savām acīm pieņemt bezcerīgi skumju izteiksmi.

— Klāra, — viņš dobjā balsī sacīja. — Turpināt cīņu ir veltīgi. Tu nekad mani neesi sapratusi. Dievs zina, ka es ar visiem spēkiem esmu pūlējies noturēt galvu virs ne­dienu viļņiem, bet...

— To cerību varavīksni un tās blēņas par tām spāņu salām vari izlaist, — misis Pītersa nopūzdamās sacīja. — Es to visu esmu jau dzirdējusi līdz apnikumam. Tur uz plaukta aiz tukšās kafijas bundžas ir pudelīte karbolskābes. Dzēri, cik tik lien.

Misters Pīters pārdomāja. Kas būs tālāk? Vecie paņēmieni nebija devuši panākumus. Bet abi mūglīgie musketieri ar nepacietību gaidīja viņu pie sagrautās chāteau... tas ir, uz parka sola ar ļodzīgām ķeta kājām. Uz spēles bija viņa gods. Viņš bija apņēmies vienpersoniski iekarot pili un at­griezties ar bagātību, kas viņam dos iespēju remdēt slā­pes un bēdas. Un vienīgā, kas stāvēja starp viņu un kā­roto dolāru, bija paša sieva, kādreizējā mazā meitene, ko viņš varēja... Ahā!... Kālab tad tagad ne? Citkārt viņš ar laipniem vārdiem spēja, kā mēdz teikt, aptīt to ap mazo pirkstiņu. Kālab lai viņš to nevarētu tagad? Ga­diem ilgi viņš to nebija mēģinājis. Briesmīga nabadzība un savstarpējs naids to visu bija nokāvuši. Bet Kankariņš un Kids gaidīja viņu atnesām to dolāru. Misters Pīterss zagšus uzmeta sievai vērīgu skatienu. Viņas izplūdušajam stāvam krēsls bija par mazu. Kā atrazdamās dīvainā transā, viņa turpināja neatlaidīgi rau­dzīties laukā pa logu. Viņas acis liecināja, ka nesen viņa bija raudājusi.

«Interesanti būtu zināt,» misters Pīterss nodomāja, «vai tur kaut kas varētu sanākt.»

Pa atvērto logu bija redzamas ķieģeļu sienas un vien­mulīgi, kaili pagalmi.Tikai no āra ieplūstošais rēnais gaiss neļāva domāt, ka lielajā pilsētā, kas tik nelaipni izturas pret lencošo pa­vasari, vēl valda pats ziemas vidus. Taču ziedonis nenāk ar artilērijas dārdiem. Tas ir sapieris un minētājs, un jums neatliek nekas cits kā padoties.

«Es to pamēģināšu,» misters Pīterss klusībā nosprieda, taisīdams skābu seju.

Viņš piegāja pie sievas un aplika viņai roku ap pleciem.

— Klāra, dārgumiņ, — viņš sacīja tonī, kas nespētu apmānīt pat roņu mazuli, — kādēļ mēs nevarētu iztikt bez asumiem. Vait' tu nav mana čabulīte labulīte?

Melns kauna traips pie jūsu vārda, mister Pīters, Kupidona virsgrāmatā. Tajā pret jums tiek iereģistrēta ap­sūdzība uzpirkšanas mēģinājumā, jūtu viltošanā un divu pašu svētāko mīlas vārdiņu ļaunprātīgā lietošanā.Bet ziedoņa brīnums bija noticis. Pagalma puses istabā pa šauro spraugu starp melnajiem mūriem bija ielavījies pavasara vēstnesis. Tas bija smieklīgi, un tomēr... Jā, tas ir slazds, un jūs, kundze un kungs, esat tajā, un mēs visi esam tur iekšā.

Sarkana, izblīdusi un raudoša kā Niobe un Niagara misis Pītersa metās pie sava lauleņa, apskāva viņu un iz­kusa pie viņa krūtīm. Misters Pīterss būtu papūlējies iz­dabūt dolāra banknoti no sievas vērtību glabātavas, taču viņa rokas bija tikpaf kā piesietas pie sāniem.

— Vai tu, Džeims, mīli mani? — misis Pītersa jautāja.

— Trakoti, — Džeimss atbildēja, — bet...

— Tu esi slims! — misis Pītersa iesaucās. — Kāpēc tu izskaties tik bāls un noguris?

— Es slikti jūtos, — misters Pīterss sacīja. — Es...

— O, pagaidi, es zinu, kas par lietu. Pagaidi, Džeims. Es tūliņ būšu atpakaļ.

Atvadām apskāvusi misteru Pītersu tik stipri, ka at­sauca viņa atmiņā Neganto turku, misis Pītersa metās laukā un lejā pa kāpnēm.

Misters Pīterss aizāķēja īkšķus aiz bikšturiem.

— Kārtībā ir, — viņš atklāja savu sirdi griestiem. — Esmu panācis savu. Man nebija ne jausmas, ka vecajai meitenei vēl tādas muļķības prātā. Nu, ser, vait' es nav gatavais Īstsaidas Klods Melnots, ko? Manas izredzes dabūt to dolāru ir simts pret vienu. Es tikai nevaru sa­prast, kādēļ viņa izgāja. Droši vien pastāstīt misis Maldūnai otrajā stāvā, ka mēs ir salabuši. Bet to es paturēšu atmiņā. Pasmērēt uz lūpām medu! Un Kankariņš runāja par viņas iekaustīšanu!

Misis Pītersa atgriezās ar sarsaparillas pudeli.

— Esmu priecīga, ka man pie rokas gadījās tas do­lārs, — viņa sacīja. — Tu, mīļais, esi pavisam nodzinies.

Misteram Pītersam mutē tika ielieta ēdamkarote šo zāļu. Tad misis Pītersa iesēdās viņam klēpī un murmināja:

— Džeims, nosauc mani vēlreiz par čabulīti labulīti. Viņš rāmi sēdēja, savā sievā iemiesotās ziedoņa dievie­tes aizturēts.

Bija atnācis pavasaris.

Jūnjenskvērā uz sola, slāpju mocīti, trinās misters Kankarlejs un misters Kids, gaidīdami d'Artanjanu un tā do­lāru.

«Kā man gribētos, kaut es viņu tūliņ sākumā būtu pa­ņēmis aiz dziesmas,» misters Pīterss nodomāja.