Gausīgie ierāvēji

Migla Santonā

Aptiekārs vērīgi ielūkojās bālajā, uzceltajā mēteļa ap­kaklē pa pusei paslēptajā sejā.

— Man gan lāgā negribētos jums vairāk pārdot. Pirms nepilnas stundas jūs pie manis jau iegādājāties duci morfīna tablešu.

— Pircējs gurdeni pasmaida. — Vainīgas ir jūsu līkumotās ielas. Man nebija nodoma iegriezties pie jums otru reizi, bet es, kā rādās, esmu apmaldījies. Lūdzu, atvainojiet.

Viņš uzslien apkakli vēl augstāk un lēnām dodas laukā. Zem kādas elektriskās spuldzes uz stūra viņš apstājas un, aizmirsis visu ap sevi, veikli kā žonglieris mētā trīs vai četras papes kārbiņas. — Trīsdesmit sešas, — viņš pats sev paziņo. — Atliku likām. — Jo tovakar pār Santonu gūlās pelēka migla, blāva briesmone, kas ikvienu no še­jienes viesiem sagrāba aiz rīkles. Bija aprēķināts, ka šajā pilsētā pārziemoja trīs tūkstoši slimnieku. Tie bija saradu­šies no tuvienes un tālienes, jo šeit, šauro ieliņu labirintā abpus upei, labpaticies piemist dievam Ozonam.

— Vistīrākais gaiss visā pasaulē, ser! Jūs varētu domāt, ka mūsu pilsētā, kurai cauri līkumo upe, plosās malārija, bet nekā, ser! Atkārtoti eksperimenti, ko veikuši tiklab federālās valdības, kā arī vietējie lietpratēji, rāda, ka mūsu gaiss nesatur nekādus kaitīgus piemaisījumus — tā sastāvā nav nekā cita, ser, kā vienīgi ozons, tīrs ozons. Pārbaude ar lakmusa papīru, izdarīta gar visu upi, rāda... bet jūs jau par visu to varat izlasīt prospektos; vai arī jebkurš santonietis jums to pateiks no galvas vārdu pa vārdam.

Klimatu mēs varam veidot paši, bet laiks mums jāņem par labu tāds, kāds tas ir. Santona tātad nav vainojama par to auksto, pelēko miglu, kas uznāca un skūpstīja šo triju tūkstošu lūpas un tad nodeva viņus sišanai krustā. To­nakt tuberkuli, kuru postījumus iegrožo cerība, savairojās. Tādēļ uz blāvās blīvas žņaudzīgajiem pirkstiem palika asiņainas pēdas. Daudzi no ozona pielūdzējiem tonakt izbeidza pretestību ienaidniekam, pagriezdami sejas pret sienu tajā mēmajā nošķiru vienaldzībā, kas tā biedē acu­lieciniekus. Hemorāģijas sarkanajā straumē aizpeldēja dažas dvēseles, atstādamas aiz sevis aizkustinoši izdēdēju­šas atdzisušu miesu kaudzītes, baltas un saltas kā pati migla. Viens otrs šo atmosfērisko parādību uzlūkoja par neaprakstāma prieka stariņu, atsūtītu, lai pačukstētu viņiem, kāda neiedomājama muļķība ir ievilkt plaušās dvašu tikai tāpēc vien, lai atkal to izelpotu, un tie izman­toja visu, kas vien varēja noderēt viņu ciešanu atvieglo­šanai: pistoles, gāzi vai labdarīgo sālsskābi.

Morfīna pircējs klejo pa miglu un beidzot atrodas uz dzelzs tiltiņa, viena no tiem divdesmit vai nedaudz vairāk pilsētas centrā, zem kuriem tek nelielā līkločainā upe. Viņš atbalstās uz margām un elš, jo šeit migla ir sevišķi bieza un kā lielceļa laupītājs uzglūn, lai aizspiestu rīkli katram no Trim Tūkstošiem, kas velkas uz šo pusi. It kā atdarinot diloņslimnieka gārdzoņu, dzelzs tilta tērauda atsaites strinkšķ viņa klepus ritmā; šķiet, ka tās viņam sacītu: «Krikata krakš! Tāds nieka aukstumiņš vien ir, ser, drusku nejauks jau nu gan, taču mūsu upe tur bez vainas. Visā garumā lakmuspapīrs, ozons tīrs, un nekā cita. Krakata krikš!»

Vīrs no Memfisas beidzot atgūstas tiktāl, ka pamana desmit pēdu atstatumā kādu citu pret margām atspiedu­šos mētelī ģērbtu cilvēku, kam arī patlaban pāriet kāsa lēkme. Trīstūkstošnieku starpā pastāv brālība, kas atmetusi iepazīstināšanu un tamlīdzīgas liekas formalitātes. Klepus ir viņu vizītkarte, asiņošana — ieteikuma vēstule. Vīrs no Memfisas, kā jau vairāk atžirgušais, ierunājas pir­mais.

— Gudols, Memfisa... plaušu tuberkuloze .., domā­jams, pēdējā stadijā. — Trīstūkstošnieki taupa vārdus. Vārdi ir elpa, un elpa viņiem vajadzīga, lai izrakstītu če­kus ārstiem.

— Hērds, — izsēc otrs. — Hērds, no Tolīdo. Tolīdo, Ohaio štatā. Katarāls bronhīts. Vakars klāt — tā saka dakters. Saka, es dzīvošot četras nedēļas, ja uzvedīšoties... prātīgi. Vai jūs jau saņēmāt ceļazīmi uz kukaiņciemu?

— Mans dakteris, — Gudols no Memfisas mazliet lie­līgi saka, — dod man trīs mēnešus.

— O, — vīrs no Tolīdo iebilst, garos pārtraukumus savā runā aizpildīdams ar gārdzieniem. — Ir nu gan atradis starpību. Kāda nozīme mēnešiem! Savējo domāju... sarucināt līdz vienai nedēļai... un nolikt karoti... krato­ties karietē, nevis karsonī. Krogos gan kārtīgi kurnēs, kad es notirināšu kājas. Esmu tos diezgan bagātīgi atbalstījis, kopš uzņēmu... pašreizējo gaitu. Paklau, Gudol no Mem­fisas... ja jūsu dakters jums atmērījis tik maz dienu... kāpēc jūs neuztaisāt pamatīgu plostu... un — aiziet jū­riņā un pie velna... tikpat ātri un viegli kā es?

— Plostu, — saka Gudols kā cilvēks, kas apsver jaunu domu, — es neko tādu agrāk neesmu darījis. Es gudroju par pavisam citu paņēmienu, bet...

— Nāciet iesim, — vīrs no Ohaio uzaicina, — un ierau­sim kādu. Es to daru... jau divas dienas, bet tā elles... dzira vairs tā nededzina kā agrāk. Gudol no Memfisas, cik... reizes minūtē jūs ieelpojat?

— Divdesmit četras.

— Un kāda... temperatūra?

— Simts četri.

— Jūs to varat izdarīt divās dienās. Man tas prasīs... veselu nedēļu. Ieņemiet uz krūti, draugs Gudol... izbau­diet visu, ko varat; tad... aiziet pilnās burās uz viņpa­sauli, un jūs... ietaupāt pūles un izdevumus. Lai tad es palieku par pašu pēdējo... ja šajā kūrortā var izārstēt kaut ko citu... kā jūsu ūsas! Ēri ezera migla te apmaldītos divās minūtēs.

— Jūs teicāt kaut ko par iedzeršanu, — Gudols saka. Dažas minūtes vēlāk viņi ieņem vietas pie mirdzoša bāra un atmetas uz roku balsta. Bufetnieks — smagnējs, rūpīgi kopts gaišmatis — noliek viņiem priekšā dzērie­nus, uzreiz sapratis, ka apkalpo divus trīstūkstošniekus. Viņš ievēro, ka viens no viņiem ir labi ģērbies vīrs pusmūža gados ar grumbotu un iekritušu seju, otrs vēl ir tī­rais zēns un sastāv galvenokārt no acīm un mēteļa. Pras­mīgi noslēpdams neskaitāmu atkārtojumu radīto ne­patiku, dzērienu pasniedzējs sāk skandēt Santonas sani­tāro sāgu, — Mūsu pilsētas apstākļiem neparasti drēgns vakars, džentlmeņi. Neliela migliņa no mūsu upes, bet neko nekaitē. Tas ir atkārtoti pārbaudīts.

— Lai nolādēti tie jūsu lakmuspapīri, — gārdz vīrs no Tolīdo, — ar to es, protams... nedomāju apvainot perso­niski jūs. Par tiem mēs jau diezgan esam dzirdējuši arī agrāk. Manis pēc tie var kļūt sarkani, balti vai zili. Ja mums kaut kas vēl vispār ir vajadzīgs, tad vienīgi atkār­toti nobaudīt šo... viskiju. Vēlreiz to pašu. Par iepriek­šējo samaksāju es, Gudol no Memfisas.

Pudele visu laiku pārvietojas no viena pie otra un ne­kad nenozūd no letes. Bufetnieks redz divus novārgušus nāves kandidātus patērējam «Kentuki daiļavu» tādos daudzumos, kas nogāztu no kājām duci kovboju, taču vie­nīgā pārmaiņa šo abu uzvedībā ir skumji vērojoša interese par pudeles svārstībām. Tādēļ viņš jūtas spiests darīt viņus uzmanīgus uz iespējamām sekām.

— No tās jūsu tēvoča Marka Hanna ninnas, — vīrs no Tolīdo atcērt, — mēs jau nu gan nepietempsimies. Mēs esam tikuši... potēti ar viskiju... un zivju eļļu. Tas, no kā jūs nokļūtu policijas iecirknī... mums rada vienīgi s-s-slāpes. Korķējiet tik vaļā jaunu pudeli!

Mēģinājums dabūt šādā ceļā galu tāda bakstīšanās vien ir. Jāatrod kāds ātrāks paņēmiens. Viņi atstāj dzertuvi un no jauna ienirst miglā. Ietves ir tikai apmales pie ēku pa­matiem, ielas — auksta aiza, kuru kā pali piepilda blīvi garaiņi. Kaut kur tuvumā atrodas meksikāņu kvartāls. Plūzdami it kā pa vadiem, caur savilgušo gaisu izlaužas ģitāras strinkšķi un kādas senjoritas prātus jaucoša balss, kas dzied:

Dziesmas vārdus nesaprot neviens no viņiem — ne cil­vēks no Tolīdo, ne memfisietis, bet vārdiem jau dzīvē arī ir pats mazākais svars. Mūzika plosa aizmirstības meklē­tāju sirdis, urdīdama vīru no Tolīdo izgrūzt!

— Mani nabaga bērniņi... kā man gribētos zināt.,, dieva vārds, mister Gudol no Memfisas, par maz mēs iekampām to viskiju. Man, lūdzami, nekādu lēnu mūziku. Tā traucē atcerēties, ka jāaizmirst.

Te Hērds no Tolīdo izvelk pulksteni un saka:

— Esmu gan es gatavais draņķis! Vienpadsmitos man ir sarunāts izbrauciens ekipāžā uz Sanpedrospringsu. Pa­visam bija izgājis no prāta. Viens puisis no Ņujorkas, es un māsas Kastiljo, satikšanās pie Reingeldera dārza. Tas ņujorkietis gan ir laimes luteklis... viņam viena plauša pavisam vesela... izdzīvos vēl vismaz gadu. Un naudas ar papilnam. Viņš visiem izmaksā. Nevaru atļauties... palaist garām tādu padzīvi. Žēl, ka nevaru paņemt jūs līdzi. Palieciet sveiks, Gudol no Memfisas.

Viņš nogriežas gar stūri un aizlamzā, saraudams pazī­šanās saites tik viegli, kā to spēj tikai cilvēks, kura die­nas ir skaitītas, jo, kad nāve jau ir zobu galā, patmīlībai un savtībai iestājas ziedu laiks. Bet tad vīrs no Tolīdo vēl pavērsās atpakaļ un cauri miglai uzsauc palicējam: — Klau, Gudol no Memfisas! Ja jūs tur nokļūstat pirms manis, pasakiet viņiem, ka Hērds arī jau ir ceļā. Hērds no Tolīdo, Ohaio štatā.

Tā Gudola kārdinātājs pamet viņu. Jaunajam cilvēkam, kam par to maza bēda, uznāk klepus lēkme, un, atguvies no tās, viņš bezmērķīgi klīst pa ielu, kuras nosaukumu ne zina, ne arī izrāda par to kādu interesi. Pēc kāda lai­ciņa viņa uzmanību piesaista svārstdurvis, aiz kurām dzir­damas pūšamo un stīgu instrumentu mūzikas skaņas. Kad viņš nokļūst pie tām, divi vīrieši no ielas iet iekšā, un viņš tiem seko. Vispirms viņš nonāk tādā kā vestibilā, bagātīgi izrotātā ar palmām, kaktusiem un oleandriem. Pie maziem galdiņiem ar marmora virsu sēž daži cilvēki, kam viesmīļi nedzirdamiem soļiem pienes alu. Te visur valda tīrība, kār­tība un apvaldīta līksmība kā vācu izpriecu vietās. Pa labi kāpnes ved uz augšu. Pie uzejas stāvošs vīrs pa­stiepj roku. Gudols pasniedzas viņam pretī ar savējo, pilnu ar sudraba sīknaudas gabaliem, un vīrs izraugās vienu no tiem. Gudols uziet augšā un redz tur divas gale­rijas katrpus koncerta zālei, ko viņš tagad pamana lejā aiz priekštelpas, kurā bija ienācis vispirms. Galerijas ir sadalītas ložās vai kabīnēs, kas ar priekšā aizvilktiem mežģīņu aizkariem nodrošina iekšā sēdētājiem zināmu savrupību.

Bezmērķīgi kājodams pa eju līdzās šiem noslēpumaini nekautrīgajiem nodalījumiem, Gudols gandrīz apstājas, ieraudzījis kādā no tiem sēžam jaunu sievieti, vienu un domās nogrimušu. Jauniete pamana viņa tuvošanos. Smaids, kas uzplaiksni viņas sejā, spiež Gudolu palikt uz vietas, un tam sekojošais uzaicinājums ieiet liek viņam, kaut arī vilcinoties, ieņemt brīvo vietu ložā maza galdiņa pretējā pusē.

Gudolam ir tikai deviņpadsmit gadi. Dažus, ko drausmī­gais dievs Dilonis domā izdeldēt, viņš vispirms padara daiļus; un šis jauneklis ir viens no tiem. Seja viņam ir kā no vaska, un no draudīgās kvēles viņa vaigos uzplaukst satriecošs skaistums. Viņa acīs atspoguļojas baisma paredze, dzimusi no apziņas par nenovēršamu bojāeju. Un, tā kā cilvēkam nav ļauts nemaldīgi izdibināt savu likteni, viņam nenovēršami jānodreb katru reizi, kad tiek kaut ne­daudz pacelts plīvurs, kas to slēpj viņa skatienam.

Jaunā sieviete ir labi ģērbusies, viņai piemīt vārs, iz­teikti sievišķīgs skaistums — īsta Ievas pievilcība, un ne­maz nešķiet, ka tam varētu būt lemts kādreiz izgaist.

Gājieniem, ar kādiem viņi sasniedz labu saprašanos, nav būtiskas nozīmes; tie ir īsi un nelielā skaitā, kā jau tas pieklājas tādos apstākļos.Poga pie nodalījuma sienas tiek bieži laista darbā, un pēc tās padotā signāla viesmīlis iet un nāk.

Domīgās skaistules gaišo matu divas resnas pīnes no­karājas gandrīz līdz zemei; viņa ir cēlusies taisnā līnijā no Lorelejas. Par vīnu viņa negrib ne dzirdēt, tāpēc vies­mīlis atnes alu: putojošu, ledainu, zaļgani zeltainu. Or­ķestris uz estrādes spēlē «Ak, Reičel!». Jaunieši jau ir pa­guvuši daudz ko uzzināt viens par otru. Viņa jaunekli sauc par Volteru, un viņš meiteni uzrunā ar «mis Roza».

Gudolam atraisījusies mēle, un viņš izstāsta jaunietei visu par sevi un savām mājām Tenesī štatā: par veco, ozolu ieskauto, pīlāru balstīto dzīvojamo ēku, par staļļiem, medībām, par katru no saviem draugiem — līdz pat cālī­šiem un bukša krūmiem gar celiņiem. Par to, kā viņš iera­dies dienvidos, cerēdams, ka šejienes klimats viņu paglābs no pārmantotā ģimenes ienaidnieka. Visu par trijos mēne­šos pieredzēto kādā rančo: par briežu medībām, klaburčūskām un jautro dzīvi kovboju apmetnēs. Tad — kā viņš nokļuvis Santonā, kur no kāda ievērojama speciālista ap­linku ceļā uzzinājis, ka viņa mūža kalendārā droši vien nav atlikušas vairāk par divām lapām. Un beidzot par šo smacējošo, nāves bālo vakaru, kas atnācis, žņaugdams sa­placinājis viņa dūšu un izdzinis viņu ārā meklēt starp nomācošajām bangām patvēruma ostu.— Vēstule, ko ik nedēļas saņemu no mājām, šoreiz ne­pienāca, — viņš jaunietei stāstīja, — un mans noskaņo­jums bija diezgan drūms. Zināju, ka man tik un tā drīz būs jāmirst, un man bija apnicis gaidīt. Staigāju pa ielām un pirku morfīnu katrā aptiekā, kur vien man pār­deva kaut pāris tabletes. Savācu trīsdesmit sešas pa seš­padsmit miligramiem katrā un grasījos jau iet atpakaļ uz savu istabu, lai tās ieņemtu, kad uz kāda tilta satiku sa­vādu cilvēku, kas mani uzveda uz citām domām.Gudols ar knipi pasit pa galdu uz viņas pusi mazu papes kārbiņu. — Es tās visas saliku tur iekšā.

Mis Roza jau nebūtu sieviete, ja viņa neattaisītu tās vāciņu un, ieraugot nevainīga izskata tabletes, viņai pa kauliem neizskrietu vieglas tirpas. — Cik šausmīgi! Bet šīs mazās, baltās ripiņas — tās taču nevarētu nevienu no­nāvēt!

Varētu gan. Volters to noteikti zināja. Vairāk par pusgramu morfija! Pilnīgi pietiktu jau ar pusi no šī dau­dzuma.

Mis Roza pieprasa, lai viņai pastāsta par misteru Hērdu no Tolīdo, un tas tiek darīts. Viņa smejas kā sa­jūsmas pārņemts bērns. — Kāds jocīgs cilvēks! Bet nu es, Volter, gribētu dzirdēt kaut ko vairāk par jūsu mājām un māsām. Par Teksasu, tarantuliem un kovbojiem es jau zinu diezgan.

Pašreizējā noskaņojumā viņam šis temats ir īpaši tuvs, un viņš izklāsta par savām tēva mājām viņai visos sīku­mos tās mīļās atceres, kas viņam ar tām saistās un ar ko tik pārpilna no dzimtās puses atrautā jaunekļa sirds. Pie vienas no savām māsām, Elises, viņš atmiņās kavējas se­višķi labprāt.

— Viņa ir līdzīga jums, mis Roza, — viņš saka. — Var­būt ne gluži tik izskatīga, bet tikpat jauka un laba un...

— Lai nu paliek, Volter! — mis Roza saka. — Labāk runāsim par kaut ko citu.

Bet tad uz gaiteņa sienas krīt ēna, kurai klusiem soļiem seko tās īpašnieks — dūšīgs, smalki ģērbies vīrietis, kas uz mirkli apstājas pie aizkara un tad dodas tālāk. Pēc brī­tiņa ienāk viesmīlis ar vēsti: — Misters Roufs liek pa­teikt...

— Pasakiet Roufam, ka esmu aizņemta,— Nezinu, kāpēc tas tā, — Gudols no Memfisas saka, — bet es vairs nejūtos tik slikti kā iepriekš. Pirms stundas es vēlējos mirt, bet, kopš esmu saticis jūs, mis Roza, man tā gribētos dzīvot.

Jaunā sieviete aizvirpuļo galda otrā pusē, apliek jau­neklim roku ap kaklu un noskūpsta viņu uz vaiga.

— Jums tas arī ir jādara, mīļo zēn, — viņa saka. — Es zinu, kas pie tā bija vainīgs. Tas bija tas postīgais, miglai­nais laiks, kas vājināja jūsu drosmi un arī manējo — mazdrusciņ. Bet tagad paskatieties.

Viegli palēkdamās, viņa ir atvilkusi aizkarus. Pretī sienā ir logs — un tavu brīnumu! Migla ir izklīdusi. At­kal ir parādījies iecietīgais mēness, no jauna pārstaigā­dams debess bezgalību. Jumti, margas un torņu smailes ir pārklātas ar palsu perlamutru. Divās trijās vietās starp namiem labo slavu atguvušā upe atspoguļo nakts spīdekļa gaismu. Rīt ausīs spirdzinoša diena, dzidra un veiksmīga, — Runāt par nāvi, kad pasaule ir tik skaista! — mis Roza saka, uzlikdama viņam roku uz pleca. — Izdariet kaut ko man par prieku, Volter. Ejiet mājā atpūsties un sakāt: «Es gribu izveseļoties,» — un to tad arī izpildiet.

— Ja jau jūs to vēlaties, — zēns smaidīdams atbild, — es paklausīšu.

Viesmīlis atnes pilnas glāzes. Vai viņi zvanījuši? Nē, bet labi vien ir. Viņš varot atstāt. Ceļakājai. Mis Roza Uzsauc: — Uz jūsu veselības uzlabošanos, Volter! — Viņš atbild: — Uz mūsu nākamo tikšanos!

Viņa acis vairs neraugās tukšumā, bet ir vērstas uz nā­ves pretmetu. Šovakar viņš ir spēris kāju neatklātā zemē. Viņš ir pakļāvīgs un gatavs aiziet.

— Arlabvakar, — viņa saka.

— Es nekad nebiju skūpstījis nevienu citu meiteni, — viņš atzīstas, — kā tikai savas māsas.

— Jūs jau arī šoreiz to nedarījāt, — viņa smejas, — es noskūpstīju jūs — arlabvakar.

— Kad es jūs redzēšu atkal? — viņš neatlaižas.

— Jūs man apsolījāt iet uz mājām, — viņa sarauc pieri, — un izveseļoties. Varbūt mēs tiksimies visā drī­zumā. Arlabvakar.

Viņš vilcinās ar cepuri rokā. Jauniete plati pasmaida un vēlreiz noskūpsta viņu uz pieres. Ar skatienu pavadījusi jaunekli gaiteņa dziļumā, viņa par jaunu apsēžas pie galda.

Pa otram lāgam uz sienas krīt ēna. Šoreiz dūšīgais, klusi soļojošais vīrietis paver aizkarus un ielūkojas iekšā. Mis Rozas acis sastopas ar viņējām, un pusminūti ar šiem ieroču ieročiem tiek izcīnīta mēma divkauja. Tad dūšīgais vīrietis atlaiž aizkarus un aiziet savu ceļu.Orķestris pēkšņi pārtrauc spēlēt, un dzirdama kļūst paš­apzinīga balss skaļi runājam vienā no nodalījumiem kaut kur tālāk pa eju uz priekšu. Tur, bez šaubām, vietējais iedzīvotājs kavē laiku kādam no pilsētas viesiem, un mis Roza atslīgst krēslā un smaida par tiem nedaudzajiem vārdiem, kas atlido līdz viņas ausīm:

— Vistīrākais gaiss... visā pasaulē... lakmuspapīrs visgar... nekā kaitīga... mūsu pilsēta... vienīgi tīrs ozons.

Viesmīlis iegriežas savākt paplāti un glāzes. Viņam ienākot, jauniete saņurca un iesviež kaktā tukšu kartona kastīti. Ar cepures adatu viņa kaut ko izmaisa glāzē.

— Kā, mis Roza, — viesmīlis saka ar ierasto pieklājīgo vaļību, — vai tad jūs vēl tik vēlā vakarā beriet alum klāt sāli?