Gausīgie ierāvēji

Mamons un Bultraidis

Vecais Entonijs Rokvols, atpūtā aizgājis Rokvola Heirēka ziepju fabrikas īpašnieks, skatījās laukā pa sava piektās avēnijas savrupnama bibliotēkas logu un smīnēja. Viņa kaimiņš pa labi — aristokrātiskais klubmīlis Dž. Van Suilaits Safolks-Džounss — nāca ārā pie sava uz ielas gaidošā automobiļa, nicīgi saraucis degunu, kā viņš pa­rasti darīja, ieraugot itāļu renesanses laikmeta skulptūru uz ziepju pils frontona.

— Vecs, neizdevies, uzpūtīgs ķiņķēziņš! — nosacīja iz­bijušais ziepju karalis. — Ēdenes muzejs drīz vien dabūs to veco, iedomīgo Neselrodi, ja viņš nepiesargāsies. Nā­kamvasar likšu šo māju nokrāsot sarkanbaltzilu, un tad redzēs, cik vēl augstu viņš cels savu holandieša ožamo.

Un tad Entonijs Rokvols, kurš neatzina zvanus, pie­gāja pie bibliotēkas durvīm un iekliedzās «Maik!» tajā pašā balsī, kas savā laikā Kanzasas prērijās bija dārdē­jusi kā pērkona grāvieni.— Pasaki manam dēlam, — Entonijs teica steigšus ieklupušajam sulainim, — lai pirms iziešanas no mājas viņš ienāk pie manis!

Kad jaunais Rokvols ieradās bibliotēkā, vecais vīrs nolika avīzi sānis, noskatīja dēlu ar labvēlīgas stingrības izteiksmi lielajā, gludajā un sārtajā sejā, jauca savu balto matu ērkuli ar vienu roku un žvadzināja kabatā atslēgas ar otru.

— Ričard, — Entonijs Rokvols jautāja, — cik tu maksā par ziepēm, ko lieto?

Ričards, tikai pirms sešiem mēnešiem atgriezies mājās no koledžas, mazliet satrūkās. Viņš vēl nebija tā īsti iepazinis šo savu priekšteci, kas bija tik pilns negaidītu pārsteigumu kā meitene savā pirmajā ballē.

— Šķiet, ka sešus dolārus par duci, tēt.

— Un par apģērbu?

— Parasti tā ap sešdesmit dolāriem.

— Tu esi džentlmenis, — Entonijs apņēmīgi teica. — Esmu dzirdējis, ka tie jaunie švīti izdodot divdesmit četrus dolārus par ziepju duci un pārsniedzot simta robe­žas par drēbēm. Tev būtu tikpat daudz naudas, ko šķiest, kā jebkuram no viņiem, taču tu savējo tērē tikai par to, kam cenas nav pārspīlētas un atbilst vērtībai. Es gan lie­toju to pašu veco Heirēku — un ne jau tikai atceru labad, bet tās ir pašas nevainojamākās ziepes no visām. Katru reizi, kad tu pērc dārgākas par desmit centiem gabalā, tu pārmaksā par sliktām smaržām un iesaiņojumu. Bet piecdesmit centi ir ļoti piemērota cena tavas pa­audzes jaunam cilvēkam ar tavu stāvokli un taviem ap­stākļiem. Kā jau teicu, tu esi džentlmenis. Mēdz teikt, ka nepieciešamas trīs paaudzes, lai par to kļūtu. Nieki! Ar naudu tas izdarāms tikpat gludi kā ar ziepēm. Tevi tā jau ir iztaisījusi. Pie velna! Tā gandrīz iztaisījusi par džentlmeni pat mani. Es esmu bezmaz tikpat nepieklājīgs, nelaipns un neuzvedīgs kā tie divi pirmholandiešu diž­ciltīgie abpus manai mājai, kuriem naktīs nenāk miegs tāpēc, ka esmu nopircis gruntsgabalu starp viņiem.

— Ir lietas, ko nauda nevar paveikt, — jaunais Rokvols visai drūmi piezīmēja.

— Nu, nesaki vis! — vecais Entonijs sašutis teica. — Katrā laikā esmu ar mieru saderēt par naudu uz visu savu naudu. Esmu izurbies cauri enciklopēdijai līdz pat burtam «Y», meklēdams, ko es nevarētu par to nopirkt; un es domāju, ka nākamnedēļ man vajadzēs ķerties pie atlikuma. Par naudu es stāvu un krītu. Nosauc man kaut ko tādu, kas nav nopērkams par naudu.

— Nu, kaut vai, piemēram, — mazliet gremzīgi at­bildēja Ričards, — nauda man nepavērs ceļu sabiedrības ekskluzīvajās aprindās.

— Oho! Un kā vēl! — ļaunuma saknes aizstāvis nodārdināja. — Pasaki man — kur gan būtu tās tavas ekskluzīvās aprindas, ja pirmajam Astoram nebūtu bijusi nauda, ko samaksāt par braucienu uz kuģa klāja pāri okeānam?

Ričards nopūtās.

— Uz to jau arī es mērķēju, — vairs ne tik grandoši sacīja vecais vīrs. — Tāpēc jau es tevi ataicināju pie sevis. Ar tevi, manu zēn, kaut kas īsti nav tā kā vajaga. Es to manu jau kopš divām nedēļām. Klāj vaļā! Domāju, ka divdesmit četru stundu laikā manā rīcībā varētu būt vienpadsmit miljoni, neskaitot nekustamo īpašumu. Ja tev nav kārtībā aknas, līcī stāv «Klejotājs» ar ogļu pil­niem bunkuriem, gatavs divās dienās nogādāt tevi Bahamu salās.

— Nav slikti minēts, tēt; tu neesi tālu no patiesības.

— Ā! Kas viņai ir vārdā? — Entonijs ieinteresēts sa­cīja.

Ričards sāka staigāt pa bibliotēku uz priekšu un atpa­kaļ. Viņa vecajā, neaptēstajā tēvā bija pietiekami daudz biedriskuma un līdzjūtības, lai modinātu viņā uzticību.

— Kāpēc tad tu nelūdz viņas roku? — vecais Entonijs noprasija. — Viņa kritīs uz tevi kā muša uz medu. Tu esi naudīgs, izskatīgs un kārtīgs zēns. Tavas rokas ir tīras. Tās nav aptraipītas ar Heirēka ziepēm. Tu esi bijis koledžā, taču to viņa neņems vērā.

— Man nav bijusi izdevība, — Ričards sacīja.

— Radi tādu, — Entonijs teica. — Uzaicini viņu pa­staigā pa parku vai nakts izbraucienā ar salmiem izklātā kulbā, vai arī pavadi viņu uz mājām no baznīcas. Iz­devība! Blēņas!

— Tu, tēt, nepazīsti sabiedrības dzirnavas. Viņa ir daļa no straumes, kas tās griež. Ikviena viņas laika stunda un minūte ir iedalīta dienām uz priekšu. Šai meitenei ir jākļūst manai, tēt, citādi man šī pilsēta uz laiku laikiem kļūs par drūmu purvu. Un rakstiski es to nevaru iz­darīt — tas neiet cauri.

— Nieki! — vecais vīrs sacīja. — Vai tu gribi teikt, ka ar visu manu naudu nevari dabūt sev pāris stundiņu no kādas meičas laika?

— Esmu pārāk ilgi vilcinājies. Parīt divpadsmitos viņa dodas ar kuģi uz Eiropu, kur paliks divus gadus. Tikšos divatā ar viņu uz dažām minūtēm rītvakar. Pašlaik viņa ir Larčmontā pie savas krustmātes. Tur es nedrīkstu ierasties. Bet rītvakar man ir atļauts aizbraukt pajūgā viņai pretī uz vilcienu, kas pusdeviņos pienāk Galvenajā stacijā. Mēs auļos aizlaidīsim uz Voleka teātri, kur mūs foajē gaidīs viņas māte un ģimenes ložā ielūgtā sa­biedrība. Vai tu domā, ka viņa tajās sešās vai astoņās minūtēs šādos apstākļos uzklausīs manu bildinājumu? Nē. Un kāda izdevība man varētu būt teātrī vai vēlāk? Nekāda. Nē, tēt, šo samezglojumu tavs kapitāls nespēj atšķetināt. Ne par kādu naudu mēs nevaram nopirkt kaut minūti laika; ja tas būtu iespējams, bagāti ļaudis dzīvotu ilgāk. Nav nekādu cerību parunāt ar mis Lentriju līdz viņas aizceļošanai.

— Nu labi, manu zēn, — vecais Entonijs jautri sacīja. — Tagad skrien uz savu klubu. Esmu priecīgs, ka vainī­gas nav aknas. Bet neaizmirsti reizi pa reizei aizdedzināt pāris svecīšu uz dižā dieva Cun-Gu-Ra altāra. Tu saki, par naudu nevarot nopirkt laiku? Nu protams, nevar pa­sūtīt, lai par samaksu iesaiņo un piegādā mājās mūžību, bet esmu redzējis Laikaveci diezgan pamatīgi apdauzām kājas, ejot caur zelta raktuvēm.

Vēlāk pie sava brāļa Entonija, kad viņš lasīja vakara laikrakstu, ienāca krustmāte Ellena — laipna, grum­baina, sentimentāla, bagātības nomākta, un, ik pa brītiņam nopūzdamās, uzsāka pārrunu par mīlētāju ciešanām.

— Viņš to visu man jau izstāstīja, — brālis Entonijs žāvādamies sacīja. — Un tad viņš sāka zākāt naudu. Apgalvoja, ka tā nespējot līdzēt. Sacīja, ka desmit miljo­nāru brigāde būtu bezspēcīga pret sabiedrības normām. Es viņam pateicu, ka mans bankas konts ir viņa rīcībā.

— Ak, Entonij, — nopūtās krustmāte Ellena. — Kā man gribētos, kaut tu tik daudz nedomātu par naudu. Bagātība nav nekas, kur ir darīšana ar īstām jūtām. Mīlestība ir visvarena. Kaut viņš to meiteni būtu uzru­nājis agrāk! Viņa nebūtu varējusi noraidīt mūsu Ričardu. Bet tagad es baidos, ka ir par vēlu. Ričardam vairs nebūs izdevības bildināt viņu. Viss tavs zelts nespēj padarīt laimīgu tavu dēlu.

Nākamajā vakarā pulksten astoņos krustmāte Ellena izņēma no kožu saēstas etvijas tīkamdīvu, senlaicīgu zelta gredzenu un pasniedza to Ričardam.

— Uzvelc to šovakar pirkstā, Ričard, — viņa lūdzās. — To man atstāja tava māte. Tas viņai esot atnesis laimi mīlestībā. Viņa lika man to nodot tev, kad tu būsi atradis savu mīļoto.

Jaunais Rokvols godbijīgi paņēma gredzenu un mēģi­nāja uzmaukt to uz mazā pirkstiņa. Tas uzgāja līdz otra­jai locītavai, bet tālāk nebija uzdabūjams. Viņš to novilka un iebāza vestes kabatā, kā jau vīrieši mēdz darīt. Tad viņš pa tālruni lika piebraukt savu pajūgu.

Kad viņš stacijā no čalojošā pūļa izmakšķerēja mis Lentriju, pulkstenis bija astoņi un trīsdesmit divas mi­nūtes.

— Mēs nedrīkstam likt mammai un pārējiem gaidīt, — viņa sacīja.

— Brauciet uz Voleka teātri cik ātri vien varat, — Ričards godprātīgi pavēlēja.

Viņi aizjoņoja pa Četrdesmit otro ielu līdz BrodvejaI un tad uz leju pa šo balti zvaigžņoto gatvi, kas ved no saulrieta mīkstajām pļavām uz rītu klinšainajiem pa­kalniem.

Pie Trīsdesmit ceturtās ielas jaunais Rokvols spēji at­grūda vaļā lodziņu un lika kučierim apstāties.

— Man izkrita gredzens, — izkāpjot viņš atvainoda­mies paskaidroja. — Es to mantoju no mātes, un man neparko negribētos to pazaudēt. Neaizkavēšu jūs ilgi — es redzēju, kur tas nokrita.

Nepagāja ne minūte, kad viņš ar gredzenu rokā at­griezās ekipāžā.

Bet pa to laiku tieši priekšā viņa pajūgam bija ap­stājies tramvaja vagons. Kučieris mēģināja pabraukt tam garām pa kreisi, taču ceļu aizšķērsoja preču ātrās pie­gādes kulba. Viņš lūkoja to izdarīt pa labi, tomēr bija spiests atkāpināt, lai izvairītos no mēbeļu furgona, kura atrašanās tur bija pretrunā ar satiksmes noteikumiem. Viņš raudzīja griezt apkārt, bet atlaida grožus un pienā­cīgi izlamājās. Viņš bija iesprostots pajūgu un citu trans­porta līdzekļu mudžeklī.

Bija radies viens no tiem satiksmes sastrēgumiem, kas lielajā pilsētā dažreiz gluži negaidot pārtrauc sakarus un kustību ielās.

— Kāpēc mēs nebraucam? — mis Lentrija nepacietīgi jautāja. — Mēs nokavēsimies.

Ričards piecēlās kājās un paskatījās visapkārt. Viņš redzēja furgonu, kulbu, tramvaja vagonu, preču un pa­sažieru pajūgu straumi, kas vietā, kur krustojas Brodveja, Sestā avēnija un Trīsdesmit ceturtā iela, pārblīvēja visu milzīgo platību, kā divdesmitsešcollīgs meitietis pārblīvē savu divdesmitdivcollīgo jostu. Un joprojām no visām apkārtējām šķērsielām tie rībēdami un dārdēdami pilnā gaitā steidzās uz pašu biezumu, mezdamies iekšā lēveņa spraugās, ieķerdamies cits cita riteņos un pievienodami to vadītāju lāstus pārējo klaigām. Viss Manhatanas trans­ports šķita sasprūdis viņiem apkārt. Starp tūkstošiem skatītāju, kas drūzmējās uz ietvēm, pat visvecākais ņu-jorkietis nebija redzējis tāda vēriena sastrēgumu kā šo.

— Ļoti žēl, — Ričards sacīja, atkal apsēzdamies,

— bet izskatās, ka mēs esam iespriedusies. Šo ņūkli neat­šķetinās pat stundas laikā. Tā bija mana vaina. Ja man nebūtu izkritis gredzens, mēs...

— Parādiet man to gredzenu, — mis Lentrija sacīja.

— Tagad, kad nekas vairs nav līdzams, man vienalga. Lai nu kā, teātri, pēc manām domām, ir muļķīgi.

Tovakar pulksten vienpadsmitos kāds viegli pieklauvēja pie Entonija Rokvola durvīm.

— Iekšā! — ieaurojās Entonijs, kas, tērpies sarkanos rītasvārkos, lasīja grāmatu par pirātu piedzīvojumiem.

Klauvētāja bija krustmāte Ellena, kura izskatījās pēc sirmmataina eņģeļa, kas aiz pārskatīšanās atstāts uz zemes.

— Entonij, viņi ir saderinājušies, — vecīte klusi sacīja.

— Viņa solījusies precēties ar mūsu Ričardu. Pa ceļam uz teātri viņiem atgadījies satiksmes sastrēgums, un pa­gājušas divas stundas, pirms viņu ekipāža izkļuvuši no tā.

Un ak, Entonij, brāl, nekad vairs nelielies ar naudas varu! Maza patiesas mīlestības emblēma — sīks gredzen­tiņš, kas simbolizē bezgalīgas un nesavtīgas jūtas, — bija par iemeslu tam, ka mūsu Ričards atrada savu laimi. Viņam tas izkrita uz ielas, un viņš izkāpa, lai to at­dabūtu. Un, pirms viņi paguva turpināt braucienu, radās nosprostojums. Viņš uzrunāja savu iemīļoto un iekaroja to, kamēr viņu pajūgs bija iesprūdis. Nauda ir drazas, Entonij, salīdzinājumā ar īstu mīlestību.

— Nu labi, — vecais Entonijs sacīja. — Priecājos, ka zēns dabūjis, ko gribējis. Es jau viņam teicu, ka šajā lietā netaupīšu nekādus izdevumus, ja...

— Bet, Entonij, brāl, kāds gan labums varētu būt bijis no tavas naudas?

— Mās, — Entonijs Rokvols sacīja, — mans pirāts ir iekūlies ellišķīgā ķezā. Viņa kuģis nupat ir dabūjis sūci, un viņš pārāk labi zina vērtību naudai, lai ļautu tai nogrimt. Vēlētos, kaut tu laistu man turpināt šo no­daļu.

Te stāstam vajadzētu beigties. Es to gribētu tikpat labprāt kā jūs, kas to lasāt. Taču, lai izdibinātu patiesību, mums aka jāizsmeļ līdz dibenam.

Nākamajā dienā kāds tēvainis ar sarkanām rokām un zili punktotu kaklasaiti, kurš godināja sevi par Kelliju, pagodināja ar savu apmeklējumu Entonija Rokvola māju un tūlīt tika pieņemts bibliotēkā.

— Nu, — sacīja Entonijs, sniegdamies pēc čeku grā­matiņas, — tā bija laba ziepju vārīšana. Nu paskatīsi­mies... es jums iedevu piecus tūkstošus dolāru skaidrā.

— Es vēl piemaksāju trīs simtus no savas kabatas, — Kellijs teica. — Man nedaudz vajadzēja pārsniegt tāmi. Speditoru furgonu un vieglo ormaņu lielāko tiesu es no­līgu par pieciem dolāriem, bet smagie ormaņi un div­jūgu ekipāžas cenas uzskrūvēja līdz desmit dolāriem. Šoferi arī noprasīja pa desmitniekam un daži no pie­krautajiem pajūgiem pat divdesmit. Kruķi man noplēsa visvairāk — diviem es samaksāju pa piecdesmit, bet pārē­jiem divdesmit un divdesmit piecus dolārus. Bet vai viss negāja kā pa diedziņu, mister Rokvol? Priecājos, ka Viljams E. Bredijs nebija uz to nelielo satiksmes sprūdas brīvdabas izrādi. Negribētu, ka viņam skaudība ēstu sirdi. Un bez neviena mēģinājuma! Puiši bija laikā uz sekundes daļiņu. Veselas divas stundas pat čūska nebūtu spējusi izspraukties tālāk par Grīlija pieminekli.

— Tūkstoš trīs simti, lūdzu, Ķellij, — Entonijs sacīja, izplēsdams čeku. — Jūsu tūkstotis un tie trīs simti, ko jūs pārmaksājāt. Jūs, Kellij, taču nenicināt naudu, vai ne?

— Ese? — pārvaicāja Kellijs. — Es varētu piekaut to cilvēku, kas izgudrojis nabadzību.

Kad Kellijs jau bija pie durvīm, Entonijs viņu pasauca atpaka].

— Jūs droši vien nekur tajā burzmā nemanījāt, — viņš jautāja, — tādu tuklu, pliku zēnu ar loku šaudām bultas, vai ne?

— Itin kā ne, — Kellijs neizpratnē atbildēja. — Nē, nemanīju vis. Ja jau viņš bija tāds, kā jūs teicāt, kruķi varbūt nogrābāja viņu, pirms es tur nokļuvu.

— Tā jau domāju, ka mazais resgalis tur nevarēja tikt tuvumā, — Entonijs nosmējās. — Visu labu, Kellij!