Gausīgie ierāvēji

Izbaudīts uz savas ādas

Pavasaris pamirkšķināja ar stiklainu skatekli žurnāla «Minerva» redaktoram Vestbrukam un noveda viņu no ceļa. Ieturējis pusdienas savā iemīļotajā stūrītī kādā Brodvejas viesnīcas restorānā, viņš devās atpakaļ uz redak­ciju, kad viņa kājas iepinās ziedonīgā draiskuļa cilpās. Citiem vārdiem sakot, viņš, iegriezies Divdesmit sestajā ielā austrumu virzienā, bez sarežģījumiem pārbrida sa­tiksmes līdzekļu pavasara palus Piektajā avēnijā un bez­mērķīgi klaiņoja pa plaukstošā Medisonskvēra celiņiem.

Rēnais gaiss un mazā parka iekārtojums — tā pamattonis, valdošais arī cilvēka un augu valsts radīšanas laikā, bija zaļš — gandrīz izraisīja idilliskas lauku ainavas ilūziju.

Dīgstošā zāle starp celiņiem bija apsūbējuša vara krāsā — indīgi zaļa, tā atsauca atmiņā to likteņa pa­bērnu baru, kuri vasarā un rudenī te naktīs bija atraduši patvērumu. Pumpuri, kas raisījās kokos, izskatījās kaut kā savādi pazīstami tiem, kuri iepazinuši botāniku no zivju ēdiena garnējuma četrdesmit centu pusdienās. De­besis virs galvas bija tajā gaišajā akvamarīna nokrāsā, ko salona dzejnieki izmanto par atskaņu vārdiem «pils», «sils» un «stils», Vienīgais dabiskais un izteiktais no visiem šeit redzamajiem ietonējumiem bija tas mānīgi zaļais, ar kādu te nesen bija tikuši atsvaidzināti soli, — kaut kas vidējs starp marinēta gurķa un pērn pirkta melna, impregnēta, garantēti neplūkoša lietusmēteļa krāsu pēc vienas sezonas. Taču lielpilsētā uzaugušā redaktora Vestbruka acīm šī ainava šķita īsts meistardarbs.

Un nu, neatkarīgi no tā, vai jūs piederat pie to eņģeļiem līdzīgo cilts, kuriem smalkjūtība ne visur ļauj ieiet, vai arī pie tiem otrajiem, kas bez apdomās speras tik iekšā, jums būs jāpiedalās īslaicīgā iebrukumā redaktora Vestbruka garīgajā pasaulē.

Redaktora Vestbruka dvēsele bija apmierināta un rimta. Viss «Minervas» aprīļa metiens bija ticis pārdots jau pirms mēneša desmitās dienas — pie tam kāds laikrakstu pārdevējs no Kiokakas bija atrakstījis, ka viņš būtu va­rējis pārdot vēl piecdesmit eksemplārus, ja vien viņam tie būtu bijuši. Žurnāla īpašnieki tika paaugstinājuši viņa (redaktora) algu; viņš tikko bija pieņēmis darbā un pār­vedis mājās nesen Ņujorkā iebraukušu virēju, īstu dār­gumu, kas baidījās no policistiem; un rīta avīzes bija iespiedušas bez saīsinājumiem runu, ko viņš bija teicis kādā izdevēju banketā. Turklāt viņa sirdī vēl arvien at­balsojās gaviļainās tās lieliskās dziesmas skaņas, ko viņa apburošā jaunā sieva tika viņam dziedājusi, pirms viņš torīt izgāja no sava dzīvokļa labā pilsētas rajonā. Pēdējā laikā viņa izrādīja jūsmīgu interesi par vokālo mākslu un jau agri sāka cītīgi vingrināties. Kad viņš sievai iz­teica atzinību par gūtajiem panākumiem balss izkopšanā, viņa aiz prieka par uzslavu vīru gandrīz nosmacēja sa­vos apkampienos. Un bez visa tā viņš vēl sajuta arī spē­cinošo, labdarīgo dziedēkli, ko doktors Ziedonis izdalīja, apstaigādams atspirgstošās pilsētas palātas.

Kamēr redaktors Vestbruks lodāja starp parka solu rindām (kas jau pildījās ar klaidoņiem un palaidnīgu bērnu pieskatītājiem), viņš sajuta, ka viņa piedurkne tiek satverta un nelaista vaļā. Domādams, ka viņu grasās apgrūtināt kāds ubags, viņš, sataisījis nelaipnu un no­raidošu sejas izteiksmi, pagriezās un ieraudzīja, ka viņu bija sagūstījis... Do... Seklfords Do, apdilis, gandrīz noskrandis; viņa citkārtējais smalkums aiz panīkuma ievilktajām dziļākajām līnijām tikpat kā nebija vairs sa­skatāms.

Kamēr redaktors atgūstas no pārsteiguma, varat iepazī­ties ar Do zibbiogrāfiju.

Viņš bija prozas rakstnieks un sens Vestbruka paziņa. Savā laikā viņi būtu varējuši saukties pat par tuviem draugiem. Toreiz Do turējās nauda un viņš dzīvoja pie­klājīgā īres namā netālu no Vestbruka. Abas ģimenes bieži gāja kopā uz teātri un viesībām. Misis Do un misis Vestbruka kļuva sirdsdraudzenes. Bet tad kādu dienu sīks astoņkāja tausteklis tāpat vien, joka pēc aprija Do kapi­tālu, un viņš pārvācās uz Gremersi parka apkārtni, kur par nieka naudu var sēdēt uz sava čemodāna zem astoņžuburu lustras pretī Karāra marmora kamīnam un no­skatīties peļu rotaļā uz grīdas. Do cerēja nopelnīt iztiku, nodarbojoties ar literatūru. Šad un tad viņš pārdeva kādu stāstu. Daudzus viņš iesniedza Vestbrukam. Vienu vai divus no tiem «Minerva» iespieda, pārējos atsūtīja atpa­kaļ. Katram atraidītajam manuskriptam Vestbruks pie­vienoja paša rūpīgi un pārdomāti uzrakstītu vēstuli, sīki aprādīdams iemeslus, kuru dēļ viņš to uzskata par nepie­ņemamu. Redaktoram Vestbrukam bija sava skaidra kon­cepcija par to, no kādām sastāvdaļām veidojas labs daiļ­darbs. Do atkal bija pašam sava. Misis Do prātu galveno­kārt nodarbināja sastāvdaļas tām trūcīgajām maltītēm, ko viņai ar lielām pūlēm izdevās sagādāt. Reiz Do viņai jūsmīgos vārdos klāstīja par dažu franču rakstnieku iz­cilību. Pusdienā ēdamā uz galda bija tik daudz, ka iz­salcis skolēns to būtu varējis notiesāt vienā paņēmienā, Do aizrādīja.

— Tas ir Mopasāna sacepums, — misis Do sacīja. — Var jau būt, ka tā nav nekāda īsta māksla, taču es patiešām vēlētos, kaut tu uzrakstītu piecēdienu pusdienām romānu turpinājumos Mariona Kroforda un desertam sonetu Ellas Vīleres Vilkoksas garā. Esmu izsalkusi.

Tikpat tālu no panākumiem Seklfords Do bija arī to­dien, kad viņš raustīja redaktora Vestbruka piedurkni Medisonskvērā. Tā bija viņu pirmā atkalredzēšanās vairāku mēnešu laikā.

— Kā, Sek, vai tu tas esi! — Vestbruks diezgan ne­veikli sacīja, jo šo jautājumu varēja attiecināt uz rakst­nieka pārvērtušos ārieni.

— Apsēdies uz brītiņu, — Do uzaicināja, vilkdams viņu aiz piedurknes. — Šeit ir mans kabinets. Uz tavējo es šādā izskatā nevaru aiziet. Nu apsēdies taču, tavu re­putāciju tas neapdraudēs. Tie applūkātie putniņi uz citiem soliem noturēs tevi par augstas klases kramplauzi. Viņi jau nezinās, ka tu esi tikai redaktors.

— Smēķēsi, Sek? — redaktors vaicāja, piesardzīgi no­slīgdams uz nāvējoši zaļā sola. Viņš, ja jau vispār pie­kāpās, vienmēr piekāpās izsmalcināti.

Do pakampa cigāru, kā zivju dzenis uzklūp asarim vai meiča metas uz šokolādes krēmu.

— Man ir tikai... — redaktors iesāka.

— Es jau zinu, tālāk vari neteikt, — Do sacīja. — Iedod man sērkociņus. Tev ir tikai desmit minūtes laika. Kā tev izdevās tikt garām manam durvju sargam un iekļūt manā darbistabā? Lūk, tur jau viņš iet, draudēdams ar rungu sunim, kas nav pratis izlasīt plāksnītes ar brīdinā­jumu «Staigāt pa zāli aizliegts».

— Kā veicas ar rakstīšanu? — redaktors apvaicājās.

— Paskaties uz mani, — Do sacīja, — un atbilde tev būs redzama. Nu nerādi taču tādu apmulsušu un laipnu, tomēr godīgu seju un neprasi man, kādēļ es nemeklēju vīnu darītavas aģenta vai kučiera vietu. Es cīnīšos līdz galam. Zinu, ka spēju uzrakstīt labus darbus, un es jūs, brāļus, piespiedīšu to atzīt. Es panākšu, lai jūs aizstājat vārdu «nožēlojam» ar «čeks», pirms vēl būšu ticis ar jums galā.

Redaktors Vestbruks caur savu degunkniebi noraudzījās ar saldsērīgu, viszinīgu, līdzjūtīgu un skeptisku iz­teiksmi — likumīgu tāda redaktora izteiksmi, kam uzmā­cas bezcerīgs autors.

— Vai tu izlasīji pēdējo manis aizsūtīto stāstu — «Dvē­seles nemiers»? — Do jautāja.

— Ļoti uzmanīgi. Pēc tam man bija grūti izšķirties, nudien grūti, Sek. Tajā šis tas bija labs. Es uzrakstīju tev vēstuli, ko tam pievienot, kad to sūtīs atpakaļ. Es no­žēloju, ka...

— Pietaupi tās savas nožēlas, — Do nikni sacīja. — Man no tām vairs nav ne silts, ne auksts. Gribu zināt iemeslus. Klāj vaļā! Sāc vispirms ar pozitīvo.

— Stāstā, — Vestbruks, neļāvis izlauzties nopūtai, no­svērti sacīja, — izmantots tikpat kā oriģināls sižets. Raksturu atklāsme ir pārākais, ko tu šajā ziņā līdz šim esi paveicis. Kompozīcija nav gandrīz ne ar ko sliktāka, ja neskaita dažas mazāk izdevušās pārejas, ko varētu uzlabot, nedaudz pārveidojot vai aizstājot ar jaunām. Stāsts citādi bija labs, izņemot...

— Es tātad protu rakstīt, vai ne? — Do viņu pārtrauca.

— Es vienmēr esmu sacījis, — redaktors teica, — ka tev ir savs stils.

— Vaina tātad ir...

— Tā pati vecā, — redaktors iekrita valodā. — Līdz kulminācijai tu noklusti kā īsts mākslinieks. Un tad tu pārvērties fotogrāfā. Nezinu, kāda veida ietiepīga apmā­tība tev uznāk, bet tā tu izdaries ar visu, ko vien raksti. Nē, es tomēr atsakos no salīdzinājuma ar fotogrāfiju. Ar visu savu nepieņemamo perspektīvu fotogrāfijai šad tad izdodas fiksēt īslaicīgu patiesības atblāzmu. Bet tu sa­bojā jebkuru atrisinājumu ar tiem pelēcīgajiem, garlai­cīgajiem, visu iepriekšējo iespaidu iznīcinošajiem otas vil­cieniem, uz kuriem esmu tev tik bieži aizrādījis. Ja tu paceltos līdz tām literārajām virsotnēm, kādas tu esi sa­sniedzis dramatiskajās ainās, un uzgleznotu tās tajās dzī­vajās krāsās, ko prasa īsta māksla, pastnieks atstātu pie tavām durvīm mazāk biezu aplokšņu, uz kurām adrese rakstīta ar tavu paša roku.

— Kādi nieki un blēņas! — Do izsmējīgi iesaucās. — Tev joprojām galvā spokojas tas pats vecais kokzāģē­tavu karalis no mazpilsētas melodrāmas. Kad melnūsainais tēvainis nolaupa zeltmataino Besiju, viņas mātei, pēc tavām domām, katrā ziņā ar paceltām rokām jāmetas ce­ļos rampas gaismā un jāsaka: «Lai augstā debess ir mans liecinieks, ka nedz dienu, nedz nakti es nepazīšu mieru, pirms bezsirdīgais ļaundaris, kas atņēmis man manu bērnu, nebūs izjutis visu mātes atriebības bardzību!»

Redaktors Vestbruks izspieda nesatricināmas pašapmie­rinātības pilnu smaidu.

— Domāju, — viņš sacīja, — ka dzīvē tā sieviete iz­teiktos tieši tādiem vai ļoti līdzīgiem vārdiem.

— Nekur citur kā tikai uz skatuves — un arī tad ne lugā, kas piedzīvo sešsimto izrādi, — Do iekaisis sa­cīja. — Es tev pastāstīšu, ko viņa īstenībā teiktu. Viņa teiktu: «Ko! Besiju aizvedis svešs cilvēks? Ak tu žēlīgais tētīt! Bēdas bēdu galā! Sadabū manu otro cepuri, man jāsteidzas uz policijas iecirkni. Kāpēc neviens viņu nepieskatīja, es jums prasu. Dieva dēļ, nemaisieties man pa kājām, citādi es nekad netikšu galā. To cepuri ne — to brūno ar samta cilpmezgliem. Besija droši vien būs bijusi apmāta; parasti viņa svešiem neuzticas. Vai es neesmu uzlikusi par daudz pūdera? Ak kungs! Kā es esmu sa­triekta!»

— Lūk, tā viņa runātu, — Do turpināja. — Dzīvē cilvēki uztraukuma brīžos savus pārdzīvojumus nepauž augstā stilā vai teatrālā valodā. Viņi gluži vienkārši nav uz to spējīgi. Ja viņi šādos gadījumos vispār runā, viņi savas domas ietērpj tajos pašos vārdos, kurus lieto katru dienu, tikai dara to mazliet juceklīgāk, tas ir viss.

— Sek, — redaktors Vestbruks izteiksmīgi sacīja, — vai tu kādreiz esi izvilcis no tramvaja aizsargrežģa apakšas sakropļotu un nedzīvu bērna ķermenīti un uz savām rokām aiznesis un nolicis to priekšā viņa aiz bēdām kā prātu zaudējušajai mātei? Vai tu kādreiz esi to darījis un klausījies sāpju un izmisuma pilnos vārdos, kas ne­apzināti plūst no viņas lūpām?

— Nē. nekad, — Do atbildēja. — Bet vai tu esi?

— Neesmu gan, — redaktors Vestbruks atzinās, maz­liet saraukdams pieri. — Taču es labi spēju iedomāties, ko viņa sacītu.

— Es tāpat, — Do nepiekāpās.

Un nu redaktoram Vestbrukam bija pienācis piemērots brīdis tēlot orākulu un apklusināt ietiepīgo līdzstrādnieku. Ne jau nu kaut kāds neatzīts literāts noteiks, kā pretēji «Minervas» redaktora teorijām runāt šī žurnāla varoņiem un varonēm.

— Manu dārgo Sek, — viņš sacīja, — ja es kaut ko sajēdzu no dzīves, es zinu skaidri, ka ikviens pēkšņs, dziļš un traģisks pārdzīvojums izraisa cilvēka sirdī pret­runīgu, atbilstošu, piederīgu un samērīgu jūtu izpausmi. Kāda daļa no šīs nenovēršamās saskaņas starp izteiksmi un jūtām attiecināma uz dabu un kāda uz mākslas ietekmi, būtu grūti nosakāms. Lauvenes, kam laupīti mazuļi, di­ženi drausmīgais rēciens dramatiski stāv tikpat augstu pāri tās parastajai smilkstoņai un ņurdoņai, kā Līra ka­raliski apgarotie izteikumi stāv pāri viņa vecīgajai vāvu­ļošanai. Bet tiesa ir arī tas, ka ikvienā, kā vīrietī tā sie­vietē, snauž kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par neapzi­nātu dramatisma izjūtu, kuru atmodina pietiekami dziļš un spēcīgs pārdzīvojums, šī izjūta, iemantota no literatū­ras un teātra, mudina cilvēku ietērpt šīs emocijas valodā, kas piemērota to nozīmībai un scēniskajai vērtībai.

— Un Strēlnieka septiņu svēto seglu segu vārdā, kur tad literatūra un teātris to dabūjuši? — Do jautāja.

— No dzīves, — redaktors uzvaroši atbildēja.

Stāstu rakstnieks pietraucās kājās un daiļrunīgi, bet bez skaņas plātīja rokas. Viņam trūka vārdu, lai pienācīgi izteiktu savus iebildumus.Uz tuvējā sola kāds pluskatains saules brālis atvēra sasarkušās acis un ieraudzīja, ka vienam no viņa likteņa biedriem tiek darīts pāri un nepieciešams morāls atbalsts.

— Gāz viņam pa purnu, Džek! — viņš uzsauca Do aizsmakušā balsī. — Ko viņš te lien pie džentelmeņiem, kas atnākuši parkā pasēdēt un padomāt, un saceļ tādu brēku kā kumēdiņu būdas iekšā rāvējs?

Redaktors Vestbruks ar uzspēlēti garlaikotu izskatu ielūkojās pulkstenī.

— Pasaki man, — Do jautāja mežonīgi satraukts, — kādi sevišķi «Dvēseles nemiera» trūkumi neļāva tev šo stāstu pieņemt?

— Kad Gabriels Marijs, — Vestbruks paskaidroja, — pieiet pie tālruņa un uzzina, ka viņa līgavu nošāvis kramplauzis, viņš saka... es neatceros tieši kādus vār­dus, bet...

— Es atceros, — Do teica. — Viņš saka: «Sasodītā centrāle, tā mani vienmēr atvieno.» (Un tad, pievērsda­mies draugam.) «Paklau, Tomij, vai no trīsdesmit otrā kalibra lodes paliek liels caurums? Tā tik drusciņ ir ne­laime, vai ne? Vai tu nevarētu padabūt no bufetes man kaut ko dzeramu, Tomij? Nē, tīru; atkristīt nevajaga.»

— Un bez tam, — turpināja redaktors, neaizkavēdams sevi ar pamatojumu, — kad Beriniči attaisa vīra atstāto vēstuli, kurā viņš paziņo, ka aizbēdzis ar jauno manikīri, viņas pirmie vārdi ir ... paga, kā nu tur bija...

— Viņa iesaucās, — iestarpināja autors, — «Nu, ko tu neteiksi!»

— Muļķīgi, galīgi nepiemēroti vārdi, — Vestbruks sa­cīja, — tie panāk darbības atslābumu, padara stāstu bez­cerīgi smieklīgu. Vēl ļaunāk — tie kļūdaini atspoguļo dzīvi. Neviens lielu bēdu pēkšņi mākts cilvēks nekad nav laidis pār savām lūpām pliekanus sarunvalodas vārdus.

— Nav tiesa, — Do iebilda, nepiekāpīgi saspiezdams neskūtos žokļus. — Ņemos apgalvot, ka neviens, vienalga, vai tas būtu vīrietis vai sieviete, sasniedzis patiesa pār­dzīvojuma virsotni, neies «deklamēt» uzpūstas frāzes. Viņš runā parastā, tikai mazliet juceklīgākā valodā.

Redaktors piecēlās no sola ar iecietīgu tāda cilvēka iz­skatu, kuram zināms kaut kas tāds, par ko citiem nav ne jausmas.

— Paklau, Vestbruk, — Do jautāja, turēdams viņu aiz svārku atloka, — vai tu būtu pieņēmis «Dvēseles nemieru», ja būtu ticējis, ka tajās šī stāsta vietās, ko mēs apsprie­dām, tā raksturu rīcība un runa atbilst dzīves īstenībai?

— Ļoti iespējams, ka būtu, ja es par to būtu bijis pār­liecināts, — redaktors sacīja. — Bet es jau tev paskaid­roju, ka neesmu.

— Un, ja es tev varētu pierādīt, ka man ir taisnība?

— Atvaino, Sek, bet man patlaban diemžēl nav vairs laika tālāk strīdēties ar tevi.

— Es negribu strīdēties, — Do sacīja. — Gribu pamatot sava viedokļa pareizību ar uzskatāmu piemēru no dzīves pašas.

— Kā tu to varētu izdarīt? — Vestbruks izbrīnīts jau­tāja.

— Paklausies, — rakstnieks nopietni sacīja. — Esmu izdomājis paņēmienu. Man ir svarīgi, lai žurnāli manu reālistiskas literatūras teoriju atzītu par pareizu. Esmu cīnījies par to trīs gadus, bet nu visa mana nauda ir no­tērēta līdz pēdējam centam, turklāt par diviem mēnešiem nav samaksāta īre.

— Esmu izmantojis tavējai pretēju teoriju, — redak­tors sacīja, — izraugoties stāstus publicēšanai žurnālā «Minerva». Tā tirāža ir pieaugusi no deviņdesmit tūksto­šiem līdz...

— Četrsimt tūkstošiem, — Do iestarpināja. — Kurpretī to būtu vajadzējis pacelt līdz miljonam.

— Nupat tu man kaut ko teici par savas iemīļotās teo­rijas pierādīšanu.

— To es arī izdarīšu. Ja tu man ziedosi apmēram pus­stundu no sava laika, tu pārliecināsies, ka man ir tais­nība. Un notiks tas ar Luīzas palīdzību.

— Tavas sievas! — Vestbruks iesaucās. — Kā?

— Varbūt ne gluži ar viņas palīdzību, bet līdzdalību gan, — Do precizēja. — Nu, tu jau zini, cik uzticīga Luīza man vienmēr ir bijusi un kā viņa mani mīl. Pēc viņas domām, no visiem, kas raksta žurnāliem stāstus, es esmu vienīgais, kam pienākas lauri. Un, kopš man ir iedalīta neatzīta ģēnija loma, viņas jūtas ir kļuvušas stiprākas nekā jebkad.

— Viņa patiešām ir burvīga un brīnišķīga dzīves­biedre, — redaktors piekrita. — Atceros, kādas nešķira­mas draudzenes ar misis Vestbruku viņas reiz bija. Mēs abi varam būt laimīgi, Sek, ka mums ir tādas sievas. Tev drīzumā jāatved misis Do kādu vakaru pie mums, un tad mēs sarīkosim atkal vienas no tām ogļu pannā turpat uz galda pagatavotajām vakariņām, kas savā laikā mums tā patika.

— Vēlāk, — Do sacīja. — Kad es būšu ticis pie cita krekla. Un tagad es tev izstāstīšu savu plānu. Kad es šorīt pēc brokastīm — ja vien auzu putru ar tēju var no­saukt par brokastīm — gatavojos atstāt māju, Luīza man teica, ka aiziešot apciemot savu krustmāti Deviņdesmit astotajā ielā. Viņa apsolījās atgriezties pulksten trijos. Viņa vienmēr pārnāk laikā uz minūti. Tagad ir...

Do uzmeta jautājošu skatienu redaktora pulksteņkabatiņai.

— Bez divdesmit septiņām minūtēm trīs, — Vestbruks paziņoja, ieskatījies laikrādī.

— Laiks mums ir līdz ar nagiem, — Do sacīja. — Iesim tūliņ uz manu dzīvokli. Es uzrakstīšu Luīzai adresētu zīmīti un atstāšu uz galda, kur viņa to redzēs jau ienākot. Mēs ar tevi būsim ēdamistabā durvju aizkaru aizsegā. Zīmītē būs pavēstīts, ka es uz neatgriešanos aizeju no viņas pie sievietes, ar kuru mani saista garīga radniecība un kas manas mākslinieciskās dvēseles vajadzības saprot labāk, nekā to jebkad ir spējusi viņa. Mēs novērosim viņas rīcību un dzirdēsim viņas vārdus, kad viņa to lasīs. Tad mēs uzzināsim, kura teorija ir pareizā — tavējā vai mana.

— Nemūžam! — iesaucās redaktors, purinādams galvu. — Tas būtu nepiedodami cietsirdīgi. Nevaru pieļaut, ka tādā veidā spēlētos ar misis Do jūtām.

— Jel rimsties! — rakstnieks sacīja. — Manuprāt, man viņas liktenis rūp ne mazāk kā tev. Tas, ko esmu nodo­mājis darīt, ir tikpat daudz viņas labā kā manis. Kaut kādā veidā man taču ir jāatrod noiets saviem stāstiem. Un Luīzai tas neko nekaitēs. Viņa ir veselīga un stipra. Viņas sirds strādā tikpat sparīgi kā deviņdesmit astoņu centu pulkstenis. Turklāt tas viss ilgs tikai vienu minūti, un tad es ieiešu pie viņas un visu izskaidrošu. Tev jādod man šī iespēja, Vestbruk, tik daudz nu gan es drīkstētu no tevis prasīt.

Beigu beigās redaktors Vestbruks pa pusei tomēr pie­kāpās. Un tajā viņa pusē, kas padevās, slēpās tas vivisecētājs, kas ir katrā no mums. Lai tas, kurš nekad nav lietojis skalpeli, pieceļas un paliek stāvot savā vietā. Cik žēl, ka trusīšu un jūras cūciņu nav tik daudz, lai pietiktu visiem.

Abi mākslas teoriju pārbaudītāji pameta Medisonskveru un steidzās vispirms austrumu un tad dienvidu virzienā, līdz nonāca Gremersi parka apkārtnē. Sava augstā ķeta žoga iekšpusē mazais dārzs bija apvilcis švītīgus ziedoņzaļus svārkus un apbrīnoja sevi avota spogulī. Viņpus žoga to pa gabalu apņēma četrstūris, veidots no namiem, grūstošiem izmirušu dižciltīgo kādreizējiem mitekļiem, sagumušiem kā spokainās melšās par izzudušo augstmaņu aizmirstām izdarībām. Sic transit gloria urbis.

Vienu vai divus kvartālus uz ziemeļiem no parka Do redaktoru no jauna veda austrumu virzienā un tad, pēc tam kad viņi bija nogājuši mazu gabaliņu, iekšā augstā, bet šaurā īres namā ar pārmērīgi izgreznotu, smagnēju fasādi. Viņi uzcīnījās līdz piektajam stāvam, un Do els­dams iegrūda slēdzeni kāda ielas puses dzīvokļa durvju atslēgas caurumā.

Kad durvis atvērās, redaktorā Vestbruka pamodās žē­lums, redzot, cik skopi un nabadzīgi bija mēbelētas tel­pas.

— Sadabū sev krēslu, ja vien vari kādu atrast, — Do sacīja, — kamēr es sadzenāšu spalvu un tinti. Ei, kas tad tas? Te ir vēstule no Luīzas. Droši vien viņa to šeit at­stājusi, kad šorīt izgāja.

Seklfords Do no galda istabas vidū paņēma kādu ap­loksni un atplēsa. Izņēmis no tās aprakstītu lapu, viņš sāka to lasīt; iesācis skaļi, viņš tāpat turpināja līdz bei­gām. Redaktors Vestbruks dzirdēja viņu lasām šādus vārdus:

Vēstule izkrita no Do trīcošajām rokām, viņš ar tām aizklāja seju un iesaucās zemā, drebulīgā balsī:

— Mans dievs, kālab tu liec man tukšot šo biķeri? Ja jau vairs nevar paļauties pat uz viņu, tad lai tavu debesu skaistākas dāvanas, ticība un mīlestība, top par apsmiekla un zaimu vārdiem nodevējiem un naidniekiem!

Redaktora Vestbruka acenes nokrita uz grīdas. Vienas viņa rokas pirksti grābstījās gar svārku pogu, kamēr viņa nobalušas lūpas penterēja:

— Paklau, Sek, vai tā nav viena ellīga vēstule! Vai tāda nevar nogāzt cilvēku no kātiem, Sek? Nu, vai tā nav gatavā elle, Sek, kā tu domā?