Gausīgie ierāvēji

Mērens vējš

Pirmo reizi Bakingems Skiners uzbudināja manus redzes nervus Kanzassitijā. Stāvēju uz ielas stūra uzņēmumu un iestāžu kvartālā, kad pamanīju Baku izbāžam savu salmu dzelteno galvu pa kāda nama trešā stāva logu un auro­jam: «Tprū, sātani tādi! Tpr-r-r-ū-ū-ū!» — kā mēdz darīt cilvēks, kas pūlas nomierināt un apturēt bēgošu mūļu pa­jūgu.

Paveros apkārt, bet vienīgie dzīvnieki, kurus spēju sa­skatīt, ir kāds policists, kam patlaban spodrina zābakus, un pie stabiņiem piesietas pāris preču piegādes kulbas. Tad pēc brītiņa, klupdams krizdams pa kāpnēm, laukā iz­metas šis Bakingems Skiners, aizjož līdz stūrim, apstājas pie tā un blenž šķērsielā uz iedomātajiem putekļiem, ko sacēluši neesošā pajūga šķietamo četrkāju no pirksta iz­zīstie pakavi. Un pēc tam B. Skiners nāk atpakaļ, uzkāpj par jaunu trešajā stāvā un ieiet telpā, uz kuras loga es ievēroju uzrakstu «Zemkopju draugu aizdevu sabiedrība».

Drīzumā Salmgalvis atkal nonāk lejā, un es krustoju ielu, lai sastaptu viņu, jo man kaut kas bija iekritis prātā. Jā, ser, kad nokļuvu viņa tuvumā, es varēju redzēt, kur viņš bija pārcenties. Spriežot pēc viņa zilajiem džinsiem un govsādas zābakiem, viņš bija pāķis kas pāķis, taču viņam bija aktiera rokas, un rudzu salms, kas bija ieķē­ries matos virs auss, izskatījās kā nācis no provinces pašdarbības teātra rekvizītu noliktavas. Kāre uzzināt, ar kādu ierāvi viņš nodarbojas, guva virsroku pār mani.

Vai tie bija jūsu mūļi, kas nupat norāvās un aiz­bēga? — es viņam pieklājīgi uzprasu. — Raudzīju tos apturēt, bet neizdevās. Tagad tie, domājams, jau būs pusceļā atpakaļ uz mājām.

Jupis lai viņus rauj tos sasodītos mūļus, — Salm­galvis saka tik pārliecinošā balsī, ka es gandrīz vai at­vainojos, — tie jau allažiņās trakoti nadzīgi uz muk­šanu. — Pēc tam viņš ciešāk paskatās uz mani un tad noņem savu lauka cepuri un saka pavisam citādā tonī:

Atļaujiet spiest roku Pārlivū Pikensam, pašam ievē­rojamākajam ielu komersantam visos rietumos tūliņ aiz Montegjū Silvera, ko jūs taču neņemsieties apstrīdēt.

Neliedzu viņam spiest savu roku.

— Mācījos pie Silvera, — es sacīju, — tādēļ neskaužu viņam pirmo vietu. Bet ar kādu ierāvi jūs, dēls, nodar­bojaties? Atzīstu, ka no gaisa grābto dzīvnieku spokainā bēgšana, kuru jūs pavadījāt ar piezīmi «tprū!», mani maķenīt mulsina. Kas jums no tādas māžošanās atlec?

Bakingems Skiners nosarka.

— Tikai kabatas nauda, — viņš saka, — nekas vairāk. — Man makā iemeties īslaicīgs dilonis. Un šis numuriņš ar rudzu salmu šāda lieluma pilsētā ienes savus četrdesmit dolārus. Kā es to nostrādāju? Nu, es iekūņojos, kā jums tas redzams, pretīgajos lauku lamzaka lanckaros. Tādē­jādi iebalzamēts, es esmu Džounss Rugājs — vārds, par kuru labāku grūti iedomāties. Apkārt skatīdamies, es kāpju uz kādu kredītsabiedrību, kas parocīgi iekārtojusies tre­šajā stāvā, ielas pusē. Tur es nolieku uz grīdas savu cepuri un dzīparu cimdus un lūdzu izsniegt uz manu fermu divtūkstoš dolāru lielu hipotēku, ar ko samaksāt par manas māsas muzikālo izglītību Eiropā. Tādi aizde­vumi kredītsabiedrībām vienmēr ir pa prātam. Jo deviņos gadījumos no desmit aizņēmums netiek atmaksāts laikā, un tad viss tālākais iet kā pēc notīm: diriģē tiesnesis, at­slēgu priekšā aizliek tiesu izpildītājs, pirmo vijoli spēlē aizdevējs, basa partiju atskaņo un beigu akordu piesit ūtrupnieks, un cauri ir tā mūzika.

Nu, un tā, ser, es taisos izņemt no kabatas zemesgrā­matas izrakstu; bet tad es pēkšņi izdzirdu, ka mani lopiņi laiž ļekas vaļā. Metos pie loga un izgrūžu šo vārdu — bet varbūt izsaucienu, lai nu tas būtu kas būdams, — proti, «tprū!». Tad es metos lejā pa kāpnēm uz ielas un pa to projām un pēc dažām minūtēm atkal atgriežos. «Sa­sodītie mūļi,» es saku, «norāvās un mukdami ņēma un saplēsa lielo zveņģeli un divas streņģes. Nu man uz mājām vajadzēs iet kājām, jo nepaņēmu līdzā naudu. Rēķinu, džentlmeņi, ka mēs par to aizņēmumu parunāsim kādu citu reizi.»

Tad es izklāju savu segu, kā to darīja Izraēla bērni, un gaidu nobirstam no debesīm mannu.

«Nu nē, mister Rugāj,» saka vīrs, sarkans kā vārīts vēzis, ar acenēm un punktotu pikē vesti, «dariet mums to prieku un pieņemiet līdz rītam šo desmitdolāru bank­noti. Nododiet izlabot savu aizjūgu un pienāciet desmi­tos. Mēs labprāt piešķirsim jums šo aizdevumu.»

Nieks jau vien ir, — Bakingems Skiners atturīgi saka, — bet, kā jau teicu, tas ir tikai pagaidām, sīkiem izdevumiem.

Tas taču nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas, — es saudzīgi saku, sargādamies padziļināt viņa pazemojuma sajūtu, — kad spiež kurpe. Protams, tas nav daudz sa­līdzinājumā ar tresta dibināšanu vai bridžvista partijas sarīkošanu, bet pat Čikāgas universitātei vajadzēja sākt ar mazumiņu.

Un ar kādu ierāvi jūs patlaban nodarbojaties? — Bakingems Skiners man jautā.

Ar likumīgo, — es atbildu. — Tirgojos ar mākslī­giem briljantiem, Dr. Oleuma Sinapi elektriskajām gal­vassāpju baterijām, svilpītēm ķauķa dziesmas atdarinā­šanai, kādu drusciņu viltotu viena un divu dolāru bank­nošu un dāsnumturzu, pildītu ar jaunzelta saderināšanās un laulības gredzenu, sešiem Ēģiptes liliju sīpoliem, ma­rinētu dārzeņu dakšiņu, kombinētu ar nagu grieznēm, kā arī piecdesmit estampa tehnikā iespiestām vizītkartēm, katru uz cita vārda, — to visu par trīsdesmit astoņiem centiem.

Pirms diviem mēnešiem, -— Bakingems Skiners saka, — man Teksasā labi paveicās ar jaunmodīgām ātršķiltavām no presētiem koka pelniem un benzīna. Pārdevu tās kaudzēm pilsētās, kur nēģerus mīl sadedzināt žigli, neprasot citiem uguni. Un tieši tad, kad man ar tām vis­labāk gāja no rokas, tur tiek uzieta nafta, kas dara galu tai manai tirdzniecībai. «Jūsu mašiņš, čomiņ, tagad ir par gausu,» viņi man saka. «Mēs ar šiten to petroleju var aizraidīt melno uz elli, iekams tas jūsu vecais krama un posa ugunsdaikts iespēj uzsildīt viņu tiktāl, ka viņš sāk skaitīt tēvreizi.» Un tā es atmet tai šķiltavai ar roku un atlaižas te uz Kanzassitiju. Šitā priekšspēlīte ar to simulēto saimniecību un hipotētisko pajūgu, ko jūs, mister Pikens, redzējāt mani notēlojam, nepavisam nav mans ampluā, un man ir kauns, ka jūs mani pieķērāt darboja­mies tajā.

Nevienam, — es laipni saku, — nav jākaunas par to, ka viņš piešuvis bārdu kredītsabiedrībai pat par tik sīku summu kā desmit dolāri, ja viņš ir nokļuvis finan­siālās grūtībās. Bet gluži tīra tā lieta tomēr nebija. Tā pārāk atgādina naudas aizņemšanos uz neatdošanu.

Bakingems Skiners man jau no paša sākuma iepatikās kā viens no krietnākajiem vīriem, kādi jebkad ir slīpējuši bruģi un ieelpojuši benzīna dūmus. Un drīz vien mēs sadraudzējāmies, un es viņu iepazīstinu ar kādu ieceri, kas man jau labu laiku ir padomā, un piedāvāju sadarboties.

— Kurā katrā pasākumā, — Baks saka, — kas nav pagalam negodīgs, labprāt esmu ar mieru piedalīties. Iedziļināsimies tava priekšlikuma kodolā. Tas, ka tādas nieka naudas kā desmit dolāru dēļ esmu spiests nēsāt matos salmu butaforiju un iztaisīties par lauki, mani pa­zemo. Tik tiešām, mister Pikens, tādēļ es jūtos kā Ofēlija lielajā visu rietumštatu teātru zvaigžņu kopas apvienotajā izrādē. Šī mana iecere bija no tādām, kas atbilda manām no­sliecēm. No dabas esmu maķenīt sentimentāls, un man vienmēr ir bijusi labvēlīga attieksme pret tām dzīves sastāvdaļām, kas atmodina maigas jūtas. Esmu noskaņots iecietīgi pret mākslu un zinātnēm, un es atrodu laiku skubināties būt sirsnīgam pret dabas humānajām parā­dībām, tādām kā romantika, atmosfēra, zāle, dzeja un gadalaiki. Nekad es neapstrādāju ausaini, neapbrīnojis viņa galvas biezumu. Nekad nepārdodu cilvēkam ar kapli kādu apzeltītu nieciņu, neievērojis, cik skaisti harmonē zaļš ar zeltu. Un tāpēc man šī iecere tā patika: tajā bija tik daudz svaiga gaisa, dabasskatu un viegli iegūstamas naudas.

Šī pasākuma īstenošanai mums palīgos bija nepiecie­šama jauna dāma, un es Bakām apvaicājos, vai viņš nezina kādu, kas atbilstu šai lomai.

— Tādu, — es saku, — kas ir savaldīga, gudra un stingri lietišķa no sasukas līdz pazolēm. Izbijušas balerī­nas, gumijas zelētajās un pasūtījumu vācējas pasteļu portretiem šim darbiņam neder.

Baks apgalvoja, ka pazīstot piemērotu sievišķi, un viņš aizved mani ciemos pie mis Sēras Melojas. Esmu ar viņu apmierināts, tiklīdz es viņai uzmetu acis. Viņa rādījās esam tieši tā prece, ko biju pasūtījis. Viņā nebija nekā no trim «p»: ne vēsts no peroksīda, pačūlijas vai peau de soie; būdama apmēram divdesmit divus gadus veca brunete ar patīkamu izturēšanos, viņa bija tieši kā radīta mūsu nolūkiem.

Varbūt jūs būtu tik laipns un aprakstītu tuvāk jūsu laupīšanas plānu? — viņa iesāk.

Nu, cienītā, — es saku, — šī mūsu ierāve ir tik jauka, romantiska un izsmalcināta, ka salīdzinājumā ar to balkona aina no «Romeo un Džuljetas» liktos kā zā­dzība ar ielaušanos otrajā stāvā.

Mēs to pārspriedām, un mis Meloja bija ar mieru kļūt par mūsu pasākuma līdzdalībnieci. Viņa teica, ka prie­cājoties par izdevību atstāt savu stenogrāfistes un sekre­tāres vietu kādā priekšpilsētas gruntsgabalu sabiedrībā un nodarboties ar kaut ko cienījamu.

Mūsu ieceri mēs īstenojām, lūk, tā. Papriekš man tā uzradās no tāda kā sakāmvārda. Labākās ierāves pasaulē balstās uz ābeces patiesībām, garīgām dziesmām, sakām­vārdiem un Ezava fabulām. Rādās, ka tās it kā pareizi attēlotu cilvēka dabu. Mūsu mazā, mierīgā blēdībiņa dibi­nājās uz seno parunu: «Mīlētāju visi mīl.»

Vienu vakaru Baks un mis Meloja vieglos ratos pie­brauc kā uz ugunsgrēku pie kāda fermera durvīm. Viņa ir bāla, bet pieķērīga: cieši turas viņam pie elkoņa — arvien turas cieši viņam pie elkoņa. Katram ir redzams, ka viņa ir viņa puķīte, turklāt no vīteņu paveida. Viņi iegalvo, ka cietsirdīgu vecāku dēļ aizbēguši no mājām, lai slepus salaulātos. Viņi apvaicājas, kur te varētu at­rast mācītāju. Fermeris saka: «Ak tu tētīt! Klātāk par cienīgtēvu Eibelsu, četras jūdzes nostāk pie Keini upītes, te neviena mācītāja nav.» Fermeriene priekšautā slauka rokas un ziņkārīgi blenž caur acenēm.Tad, rau un vei! Pa ceļu no otras puses divričos kratās Pārlivū Pikenss, ģērbies viscaur melnā, ar baltu kakla­saiti un garu seju, šņaukādamies un izdodams kaut kādu nedabisku troksni, kas atgādina liturģisko slavas dziesmu.

— Lai tad velns par stenderi paliek, — saka ferme­ris, — ja tas tur nav mācītājs!

Noskaidrojas, ka es esmu cienīgtēvs Ebaidže Grīns un dodos uz Litlbeteles skolu noturēt nākamsvētdien diev­kalpojumu.

Jaunieši par visu vari grib, lai viņus salaulā, jo paps viņiem dzenoties pakaļ ar darba mūļiem, iejūgtiem iz­braucamajos ratos. Tāpēc cienīgtēvs Grīns, maķenīt pa­svārstījies, salaulā viņus fermera viesistabā. Un fermeris smīkņā, sadabū sidru un saka: «Ak tu tētīt!» — un ferme­riene drusku pašņukst un paplikšķina līgavai uz pleca. Un Pārlivū Pikenss, viltus cienīgtēvs, izraksta laulības ap­liecību, un fermeris ar fermerieni kā liecinieki to paraksta. Tad pirmās, otrās un trešās lomas tēlotāji iekāpj savos braucamajos un aizripo. O, tā nu gan bija idilliska ierāve! Patiesa mīlestība, zaļais maurs, maurojošās govis un sau­les apspīdētās sarkanās saimniecības ēkas — tas viss, bez šaubām, sita pušu pārējās man zināmās mahinācijas.

Droši vien kādās divdesmit fermās es patrāpījos laikā, lai salaulātu Baku ar mis Meloju. Man netīk pat domāt, kā šī romantika izgaisa vēlāk, kad visas tās laulības apliecības parādījās bankās, kur mēs tās tikām diskontē­juši, un fermeriem vajadzēja samaksāt vekseļus, ko viņi bija parakstījuši par trīs līdz pieci simti dolāru lielu summu.

Maija piecpadsmitajā dienā mēs pa trim sadalījām apmēram sešus tūkstošus dolāru. Mis Meloja aiz prieka gandrīz vai apraudājās. Nav bieži sastopama meiča ar jūtīgu sirdi vai tāda, kam prāts tik ļoti nesas uz kriet­niem darbiem.

— Zēni, — viņa saka, spiezdama pie acīm mazu mut­autiņu, — šis guvums ir noderīgāks par pūderslotiņu resmšu ballē. Tas dod man iespēju laboties. Tieši tad, kad uzradāties jūs, puiši, es raudzīju tikt projām no tās ne­kustamo īpašumu tirdzniecības. Bet, ja jūs nebūtu mani iesaistījuši tajā tīrajā kāļaudzētāju ādu maukšanas pa­sākumā, baidos, ka es vēl būtu varējusi iepīties kādā pavisam tumšā darījumā. Es jau gandrīz pieņēmu vietu vienā no tiem sieviešu labdarības tirdziņiem, kurš vāc līdzekļus mācītāja mājas būvēšanai, pārdodot par septiņ­desmit pieciem centiem karoti cāļa salātu un kurvīškūku ar putu krējumu, ko tur dēvē par komersantu azaidu.

Tagad es varu nodoties kaut kam krietnam un godīgam un triekt ratā visus tos šaubīgo darbu piedāvājumus. Braukšu uz Sinsinati un pievērsīšos hiromantijai un gaiš­redzībai. Kā madāma Sarameloi, ēģiptiešu burve, es kat­ram par vienu dolāru godprātīgi un labi pareģošu viņa likteni. Palieciet sveiki, zēni! Paklausiet manam padomam un uzsāciet kādu solīdu mahināciju. Uzturiet draudzīgas attiecības ar policiju un avīzēm, un jums klāsies labi.

Un tad mēs visi sarokojāmies, un mis Meloja mūs atstāja. Mēs ar Baku arī devāmies ceļā un aizklīdām pāris simt jūdžu tālāk, jo mums nebija ne mazākās vēlē­šanās atrasties tuvumā, kad notecēs to laulības apliecību termiņi.

Ar apmēram četriem tūkstošiem dolāru pa abiem mēs nonākam tajā augstprātīgajā mazpilsētiņā Ņūdžersijas piekrastes tuvumā, ko sauc par Ņujorku. Ja kādreiz vispār ir bijusi putnu māja, pārblīvēta ar žagatām, tad tā ir šī Tērgava pie Hudzonas. To dēvē par kosmopolītisku. Kāda runa! Tāds pats ir arī mušpapīrs. Ieklausieties uzmanīgi, kad tās dīc un ķepurojas, pūlēdamās izvilkt ķepiņas no ķepīgās ķēpas. «Mazā, vecā Ņujorka mums laba diezgan» — tā skan viņu dziesma.

Vienas stundas laikā Brodveju pārstaigā pietiekami daudz pāķu, lai izpirktu visu, ko nedēļā saražo fabrika, kura atrodas Ogastas pilsētā Menas štatā, un izgatavo nekam nederīgus jaunumus un jauko jociņu — jaunzelta gredzenu, kas draugam, ar kuru sasveicinās tā valkātājs, iedur rokā adatu.Varētu domāt, ka visi ņujorkieši ir gudri, taču tā nav. Viņiem trūkst iespējas mācīties. Viss tur ir pārāk sa­spiests. Ausaiņiem pat galvas ir saspiestas. Bet ko gan citu arī varētu sagaidīt no pilsētiņas, kuru no pārējās pasaules nošķir okeāns no vienas puses un Ņūdžersija no otras?

Tā nav piemērota vieta godīgam ierāvējam ar mazu kapitālu. Šmaukšanai tur pastāv pārāk lieli aizsargtarifi. Pat kad itālietis Džiovani pārdod mēriņu siltu tārpu kastaņu čaulās, viņam puse no šī daudzuma jāpiešķir kaitēkļēdājam kruķim. Un viesnīcnieks aprēķina divkāršu maksu par visu, kas uzskaitīts rēķinā, ko viņš ar policijas mašīnu aizsūta pie altāra, kur hercogs patlaban gatavojas salaulāties ar bagāto mantinieci.

Bet vecā Ļaunpils pie Koniailendas ir ideāls miestiņš izsmalcinātam laupīšanas pasākumam, ja vien ir ar ko samaksāt šmaucmuitu. Importētas ierāves izmaksā visai dārgi. Taču ievest pa kluso kādu, ar ko apstrādāt Bruklinu, ir grūti, jo muitas ierēdņi, kas tās uzmana, ir bru­ņoti ar stekiem, un, ja kādam nav pa spēkam samaksāt viņiem nodevu, to neglābs pat visšvītīgākā uzciršanās. Bet tagad mēs ar Baku, tikuši pie rīcības kapitāla, devā­mies uzbrukumā Ņujorkai, lai mēģinātu par pāris stikla pērlītēm iemainīt no vietējiem nekustamus īpašumus tieši tāpat, kā to darīja holandiešu vani pirms simts vai divsimts gadiem.

Kādā Īstsaidas viesnīcā mēs sapazīstas ar Romulu Dž. Eterberiju, cilvēku ar finansu operācijām pašu piemērotāko galvu, kādu es jebkad tiku redzējis. Tā bija viscaur kaila un gluda, ja neņem vērā sirmo vaigubārdu. Ieraugot kādā iestādē aiz nožogojuma šādu galvu, katrs tai uzticētu miljonu, neprasot kvīti. Šis Eterberijs bija labi ģērbies, lai gan viņš ēda reti; un salīdzinājumā ar viņa mēles veiklību sirēnas valoda izklausītos pēc važoņa lamām. Viņš sacīja, ka esot bijis fondu biržas loceklis, bet daži no lielajiem kapitālistiem sākuši viņu apskaust un apvienojušies no­grupējumā, kas piespiedis viņu pārdot savu vietu.

Mēs ar Baku Eterberijam iepatikāmies, un viņš mums sāka izklāstīt vienu otru no tām iecerēm, kuru dēļ viņa mati bija pagaisuši vējā. Viņam bija plāns nacionālbankas dibināšanai ar četrdesmit pieciem dolāriem, pret kuru «Misisipi burbulis» izskatītos tvirts kā stikla lodīte. Par to viņš mūs apvārdoja trīs dienas, un, kad viņam aizsmaka rīkle un viņš vairs nevarēja parunāt, mēs ieminē­jāmies par savu žūksni. Eterberijs aizņēmās no mums ceturtdaļdolāru, izgāja laukā, iegādājās kārbiņu tablešu pret aizsmakumu un atkal rāva vaļā visu no gala. Šo­reiz viņš jau pakavējās pie lielākām lietām un panāca, ka mēs uz tām sākām skatīties ar viņa acīm. Plāns, ko viņš mums cēla priekšā, izskatījās pēc tāda, kas nevar neizdoties, un viņš mani ar Baku piedabūja likt pretī viņa spožajam smadzeņu podam mūsu kopīgo kapitālu. Kā ierāve ar glazē cimdiem šī lieta atstāja labu iespaidu. Rādījās gan, ka tā atrodas tikai pusotras collas aiz poli­cijas sniedzamības, taču ienesības ziņā tā bija gatavā naudas kaltuve. Turklāt tā bija tieši tas, kas mums ar Baku bija vajadzīgs, — īsts uzņēmums pastāvīgā vietā, nevis mutes dzisināšana uz ielu stūriem zem klajām debe­sīm, kura ik vakaru beidzas ar mandeļu iekaisumu.

Tādēļ pēc sešām nedēļām Volstrīta apkaimē ir redza­mas glīti iekārtotas kantora telpas, kam ieeju rotā uz­raksts ar zeltītiem burtiem: «Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrība». Un pa vienmēr atvērtajām kabineta durvīm ir saskatāms, izģērbts kā siltumnīcas lilijas, sekretārs un mantzinis misters Bakingems Skiners ar zīda cilindru, noliktu pa tvērienam. Neviens vēl nekad nav manījis Baku atkāpjamies no savas gardibenes tik tālu, ka nevarētu to aizsniegt ar roku.

Un kantora galvenajā telpā var ieraudzīt sabiedrības prezidentu un ģenerāldirektoru misteru R. Dž. Eterberiju ar viņa nenovērtējamo spožo pauri, iegrimušu darbā, dik­tējot vēstules stenogrāfijas grāfienei ar aristokrātisku ārieni un stāju, kas ir tikpat kā garantija naudas iegul­dītājiem.

Uzņēmumā ir arī grāmatvedis ar palīgu, un visur valda ārēja spožuma un sodāmības gaisotne.

Pie kāda cita rakstāmgalda acis atžilbina vienkāršās drānās bezrūpīgi tērpies ikdienišķa izskata cilvēks, kas sēž, augstu uzslējis kājas un pakausī atstūmis pretīgu platmali, un ēd ābolus. Šis vīrs nav neviens cits kā pulk­vedis Tekjumsei (kādreizējais Pārlivū) Pikenss, sabiedrī­bas viceprezidents.— Man nevajaga nekādas šikas lupatas, — es saku Eterberijam, kad mēs organizē rekvizītus šim laupīša­nas pasākumam. — Esmu vienkāršs cilvēks un nelietoju pidžamas, franču valodu, nedz armijas parauga matu sukas. Dodiet man neslīpēta dimanta lomu, citādi es tai izstādē nepiedalos. Ja varat mani izmantot manā dabīgajā, kaut arī nepatīkamajā paskatā, tad dariet to.

— Pārģērbt jūs? — Eterberijs saka. — Nekādā ziņā! Tieši tāds, kāds esat, jūs mūsu pasākumam esat vairāk vērts nekā pilna istaba to radījumu, kuriem pie krūtīm mēdz piespraust krizantēmas. Jums jānotēlo solīdais, bet nevīžīgais kapitālists no tālajiem rietumiem. Jūs nicināt vispārpieņemtās uzvedības normas. Jums akciju pieder tik daudz, ka zeķes jums rādīt ir ļauts. Konservatīvs, prasts, rupjš, slīpēts un taupīgs — lūk, par kādu jums jāiztaisās. Ņujorkā tādiem ir piekrišana. Turiet kājas uz galda un ēdiet ābolus. Tiklīdz ienāk kāds apmeklētājs, ēdiet ābolu. Lai viņš dabū redzēt, ka jūs bāžat mizas galda atvilktnē. Papūlieties izskatīties tik ekonomisks, ba­gāts un neaptēsts, cik vien jums iespējams.

Es stingri ievēroju Eterberija norādījumus. Tēloju Klinšu kalnu kapitālistu bez risām un kruzuļiem. Tas, kā es savā atvilktnes bankā noguldīju ābolu mizas, kad ienāca kāds klients, viņa acīs padarītu Hetiju Grīnu par gatavo izšķērdētāju. Varēju dzirdēt Eterberiju sakām mūsu upuriem, kad viņš man iecietīgi un godbijīgi uz­smaidīja: «Tas ir mūsu viceprezidents, pulkvedis Pi­kenss... ieguldījis veselu bagātību rietumu pasākumos... apburoši vienkārša uzvedība, bet... varētu parakstīt čeku par pusmiljonu... dabisks kā bērns... apbrīnojama galva... konservatīvs un piesardzīgs gandrīz pār mēru.»

Eterberijs vadīja uzņēmumu. Mēs ar Baku no visas tās lietas neko lielu nesapratām, lai gan viņš mums to izskaidroja līdz pēdējam sīkumam. Rādās, ka mūsu sa­biedrība bija tāds kā kooperatīvs, un ikviens, kas nopirka pajas, ieguva tiesības uz savu peļņas daļu. Vispirms mēs, amatpersonas, iegādājāmies akciju kontrolpaketi — mums tādai bija jābūt — par piecdesmit centiem simtā — tieši tik daudz mēs izdevām par to iespiešanu — un pārējās izgāja tautā par dolāru gabalā. Sabiedrība akciju īpaš­niekiem garantēja dividendes desmit procentus mēnesī, iekasējamas tā pēdējā dienā.Kolīdz kāds akcionārs bija iemaksājis apaļus simts dolārus, sabiedrība viņam izsniedza zelta obligāciju un viņš kļuva par obligācijas īpašnieku. Vienu dienu es Eterberijam jautāju, kādi labumi un atvieglojumi šo zelta obligāciju īpašniekiem tiek vairāk par tām tiesībām un priekšrocībām, kuras gūst parastais zeķu baņķieris, kam pieder tikai akcijas. Eterberijs paņēma vienu no tām zelta obligācijām viscaur zelta krāsā, izraibinātu ar burtiem un ķeburiem un lielu, sarkanu zīmogu, piestiprinātu ar cilpmezglā sasietu zilu lenti, un viņš noskatījās uz mani tā, it kā būtu ticis aizskarts vārīgā vietā.

Manu mīļo pulkvedi Pikens, — viņš saka, — jums trūkst mākslas izjūtas. Padomājiet par laimi, ko izbauda tūkstošiem ģimeņu, ieguvušas savā īpašumā vienu no šiem skaistajiem litogrāfa meistarības dārgumiem! Iztēlo­jieties prieku, kāds valda mājā, kurā viena no šīm zelta obligācijām karājas rožainā aukliņā pie etažeres vai maz­bērns uz grīdas to kodelē, izdodams gaviļainas skaņas! A, pulkvedi, redzu, ka jūsu acis kļūst valgas — esmu jūs aizkustinājis, vai ne?

Nē, — es saku, — jo es visu laiku vēroju jūs. Val­gums, ko jūs redzat, ir ābolu sula. Jūs taču nevarat gaidīt, lai cilvēks reizē izpildītu dzīvas sulu spiedes un arī māk­slas lietpratēja pienākumus.

Eterberijs noņēmās ar mūsu pasākuma visādiem sīku­miem. Pēc manas saprašanas tur nebija nekā sarežģīta. Akciju gribētāji iemaksāja savus dolārus un... Nu, šķiet, ka tas arī bija viss viņu darāmais. Sabiedrība tos saņēma, un... man nenāk prātā, ka būtu noticis vēl kaut kas cits. Mēs ar Baku gan jēdzām vairāk no tirdzniecības ar kuku­rūzas ziedi nekā no Volstrīta padarīšanām, bet pat mēs bijām spējīgi saprast, kā Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrība rauša naudu. Ja kāds iekasē zi­nāmu summu un atmaksā no tās desmit procentus, tad ir pietiekami skaidrs, ka viņš, neskaitot izdevumus, gūst deviņdesmit procentus tīras, likumīgas peļņas tik ilgi, kamēr zivis kožas.

Eterberijs gribēja būt ne vien prezidents, bet arī mant­zinis, taču Baks viņam pamirkšķina ar aci un saka: — Jūsu uzdevums bija strādāt ar galvu. Vai jūs uzskatāt, ka jums galva strādā, ja piedāvājaties saņemt pie durvīm arī naudu? Pārdomājiet no jauna! Ar šo es izvirzu savu kandidatūru mantziņa amatam ad valorem, sine die un vienbalsīgi apstiprinu sevi tajā. Un šo galvas darba ma­zumiņu es padaru par brīvu. Es un Pikenss, mēs pa abiem, sagādājām kapitālu, un mēs arī rīkosimies ar nestrādes ienākumiem no tā, kad tie ienāksies.

Mēs izdevām piecsimt dolāru par telpu īri un pirmo iemaksu par mēbelēm. Vēl tūkstoš pieci simti izgāja par iespieddarbiem un sludinājumiem. Eterberijs savu lietu prata. — Mēs noturēsimies trīs mēnešus un ne minūti vairāk, — viņš saka. — Dienu ilgāk, un mums būs jā­laižas vai nu dibenā, vai arī lapās. Ap to laiku mums vajadzētu būt izsitušiem sešdesmit tūkstoš dolārus. Un tad tik dodiet man naudas jostu un apakšējo vietu gu­ļamvagonā, bet sensāciju lapeles un mēbeļu piegādātāji varēs skrubināt kauliņus.

Mūsu sludinājumi paveica savu. — Protams, ka lauku nedēļas avīzītes un Vašingtonas mazie dienas laikraksti,— es saku, kad bijām gatavi noslēgt līgumus.

— Cilvēk, — Eterberijs saka, — Limburgas siera fab­rika jūsu vainas dēļ, ja jūs būtu tās reklāmas nodaļas vadītājs, paliktu nepamanīta pat karstā vasarā. Medījums, kuram mēs dzenam pēdas, ir meklējams tieši šeit, Ņu­jorkā, Bruklinā un Hārlemas lasītavās. Tie ir ļautiņi, kuru labā tiek tramvajiem pierīkoti aizsargrežģi, avīzēs iekārtotas slejas «Atbildes uz lasītāju vēstulēm» un iz­likti brīdinājumi no kabatzagļiem. Mums ir nepieciešami sludinājumi šejienes lielākajos dienas laikrakstos redzamā vietā blakus ievadrakstam un attēliem, kuros parādīta meiča, kas veselības kopšanas nolūkā nodarbojas ar vin­grošanu.

Samērā drīz nauda sāk ienākt ripodama. Bakām vairs nevajadzēja tēlot aizņemto — viņa galds bija krautin piekrauts ar augstām pasta pārvedumu, čeku un bank­nošu kaudzēm. Ļaudis tagad bija pasākuši katru dienu iegriezties kantorī, lai iegādātos vērtspapīrus.

Akciju vairākumu iztirgojām nelielos daudzumos — par desmit, divdesmit pieciem un piecdesmit dolāriem, bet krietnu tiesu pat par diviem un trim dolāriem. Kailais un spodrais prezidenta Eterberija galvaskauss laistās aizrau­tībā un grēcīgumā, kamēr pulkvedis Tekjumsei Pikenss, neaudzinātais, bet cienījamais rietumu Krēzs, notiesā tik daudz ābolu, ka to mizas no sarkankoka atkritumu tver­tnes, ko viņš sauc par savu rakstāmgaldu, nokarājas līdz grīdai.

Neviena netraucēti, mēs darbojāmies kādus trīs mēne­šus, gluži kā to bija paredzējis Eterberijs. Katru papīriņu, tiklīdz tas ienāca, Baks tūliņ iekasēja un saņemto naudu glabāja īrētā depozītseifā kaut kur tepat kaimiņkvartālā. Par bankām viņš tādās lietās nebija sevišķi augstās domās. Mēs kārtīgi izmaksājām procentus par pārdotajām ak­cijām, tādēļ nevienam nebija nekāda iemesla sūdzēties. Uz rokas mums bija gandrīz piecdesmit tūkstoš dolāru, un mēs visi trīs bijām dzīvojuši tik zaļi kā profesionāli bokseri pēc sacīkstēm.

Vienreiz, kad abi ar Baku, brangas pusdienas paēduši, bezrūpīgi storējām uz kantori, tā durvīs sastapām nākam laukā dēlieti ar necilu ārieni, spridzīgām acīm un pīpi mutē. Eterberiju mēs atradām tādā izskatā, it kā viņu būtu pārsteigusi spēcīga lietusgāze jūdzi no mājām.

— Pazīstat to vīru? — viņš mums jautāja. Atbildējām, ka nepazīstam.

— Es arī ne, — Eterberijs saka, slaucīdams galvu, — bet deru uz tik daudz zelta obligācijām, cik vajadzīgas, lai iztapsētu ar tām kameru Ņujorkas cietumā, ka viņš ir laikraksta līdzstrādnieks.

— Ko viņš gribēja? — Baks apvaicājās.

— Ievākt ziņas, — mūsu prezidents saka. — Teica, ka domājot iegādāties akcijas. Viņš uzdeva man apmēram deviņsimt jautājumu, un ikviens no tiem skāra kādu mūsu uzņēmuma vāju vietu. Zinu, ka viņš ir no avīzes. Mani nevar piemuļķot. Ja es satieku mēreni apbružātu vīru ar blaugznām uz svārku apkakles un caururbjošu skatienu, vīru, kas pīpē lētu tabaku un zina vairāk nekā Dž. P. Mor-gans un Šekspīrs kopā, un ja viņš nav žurnālists, tad es neesmu redzējis nevienu no viņiem. Es jau no tā baidījos. No slepenpolicistiem un pasta pārlūkiem man nav ne silts, ne auksts — ar tiem es parunājos astoņas minūtes un tad pārdodu tiem akcijas, bet šiten tie reportieri pa­dara manas iecietinātās apkaklītes mīkstas. Zēni, ieteicu sadalīt dividendes un izgaist. Visas zīme uz to pusi vien rāda.

Mēs ar Baku parunājām ar Eterberiju un piedabūjām viņu aprimt un vairs nelādēties. Mums tas dēlietis nemaz neizlikās kā avīžnieks. Avīžnieki vienmēr mācas virsū ar zīmuli un bloknotu rokā, stāsta jau dzirdētus notikumus un uzplijas, lai izmaksā viņiem sīvo. Taču Eterberijs bija nedrošs un satraukts visu dienu.

Nākamajā rītā mēs ar Baku iznāk no viesnīcas ap pus-vienpadsmitiem. Pa ceļam mēs nopērk avīzes, un pirmais, ko mēs ieraugām pašā priekšējā lapā, ir raksts par mūsu blēdībiņu. Nu taisni kauna lieta, kā tas reportieris lika saprast, ka mēs neesot nelaiķa Džordža V. Caildsa asinsradnieki. Viņš izklāsta par mūsu pasākumu visu, kā viņš to saprot, spilgtā, sulīgā un izņirdzīgā stilā, kas spētu uzjautrināt gandrīz ikvienu, izņemot akciju īpašniekus. Jā, Eterberijam bija taisnība: Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrības kliedzoši sapostajam mant­zinim, perlamutrpaurainajam prezidentam un neuzvedīgajam viceprezidentam patiešām vairs neatlika nekas cits kā taisīties, ka tiek, žigli un uz ātru roku, lai tie varētu vēl ilgi dzīvot virs zemes.

Mēs ar Baku steidzās uz mūsu uzņēmumu. Tur uz kāpnēm un gaitenī mēs atrod ļaužu pūli, kas mēģina iespraukties kantorī, kurš jau tā ir stāvgrūdām pilns līdz pašam nožogojumam. Gandrīz visi tur rokā Golkondas akcijas un zelta obligācijas. Mēs ar Baku nospriedām, ka arī viņi būs lasījuši laikrakstus.

Mēs apstājās un drusciņ pārsteigti noraudzījās uz sa­viem akcionāriem. Tie nu gan nebija gluži tādu ļaužu, kādus mēs iedomājās naudas ieguldītājus. Tie visi atgā­dināja trūkumcietējus; ne mazums bija vecu sieviņu un papilnam jaunu meiču, kas, cik varēja noprast, strādāja fabrikās un rūpnīcās. Daži bija veci vīri, kas izskatījās pēc kara veterāniem; viens otrs bija kroplis un laba tiesa vēl tīrie bērni: zābaku spodrinātāji, avīžu zēni un izsū­tāmie. Vairāki bija strādnieki virsvalkos ar uzrotītām piedurknēm. Neviens no visa tā bara nelīdzinājās akcio­nāram kādā uzņēmumā, ja nu varbūt vienīgi piparbodītē. Bet tiem visiem bija Golkondas akcijas un tik panīcis izskats, cik vien tas iespējams.

Redzēju Baka sejā parādāmies dīvainu bālumu, kad viņš vērtējoši vēroja šo burzmu. Viņš piegāja pie slimīga izskata sievietes un jautā: — Vai jums, madam, pieder kāda no šīm akcijām?

— Es tajās ieguldīju simts dolārus, — sieviete kaut kā gurdeni atbild. — Tas bija viss, ko es gada laikā biju atlicinājusi. Viens no maniem bērniem guļ uz miršanu, un man nav ne centa pie dvēseles. Atnācu noskaidrot, vai nevarētu kādu daļu izņemt. Prospektā bija teikts, ka naudu varot izņemt katrā laikā. Bet tagad runā, ka man visa tā iešot zudumā.Tajā barā bija kāds varen sprigans zeperis — man rādās, viņš bija avīžu zēns. — Man tur ir iekšā div­desmit pieci, mister, — viņš saka, ar cerībām noraudzīdamies uz Baka cilindru un drēbēm. — Šie man par tiem katru mēnesi noskaitīja uz rokas divi piecdesmit. Paklau, viens vīrs man saka, ka šie to nevar darīt, ja tā lieta ir tīra. Vai tas ir tiesa? Vai jūs domā, ka es var dabūt savus divdesmit piecus atpakaļ?

Dažas no vecajām sieviņām raudāja. Fabrikas meitenes bija pagalam apjukušas. Viņas bija zaudējušas visus savus ietaupījumus, un nu viņām vēl atvilks no algas par laiku, ko viņas bija iztērējušas, lai to uzzinātu.

Kaktā kāda meiča — visai izskatīga —, ievīstījusies sarkanā plecu lakatā, raudāja tā, it kā viņai sirds taisītos lūzt. Baks pieiet pie viņas un apvaicājas, kas viņai kait.

— Ja es paspēlētu naudu vien, tas vēl nebūtu pats ļaunākais, mister, — viņa saka, trīcēdama pie visām miesām, — lai gan es to krāju divus gadus; bet Džeikijs tagad mani vairs neprecēs. Viņš apņems Rozu Steinfeldi. Es Dž... Dž... Džeikiju pazīstu. Viņai krājkasē ir no­guldīti četrsimts dolāri. Vai, vai, vai-i-i, — viņa sāk vaimanāt.

Baks paraugās visapkārt ar to pašu dīvaino izteiksmi sejā. Un tad mēs ievēro to laikraksta līdzstrādnieku: at­slējies pret sienu, viņš kūpina pīpi, nenolaizdams no mums savas zibošās acis. Mēs ar Baku aizejam pie viņa.

— Jūs esat patiešām interesants rakstītājs, — Baks saka. — Cik tālu jūs domājat iet? Vai jums ir vēl kaut kas aiz ādas?

— O, es te tikai tāpat vien gaidu, — žurnālists saka, nepārstādams pīpēt, — vai neatgadīsies vēl kaut kas. Tagad vārds ir jūsu akcionāriem. Iespējams, ka vienam otram no viņiem ir kāda sūdzība. Vai tā tur nav policijas mašīna, ko? — viņš jautā, ieklausīdamies kādā skaņā, kas nāk no ārpuses. — Nē, — viņš turpina, — tie ir dak­tera Vitlforda vecie līķrati no Rūzvelta slimnīcas. Man jau gan vajadzēja to gongu pazīt. Jā, šķiet, ka reizēm esmu uzrakstījis šo to interesantu.

— Pagaidiet, — Baks saka. — Es jums tūliņ piespē­lēšu vielu jaunam rakstam.

Baks izņem no kabatas kādu atslēgu un pasniedz to man. Zināju, kas viņam padomā, pirms viņš sāka runāt. Sa­sodītais vecais pirāts — man bija skaidrs, ko viņš no­domājis. Neviens to neizdarīs labāk par Baku.

— Pik, — viņš saka, cieši uzlūkodams mani, — vai šī ierāve nav maķenīt ārpus mūsu darbalauka? Vai mēs gribam, lai Džeikijs apprec Rozu Steinfeldi?

— Pievienoju savu balsi tavējai, — es saku. — Būšu atpakaļ ar visu pēc desmit minūtēm. — Un es dodos uz depozītseifu īrētavu.

Atgriežos ar naudu, sasietu lielā vīstoklī, un tad mēs ar Baku aizved šo avīžniecisko žurnālistu pie sētas dur­vīm, un pa tām mēs visi trīs ieiet vienā no kantora telpām. — Un nu, mans rakstnieciskais draugs, — Baks saka, — apsēdieties krēslā un stāviet klusu — tagad es jums sniegšu interviju. Jūs redzat savā priekšā divus ierā­vējus no Ierāvējpils Ierāvēju apgabalā Arkanzasas pa­valstī. Mēs ar Piku esam tirgojušies ar misiņa zeltlietām, matus spēcinošu līdzekli, dziesmu grāmatām, iezīmētām kārtīm, patentdziedēkļiem, Konektikutā austiem Smirnas paklājiem, mēbeļu spodrināmo pastu un albumiem ikvienā pilsētā no Oldpointkamfetas līdz Zelta vārtiem. Mēs esam ierāvuši dolāru, kad vien pamanījām kādu, kas izskatījās lieks tā īpašniekam. Bet mēs nekad nedzināmies pēc peļņas, kas glabājās zeķes purngalā zem vaļīga ķieģeļa vir­tuves pavarda stūrī. Ir kāds vecs sakāmvārds, ko jūs varbūt esat dzirdējuši, — «pārmērīga pieklājība pazudina», kas nozīmē, ka no ielu tirgoņa sīkpreču kastes līdz rak­stāmgaldam Volstrītā ir tikai viens solis. Šo soli mēs tikām spēruši, īsti nezinādami, cik zemu ar to var krist. Jums gan to vajadzētu apjēgt, bet kur nu! Jums ir ņujorkieša sajēga, kas nozīmē, ka jūs spriežat par cilvēku pēc viņa drēbju ārpuses. Tas nav pareizi. Jums būtu vajadzējis apskatīt oderi, vīles un pogcaurumus. Kamēr mēs gai­dām policijas mašīnu, jūs varētu izņemt savu zīmuļa galiņu un izdarīt piezīmes vēl vienam jocīgam avīžu rakstam.

Un tad Baks pievēršas man un saka: — Man vienalga, ko domā Eterberijs. Viņš te ieguldījis tikai smadzenes un var būt laimīgs, ja atgūst savu kapitālu. Bet ko tu, Pik, par to saki?

— Ese? — es pārprasu. — Tev nu gan būtu vajadzējis mani pazīt, Bak. Es tak nemaz nezināju, kas tās akcijas pirka.

— Nu tad ir labi, — Baks saka. Un tad viņš pa iekšdurvīm ieiet kantora galvenajā telpā un paraugās uz drūzmu, kas mēģina izspraukties cauri nožogojumam. Eterberija un viņa galvassegas tur vairs nebija. Un Baks griežas pie viņiem ar īsu uzrunu.

— Nu, aitiņas, sastājieties visas rindiņā. Dabūsiet savu vilniņu atpakaļ. Negrūstieties taču tā. Stājieties rindā — rindā, nevis čupā. Cienītā, vai jūs nebūtu tik laipna un nepārstātu blēt. Jūsu naudiņa jūs gaida. Ei, dēliņ, nekāp pāri tām margām: tavai sīcenei nekas nenotiks. Neraudiet, māsiņ, jums neies zudumā ne cents. Stājieties tak rindā, kad es jums saku. Ei, Pik, panāc šurp un nodibini te kār­tību: laid tos cauri un pa otrām durvīm laukā!

Baks novelk svārkus, atstumj cilindru pakausī un aiz­kūpina lepnu cigāru. Tad viņš apsēžas pie galda, izkravā­jis sev priekšā visu mūsu laupījumu, kārtīgi sasietu glītos sainīšos. Es lieku akcionāriem sastāties un virzu tos zosu gājienā no galvenās telpas cauri Baka darbistabai, un reportieris pa sāndurvīm tos izlaiž atkal gaitenī. Kad vir­tene velkas gar Baka galdu, viņš no ikviena pieņem ak­cijas un zelta obligācijas, noskaitot katram dolāru pret dolāru, — tikpat, cik tas tika iemaksājis. Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrības akcionāri tik tikko nespēj ticēt. Viņi gandrīz raušus izrauj naudu no Baka rokām. Dažas sievietes turpina raudāt, jo tāds jau ir šī dzi­muma paradums — laist meldiņu vaļā aiz bēdām, pink­šķēt no prieka un liet asaras, kad nav ne vienu, ne otra.

Veco sieviņu pirksti trīc, kad viņas stūķē timpas azotē zem apnēsātajām drānām. Fabrikas meitenes tikai pie­liecas, kādu sekundi noplivina savu konfekciju, un kļūst dzirdams, kā noplikšķ zeķturis, dolāriem noslīdot «Vecum-vecās pašadītās kokvilnas groddzijas bankas» dāmu no­daļā.Dažiem akciju īpašniekiem, kas ārpusē tika laiduši vaļā pašu skaļāko jeremiādi, uznāca atjaunotas uzticības lēkme, un viņi gribēja atstāt naudu iekšā. — Iesāliet un bāziet vien to cāļu barību atkal atpakaļ savās panckās un šļūciet pa diegu! — Baks saka. — Kas jums par ap­rēķinu ieguldīt to obligācijās? Tējkanna vai sprauga sienā aiz pulksteņa ir īstā vieta jūsu variņu krājumam.

Kad sarkanajā plecu lakatā ievīstījusies izskatīgā meiča iekasē ieguldīto summu, Baks pasniedz viņai lieku div­desmitnieku.

— Kāzu dāvana, — paskaidro mūsu mantzinis, — no Golkondas sabiedrības. Un paklau! Ja Džeikijs kādreiz pabāž degunu kaut tikai uz to pusi, kur dzīvo Roza Steinfelde, jūs ar šo tiekat pilnvarota nodauzīt no tā pāris collu.

Kad visi, atguvuši savus ietaupījumus, bija aizgājuši, Baks pasauc laikraksta līdzstrādnieku un piestumj at­likušo naudu viņam.

— Jūs to iesākāt, — Baks saka, — tad nu pats arī pabeidziet. Tur, viņā pusē, ir grāmatas, kurās uzrādīta katra izdotā akcija un obligācija. Te ir nauda to dzē­šanai, atskaitot to, ko esam iztērējuši uzturam. Jums būs jāuzņemas likvidatora pienākumi. Domāju, ka jūs, rēķi­nādamies ar savas avīzes labo slavu, veiksiet tos godīgi. Tas ir pats piemērotākais veids, kādu vien mēs zinām, kā to nokārtot. Mēs ar dūšīgo, bet ābolus ēst apnikušo viceprezidentu sekosim mūsu cienījamā prezidenta priekš­zīmei un pazudīsim kokos. Nu, vai šai dienai jums jaunumu pietiks, jeb vai jūs gribat vēl intervēt mūs par pieklājības jautājumiem un kā vislabāk pārtaisīt vecus taftas svārciņus?

— Jaunumi! — avīžnieks saka, izņemdams pīpi no mu­tes. — Vai jūs patiešām domājat, ka es tos varu izman­tot? Es taču negribu zaudēt darbu! Pieņemsim, ka es aizeju uz redakciju un pastāstu tur šo notikumu. Ko teiks galvenais redaktors? Viņš tikai pasniegs man no­rīkojumu uz trako māju un piekodinās neatgriezties ātrāk, kamēr neesmu izārstējies. Es varētu aiznest rakstu par jūras čūsku, kas ložņā pa Brodveju, bet man trūkst dūšas pārbaudīt viņu pacietību ar tādām pīlītēm kā šī. Ātras iedzīvošanās — atvainojiet par izteicienu — banda atdod atpakaļ laupījumu! Nu nē! Es jau nestrādāju humora pie­likumā.

— Jūs to, protams, neesat spējīgs saprast, — Baks saka, satvēris plaukstā durvju rokturi. — Es un Piks jau nav no tiem volstrītniekiem, kādus pazīstat jūs. Mēs nekad neatļaujās apkrāpt slimas večiņas un strādājošas meitenes un atņemt mazuļiem centus. Tajās ierāves nozarēs, kurās mēs darbojās, mēs pievācam naudu no ļautiņiem, ko tas kungs radījis tieši tāpēc, lai tie tiktu apšmaukti: no uzdzīvotājiem, šķērdniekiem, kāršu spēlmaņiem, pārgudriniekiem un ielas publikas, kam allaž ir daži dolāri, ko palaist vējā, un no fermeriem, kas neparko nejustos laimīgi, ja neuzrastos blēži un neapstrādātu viņus, kad viņi pārdevuši labību. Mēs nekad neesam jutuši ne mazāko vēlēšanos zvejot tās sugas zivtiņas, kas kožas šeit. Nē, ser. Mēs pārāk cienām savu profesiju un paši sevi. Pa­lieciet sveiks, mister Likvidator.

— Ei, — laikraksta līdzstrādnieks saka, — uzgaidiet brī­tiņu! Stāvu augstāk atrodas man pazīstama māklera kantoris. Pagaidiet, kamēr es tos krāmus nolieku viņa seifā. Gribu jums, puiši, pirms šķiršanās izsaukt pudeli.

— Izsaukt mums pudeli? — Baks noprasa, nopietni pa­mezdams ar aci. — Tikai neceriet, ka jums kāds ticēs, ja jūs tur, redakcijā, mēģināsiet iestāstīt, ka jūs to esat teicis. Paldies. Rēķinu, ka mums nav tik daudz laika. Uz redzīti.

Un mēs ar Baku izslīd pa durvīm; un tādā kārtā Golkondas sabiedrība piedzīvo piespiedu likvāciju.

Tam, kas nākamajā vakarā būtu gribējis mūs ar Baku apciemot, vajadzētu doties uz mazu, draņķīgu viesnīciņu pie upes, netālu no rietumrajona kuģīšu piestātnes. Mēs bijām apmetušies nelielā istabiņā pagalma pusē, un es iepildīju grosā sešunču pudelīšu no krāna ņemtu ūdeni, kam sarkanu nokrāsu piedeva anilīns un garšu — kanēlis. Baks apmierināts smēķēja, viņam galvā bija nevis ci­lindrs, bet pieklājīgs brūns katliņš.

— Cik labi, Pik, — viņš saka, korķēdams pudelītes ciet, — ka mēs piedabūjām Brediju aiztapināt mums uz nedēļu zirgu un ratus. Pa to laiku mēs sev sagrabināsim rīcības kapitālu. Šito matu audzēšanas līdzekli Džersijā ātri vien izķers. Moskītu dēļ tur pliki pauri nav sevišķi iecienīti.

Izvilku ceļasomu un, meklēdams etiķetes, parakņājos tajā.

— Matu audzēšanas līdzekļa uzlīmes ir izgājušas, — es pavēstu. — Palicis vairs tikai kāds ducis.

— Nopērc jaunas, — Baks saka.

Izpētījām kabatas un atklājām, ka naudas tik tikko pietiek, lai no rīta nokārtotu viesnīcas rēķinu un samak­sātu par braucienu kuģītī.

— Drudža dziedēkļa «Kratieties vaļā no kratīšanās» uzlīmes ir atliku likām, — es paziņoju pēc atkārtotas pārbaudes.

— Nu, ko tad tu vēl vairāk gribi? — Baks saka. — Lipini tik vien virsū tās pašas! Hekensekas palejā patlaban sākas drudža laiks. Kāda gan nozīme matiem, ja cilvēkam tā jākratās, ka tie viņam vairs neturas uz galvas?

Kad bijām kādu pusstundu līmējuši etiķetes uz drudža dziedēkļa pudelēm, Baks Ierunājās:

— Pelnīt maizi godīgi katrā ziņā ir daudz labāk nekā ielaisties tajās Volstrīta padarīšanās, vai ne, Pik?

— Kāda runa! — es piekrītu.