Gausīgie ierāvēji

Izpriecas mūsdienu laukos

Džefu Pītersu nepieciešams ierosināt. Bez aplinkiem uzaicināts kaut ko pastāstīt, viņš apgalvo, ka viņa dzīve bijusi tikpat notikumiem nabadzīga kā visgarākais Trolopa romāns. Taču ar izmaņu viņam var atraisīt mēli. Tādēļ es viņa domu straumē izmetu daudzas un dažādas ēsmas, pirms jūtu paraustām pludiņu.

— Esmu ievērojis, — es teicu, — ka rietumštatu fer­meri, par spīti savai pārticībai, no jauna sāk pievērsties populistu kustībai un tās vecajiem elkiem.

— Tagad jau ir tāds laiks, — Džefs sacīja, — kad kustība vērojama visur: fermeri kustas pa saviem tīru­miem, zivis — pret teci uz nārsta vietām; kļavās sakustas sula un Konemo upē — ledus. Par fermeriem jau gan es kaut ko zinu. Reiz es domāju, ka esmu uzgājis vienu, kas nav mērāms ar parasto olekti, bet Endijs Takers man pierādīja, ka esmu maldījies. «Ja jau fermeris, tad katrā ziņā antiņš,» Endijs sacīja. «Viņš ir cilvēks, kas izsities uz augšu, balstīdamies uz ballistiku, balsstiesībām un baletu. Kaut arī mazliet ērmots, viņš tomēr ir visas zemes elkoņa kauls un skrimslis,» Endijs sacīja, «un es nemaz nezinu, ko mēs apstrādātu, ja nebūtu viņa.»

Kādu rītu mēs ar Endiju pamožās no priežu baļķiem celtā viesnīcā uz Dienvidindiānas fermentēto kukurūzas plāceņu joslas robežas, un mums pa abiem pie dvēseles ir sešdesmit astoņi centi. Nevaru vairs pateikt, kā mēs te iepriekšējā vakarā tikām ārā, jo vilciens izdrāžas cie­matam cauri tik ātri, ka tas, ko mēs caur vagona logu noturējām par krogu, izrādījās aptiekas un divus kvar­tālus atstatas ūdenstvertnes kopskats. Pamatā tam, ka mēs pametām vilcienu pirmajā stacijā, kur varējām, bija neliels misiņzelta pulksteņu un Aļaskas dimantu darī­jums, ar kuru mums iepriekšējā dienā nebija paveicies Kentuki štatā.

Atmodies es izdzirdu dziedam gaiļus, saodu tādus kā karaļūdens izgarojumus, saklausīju stāvu zemāk nokrī­tam uz grīdas kaut ko smagu un kādu vīru izlamājamies.

«Galvu augšā, Endij!» es saku. «Mēs esam uz laukiem. Apakšstāvā viens nupat pārbaudīja zelta ķieģeli. Iziesim ārā, paņemsim, kas mums no fermera pienākas, un tad — aidā un projām!» Fermeri man vienmēr bijuši tāds kā rezerves fonds. Nonācis grūtībās, es arvien mēdzu aiziet uz krustceļiem, iekabināt pirkstu kāda fermera bikšturos, mehāniski noleijerēt savas blēdības programmu, izrevidēt viņa mantību, atdot viņam atpakaļ atslēgas, strīķi un papīrus, kam sve­šās rokās nav nekādas vērtības, un bez liekiem jautāju­miem staigāju tālāk. Fermeri gan nav nekāds kārdinošais laupījums tādiem mūsu nozares dižmeistariem kā es un Endijs, taču reizēm arī viņi mums lieti noderēja, tāpat kā Volstrīts šad un tad nesmādē pat finansu ministru.

Nogājuši lejā, redzējām, ka atradāmies pašā lepnākajā zemkopības novadā, kādu mēs jebkad bijām redzējuši. Apmēram divu jūdžu attālumā birzī uz pakalna slējās liela, balta māja, kam izklaidus visapkārt bija izmētāts lauku, šķūņu, ganību un saimniecības ēku agronomisks konglomerāts.

«Kas tās par mājām?» mēs pajautājām viesnīcniekam.

«Tās,» viņš saka, «ir viena no mūsu apgabala vispro­gresīvākajiem pilsoņiem — fermera Ezras Plankita mītne ar visām pie tās piederīgajām kokaudžu, tīrumu un dārzu piedevām.»

Pēc brokastīm mēs ar Endiju, palikuši ar astoņi centi lielu kapitālu, sastādām šī lauku dižvīra horoskopu.

«Atstāj viņu man vienam,» es saku. «Divatā apstrādāt vienu fermeri būtu tikpat nekrietni kā Rūzveltam izmantot abas rokas, lai nogalinātu vienu lāci.»

«Lai notiek,» Endijs saka. «Man patīk izturēties god­prātīgi, pat tikai ievācot nodevas kāļu kopēju kopienā. Ar kādu ēsmu tad tu taisies noķert šo Ezru?» Endijs man vaicā.

«O,» es saku, «ar pirmo, kas man somā patrāpīsies pie rokas. Domāju paņemt līdzi kādu no jaunajām ienākumu nodokļu kvītīm, recepti āboliņa medus pagatavošanai no ābolu mizām un rūgušpiena, pasūtījumu blankas Makgafija labajām lasāmgrāmatām, kas vēlāk izrādās par Makkormika labības pļaujmašīnām; tad vēl vilcienā atrasto pērļu kaklarotu, kabatas formāta zelta ķieģeli un ...»

«Ar to pietiks,» Endijs saka. «Ezram vajadzētu uzkosties uz jebkuras no tām. Un, paklau Džef, pieprasi, lai tas pupunkukurūzas grūdeņa cienītājs dod tev glītas, jau­nas un tīras banknotes. Tas ir apkaunojums likumam par uzturvielu tīrību, Lauksaimniecības departamentam un pārējām mūsu valsts iestādēm, kādu naudu mums pa­sniedz daži no šiem fermeriem. Man ir nācies pieņemt no viņiem tīstokļus, kas izskatījās pēc mikrobu kultūras kū­līšiem, pievāktiem Sarkanā krusta ambulancē.»

Aizeju uz nomas stalli un noīrēju izbraucamo pajūgu, samaksas vietā atstājis labu iespaidu. Aizlaidu līdz Plankita fermai un piesēju zirgu. Dzīvojamās ēkas priekšā uz kāpnītēm sēdēja kāds cilvēks. Mugurā viņam bija balts vilnas flaneļa uzvalks ar sārtu divstaru kaklasaiti, galvā — sporta cepure un pirkstā — dimanta gredzens, «Vasarnieks,» es savā prātā nodomāju.

«Es gribētu runāt ar fermeri Ezru Plankitu,» es uzbilstu viņu.«Jūs runājat ar viņu,» viņš saka. «Kas jums būtu uz sirds?»

Neatbildēju ne vārda. Stāvēju kā sastindzis, domās at­kārtodams jautrās dziesmiņas «Vīrs ar kapli» draiskulīgās rindas. Paskatoties uz šā cilvēka augsto, slīpo pieri, tās nieka blēņas, kas man bija kabatā fermera apšmaukšanai, izlikās tikpat bezcerīgas kā policijas mēģinājums izspiest naudu no Liellopu gaļas tresta, liekot lietā apcietināšanas pavēli un butaforisku šauteni. «Nu,» viņš saka, cieši uzlūkodams mani, «klājiet vaļā! Redzu, ka jūsu žaketes kreisā kabata pamatīgi uzblīdusi. Raujiet to zelta ķieģeli ārā vispirms. Drīzāk jau tad mani interesē tie ķieģeļi nekā numurs ar vekseļiem, kas izpēr­kami pēc diviem mēnešiem, un stāsts par pazudušajām sudraba raktuvēm.»

Man prāts it kā apskaidrojās, un es sapratu, cik aplami bijuši mani priekšstati par loģisko domāšanu; taču es izvilku savu klucīti un iztinu no mutautiņa, kurā biju to ievīstījis.«Dodu dolāru un astoņdesmit centus,» saka fermeris, pasvārstījis to rokā. «Vai iet tā lieta?»

«Jau svins vien tā sastāvā ir vairāk vērts,» es cienīgi saku. Iebāžu klucīti atpakaļ kabatā.

«Kā jums tīk,» viņš atbild. «Man tomēr būtu gribējies to pievienot savai nupat aizsāktajai kolekcijai. Pagājušajā nedēļā es vienu, par kuru prasīja piectūkstoš dolāru, no­pirku par diviem dolāriem desmit.»

Tajā mirklī ieskanējās telefons.

«Ienāciet, Kūmiņ,» fermeris saka, «un paskatieties, kā esmu iekārtojies. Dažreiz te ir druscītiņ vientuļi. Laikam zvana no Ņujorkas.»

Iegājām istabā. Tā izskatījās kā Ņujorkas biržas māk­lera birojs: gaiši ozola rakstāmgaldi, divi tālruņi, ar safjānu apvilkti klubkrēsli un kušetes, gleznas pēdu platos zeltītos ietvaros; un vienā kaktā telegrāfa aparāts tikšķināja ziņas.«Hallo, hallo!» dīvainais fermeris saka. «Vai Rīdženta teātris? Jā, runā Plankits no Kazlapju centra. Rezervējiet man piektdienai četras vietas parterī — tās pašas, kur es parasti sēžu. Jā, piektdienai. Uz redzēšanos!»

«Reizi divās nedēļās es aizšauju uz Ņujorku noskatīties kādu izrādi,» fermeris saka, uzkārdams klausuli. «Uz turieni ekspresis no Indianapolisas mani aizrauj astoņpadsmit stundās; pavadījis desmit labākās vakara un nakts melnuma stundas lielpilsētas burzmā un ārpus mājas pavisam četrdesmit astoņas, es atgriežos, kad vis­tām pienācis laiks lēkt laktā. Vai jums, mister Kūmiņ, neliekas, ka Habarda attēlotais pirmatnīgais alu cilvēku laikmeta lauku lempis sāk maķenīt palielināt apgriezie­nus, gatavodamies biedrības «Nenodzēsiet gāzi!» gadskārtējai sanāksmei?»

«Man šķiet,» es saku, «ka nomanu kaut kādu robu zemkopju tradīcijās, uz kurām citkārt vienmēr tiku pa­ļāvies.»

«Protams, Kūmiņ,» viņš saka. «Dzeltenā prīmula up­mala mums, zemes rūķiem, sāk likties kā «Puķu valodas» jubilejas luksa izdevums ar zeltītām maliņām un prettitulu.»

Tajā mirklī no jauna atskan tālruņa zvans. «Hallo, hallo!» viņš saka. «Ak Pērkinss no Dzirnlejas! Es jau jums teicu, ka astoņsimt dolāru par to zirgu ir pārāk daudz. Vai viņš jums ir tur kaut kur tuvumā? Labi. Paskatīsimies. Atejiet nost no mikrofona! Tagad palaidiet viņu rikšos pa apli! Ātrāk! Jā, es dzirdu viņu rikšojam. Lai tik rikšo ... vēl ātrāk .. . Pietiks. Un tagad pievediet viņu pie aparāta! Tuvāk! Purnu tuvāk! Tā. Pa­gaidiet! Nē, to zirgu es nepērku. Ko? Nē, ne par kādu naudu. Viņam ir dusulis un saskaras kājas. Sveiki!»

«Nu, Kūmiņ,» fermeris saka, «vai nu jūs sākat apjēgt, ka lauksaimniekam vairs nevar piešūt bārdu? Jūs esat pa­lieka no aizgājuša laikmeta. Tagad pats Toms Losens ir kļuvis pietiekami prātīgs, lai nemēģinātu apvest ap stūri modernu agrārieti. Mums šodien ir sestdiena, četrpadsmi­tais datums — uz galvošanu. Nu paklausieties un paska­tieties, kā mēs turamies kopsolī ar dzīvi.»

Viņš man uz kāda galda parāda mašīnu ar diviem daik­tiem, ko likt uz ausīm, nu, tādiem kā tām ietaisēm, kur jāiemet naudas gabals. Es uzmaucu tos galvā un klausos. Sievietes balss sāk lasīt slepkavību, katastrofu un citu po­litisku negadījumu virsrakstus.

«Tas, ko jūs tur dzirdat,» saka fermeris, «ir Ņujorkas, Čikāgas, Sentluisas un Sanfrancisko šodienas avīžu ap­skats. To pa telegrāfu pārraida Lauku iedzīvotāju ziņu biroja vietējai nodaļai, kas to vēl kūpošu piegādā abonen­tiem. Uz šī galda jūs redzat mūsu valsts galvenos dienas un nedēļas laikrakstus. Bez tam tur ir īpašs nākamā mēneša žurnālu rakstu izvilkumu krājums.»

Paņemu vienu no šiem izdevumiem un ieraugu virs tā galvas: «Speciāli paraugnovilkumi,» — bet zem tās: ««Century» 1909. gada jūlija numurā būs lasāms...» — un tā tālāk.

Fermeris piezvana kādam, domājams, savas saimnie­cības vadītājam, un liek, lai viņš to piecpadsmit galvu lielo Džersijas govju baru atdod par sešsimt dolāriem gabalā, apsēj deviņsimt akru lielo lauku ar kviešiem, pa­pildus sagatavo un nogādā stacijā divsimt kannas nosūtī­šanai ar piena elektrovagonu. Tad viņš piedāvā Henrija Kleja cigāru, uzliek galdā pudeli zaļās šartrēzes, aiziet pie telegrāfa aparāta un uzmet acis lentei.

«Apvienotās gāzes sabiedrības akcijas cēlušās par di­viem punktiem,» viņš saka. «O, tas ir vareni!»

«Negribat pamēģināt ar vara raktuvju akcijām?» es ap­vaicājos.

«Atstājieties!» viņš saka, paceldams roku, «citādi es pasaukšu suni. Es jau jums teicu, lai jūs veltīgi nešķie­žat laiku.»

Pēc kāda brīža viņš saka: «Ceru, ka jums, Kūmiņ, nebūs nekas pretī, ja teikšu, ka esmu atēdies jūsu sabiedrī­bas un tā mazliet sāk šķebināt. Man kādam žurnālam jā­sacer raksts par komunisma himeru un pēcpusdienā jā­piedalās Hipodroma sabiedrības sapulcē. Tagad jūs, pro­tams, sapratīsiet, ka savu dziedēkli, lai kāds tas būtu, iesmērēt man vis nevarēsiet.»

Skaidrs, ser, ka nekā labāka es nevarēju izdomāt, kā iet laukā un kāpt ratos. Zirgs pats pagriezās vajadzīgajā virzienā un aizveda mani atpakaļ uz viesnīcu. Es viņu piesēju un gāju iekšā aprunāties ar Endiju. Istabā es viņam vārdu pa vārdam izstāstīju visu par šo fermeri un sēdēju, plūkādams galdautu kā cilvēks, kas zaudējis prātu.

«To es nesaprotu,» es saku, dungodams skumju un dumju dziesmiņu, lai apslēptu savu pazemojumu.

Endijs ilgi staigā pa istabu šurp un turp, košļādams kreisās ūsu puses galus, kā viņš mēdz darīt, kad par kaut ko lauza galvu.

«Džef,» viņš beidzot saka, «ticu tam, ko tu stāstīji par šo attīrīto pāķi, tomēr mani tas nepārliecina. Man liekas neiedomājami, ka viņš būtu varējis sapotēties pret visām augstākas varas noteiktām lauku apšmaukšanas sistēmām. Paklau, Džef,» Endijs iejautājas, «tu taču nekad neesi uzskatījis mani par cilvēku ar sevišķām nosliecēm uz re­liģiju?»

«Neesmu gan,» es saku. «Bet,» es piemetinu, lai neaizvainotu viņa jūtas, «esmu novērojis, ka arī daudziem baznīcas draudžu locekļiem minētās noslieces no ārpuses ir manāmas tik mazā mērā, ka, paberzējot tās ar baltu mutautiņu, uz tā nekas nebūtu redzams.»

«Esmu allaž izjutis dziļu interesi par dabu un pašiem tās pirmsākumiem,» Endijs saka, «un ticu, ka radītājam visās lietās ir bijusi sava sākotnēja iecere. Fermeri arī ir radīti noteiktam nolūkam, un tas ir — gādāt par iztiku tādiem cilvēkiem kā es un tu. Kam gan citam tad lai mums būtu dotas smadzenes? Esmu pārliecināts, ka manna, no kuras Izraēla bērni tuksnesī pārtika četrdesmit gadus, ir tikai meteorisks fermera apzīmējums; un šim paradumam viņi palikuši uzticīgi līdz pat šai dienai. Un nu,» Endijs nobeidz, «es gatavojos pārbaudīt praksē savu teoriju — «Ja jau fermeris, tad noteikti mūžīgs ausainis», par spīti glazūrai un orientiem, ko viņam atnesusi šķietama civili­zācija.»

«Tev izies tāpat kā man,» es saku. «Šitas saimnieks stallī sen sarāvis sava steliņģa siles saiti. Savas pozīcijas viņš ir nostiprinājis ar priekšrocībām, ko dod elektrība, izglītība, literatūra un intelekts.»

«Es tomēr pamēģināšu,» sacīja Endijs. «Pastāv zināmi dabas likumi, kam nekā nevar padarīt pat Bezmaksas pie­gāde lauku iedzīvotājiem.»Endijs kādu laiciņu pavandās pa sienas skapi un iznāk no tā, ģērbies uzvalkā ar plaukstas lieluma brūnām un dzeltenām rūtīm. Viņam ir sarkana zilipunktota veste un augsts cilindrs. Pamanīju, ka viņa smilšu krāsas ūsas tikušas iemērktas kaut kādā zilā tintē.

«Žēlīgais Barnums!» es iesaucos. «Tu tak esi izspļauts cirka triku taisītājs.»

«Tiesa,» Endijs saka. «Vai tu pajūgu atstāji ārā? Pa­gaidi tepat, kamēr pārbraucu. Es nebūšu ilgi.»

Pēc divām stundām Endijs iesperas istabā un noliek uz galda naudas žūksni.

«Astoņsimt sešdesmit dolāri,» viņš saka. «Un nu pa­klausies, kā pie tiem tiku. Fermeris bija mājās. Viņš mani nopētīja no galvas līdz kājām un sāka apcelties. Es ne­teicu ne vārda, bet sadabūju valriekstu čaulas un ņemos ripināt pa galdu mazo lodīti. Nosvilpoju kādas pāris me­lodijas un laidu vaļā veco formulu.»

«Sanāciet, džentelmeņi, sanāciet dzīvāk,» es saku, «un pavērojiet šo lodīti. Par skatīšanos nauda nav jāmaksā. Te tā ir, un te tās vairs nav. Uzminiet, kur tā mazā vilt­niece ir. Veikla padarīšana — acu apmānīšana.»

Zagšus uzmetu tam fermerim skatienu. Redzu viņam uz pieres izspiežamies sviedrus. Viņš pieiet pie ārdurvīm, aiz­taisa tās ciet un vēl kādu brīdi vēro mani. Te uzreiz viņš saka: «Saderam uz divdesmit dolāriem, ka varu pateikt, zem kuras čaulas tā bumbiņa tagad ir.»

«Pēc tam,» Endijs turpina, «jau nāk tas pats vecais stāsts. Skaidrā naudā viņam mājās bija tikai astoņsimt seš­desmit dolāri. Kad es devos projām, viņš mani pavadīja līdz vārtiem. Sniedzot atvadām roku, viņam acīs bija asaras.»«Kūmiņ,» viņš saka, «pateicos par vienīgo reizi ilgos gados, kad es tā pa īstam dabūju izklaidēties. Tā man atsauca atmiņā tās senās laimīgās dienas, kad biju vēl tikai fermeris, nevis agrārietis. Lai tas kungs jūs svētī.» Šeit Džefs Pīterss apklusa, un es nospriedu, ka viņa stāsts bija galā.

— Tu tātad domā... — es iesāku.

— Jā, — Džefs atbildēja. — Kaut kas tamlīdzīgs. Lai jau fermeri aizraujas ar progresu un kavē sev laiku ar politiku. Dzīve fermā tomēr ir vientulīga, un minēt, zem kuras čaulas ir lodīte, viņiem ir iznācis arī senāk.