Gausīgie ierāvēji

Mazprozas lielmeistars

Māksliniekam par ierosmes avotu noder lietas un pa­rādības, kurām citi cilvēki, nesaskatot tajās nekā intere­santa, ik dienas nevērīgi paiet garām. Spilgta ilustrācija tam ir sekojošais piemērs.

Mūsu gadsimta sākumā aktieru un literātu iecienītā Ņujorkas restorānā pie kāda galda pusdienoja vairāki savstarpēji pazīstami cilvēki. Viens no viņiem, avīzes «World» reportieris Ervins Kobs, jautāja pretī sēdoša­jam rakstniekam, kur viņš saviem sacerējumiem dabūjot sižetus.

«Visur,» skanēja atbilde. «Tie ir atrodami katrā lietā, nu, kaut vai šajā,» uzrunātais turpināja, paņēmis no galda ar mašīnu rakstītu ēdienu karti. Un jau pēc brītiņa viņš izklāstīja ieceri īsajam stāstam, kuram vēlāk deva nosaukumu «Ziedonis a la carte».

Lai gan tas nepārsniedz parastās žurnālu literatūras līmeni un atpaliek no minētā rakstnieka labākajiem dar­biem, dažas iezīmes tajā tomēr ļauj nekļūdīgi noteikt, ka tā autors ir viens no izcilākajiem mazās prozas meis­tariem — O.Henrijs. Kad Amerikas Savienoto Valstu «Mākslas un zinātņu biedrība» 1918. gadā nodibināja viņa vārdā nosauktu balvu, ko ik gadu piešķir labāko īso stāstu autoriem un kas pieder pie ievērojamākajām, kādas var izpelnīties amerikāņu literāts, tā bija augstākā at­zinība viņa skopi atmērītā radošā mūža veikumam.

Viljams Sidnijs Porters piedzima 1862. gada 11. sep­tembrī Grīnsboro pilsētā Ziemeļkaroliņas štatā. Kad zēnam bija trīs gadi, nomira viņa māte. Tēvs, pēc profesijas ārsts, visu uzmanību veltīja mūžīgā dzinēja — perpetuum mobile izgudrošanai un maz interesējās par praktisko dzīvi, tādēļ viņa māsa, literatūras skolotāja, pieņēma mazo Billiju pie sevis. Viņa ieaudzināja brāļadēlā mīlestību pret literatūru, un viņš jau agrā bērnībā izlasīja daudz grāmatu.

Līdzekļu trūkuma dēļ daudzpusīgi apdāvinātā zēna skolas gaitas izbeidzās piecpadsmit gadu vecumā, un viņš sāka strādāt par mācekli tēvoča aptiekā, kas klusajā mazpilsētiņā noderēja arī par sapulcēšanās vietu turienes inteliģences pārstāvjiem. Klausoties viņu spriedelējumos par dzīvi un politiku, viņu jokos un asprātībās, vērīgais pusaudzis guva ne vienu vien ierosmi savai vēlākajai daiļradei.

Divdesmit gadu vecumā pārmantotas plaušu tuberku­lozes novārdzinātais jaunais Porters pameta darbu ap­tiekā un aizbrauca uz Teksasu, kur pavadīja divus gadus paziņu rančo. Tur viņš ne vien krietni uzlaboja veselību, bet ieguva arī fizisku rūdījumu un dažu labu atmiņā paliekošu ienaidu no kovboju dzīves, turklāt apguva spāņu un daļēji franču un vācu valodu, kā arī izlasīja daudz grāmatu.

Atstājis rančo, Bills apmetās uz dzīvi nelielā Teksasas pilsētiņā Ostinā, kur izmēģināja roku grāmatveža, pār­devēja, rasētāja un bankas kasiera darbā un nodibināja ģimeni. Beidzot viņš pievērsās žurnālistikai un laida klajā humoristisku laikrakstu «Ripojošais Akmens», kuram vienlaikus bija izdevējs, redaktors, ilustrētājs un galve­nais līdzstrādnieks. Pēc gada pasākums cieta neveiksmi, un Porters atsāka iesūtīt rakstus un karikatūras apkārtējo pilsētu periodiskajiem izdevumiem, kā reizēm bija darījis jau agrāk. Saņēmis pastāvīga darba piedāvājumu no Hjūstonas avīzes «Post», viņš pārcēlās uz turieni.

Kad Porteru ģimene bija guvusi daudz maz stabilu pa­matu zem kājām, «liktenis, aiz ieraduma putrodams», — izsakoties ar kāda O.Henrija stāsta varoņa vārdiem —deva tai pirmo triecienu. 1896. gadā tās galva saņēma uzaicinājumu ierasties tiesā, lai atbildētu par viņa dar­bības laikā Osiinas bankā radušos iztrūkumu. Ceļā uz turieni, Porters izlēma uz tiesu tomēr neiet, jo bankas dokumentācijā bija valdījusi tāda nekārtība, ka viņam nebija gandrīz nekādu izredžu pierādīt savu nevainīgumu. Tādēļ viņš pārsēdās vilcienā, kas gāja uz Ņūorleānu. Ar pieņemtu vārdu Porters kādu laiku uzturējās šajā pilsētā, no kurienes vēlāk ar tvaikoni devās uz Dienvidameriku. Svešumā viņš pārtika no dažādiem gadījuma ienākumiem un jaunajos apstākļos nepaspēja vēl kaut cik iedzīvoties, kad pienāca ziņa, ka sievas veselība, kas arī senāk ne bija nekāda stiprā, strauji pasliktinās. Ne mirkli nevilci­nādamies, bēglis atgriezās mājās, kur viņam draudēja arests, taču pret radu iemaksāto drošības naudu viņš tika atstāts brīvībā līdz tiesas dienai.

Pēc sievas nāves citkārt tik sabiedriskais Porters sāka no paziņām vairīties un nodevās savas bez mātes paliku­šās meitiņas audzināšanai. Vienlaikus viņš atsāka rakstīt un iesūtīt savus sacerējumus izdevējiem. Pēc vairākiem mēnešiem viņš saņēma no Maklura izdevniecību sindikāta vēstuli, kurā bija paziņots, ka viens no viņa stāstiem atzīts par derīgu publicēšanai, un izrādīta interese par viņa turpmākajiem darbiem.

Iespiesto stāstu Porters pats gan vairs nedabūja redzēt, jo, kad tas parādījās presē, viņš jau atradās cietumā, kur izcieta 1898. gada februārī piespriesto sodu — brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Ja, ierodoties tiesā 1896. gada jūlijā, kad viņu tur uzaicināja pirmoreiz, viņam vēl varētu būt kaut niecīgākās izredzes tikt at­taisnotam, tad tādu vairs nebija pēc bēgšanas, kas bija kļuvusi par apsūdzības smagāko punktu un netiešu vainas pierādījumu.

Tēvoča iemācītais un toreiz tik ļoti apnikušais amats tagad izrādījās visai noderīgs. Kā bijušo farmaceitu Por­teru norīkoja par cietuma slimnīcas nakts maiņas aptie­kāru. Si nodarbošanās viņam nodrošināja ērtākus dzīves apstākļus nekā pārējiem ieslodzītajiem un diezgan daudz brīva laika, turklāt sagādāja iespēju ne vien lasīt, bet pat rakstīt. Tāpēc viņš no jauna pievērsās literatūrai, lai iegūtu līdzekļus, par ko nopirkt dāvanas meitiņai Margaritai, kuru audzināja sievas vecāki.

Pēc pāris mēģinājumiem, kuri panākumus nedeva. 1899. gada decembrī iespiestais stāsts «Dika Svilpotāja ziemsvētku dāvana» iezīmēja rakstnieka O.Henrija pie­dzimšanu, jo bija pirmais, kas parādījās periodikā ar šo autora pseidonīmu. Viņam pašam tobrīd gan tikās svarī­gāka radusies iespēja iegādāties meitai dāvanas ziemas­svētkos un desmitajā dzimšanas dienā. Cietumā viņš sa­cerēja vēl vismaz vienpadsmit stāstu, no kuriem daži pieder pie viņa pašiem labākajiem. No visiem tur uz­rakstītajiem darbiem ieslodzījuma laikā gan tika publicēti tikai trīs, tomēr ar tiem pietika, lai izdevēji ieinteresētos par autoru, un viņš vairāk kārt tika uzaicināts ierasties personiski, lai noslēgtu pastāvīga līdzstrādnieka līgumu. Taču redakciju darbinieki ar rakstnieku O.Henriju iepazinās vienīgi pēc tam, kad, izcietis divas trešdaļas no piespriestā soda un labas uzvedības dēļ atbrīvots pirms termiņa, ieslodzītais izsoļoja saules gaismā, nometis cie­tumnieka apģērbu, numuru un savu veco vārdu.

Jā, gandrīz vienīgi redakciju darbinieki, jo no plašākas sabiedrības viņš vairījās, ziņas par sevi presei sniedza ne­gribīgi, fotografēties neļāvās. Pārcēlies dzīvot uz Ņu­jorku, viņš ar vecajiem paziņām sakarus neuzturēja un jaunas pazīšanās nodibināja nelabprāt. Ar to tad arī iz­skaidrojams apstāklis, ka O.Henrija biogrāfijā ir daudz neizpētītu, neskaidru un pretrunīgu vietu, jo pēc viņa nāves neatradās neviens cilvēks, kas viņu būtu pazinis visu mūžu.

Daļēji šīs noslēgtības pamatā bija bažas, ka atklātībai varētu tapt zināma viņa pagātne. Taču tas nebija vienī­gais iemesls. Nolēmis kļūt par profesionālu rakstnieku, O.Henrijs gribot negribot atsacījās no personiskās dzīves. Saskaņā ar līgumu viņš bija apņēmies nodot redakcijā ik nedēļas vienu stāstu. Būdams mūžīgā laika trūkumā, viņš to bieži vien izdarīja, burtiski, pēdējā minūtē, tomēr vairākus gadus pēc kārtas šīs saistības ne vien izpildīja, bet pat pārsniedza, kaut arī tas prasīja visus viņa spēkus. Tā, piemēram, divos gados — 1904. un 1905. gadā — vien viņš publicēja simt divdesmit stāstu. Tādā tempā radīto sacerējumu vairākums nebija un nemaz nevarēja būt augstvērtīgi mākslas darbi. Bet savu literārā algādža gaitu sākumā O.Henrijs jau arī nepavisam nedomāja par mākslu vai nemirstību. Viņš ražoja tirgum un bija spiests rēķināties ar tā prasībām, jo no paša pieredzes bija pārliecinājies, ka literāta talants kapitālistam ir tāda pati prece kā visas citas. Kapitālistam rakstnieks ir Šeherezāda, kam, tai saglabātu savu dzīvību, jāizdomā arvien jauni un jauni laika kavēkļi, taču sultāns — iz­devējs ir izvēlīgs. Ja sacerējums nav viņam pa prātam, autoram draud bada nāve. Pat tādā gadījumā, ja rakst­niekam tomēr izdotos atrast citu apgādu, kas atraidītos darbus publicētu, viņu iznīcinātu kritika, tos noklusējot vai uzsākot rīdīšanas kampaņu pret nepaklausīgo autoru.

Tāpēc tikai tad, kad O.Henrijs jau bija kļuvis par vienu no visvairāk lasītajiem rakstniekiem, viņš varēja atļauties to, ko neuzdrīkstējās iesācējs, kuram vēl tikai vajadzēja iekarot vietu literatūras tirgū. Viņa stāstos pamazām izpaudās paša autora attieksme pret amerikāņu dzīves īstenību — sākumā piesardzīgi, zemtekstu, līdzību un it kā nejauši izmestu repliku aizsegā. Vēlāk viņš savus uzskatus parādīja jau daudz atklātāk. Kad dienas gaismu bija ieraudzījuši vairāki iepriekš periodikā publicētu stāstu krājumi un pieprasījums pēc tiem joprojām auga, viņš laida klajā agrāk neizdotus darbus — stāstu ciklu par gausīgajiem ierāvējiem Dzeju Pītersu un Endiju Takeru, uz kuru «nepretlikumlgās ierāves» fona autors atmaskoja kapitālistisko iekārtu un tās tikumus.

Taču pat savu literāro gaitu sākumā O.Henrijs ievē­roja principus, kurus ne reizi nepārkāpa: viņš nekad ne­pauda idejas, kurām pats nepiekrita, un nepakļāvās nedz spiedienam, nedz uzpirkšanas mēģinājumiem, kad rūp­niecības un citu nozaru magnāti vai no viņu sludināju­miem atkarīgie izdevēji centās vārda mākslu degradēt līdz tirdzniecības reklāmai, uzaicinot rakstnieku likt stāstu darbībai norisināties noteiktā restorānā vai cildinoši iz­teikties par kādu ražojumu. Nepārprotamu protestu pret šādām tendencēm viņš ir paudis vairākos darbos.

Tomēr arī nepieciešamību pielāgoties tirgus prasībām O.Henrijs juta kā smagu slogu, ar kuru nedomāja mū­žīgi samierināties. Viņš gatavojās uzrakstīt romānu, kurā, ja arī nebūtu atsegta visa patiesība, vismaz nevarētu atrast nekā nepatiesa. Šo nodomu viņš diemžēl nepaguva īstenot, jo, gadiem ilgi strādājot bez atpūtas līdz galīgam spēku izsīkumam, rakstnieks darbā sadega un 1910. gada 3. jūnijā viņa mūžs aprāvās pašā talanta briedumā.

O.Henrija literārajā mantojumā uzņemti gandrīz vie­nīgi tie darbi, kurus atsevišķos krājumos sakopojis pats autors un kuri izdoti viņa dzīves laikā vai drīz pēc rakst­nieka nāves. Tas sastāv no divi simti septiņdesmit trim stāstiem, no kuriem deviņpadsmit vairāk vai mazāk sav­starpēji saistītus autors apzīmējis par romānu, kam devis nosaukumu «Kāposti un karafi». Viņa sacerēto darbu skaits patiesībā ir krietni lielāks, bet tie ir izkaisīti pa dažādiem periodiskajiem izdevumiem, turklāt daudzi no tiem parakstīti ar citiem pseidonīmiem.

O.Henrija darbi parāda viņa laika Amerikas dzīvi visā tās daudzveidībā un krāsainībā un sniedz lasītājam par to spilgtu priekšstatu. Stāstu personāžs pārstāv visdažā­dākos iedzīvotāju slāņus. Lielas daļas viņa labāko stāstu darbība risinās Ņujorkā. Kādu no to krājumiem autors ir nosaucis «Četri miljoni». Tas izsaka šis milzu pilsētas iedzīvotāju skaitu mūsu gadsimta sākumā. Šādi autors ir pasvītrojis, ka viņa uzmanību saista tieši turienes vienkāršie ļaudis, un metis izaicinājumu tiem, kuri ap­galvoja, ka Ņujorkā ir tikai četri simti ievērības cienīgu cilvēku — paši lielākie bagātnieki jeb — kā tos dēvēja O.Henrijs — multimantrauši. Taču lasītājam arī tāpat kļūst skaidrs, kam pieder viņa simpātijas. Savā parastajā lielpilsētas stāstu varonī — «mazajā cilvēkā» — viņš saskata īpašības, kādu nav nedz izdaudzinātajiem četriem simtiem, nedz arī pārējiem ekspluatatoru šķiras pārstāv­jiem. Atsaucība, izpalīdzība, pašaizliedzība, jā, pat gata­vība uzupurēties nelaimē nokļuvuša likteņa biedra labā atrodama taisni tur — starp pilsētas nemantīgajiem ļaudīm.

Pilnīgi citāda ir rakstnieka attieksme pret «šīs pasaules varenajiem». Nepārprotama ir viņa paralēle starp laupī­tāju, kurš nošauj nozieguma līdzdalībnieku, lai nebūtu jādalās ar to laupījumā, un finansistu, kas izputina senu draugu, lai gūtu sev peļņu. Dzēlīga izsmiekla šaltis tiek vērstas pret miljonāra mēģinājumiem apklusināt savu sirdsapziņu ar liekulīgu labdarību. Vairākos stāstos autors atmasko šīs «filantropijas» īsto būtību — tā galu galā izrādās ienesīgs darījums. Tiklab universālveikalu īpaš­niekus, kas spiež pārdevējas strādāt par pieciem dolāriem nedēļā, kā arī naudīgus dīkdieņus, kuri cenšas viņas no­pirkt par bagātīgām vakariņām lepnā restorānā, trāpa skaudras satīras bultas. Tās neiet secen arī sīkākiem plēsoņām — mēbelēto istabu izīrētājām un pārējiem, kas iedzīvojas uz mazturīgu sieviešu un citu nemantīgo rēķina.

Lielu uzmanību O.Henrijs ir veltījis sievietes stā­voklim sabiedrībā un ģimenē, bet jo sevišķu viņa ievērību izpelnījies pārdevēju liktenis. Pārdevēju beztiesīgo stāvokli viņš iztirzājis vairākos stāstos tik pamatīgi, ka pateikt šajā jautājumā vēl kaut ko jaunu ir gandrīz neiespē­jami.

Lauku dzīvi O.Henrijs iepazina agrā jaunībā, kad visu mēdz redzēt daudz pievilcīgākā gaismā, turklāt būdams tolaik vairāk ciemiņš un vērotājs nekā darba darītājs, tādēļ viņš to idealizē un pretstata akmens džungļiem. Viņa uztverē laukos katru cilvēku vēl tur par cilvēku un vērtē pēc spējām, nevis pēc mantas. Savdabīgas ro­mantikas apdvests viņa rietumu stāstos parādās vien­kārša govju gana — kovboja darbs. Tomēr arī tajos ne­trūkst reālistiski attēlotu notikumu, spilgtu un spēcīgu raksturu, cildinājuma cilvēcībai, godīgumam, drosmei un viru draudzībai.

Dienvidamerikas stāstos, pie kuriem būtībā pieder arī jau minētais romāns «Kāposti un karaļi», rakstnieka uz­manības centrā izvirzās galvenokārt iebraucēji ziemeļamerikāņi — dažāda kalibra avantūristi, kuri tur no­darbojas ar tumšiem veikaliem, izpilda padomdevēju lomu vietējiem varasvīriem, organizē valsts apvērsumus un piegādā ieročus tiklab vienai, kā arī otrai pusei. Pašas «banānu republikas» ar to eksotiku un pamatiedzīvotā­jiem it kā noder tikai par fonu šo dēkaiņu izdarībām. Uzmanīgāk iedziļinoties, tomēr kļūst redzams, ka autora rīcību nenosaka apstākļu nepazīšana vai intereses trū­kums par turienes tautu dzīvi un problēmām. Gluži ot­rādi — tādā veidā viņš asāk izceļ un pasvītro, kas šajās zemēs ir patiesie saimnieki.

O.Henrija stāstu kompozīcija ir ne mazāk daudz­veidīga par to tematiku. Nereti viņš priekšplānā izvirza nevis tēloto personu, bet kādu neparastu un jocīgu at­gadījumu. Taču uzjautrinošais sižets viņam nav paš­mērķis, bet kalpo lasītāja uzmanības pievēršanai apstāk­ļiem, par kuru upuri kļuvis stāsta varonis. Reizēm noti­kuma gaitu izklāsta īpašs vēstītājs, runādams pirmajā personā. Dažkārt autors par ietvaru vienam stāstam iz­manto otru. Kādreiz — parasti stāstos ar lielu atmasko­tāju spēku — viņš tā nozīmīgāko daļu attēlo kā sapni, kuru izmanto, lai atklātu savu attieksmi pret kādu no­tikumu vai parādību. Taču tie nebūt nav visi rakstnieka kompozicionālie paņēmieni. Pats par sevi neviens no tiem pasaules literatūrā nav jauns. Autora nopelns ir tas, ka viņš tiem pratis piešķirt savu īpatnu, ohenrijisku svaigumu un nebijušu spožumu. Viņa darbu būtiska iezīme ir ne­gaidīts nobeigums. Rakstnieks it kā sacenšas atjautībā ar lasītāju, iedvešot viņam pārliecību, ka izdevies at­minēt noslēgumu, taču galu galā tas vienmēr izrādās necerēts, lai gan tādu iznākumu jau iepriekš sagatavojusi kāda neievērota vai līdz beidzamajam brīdim noklusēta detaļa. Bieži vien atrisinājums noskaidrojas tikai pēdējā teikumā. O.Henrijam parasti piedēvē «happy end» — amerikāņu žurnālu literatūrai tradicionālās laimīgās bei­gas. Tiesa, bez tām arī viņš nav izticis, tomēr tās nav viņa vienīgais un pat ne galvenais paņēmiens — šāds nobeigums ir tikai nelielai viņa. stāstu daļai. Nereti viņa darbiem ir traģisks noslēgums. Dažreiz tas ir optimistisks. Vairākos gadījumos autors punktu nepieliek pats, bet atstāj to lasītāja ziņā.O.Henrijs bieži izmanto bībeles tēlus un izteicienus, taču viņam tie noder par ērtu, tajā laikā ikvienam sa­protamu gleznainu valodas materiālu, un aiz tiem jūtams pieauguša cilvēka labsirdīgs smaids par bērnu, kas tic pasaciņām. $o sajūtu vēl pastiprina apstāklis, ka nereti viņš tos piemin vienā elpas vilcienā ar pasaku varoņiem. Ne mazāk autors ir iecienījis klasisko mitoloģiju, anglo­sakšu un citu tautu folkloru un literatūru, turklāt dažu labu reizi viņš uz to tēliem norāda netieši, ar pusvārdu, it kā garāmejot: viņš lāgiem izmanto tikai citāta, dzejas rindas, parunas vai sakāmvārda daļu, pārliecībā, ka lasī­tājs sapratīs līdz galam nepateikto. Tā mēdz sarunāties tuvi draugi, kuriem lieki vārdi nav nepieciešami. Tas vēl vairāk padziļina lasītājam jau ar pirmajiem stāstiem ra­dušos iespaidu, ka viņš sastapis senu, labu paziņu, ar kuru ir patīkami būt kopā.

Rakstnieks virtuozi pārvalda angļu literārās un sarunu valodas bagātībās ar visiem tās stiliem un noslāņojumiem. Viņš lieliski pārzina arī dažādo sabiedrisko gru­pējumu runas īpatnības un stāstos darbojošos personu profesionālo terminoloģiju, kas papildina un atdzīvina to raksturojumu un piešķir stāstījumam krāsainību un īpatnēju pievilcību. Angļu sinonīmiku un polisēmiju viņš izmanto vārdu spēlēm, panākot ievērojamu komisma efektu. Dažkārt tomēr rodas iespaids, ka tieksmei parotaļāties ar valodu autors nav spējis pretoties arī tekstā, kur kalambūrs vai aliterācija ne tikvien nekalpo nekādam nolūkam, bet liekas pat gluži nevietā. Daudzu viņa stāstu varoņu valoda ir piebārstīta ar aplam lieto­tiem un nepareizi izrunātiem svešvārdiem, turklāt tie bieži vien tiek jaukti ar līdzīgi skanošiem, bet pēc nozīmes atšķirīgiem internacionālismiem. Tas pats notiek ar ģeo­grāfiskiem nosaukumiem, rakstnieku vārdiem un darbu nosaukumiem, literatūras un mitoloģijas tēliem un da­žādiem tiem līdzīgiem vārdiem un jēdzieniem. Visu minēto iemeslu dēļ O.Henrija darbu atveide citā valodā ir ciets rieksts un nopietns pārbaudījums katram, kurš uzdrīkstas ķerties pie tās ar apņēmību neupurēt bez galējas nepie­ciešamības nekā no oriģināla krāsainības.

Daudziem O.Henrija stāstiem savu zīmogu ir uzspiedis laikmets, kurā tie sacerēti. Lai radītu jautrību laika­biedros, viņam reizēm pietika ar vienu vienīgu it kā garāmejot pateiktu sabiedrībā plaši pazīstama cilvēka vārdu, visiem zināma notikuma, apstākļa vai priekšmeta apzīmējumu, jo vērīgs lasītājs tūliņ saprata tā pieminē­šanas dziļāko jēgu. Tagad šādu vārdu lielākā tiesa neko vairs neizsaka pat mūsdienu amerikānim, nemaz jau ne­runājot par lasītājiem citās pasaules malās, un zaudētais efekts nav atgūstāms pat ar lappusēm gariem skaidro­jumiem. Vēl jo lielākā mērā tas attiecas uz literārajām parodijām, kas tik plaši izmantotas autora tekstā. Tomēr emocionālais pārdzīvojums, ko šī rakstnieka darbi iz­raisīja viņa dzīves laikā, nav mazinājies arī šodien. Bū­dams ne vien humorists, bet arī humānists. O.Henrijs mīlēja cilvēkus, un viņi to juta un jūt. Tādēļ ļaudis visā pasaulē mīlēja viņu un mīl vēl šodien. Sevišķi tuvi viņa stāsti vienmēr ir bijuši jaunatnei.

A.Dzenītis

O.Henrijs

THE COMPLETE WORKS OF O. HENRY

Doubleday and Company, Inc. Garden City, N. Y., 1953

No angļu valodas tulkojis Alberts Dzenītis