Gausīgie ierāvēji

Filantromatemātikas katedra

— Redzu, ka izglītības iestādes saņēmušas karalisku ziedojumu vairāk nekā piecdesmit miljonu dolāru ap­mērā, — es sacīju.

Gaidīdams, kamēr Džefs Pīterss piebāž savu virškoka saknes pīpi ar rupji sagrieztu presētu tabaku, es pārska­tīju vakara avīzes, meklēdams vēl neizlasītas ziņas.

— Tas, ko jūs tur stāstāt, — Džefs sacīja, — prasās pēc jaunas kāršu paciņas un kolokvija filantromatemātikā visam kursam.

— Vai tas ir norādījums uz kādu notikumu? — es jautāju?

— Jā, — atbildēja Džefs. — Es taču jums nekad ne­esmu stāstījis par tiem laikiem, kad mēs ar Endiju Takeru bijām filantropi, vai ne? Tas bija pirms astoņiem gadiem Arizonā. Mēs ar Endiju divzirgu pajūgā bijām izbraukuši Mīla kalnos meklēt sudrabu. Mēs to arī uzgājām un īpa­šuma tiesības uz atradnēm pārdevām ļautiņiem Tūsonā par divdesmit pieciem tūkstošiem dolāru. Bankā visu summu pret mūsu čeku izmaksāja sudrabā — pa tūkstoš dolāriem maisiņā. Iekrāvuši naudu kulbā, mēs kā bez prāta drāzāmies uz austrumiem un nobraucām simt jūdžu, pirms atkal atguvāmies. Divdesmit pieci tūkstoši dolāru nešķiet tik daudz, lasot gadskārtējo Pensilvānijas dzelz­ceļa pārskatu par peļņu vai klausoties kādu aktieri ru­nājam par saviem ienākumiem; bet apziņa, ka var katrā laikā pacelt kulbas brezentu, paspārdīt ar zābaka papēdi šos dolārus un dzirdēt, kā ikviens no tiem, piegrūzdamies citam, žvadz, liek to īpašniekam justies tā, it kā viņš būtu nepārtraukti atvērta banka, pulkstenim sitot divpadsmit.

Trešajā dienā mēs iebraucām vienā no pašām pievilcī­gākajām un spodrākajām pilsētiņām, kādas vien sasto­pamas dabā vai Renda un Maknelija ceļvežos. Tā atradās piekalnē un iedarbojās nomierinoši ar saviem kokiem, ziediem un apmēram diviem tūkstošiem sirsnīgu un gausu iedzīvotāju. Šķiet, ka pilsētiņu sauca Florizvila, un tās daba nebija piesārņota ar daudziem dzelzceļiem, blu­sām vai austrumštatu tūristiem.

Mēs ar Endiju noguldījām savu naudu Esperansas krājkasē uz Pītersa un Takera vārda un dabūjām istabas «Debesainavas» viesnīcā. Pēc vakariņām mēs aizsmēķē­jām un izgājām balkonā pasēdēt un uzpīpēt. Lūk, tad man ienāca prātā tā labdarības doma. Kaut kad tā droši vien uzmācas katram ierāvējam. Kad cilvēks ir izmānījis citiem zināmu summu, viņš sāk just bailes un vēlēšanos atmak­sāt kādu daļu no tās atpakaļ. Un, ja tā uzmanīgi papēta un pavēro, kādu virzienu viņa filantropija ņem, kļūst re­dzams, ka viņš cenšas atlīdzināt tiem pašiem ļaudīm, kurus apkrāpis. Ņemsim par hidrostatisku piemēru, teik­sim, A. A sarausa savus miljonus, pārdodams petroleju nabaga studentiem, kuri caurām naktīm studē politisko ekonomiju un paņēmienus, kā iegrožot trestus. Tāpēc, lūk, viņa sirdsapziņas atvieglinātāji dolāri iet atpakaļ uz uni­versitātēm un koledžām.

B turpretim savējos iedzīvojies no vienkāršajiem strād­niekiem, kuri darbu dara ar rokām un rīkiem. Kā lai viņš iedabū sirdsbalss apklusināšanai paredzētos līdzekļus at­pakaļ viņu virsvalku kabatās?

«Ā!» B saka. «Darīšu to Izglītības vārdā. Esmu apkrāpis strādniekus,» viņš nodomā savā prātā, «bet, kā apgalvo vecais sakāmvārds, «žēlastības dāvanas izpērk ne vienu vien pārkrāpurnu».»

Un tā viņš par astoņdesmit miljoniem dolāru uzbūvē bibliotēkas; un puišiem ar pusdienu nesamo trauku, kuri nodarbināti šo ēku celtniecībā, atlec no tām savs labums.

«Bet kur tad ir grāmatas?» jautā lasītkārotāji.

«Kā es to lai zinu?» B atcērt. «Es jumsim piesolīju biblotēkas, un te tās ir. Ja es jumsim būtu devis nevis tās, bet tērauda tresta priekšrocības akcijas, jūs varbūtās gribētu, lai ūdeni no tām sapilda kristāla karafēs. Esat gan jūs labie! Bet, kā jau teicu, no apziņas, ka mums pieder tik daudz naudas, es sāku sirgt ar labdarības kaiti. Tā bija pirmā reize, kad abi ar Endiju tikām iedzīvojušies naudas kaudzē, pietiekami lielā, lai mēs apstātos un padomātu, kā to sarausām. «Endij,» es saku, «mēs esam bagāti — ne jau pārmē­rīgi, bet, ņemot vērā mūsu pieticīgākās prasības, mēs esam gandrīz tikpat naudīgi kā kreses. Es jūtu, ka man tāpat gribētos kaut ko darīt arī cilvēces labā. «Mani, Džef, nodarbināja tā pati doma,» viņš saka. «Ilgu laiku mēs esam šmaukuši tautu ar visādiem stiķiem un niķiem, gan pārdodami pašuzliesmojošas celuloīda apkaklītes, gan pārplūdinādami Džordžijas štatu ar prezi­denta kandidāta Hoka Smita priekšvēlēšanu kampaņas pogām. Man pašam arī nebūtu nekas pretī nodrošināt ar vienu otru kukuli savas dvēseles nemirstību, ja vien, to darot, nevajadzētu šķindināt šķīvjus pestīšanas armi­jas orķestrī vai mācīt svētdienas skolas bībeles klasi pēc Bertijona sistēmas.»

«Ko tad mēs tādu iesāksim?» Endijs prasa. «Atvērsim bezmaksas ēdnīcu trūkumcietējiem vai aizsūtīsim pāris taukšķus Džordžam Kortiljū?»

«Ne vienu, ne otru,» es saku. «Mums ir pārāk daudz naudas, lai iepītos vienkāršā labdarībā, bet par maz, lai norēķinātos visā pilnībā. Tāpēc pameklēsim kaut ko tādu, kas atrodas kaut kur vidū starp abiem.»

Nākamajā dienā, pastaigājoties pa Florizvilu, mēs ierau­gām uz kāda paugura lielu sarkano ķieģeļu ēku, kas iz­rādās neapdzīvota. Uzsākam ar vietējiem sarunu, un viņi mums pastāsta, ka pirms vairākiem gadiem viens raktuvju īpašnieks te sācis sev izbūvēt mītni. Steigā uzcēlis šo māju, viņš atklāj, ka tās iekārtošanai palikuši vairs tikai divi dolāri astoņdesmit, tādēļ viņš tos iegulda viskijā un, kā lec no jumta, tā nost uz vietas, kur tagad viņa kauliņi atdusas maurā.

Tiklīdz mēs ar Endiju ieraudzījām šo ēku, mums abiem prātā iešāvās viena un tā pati doma. Mēs apgādāsim to ar spuldzēm, spalvu slauķiem un profesoriem, novietosim zālienā ķeta suni, Herkulesa un svētā Džona statujas un uz rāviena atvērsim te vienu no pasaules izcilākajām mā­cību iestādēm.

Savu nodomu mēs apspriež ar Florizvilas ievēroja­mākiem pilsoņiem, kuri tam labprāt piekrīt. Mums par godu viņi ugunsdzēsēju depo telpās sarīko banketu, un pirmo reizi mēs parādās atklātībā kā labdarīgi apgaismības un progresa atbalstītāji. Endijs uzstājas ar pusotras stundas garu runu par apūdeņošanu Lejasēģiptē, un tad mēs bau­dām fonogrāfa atskaņotu garīgu melodiju un ananasu šerbetu.

Mēs ar Endiju, nezaudēdami laiku, ķērāmies pie filantropēšanas. Ikvienu pilsētiņas iedzīvotāju, kas prata atšķirt āmuru no pieslietnēm, likām pie darba sadalīt ēku klasēs un auditorijās. Telegrāfiski pieprasām atsūtīt no Sanfran­cisko vagonu ar skolas soliem, futbola bumbām, skaitīk­ļiem, spalvaskātiem, vārdnīcām, katedrām priekš profe­soriem, tāfelēm, skeletiem, sūkļiem, divdesmit septiņiem impregnētiem talāriem un cepurītēm priekš beidzamā kursa studentiem un visu pārējo, kas, pēc piegādātāju ieskatiem, nepieciešams pirmklasīgai universitātei. Uz savu galvu es sarakstam vēl pievienoju imatrikulāciju un aspirantūru, bet telegrāfists, kā jau neizglītots cilvēks, droši vien šos vārdus bija saputrojis, jo, kad pienāca pasūtītās preces, mēs starp tām atradām karakula imitāciju, aspirīnu un kaut kādu tinktūru.

Kamēr nedēļas laikraksti gatavoja akmens gravējumus manam un Endija portretam, mēs telegrāfiski pieprasījām kādai Čikāgas darba apgādes aģentūrai nekavējoties mums izsūtīt ar ekspresi un samaksātu piegādi sešus profesorus: vienu — angļu literatūrai, vienu — mūsdienu mirušajām valodām, vienu — ķīmijai, vienu — politiskajai ekonomi­jai, vēlams demokrātu, vienu — loģikai un vienu tādu, kurš sajēdz kaut ko no glezniecības, itāļu valodas un mū­zikas un ir arodbiedrības biedrs. Esperansas banka garan­tēja algas robežās no astoņsimt dolāriem līdz astoņsimt dolāriem piecdesmit centiem gadā.

Beidzot, ser, viss bija nokārtots. Virs parādes durvīm bija iekalti vārdi: «Vispasaules universitāte; principāli un patroni — Pīterss un Takers». Un, kad kalendārs rādīja pirmo septembri, sākās ausaiņu pieplūdums. Vispirms no pārdienās pienākošā Tūsonas ekspreša izkāpa mācību spēki. Tie lielākoties bija jauni, briļļaini un sarkanma­taini, kuru valdošās izjūtas svārstījās starp godkāri un izsalkumu. Mēs ar Endiju viņus izvietojām pie florizviliešiem un tad likāmies uz studentu gaidi.

Viņi nāca bariem. Par uzņemšanu universitātē mēs bijām izsludinājuši visu štatu laikrakstos, un prieks bija redzēt, cik ātri tauta atsaucās. Divi simti deviņpadsmit zaļoksnēji puiši vecumā no astoņpadsmit gadiem līdz pilnbārdībai atbildēja bezmaksas izglītības bazūnes aicinā­jumam. Viņi izārdīja visu pilsētiņu, izgludināja tai šuves, apgrieza to otrādi, izoderēja ar jaunu mohēru, un to vairs nevarēja atšķirt no Hārvarda universitātes vai Goldfīldas marta tiesas sesijas laikā.

Studenti soļoja pa ielām šurp un turp, vicinādami ka­rogus ar Vispasaules universitātes krāsām — ultramarīns ar zilu — un neapšaubāmi ienesa Florizvilā dzīvību. Endijs no «Debesainas» viesnīcas balkona teica viņiem runu, un visā pilsētiņā valdīja svētku noskaņojums.

Apmēram divās nedēļās profesoriem izdevās studentus nomierināt un sapulcināt klasēs. Neticu, ka vēl kaut kas spēj sagādāt tādu prieku, kā būt par filantropu. Mēs ar Endiju nopirkām cilindrus un izlikāmies, ka izvairāmies no abiem «Florizvilas Avīzes» reportieriem. Šis laikraksts bija norīkojis kādu vīru ar kodaku vajāt mūs, kad vien mēs parādījāmies uz ielas, un ik nedēļas iespieda mūsu attēlus virs slejas ar nosaukumu «Izglītības vēstis». Di­vas reizes nedēļā Endijs universitātē lasīja lekciju; pēc tās es mēdzu piecelties un pastāstīt kādu jocīgu atgadī­jumu. Reiz «Avīze» ievietoja manu portretu ar Eibu Linkolnu vienā pusē un Maršalu P. Vailderu otrā.

Endijs bija aizrāvies ar filantropiju tāpat kā es. Mēs reizēm pamodāmies pat naktīs un pastāstījām viens otram jaunus plānus, kā veicināt mūsu universitātes tālāku uz­plaukumu.

«Endij,» es viņam kādudien saku, «kaut ko mēs tomēr neesam izdomājuši līdz galam. Zēniem taču būtu vajadzīgi dromedāri.»

«Kas tie tādi?» Endijs prasa.

«Nu tie, saproti, kur iekšā guļ,» es saku. «Visām kole­džām ir tādi.»

«Ā, tu domā pidžamas,» Endijs saka.

«Nē,» es saku. «Es domāju dromedārus.» Bet es ne­parko nevarēju Endijam ieskaidrot, tāpēc mēs tos nepa­sūtījām. Es, protams, domāju tās garās guļamistabas ko­ledžās, kur audzēkņi guļ vienā rindā.

Jā, ser, Vispasaules universitātei bija lieli panākumi. Pie mums sabrauca studentes no pieciem štatiem un teri­torijām, un Florizvilā dzīve gāja uz augšu. Atvēra jaunu šautuvi, lombardu un vēl divus restorānus, un puiši sa­cerēja studentu sauksmi, kas skanēja tā:

Ro-ro-ro, Prot, prot, prot, Pīterss, Takers Prieku dot. Bau-vau-vau, Ho-hī-hā, Pasaules augstskolai Hip, urā!

Tie studentes bija smalka jaunu cilvēku sabiedrība, un mēs ar Endiju lepojāmies ar viņiem tā, it kā viņi būtu mūsu pašu ģimenes locekļi.

Bet vienudien, tā ap oktobra beigām, Endijs atnāk pie manis un prasa, vai man ir kāda jēga par to, cik daudz naudas mums bankā vēl ir palicis. Nospriežu, ka savi sešpadsmit tūkstoši būs. «Mūsu konta atlikums,» saka Endijs, «ir astoņi simti divdesmit viens dolārs un seš­desmit divi centi.»

«Ko!» es gandrīz vai iebrēcos. «Vai tu ar to man gribi teikt, ka šitie baigie lamzaki, tie sēnalu pakauši, suņa purni, aitasgalvas, pasaules vazaņķi, šie ēzeļausainie zirguzagļu dēli izsūkuši mums tik daudz?»

«Ne par naga melnumu mazāk,» apstiprina Endijs.

«Tad lai visa tā filantropija vācas uz Elisiju,» es saku.

«Nav spiesta lieta,» Endijs iebilst. «Filantropija,» viņš saka, «ja tā nostādīta uz stingriem izdevīguma pamatiem, ir viena no vislabākajām ierāvēm. Es papētīšu šo lietu un paskatīšos, vai tur vēl nav kas labojams.»

Nākamajā nedēļā, pārlūkodams mūsu mācību spēku algu sarakstu, es uzdūros jaunam vārdam — profesors Džeims Dārnlijs Makorkls, matemātikas katedra; alga simt dolāru nedēļā. Iekliedzos tik skaļi, ka Endijs iedrāžas kā uz ugunsgrēku.«Kas tad tas?» es noprasu. «Matemātikas profesors par vairāk nekā pieciem tūkstošiem dolāru gadā! Kā tas te gadījies? Vai viņš iekāpis pa logu un iecēlis pats sevi amatā, vai?»

«Pirms nedēļas es telegrāfiski pieprasīju viņu no San­francisko,» Endijs saka. «Izrādījās, ka, pasūtot mācību spēkus, mēs netikām iedomājušies par matemātikas do­cētāju.»

«Un labi vien darījām,» es saku. «Mēs esam spējīgi maksāt viņam algu divas nedēļas, un tad mūsu filantro­pija izskatīsies pēc devītās bedrītes Skibo golfa laukumā.»

«Pagaidi brītiņu,» Endijs saka, «un pavēro, kas tur iz­nāks. Pasākums, pie kura esam ķērušies, ir pārāk cildens, lai tagad tam atmestu ar roku. Bez tam, jo pamatīgāk es ielūkojos tai filantropijas mazumtirdzniecības uzņē­mumā, jo daudzsološāks tas man rādās. Agrāk man nekad nebija ienācis prātā iedziļināties tajā. Kad es tagad par to tā padomāju,» turpina Endijs, «visiem filantropiem, kādus vien esmu pazinis, vienmēr naudas ir bijis papil­nam. Jau sen man vajadzēja papētīt šo lietu un noskaid­rot, kas šeit ir cēlonis un kas — sekas.» Paļāvībā uz Endija izmaņu naudas lietās es to visu atstāju viņa ziņā. Universitāte manāmi zēla, un mēs ar Endiju joprojām uzturējām savus cilindrus spožus, un Florizvilā ik uz soļa mums joprojām parādīja tādu godu, it kā mēs būtu kādi miljonāri, nevis gandrīz izputējuši filantropi.

Studenti uzturēja pilsētiņā dzīvību un uzplaukumu. Iera­dās kāds svešinieks, atvēra virs nomas staļļa spēļu namu un sāka raust naudu gubām. Kādu vakaru mēs ar Endiju aizstaigājām uz turieni un kompānijas pēc pagrūdām pā­ris dolāru. Ap piecdesmit mūsu studentu tur dzēra ruma punšu un stumdīja pa galdu augstas zilu un sarkanu banknošu kaudzes, kad bankas turētājs atklāja savas kārtis.

«Sasodīts, Endij,» es saku, «šiem bezmaksas izglītības medniekiem, gataviem aunupierēm, zīdzeķainiem piena­puikām tādiem, ir vairāk naudas, nekā mums ar tevi jebkad ir bijis. Paskat tik vien, kādus žūkšņus viņi velk no kabatām ārā!»«Jā,» saka Endijs, «laba tiesa no viņiem ir bagātu rak­tuvju īpašnieku un lopkopju dēli. Nepatīkami noskatīties, kā viņi tādā veidā iznieko savas spējas.»

Pirms ziemsvētkiem visi studenti brauca uz mājām pa­vadīt brīvdienas. Mēs universitātē sarīkojām atvadu balli, un Endijs nolasīja lekciju par Arhipelāgu mūsdienu mū­ziku un aizvēsturisko literatūru. Ikviens no docētājiem atbildēja uz tostiem un salīdzināja mani un Endiju ar Rokfelleru un imperatoru Marku Autoliku. Es dauzīju ar dūrēm pa galdu un auroju pēc profesora Makorkla, bet iz­rādījās, ka viņš mielastā nepiedalījās. Man gribējās pa­skatīties uz cilvēku, kas, pēc Endija domām, bija spējīgs nopelnīt simt dolāru nedēļā no filantropijas, kura atradās uz bankrota robežas.

Visi studenti aizbrauca ar nakts vilcienu, un pilsētiņa izklausījās tik klusa kā neklātienes skola pusnaktī. Kad nonācu viesnīcā, ieraudzīju Endija istabā gaismu, tāpēc atvēru durvis un gāju iekšā.

Pie galda sēdēja Endijs ar spēļu nama turētāju un sa­dalīja divas pēdas augstu, pa tūkstoš dolāriem sasaiņotu banknošu kaudzi.

«Pareizi,» Endijs apstiprina. «Pa trīsdesmit vienam tūk­stotim uz galviņas. Ā, Džef, nāc tik iekšā!» viņš saka. «Tā ir mūsu peļņas tiesa no Apvienotās un filantropizētās vis­pasaules universitātes par akadēmiskā gada pirmo pusi. Vai nu tu esi pārliecināts, ka filantropija, ja ar to no­darbojas, izmantojot veikalnieciskas metodes, ir māksla, kas atnes svētību tiklab devējam, kā ņēmējam?»

«Lieliski!» es saku, juzdamies pacilāts. «Jāatzīst, ka šoreiz tu tik tiešām esi nepārspējams.»

«Mēs brauksim ar rīta vilcienu,» Endijs saka. «Tev labāk vajadzētu savākt savas apkaklītes, aproces un avīžu izgriezumus.»

«Lieliski!» es saku. «Būšu gatavs laikā. Bet Endij,» es piemetinu, «kā es vēlos, kaut būtu varējis sastapt to pro­fesoru Džeimsu Dārnliju Makorklu pirms viņa aiziešanas. Man tā ziņkārojas redzēties ar šo cilvēku.»

«Tas ir viegli nokārtojams,» Endijs saka, pagriezdamies pret spēļu nama turētāju.

«Džim,» Endijs saka, «iepazīsties ar misteru Pītersu.»