Gausīgie ierāvēji

Sirdsapziņa mākslā

— Nekad nevarēju noturēt savu līdzdalībnieku Endiju Takeru tīras krāpšanas likumīgās ētikas robežās, — Džefs Pīterss man kādudien sacīja.

Endija iztēle bija pārāk bagāta, lai viņš spētu būt go­dīgs. Plāni, ko viņš mēdza izperināt, lai tiktu pie naudas, bija tik blēdīgi un ar tādu lielkapitālistisku vērienu, ka tos neatļautu izmantot pat dzelzceļa sabiedrības tarifa at­vieglinājumu sistēmas noteikumos.Pats es nekad neesmu atzinis par pareizu paņemt kāda cilvēka dolārus, nedodot viņam par tiem kaut ko pretī — kaut ko tādu kā jaunzelta dārglietas, dārzeņu sēklas, zā­les pret kriku, akcijas, līdzekli krāsns spodrināšanai vai punu pierē, lai viņam būtu kaut kas ko parādīt par savu naudu.

Domājams, ka mani tālīnie senči būs cēlušies no Jaunanglijas puritāņiem, un es no viņiem esmu mantojis kaut ko no viņu stiprajām un nepārvaramajām bailēm no po­licijas.

Bet Endija ciltskoks bija no citas sugas. Diezin vai viņš savu izcelsmi varētu izsekot tālāk par kādu korpo­rāciju.

Vienu vasaru, kad, būdami vidienes rietumos, mēs vir­zījāmies pa Ohaio ieleju, tirgodamies ar ģimenes albu­miem, galvassāpju pulverīšiem un prusaku indi. Endijam kārtējo reizi uznāk tieksme pēc plaša mēroga sodāmām finansu mahinācijām.

«Džef,» viņš saka, «mani nodarbina doma, ka mums šiem kājkopjiem būtu jāatmet ar roku un jāpievērš uzma­nība kaut kam auglīgākam un barojošākam. Ja mēs ne­mitēsimies tvarstīt šos lauku āpšus viņu zeķubanku dēļ, mūs vēl ieskaitīs dabas izlaupītajos. Kā būtu, ja mēs mestos triecienā pret debesskrāpju valstības cietoksni un ķertos krūtīs vienam otram prāvākam aļņu bullim?»

«Nu,» es saku, «tu tak zini manas īpatnības. Es dodu priekšroku taisnam, nepretlikumīgam tirdzniecības veidam, kādu mēs piekopjam pašlaik. Ja es ņemu naudu no otra, gribu, lai viņam rokās paliek kaut kas taustāms, ar ko pamielot acis un novērst uzmanību no manām pēdām, pat ja tas būtu tikai jokmīļa pārsteigumgredzens smaržu iešļākšanai draugam acīs. Bet, ja tev padomā ir kaut kas jauns, klāj vaļā. Neesmu jau tā pieķēries tai sīkierāvei, ka noraidītu kaut ko labāku mūsu finansu papildināšanai.»

«Es izprātojos,» Endijs saka, «par nelielām medībām bez raga, suņiem un fotoaparāta pašā vidū tam lielajam baram, kādā ganās Midas Americanus, parasti pazīstami kā Pitsburgas miljonāri.»

«Ņujorkā?» es ievaicājos.

«Nē, ser,» Endijs saka. «Pitsburgā. Viņi ir turienes endēmi. Ņujorka viņiem nepatīk. Šad un tad tie dodas uz turieni tikai tāpēc, ka viņiem tā pieklājas.»

«Pitsburgas miljonārs Ņujorkā ir kā muša karstas ka­fijas tasē — viņš izraisa ievērību un piezīmes, bet pašam tas nemaz nesagādā prieku. Ņujorka viņu izsmej par šajā stērbeļlaižu, snobu un smīkņu pilsētelē izmesto naudas kaudzi. Patiesībā viņš, tur uzturēdamies, nekā nenotērē. Reiz es redzēju kāda piecpadsmitkārtīga Pitsburgas miljo­nāra izdevumu pierakstu par desmitdienu izbraukumu uz Blēņruņciemu. Tas izskatījās šādi:

Dzelzceļa biļete turp un atpakaļ 21,00 Ormanis līdz viesnīcai un no tās 2,00 Viesnīcas lēse pieci dolāri par dienu 50,00 Dzeramnaudas 5750,00 Kopā 5823,00«Tā skan Ņujorkas balss,» Endijs turpina. «Tā pilsētiņa nav nekas cits kā vecākais viesmīlis. Ja tu viņam iedosi pārāk lielu dzeramnaudu, viņš ies un nostāsies pie dur­vīm un kopā ar garderobes zēnu ņirgāsies par tevi. Kad pitsburgietis grib šķiesties ar naudu un jauki pavadīt laiku, viņš paliek mājās. Uz turieni tad arī mēs dosimies ķert viņu.»

Savelkot jau tā īso stāstu vēl īsāku, teikšu, ka mēs ar Endiju noglabājām savus prusaku un antipirīna pulverus un albumus kāda drauga pagrabā un laidāmies ceļā uz Pitsburgu. Nekādu īpašu viltības un vardarbības plānu Endijs izstrādājis nebija, taču viņu nekad neatstāja stin­gra pārliecība, ka viņa grēcīgā iedaba vienmēr būs uz­devumu augstumos, lai cik nesasniedzami tie būtu.

Izrādot pretimnākšanu manām pašsaglabāšanās un godīguma tieksmēm, viņš apsolīja, ka ikvienā bīstamā vei­kalnieciskā pasākumiņā, pie kura mēs ķertos un kurā es ņemtu darbīgu un noziedzīgu dalību, būšot kaut kas tāds, kā esamība nav apgāžama un ir pārbaudāma ar tausti, redzi, garšu vai ožu, ko nodot upurim par tā naudu, lai mana sirdsapziņa varētu būt mierīga. Pēc tam es jutos labāk un ar priecīgāku prātu ielaidos tumšajos darījumos.

«Endij,» es saku, kad mēs caur dūmiem klejojām pa izdedžu celiņu, ko te godā par Smitfīldstrītu, «vai tu esi izgudrojis, kā mums iepazīties ar šiem koksa kārajiem un ķeta ķēniņiem? Negribu noniecināt savu pašcieņu vai uzvedības sistēmu viesistabā un prasmi rīkoties ar olīvu dakšiņu un kūku nazi,» es saku, «bet vai entree nous šo smalkcigāru smēķētāju salonos tomēr nebūs sarežģītāka nekā tu iedomājies?»

«Ja mums vispār kaut kas varētu radīt šķēršļus,» En­dijs saka, «tad vienīgi mūsu pašu izsmalcinātība un mums piemītošā kultūra. Pitsburgas miljonāri ir jauka vien­kāršu, sirsnīgu, necilu un demokrātisku cilvēku kopa.»

«Viņu uzvedība ir rupja, lai neteiktu — piedauzīga, bet, kaut arī viņi izturas skaļi un nelaipni, zem visa tā tomēr slēpjas laba tiesa nepieklājības un neaudzinātības. Gan­drīz katrs no viņiem ir cēlies no tumšiem ļautiņiem, un arī viņu dzīve būs tumša, kamēr pilsēta nesāks lietot dūmsūcējus. Ja mēs rīkosimies vienkārši un dabiski, pārāk neattālināsimies no restorāniem, nepārtraukti sa­celsim tādu pašu troksni kā ievedmuita tērauda sliedēm, mēs sabiedrībā bez grūtībām nonāksim saskarē ar kādu no tiem.»

Un tā nu mēs ar Endiju trīs vai četras dienas mētājā­mies apkārt pa pilsētu, izostīdami gaisu. Mēs pēc izskata iepazinām vairākus miljonārus.

Viens mēdza apturēt savu automobili mūsu viesnīcas priekšā un likt, lai iznes ārā kvartu šampanieša. Kad vies­mīlis bija izvilcis korķi, bagātais vīrs mēdza celt pudeli pie mutes un dzert no visas. Tas liecināja, ka viņš ir bijis stikla pūtējs, pirms ticis pie mantas.

Kādudien Endijs nepārradās viesnīcā vakariņās. Ap pulksten vienpadsmitiem viņš ienāca manā istabā.

«Noķēru vienu, Džef,» viņš saka. «Divpadsmit miljoni. Nafta, velmētavas, dabiskā gāze. Viņš ir jauks cilvēks — nemaz neceļ degunu gaisā. Visu savu naudu sarausis pē­dējos piecos gados. Tagad profesori aizpilda robus viņa izglītībā: mākslā, literatūrā, tualetes piederumos un tam­līdzīgās lietās.

Kad pirmoreiz sastapos ar viņu, viņš tikko bija saņēmis desmit tūkstošus dolāru no kāda tēraudlietuvju sabied­rības akcionāra, ar kuru bija par šo summu saderējis, ka Alegeini velmētavās todien būs četri pašnāvības ga­dījumi. Tādēļ katram, kas atradās tuvumā, bija jāiedzer uz viņa rēķina. Es viņam iepatikos, un viņš mani uzai­cināja sev līdzi vakariņās. Mēs aizgājām uz kādu resto­rānu Dimantu gatvē un, sēdēdami pie bāra, dzērām dzirk­stošu mozelieti un ēdām gliemežu sautējumu un ābolu pankūkas.

Tad viņam sagribējās parādīt man savu vecpuiša dzī­vokli Brīvības ielā. Virs kādas zivju tirgotavas viņam ir desmit istabas ar tiesībām lietot vannu stāvu augstāk. Viņš man pastāstīja, ka dzīvokļa iekārta viņam izmaksā­jusi astoņpadsmit tūkstošus dolāru, un es tam ticu.

Vienā telpā viņam ir gleznas četrdesmit tūkstošu dolāru vērtībā, bet kādā citā — retumi un senlietas par div­desmit tūkstošiem. Viņu sauc — Skaders, viņš ir četr­desmit piecus gadus vecs, ņem klavierstundas un no sa­viem naftas avotiem iegūst piecpadsmit tūkstošus barelu dienā.»

«Nu labi,» es saku. «Ievads apmierinošs. Bet, kei vūli vū? Kāds mums labums no visām tām mākslas grabažām? Un no naftas?»

«Redzi,» domīgs sēdēdams gultā, Endijs saka, «tas vīrs nav no tiem, ko varētu nosaukt par parastu alkatu. Kad viņš izrādīja man savus mākslas retumus, viņa seja iekvēlojās kā koksa krāsns durtiņas. Ja viņam, kā viņš pats saka, paveiktos ar dažiem lielākiem darījumiem, vi­ņam būtu kolekcija, salīdzinājumā ar kuru Dž. P. Morgana no badā mirstošiem māksliniekiem par pusvelti pie­vāktie gobelēni vai Ogastas pilsētas, Mēnas štatā, māksli­nieciskie pērlīšu izšuvumi izskatītos kā uz ekrāna projicēts strausa guzas saturs.»

«Un tad viņš man parādīja mazu ziloņkaula figūriņu,» Endijs turpināja, «brīnumainu lietiņu — tas bija redzams katram. Tās vecums, pēc viņa vārdiem, esot ap diviem tūkstošiem gadu. Tā bija izgriezta no viena gabala un at­veidoja lotosa ziedu ar sievietes seju vidū.Skaders kādā katalogā sameklē figūriņas aprakstu un pārstāsta to man. Apmēram gadu pirms mūsu ēras kāds ēģiptiešu tēlnieks, vārdā Hafra, izgriezis divas tādas fa­raonam Ramzesam II. Tā otrā neesot atrodama. Vecu lietu tirgotāji un antikvariātu dūži, to meklēdami, esot izmaluši visu Eiropu, bet izrādās, ka tā nekur neesot dabūjama. Par savējo Skaders samaksājis divus tūkstošus dolāru.»

«Nieki!» es saku. «Tas viss manām ausīm izklausās pēc strautiņa čalošanas. Biju pārliecināts, ka mēs uz šejieni atnācām pamācīt miljonārus, kā kārtojami darījumi, nevis mācīties no viņiem par mākslu.»

«Pacieties,» Endijs laipni saka. «Varbūt nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad ieraudzīsim dūmos plaisu.»Visu nākamo rītu Endijs pavadīja ārpus viesnīcas. Re­dzējos ar viņu tikai ap dienas vidu. Pārradies viņš mani iesauca savā istabā gaiteņa pretējā pusē. Viņš izvilka no kabatas apmēram zoss olas lieluma ieapaļu vīstokli un attina to vaļā. Atklājās ziloņkaulā griezta figūriņa, tieši tāda, kādu viņš man tika aprakstījis pie miljonāra re­dzēto.

«Pirms brīža es iegāju lombarda lietotu mantu veikalā,» Endijs saka, «un ieraugu šo te, pa pusei paslēpušos zem veciem dunčiem un citādu blēņu gūzmas. Lombardnieks sacīja, ka tā pie viņa esot jau vairākus gadus, un viņš domājot, ka to ieķīlājuši kaut kādi arābi, turki vai jaunieceļotāji no ārzemēm, kas tolaik dzīvojuši lejā pie upes.

Es viņam par to piedāvāju divus dolārus, bet, pēc mana izskata droši vien nopratis, ka man tā ir vajadzīga, viņš sacīja, ka ielaisties jebkādās runās, kas sola mazāku cenu par trīssimt trīsdesmit pieciem dolāriem, nozīmējot atraut maizi no viņa bērnu mutes. Beidzot es to dabūju par divdesmit pieciem dolāriem.»«Džef,» Endijs turpina, «šī ir izspļauta Skadera figū­riņas dubultniece. Tām abām ir taisni kliedzoša līdzība. Viņš samaksās divus tūkstošus par to tikpat ātri kā paliks salveti zem zoda. Un kālab tā lai arī nebūtu tā otra īstā, ko izdrāzis tas vecais čigāns?»

«Tik tiešām, kālab ne?» es saku. «Bet kā tad mēs viņu piespiedīsim to nopirkt no brīva prāta?»

Endijam plāns jau bija gatavs, un es pastāstīšu, kā mēs to īstenojām.

Es sadabūju zilas acenes, apvilku melnus vizītsvārkus, uzbužināju matus un kļuvu par profesoru Piklmenu. Pār­vācos uz citu viesnīcu, pierakstījos tajā un nosūtīju Skaderam telegrammu, lai viņš tūlīt ierodas pie manis ar mākslu saistītā svarīgā lietā. Nepagāja ne stunda, kad lifts viņu izmeta pie manām durvīm. Viņš bija izplūdis vīrs ar skaņu balsi un oda pēc Konektikutas cigāriem un naftas.

«Hallo, prof!» viņš sauc. «Kā jūs te uzvedaties?»

Pabužināju matus vēl vairāk un blenzu uz viņu caur zilajiem stikliem.

«Ser,» es saku, «vai jūs esat Kornēlijs T. Skaders? No Pitsburgas, Pensilvānijas štata?»

«Esmu,» viņš saka. «Nāciet aiziesim kaut kur iedzert.»

«Nav man ne laika, ne vēlēšanās,» es saku, «nodoties tādām neveselīgām un kaitīgām izpriecām. Esmu ieradies no Ņujorkas lietā, kam sakars ar veika... lietā, kam sakars ar mākslu.

Uzzināju, ka jūsu īpašumā atrodas Ramzesa II laika ziloņkaula griezums, kas attēlo dievietes Isīdas galvu lotosa ziedā. Sādi griezumi tikuši darināti tikai divi. Viens ilgus gadus bija pazudis. Nesen es atradu un iegādājos to otro kādā lom ... kādā mazpazīstamā muzejā Vīnē. Gribu iegūt savā īpašumā arī jūsējo. Cik jūs par to pra­sāt?»

«Ak tu mīļo pasaulīt, prof!» Skaders saka. «Jus esat atradis to otro? Es lai pārdotu? Nu nē! Nedomāju, ka Kornēlijam Skaderam būtu jāpārdod jebkas, ko viņš grib paturēt pats sev. Vai jums, prof, tas griezums ir līdzi?»

Parādu Skaderam prasīto. Viņš to rūpīgi appēta no visām pusēm.

«Tas pats ir,» viņš saka. «Tas ir manējā dublēts katrā svītriņā, katrā līkumiņā. Zināt, ko es jums teikšu,» viņš saka. «Es nepārdošu, bet pirkšu. Dodu divi tūkstoši pieci simti dolāru par jūsējo.»

«Ja jau jūs negribat pārdot, tas būs jādara man,» es saku. «Lūdzu lielas banknotes. Nemīlu lieki runāt. Šonakt man jāatgriežas Ņujorkā. Rīt es lasu akvārijā lekciju.»

Skaders nosūta lejā čeku, un viesnīcas darbinieki to iekasē. Viņš ar savu senlietiņu aiziet, un es saskaņā ar mūsu norunu steidzos atpakaļ uz Endija viesnīcu.

Endijs staigā pa istabu no viena gala uz otru, skatīda­mies pulkstenī.

«Nu?» viņš noprasa.

«Divdesmit pieci simti,» es saku. «Skaidrā naudā.»

«Mums vēl palikušas tikai vienpadsmit minūtes līdz Baltimoras—Ohaio vilcienam. Paķer nu savu bagāžu.»

«Kādēļ tad tāda steiga?» es jautāju. «Šis darījums tak bija godīgs. Pat ja tas būtu īstās figūriņas pakaļdarinā­jums, viņam būs vajadzīgs laiks, lai to atklātu. Viņš šķita pārliecināts, ka tas ir oriģināldarbs.»

«Ir jau arī,» Endijs saka. «Tas bija viņa paša. Kad es vakar apskatīju viņa retumus, viņš uz mirkli izgāja no istabas, un tad es to pievācu. Nu, vai tagad tu beidzot ņemsi savu ceļasomu un pasteigsies?»

«Tad kam,» es saku, «bija vajadzīgs tas stāsts par otra atrašanu lom...»

«O,» Endijs saka, «aiz cieņas pret to tavu sirdsapziņu. Nu nāc taču!»