Gausīgie ierāvēji

Džefs Pīterss personiskā magnēta lomā

Džefs Pīterss ir izmēģinājies tikt pie naudas tikpat dau­dzos veidos, cik Čārlstonā, Dienvidkarolīnas štatā, ir re­cepšu rīsu vārīšanai.

Vislabāk man patīk klausīties Džefu stāstām par savām jaunības dienām, kad viņš uz ielu stūriem pārdevis ziedes un klepus zāles, ar sirdi un dvēseli pieķēries ļaudīm, dzī­vojis no rokas mutē un pa galvu pa kaklu dzinies pakaļ laimei, likdams uz spēles pēdējo centu.

— Patrāpījos Fišerhilā, Arkanzasas štatā, — viņš sa­cīja, — ģērbies briežādas uzvalkā un mokasīnos; man bija gari mati un gredzens ar trīsdesmitkarātu dimantu, ko biju dabūjis no kāda aktiera Teksarkanā. Nezinu, ko gan viņš iesāka ar kabatas nazi, pret kuru es to iemainīju.

Biju doktors Vo-hū — slavenais indiāņu dziednieks. Tieši tobrīd es turēju tikai vienu labi ejošu preci, un proti, — Rūgto žirdzinātājtinktūru. Tā bija pagatavota no ārstniecības augiem un dzīvinošām zālēm, ko nejauši at­klājusi Ta-kva-la — Čokto cilts virsaiša skaistā sieva, vākdama zaļumus, ar ko garnēt vārītu suni gadskārtējai kukurūzas dejai.

Iepriekšējā pilsētiņā tirdzniecība nebija lāgā veikusies, tādēļ man bija vairs tikai pieci dolāri. Aizgāju pie Fišerhilas aptiekāra, un viņš man uzticēja uz parāda pusgrosu astoņunču pudeles un aizbāžņus. Somā vēl atradās etiķe­tes un izejvielas, palikušas pāri no iepriekšējās pilsētiņas. Viesnīcas istabā dzīve atkal sāka rādīties rožainās krāsās, kad no krāna tecēja ūdens un Rūgtā žirdzinātājtinktūra rindojās pa dučiem uz galda.

Šmaukšana? Nē, ser. Pusgrosā rūgtās tinktūras ietilpa hinīna ekstrakts divu dolāru vērtībā un anilīns par desmit centiem. Pēc vairākiem gadiem man no jauna iznāca ceļot caur šīm pilsētiņām un cilvēki apjautājās, vai nevar da­būt šo dziedēkli.

Tajā pašā vakarā es noīrēju ratus un uzsāku pārdot žirdzinātājtinktūru uz galvenās ielas. Fišerhila atradās zemā, malārijas apdraudētā vietā, un, pēc manas diagno­zes, kombinēts hipotētisks kardiopulmonāls antiskorbutisks tonizējošs līdzeklis šejieniešiem bija taisni nepieciešams. Tinktūru izķēra kā teļa dziedzermaizītes veģetāriešu pus­dienās. Biju pārdevis divus dučus par piecdesmit centiem pudelē, kad sajutu kādu paraustām mani aiz svārku stēr­beles. Zināju, ko tas nozīmē, tādēļ kāpu zemē un vīram ar jaunsudraba zvaigzni pie žaketes atloka neuzkrītoši iegrūdu saujā piecdolāru banknoti.

«Cik jauks vakars, konstebl,» es saku.

«Vai jums ir pilsētas valdes atļauja,» viņš noprasa, «pārdot šo nelikumīgo buidui esenci, kuru jūs aiz lepnības esat nosaucis par zālēm?»

«Nav gan,» es atbildu. «Nezināju, ka jums te ir pilsēta. Ja vien man rīt izdosies atrast to valdi, es atļauju iz­ņemšu, ja jau tā ir tik nepieciešama.»

«Kamēr jums tās nav, man jūsu bodīte būs jāslēdz,» konstebls saka.

Beidzu tirgoties un gāju atpakaļ uz viesnīcu. Pastāstīju tās saimniekam par savu likstu.

«O, jums te, Fišerhilā, nekas nesanāks,» viņš saka. «Doktors Hoskins, vienīgais šejienes ārsts, ir mēra svai­nis, un viņi jau nu neļaus pilsētiņā darboties kaktu dak­teriem.»

«Es nenodarbojas ar medicīnu,» es saku, «man ir štata izdots ceļojoša sīktirgotāja patents, un es tādu izņemu arī katrā pilsētā, kur vien to pieprasa.»

Nākamajā rītā es aizgāju uz municipalitāti un man teica, ka mērs vēl nav rādījies. Neviens nezināja pasacīt, kad viņš ieradīsies. Tāpēc dakteris Vo-hū no jauna sakumpst viesnīcas krēslā, aizkūpina velnābola cigāru un gaida.

Pēc laiciņa blakus krēslā ieslīgst jauns cilvēks ar zilu kaklasaiti un apvaicājas, cik pulkstenis.

«Pusvienpadsmit,» es saku, «un jūs esat Endijs Takers. Esmu redzējis jūs strādājam. Tas tak bijāt jūs, kas dienvidu štatos izplatīja sainīšus ar Kolosālo Kupidona Komplektu? Paga, paga, tas sastāvēja no saderināšanās gredzena ar Čīles dimantu, laulības gredzena, kartupeļu stampas, nomierinošu zāļu pudelītes un Dorotejas Vernonas portreta — viss kopā par piecdesmit centiem.»

Endijs jutās iepriecināts, dzirdot, ka es viņu atceros. Viņš bija ne tikvien labs ielu tirgotājs, bet vēl kaut kas vairāk — viņš cienīja savu profesiju un apmierinājās ar trīssimt procentiem pelņas. Viņš bija saņēmis neskaitā­mus piedāvājumus pāriet uz sēklu un narkotisko vielu nelegālu tirdzniecību, bet nekas nespēja viņu aizvilināt no taisnās takas.

Man bija vajadzīgs līdzdalībnieks, tāpēc mēs ar Endiju vienojāmies darboties kopīgi. Izstāstīju viņam par apstāk­ļiem Fišerhilā un par to, cik ļoti finanses cieš no vietējā politikas un caurejas līdzekļu maisījuma. Endijs bija tikko atbraucis ar rīta vilcienu. Viņš pats arī bija gluži bešā un gatavojās savākt šajā pilsētiņā dažus dolārus kā tautas ziedojumu jaunu karakuģu būvei Jurīkaspringsā. Izgājām laukā, apsēdāmies uz lieveņa un aprunājāmies.

Nākamajā rītā pulksten vienpadsmitos, kad es tur sēdēju viens pats, uz viesnīcu atšļūc kāds Tēvocis Toms un lūdz, lai doktors nāk un apskata tiesnesi Benksu, kurš, izrādās, bija pats mērs un smagi slims.

«Neesmu nekāds ārsts,» es saku. «Kādēļ jūs neejat un nesadabūjat ārstu?»

«Bos,» viņš saka. «Dakters Hoskins ir aiziet divdesmit jūdzes uz lauki pie daža slimi cilvēks. Viņš ir vienīks doktors pilsēta, un masa Benkss ir briesmīk slims. Viņš suta mans lūkt jus, sēr, nakt pie viņš.»

«Iešu un apraudzīšu viņu,» es saku, «kā cilvēks pie cil­vēka.» Iebāžu kabatā pudeli Rūgtās žirdzinātājtinktūras un kāpju paugurā uz mēra mitekli — pilsētiņas lepnāko namu ar mansardu un diviem ķeta suņiem durvju priekšā uz mauriņa.

Šis mērs Benkss viss bija ieracies pēļos, ārā rēgojās vie­nīgi bārda un kāju pēdas. No viņa iekšām nāca trokšņi, kurus dzirdot Sanfrancisko iedzīvotāji meklētu glābiņu parkos. Blakus gultai stāvēja jauns cilvēks ar tasi ūdens rokā.

«Dakter,» mērs saka, «esmu šausmīgi slims. Neesmu vairs dzīvotājs. Vai jūs kaut ko nevarat manā labā darīt?»

«Mister mēr,» es atbildu, «neesmu nekāds kvalificēts un iesvaidīts S. Q. Lapa māceklis. Neesmu beidzis nevienu medicīnas koledžu,» es saku. «Atnācu pie jums tikai kā cil­vēks pie otra cilvēka, lai paskatītos, vai nevaru jums kaut kā palīdzēt.»

«Esmu jums neizsakāmi pateicīgs,» viņš saka. «Dak­ter Vo-hū, tas ir mans krustdēls, misters Bidls. Viņš izmēģinājās atvieglināt manas ciešanas, bet bez panāku­miem. Ak kungs! Ai-vai-vai!» viņš iebļaujas.

Pamāju misteram Bidlam ar galvu, apsēžos pie gultas un pataustu mēra pulsu. «Parādiet man aknas... Es gri­bēju teikt, mēli,» es saku. Tad es paceļu uz augšu viņa plakstus un uzmanīgi apskatu acu zīlītes.

«Cik ilgi jūs jau esat slims?» es jautāju.

«Nolikos gar zemi... vai... vaiii... vakar vakarā,» mērs saka. «Nu, dodiet man taču kaut kādas zāles, dak­ter!»

«Mister Fidl,» es saku, «vai jūs nebūtu tik laipns un mazliet nepaceltu loga aizkaru?»

«Bidls,» jaunais cilvēks iebilst. «Tēvoci Džeims, kā tev liekas, vai tu varētu ieēst šķiņķi ar olām?»

«Mister mēr,» es saku, pielicis ausi pie viņa labās puses lāpstiņas un paklausījies, «jums ir smaga klavihordas labās klavikulas pārkaisuma lēkme.»

«Kungs žēlīgais!» viņš stenēdams saka. «Vai jūs neva­rat to ar kaut ko ieziest, pieregulēt vai kaut kā citādi sa­labot?»

Paķeru cepuri un eju uz durvīm.

«Jūs taču neiesiet projām, dakter?» mērs gaudodams saka. «Jūs taču nedomājat aiziet un ļaut man nomirt ar šiem pārkarsušajiem klavieru kauliņiem, vai ne?»

«Jau visparastākajai cilvēcībai vien, doktor Vo-tprū,» saka misters Bidls, «vajadzētu aizkavēt jūs pamest līdz­cilvēku nelaimē.»

«Kad jūs būsiet ticis galā ar to savu zirgu,» es aizrādu, «atcerieties, ka mani sauc — dokors Vo-hū.» Un tad es atgriežos pie gultas un atmetu atpakaļ savus garos matus.

«Mister mēr,» es saku, «jums ir tikai viena cerība. Zā­les jums nedos nekādu labumu. Bet ir vēl cits spēks, augstāks par zālēm, lai gan arī tās nav nekādas zemās — vismaz cenas ziņā ne,» es saku.

«Un kas tas būtu?» viņš jautā.

«Zinātniski pierādījumi,» es saku. «Gara uzvara pār ferulām. Pārliecība, ka nav nekādu ciešanu vai slimību, vienīgi tās, kas rodas, kad mēs jūtamies neveseli. Atzīstiet savu atpalicību! Pierādiet to!»

«Kas tās, dakter, ir par parafernām, par kurām jūs tur runājat? Vai tik jūs neesat sociālists, ko?»

«Runāju par diženo psihiskās finansēšanas doktrīnu,» es paskaidroju, «par zemapzinīgas ilūziju un meningīta teleterapijas apgaismības skolu, par to brīnišķīgo telpatlētiku, kas pazīstama ar nosaukumu personīgais magnē­tisms.»

«Vai jūs, dakter, protat to iztaisīt?» mērs apjautājas.

«Esmu viens no Iekšējā Kapitula Solo Sanhedriniem un Pseidosersoņiem,» es saku. «Kroplie sāk runāt un aklie staipīt kaklus, tiklīdz es viņiem pietuvinu rokas. Esmu medijs, koloratūrhipnotizētājs un spirtisks metagnoms. Nesenajos seansos pie Ēnas Ārboras, tikai pateicoties man, nelaiķis Etiķa esences kompānijas prezidents varēja ieras­ties uz zemes, lai sazinātos ar savu māsu Džeinu. Jūs redzat mani uz ielas,» es saku, «pārdodam zāles trūcīga­jiem. Viņus ar magnētismu es neārstēju. Neiešu jau to izmainīt sīknaudā, jo vairāk par sīknaudu maksāt viņi man nespēj.»

«Vai mani jūs uzņemtos ārstēt?» mērs jautā.

«Paklausieties,» es saku. «Visur, kur esmu bijis, man ir iznācis ne mazums nepatikšanu ar mediķu biedrībām. Es nenodarbojos ar medicīnu. Bet, lai glābtu jūsu dzīvību, ārstēšu jūs ar psihoterapiju, ja jūs kā mērs apsolāties necilāt patenta jautājumu.»

«Protams, apsolos,» viņš saka. «Un nu, dakter, ķerie­ties pie darba, jo tās sāpes nāk atkal virsū.»

«Mans honorārs būs divsimtpiecdesmit dolāru,» es saku, «izveseļošanās garantēta divos seansos.»

«Lai notiek!» mērs saka. «Es to samaksāšu. Domāju, ka tik daudz mana dzīvība ir vērta.»

Apsēdos pie gultas un raudzījos viņam tieši acīs.

«Un nu,» es saku, «izmetiet to kaiti no galvas. Jūs ne­esat slims. Jums nav ne sirds, ne klavikulas, ne elkoņa kaula, ne smadzeņu, ne kaut kā cita. Jūs nemanāt nekādu sāpju. Atzīstiet savus maldus. Tagad jūs jūtat, ka sāpes, kuru jums nebija, norimst, vai ne?»

«Es, dakter, patiešām jūtos kādu drusciņu labāk, nolā­pīts, ja tas nav tiesa,» mērs saka. «Tagad vēl maķenīt pamēļojiet, ka man kreisajā sānā tā pampuma nemaz nav, un es domāju, ka varēšu uzslieties sēdus un ieēst desu ar griķu plāceņiem.»

Izdarīju ar rokām dažas pasijas.

«Tagad iekaisums ir pārgājis,» es saku. «Tūkums perihēlija labajā daivā ir noplacis. Jums nāk miegs. Jūs vairs nevarat noturēt vaļā acis. Pagaidām slimība ir apturēta. Un nu jūs esat iemidzis.»

Mērs lēnām aizvēra acis un sāka krākt.

«Pavērojiet, mister Tidl,» es saku, «mūsdienu zinātnes brīnumus.»

«Bidl,» viņš izlabo. «Kad jūs pabeigsiet tēvoča ārstē­šanu, doktor Fu-tu?»

«Vo-hū,» es saku. «Es atnākšu atkal rīt vienpadsmitos. Kad viņš pamodīsies, iedodiet viņam astoņus pilienus ter­pentīna un trīs mārciņas bifšteka. Arlaburītu.»

Nākamajā rītā es aizgāju noliktajā laikā. «Nu, mister Rīdi,» es saku, kad viņš atvēra guļamistabas durvis, «kā tad tēvocim šorīt klājas?»

«Šķiet, ka daudz labāk,» jaunais cilvēks atbild.

Mēra sejaskrāsa un pulss bija uz goda. Noturēju otru seansu, un viņš teica, ka nu sāpes esot izzudušas līdz pēdējam.

«Tagad,» es saku, «jums vēl vienu vai divas dienas vaja­dzētu palikt gultā, un tad jūs atkal būsiet uz pekām. Cik labi, mister mēr, ka man gadījās būt Fišerhilā,» es saku, «jo visa to dziedniecisko līdzekļu pārpilnība, kurus iz­manto parasto skolu medicīna, nebūtu spējusi jūs glābt. Un nu, kad maldi ir izgaisuši un sāpes izrādījušās nepatiesīgas, pievērsīsimies iepriecinošākām lietām — teik­sim, divsimtpiecdesmit dolāru honorāram. Tikai, lūdzu, bez čekiem — man gandrīz tikpat maz patīk parakstīt savu vārdu čeka mugurpusē kā tā priekšpusē.»

«Man tepat ir skaidra nauda,» mērs saka, izvilkdams no spilvena apakšas kabatas portfeli.

Viņš noskaita piecas piecdesmit dolāru banknotes un tur tās rokā.

«Atnes kvīti!» viņš saka Bidlam.

Parakstīju kvīti, un mērs pasniedza man naudu. Es to rūpīgi noglabāju iekškabatā.

«Un nu, inspektor, izpildiet savu pienākumu,» mērs smīnēdams saka un nepavisam vairs neatgādina slim­nieku.

Misters Bidls uzliek man roku uz pleca.

«Saskaņā ar štata likumiem,» viņš saka, «jūs, doktor Vo-hū vai, pareizāk sakot, Pīters, esat apcietināts par ne­atļautu nodarbošanos ar medicīnu.»

«Kas jūs tāds esat?» es noprasu.

«Es jums pateikšu, kas viņš ir,» mērs saka, piecelda­mies gultā sēdus. «Misters Bidls ir Štata mediķu biedrī­bas nolīgts detektīvs. Viņš ir jūs izsekojis piecu apgabalu robežās. Vakar viņš atnāca pie manis, un mēs jūsu no­ķeršanai izstrādājām šo plānu. Domāju, ka šajā pusē jūs vairs nedakterēsiet, mister Šarlatān. Ko jūs tur tādu, dakter, teicāt, kas man tā esot par kaiti?» mērs smejas, «Kombinēts... Nu, katrā ziņā man šķiet, ka smadzeņu atmiekšķēšanās tā nebija.»

«Detektīvs,» es saku.

«Pareizi,» Bidls apstiprina. «Man jūs vajadzēs nogādāt pie šerifa.»

«Nu, to mēs vēl redzēsim,» es saku, sagrābju Bidlu aiz rīkles un gandrīz izmetu viņu pa logu, bet viņš iz­velk revolveri un pabāž to zem mana zoda, un es kļūstu rāms. Tad viņš uzliek man roku dzelžus un izņem no manas kabatas naudu.

«Apliecinu,» viņš saka, «ka tās ir tās pašas banknotes, kuras mēs ar jums, tiesnesi Benks, iezīmējām. Atdošu tas šerifam, kad nokļūsim viņa kancelejā, un viņš jums at­sūtīs kvīti. Tās vajadzēs izmantot tiesā par lietiskiem pie­rādījumiem.»

«Labi, mister Bidl,» mērs saka. «Nu, dakter Vo-hū,» viņš turpina, «kādēļ jūs tagad nedemonstrējat savu telpatlētiku? Vai tad jūs ar zobiem nevarat izvilkt tam magnē­tismam korķi un ar kaut kādu fokusu aizburt no rokām tos dzelžus?»

«Ejam, inspektor,» es cienīgi saku. «Tādus sīkumus jau nav ko ņemt galvā.» Un tad es pagriežos uz vecā Benksa pusi un žvadzinu savas važas.

«Mister mēr,» es saku, «drīz pienāks laiks, kad jūs ticēsiet, ka personiskais magnētisms ir nepārspējams. Un jūs pārliecināsieties, ka tā tas būs arī šoreiz.»

Un es domāju, ka bija arī.

Kad bijām nokļuvuši gandrīz līdz vārtiem, es saku: «Tagad mēs vēl varam kādu satikt. Manuprāt, būtu labāk, ja tu, Endij, tos noņemtu un...» Kā? Nu protams, tas bija Endijs Takers. Tā bija viņa iecere, un šādi mēs tikām pie kapitāla, ar ko uzsākt kopējus veikalus.