Gausīgie ierāvēji

Apcirptais vilks

Džefs Pīterss vienmēr kļuva daiļrunīgs, kad tika ap­spriesta viņa profesijas ētika.

— Ja mūsu draudzīgajās attiecībās ar Endiju Takeru vispār kaut kad parādījās plaisa, — viņš sacīja, — tad vienīgi tajās reizēs, kad nesaskanēja mūsu viedokļi ierāves morāles jautājumos. Endijam bija viena mēraukla, bet man — cita. Ne visiem Endija plāniem meslu ievāk­šanai no sabiedrības es piekritu, un viņš domāja, ka es savai sirdsapziņai atļauju iejaukties pārāk bieži, lai tas neatsauktos uz firmas finansēm. Tāpēc mēs dažreiz no­nācām līdz asumiem. Vienreiz pat — vārds pa vārdam, līdz Endijs sacīja, ka es viņam atgādinot Rokfelleru.

«Zinu, Endij, kā tu to domā,» es saku, «bet mēs pārāk ilgi esam bijuši draugi, lai es apvainotos par dzēlību, ko tu nožēlosi, kad būsi nomierinājies. Man atšķirībā no Rokfellera pagaidām vēl nav iznākušas nekādas darīša­nas ar tiesas pavēstes pienesējiem.»

Vienu vasaru mēs ar Endiju nolēmām kādu jonīti pavaļoties Zāllejā — mazā, jaukā pilsētiņā Kentuki kalnos. Tur mūs turēja par zirgu tirgotājiem vasaras atpūtā, turklāt krietniem un kārtīgiem pilsoņiem. Mēs bijām zāllejiešiem iepatikušies, tāpēc, lai nebojātu savu repetīciju, pasludinājām pa uzturēšanās laiku pilsētiņā pilnīgu pamieru, nepieļaujot pat neko tādu kā kaučuka koncesijas prospekta priekšlapas publikācija vai plātīšanās ar kādu Brazīlijas briljantu.

Kādudien viesnīcā, kurā bijām apmetušies, iegriežas Zāllejas bagātākais dzelzspreču tirgotājs un verandā ar mums draudzīgi sapīpē. Pazinām viņu diezgan labi no mietiņiem uzmetamo apļu spēlēm pēcpusdienās tiesas nama pagalmā. Viņš bija skaļš, sārts vīrs, aizdusas mo­cīts, taču pār nemēru cienīgs un tukls.

Kad esam pārrunājuši visus vārīgākos dienas jaunumus, šis Mērkisons — jo tāds bija viņa apvārdojums — ar uzspēlētu bezrūpību izņem no svārku kabatas kādu vēstuli un dod mums to lasīt.

«Nu, ko jūs par to domājat?» viņš smiedamies saka. «Kaut ko tādu man!»

Mums ar Endiju no pirmā acu uzmetiena skaidrs, kas par lietu, tomēr izliekamies, ka uzmanīgi to izlasām. Tas bija viens no tiem izsenis pazīstamajiem, ar mašīnu rak­stītajiem viltotas naudas piedāvājumiem, kuros izklāstīts, kā par tūkstoš dolāriem var dabūt piecus tūkstošus bank­notēs, ko pat lietpratējs nespētu atšķirt no īstām, un paskaidrots, ka tās izgatavotas no klišejām, kuras kāds kalpotājs nozadzis finansu ministrijā Vašingtonā.

«Iedomājieties tik, kādu vēstuli tie sūta man!» Mērkisons saka no jauna.

«Ne mazums krietnu cilvēku saņem tādas,» Endijs saka. «Ja neatbildat uz pirmo, viņi liek jūs mierā. Ja atbildat, viņi raksta atkal un uzaicina jūs ierasties ar naudu, lai noslēgtu darījumu.»

«Bet iedomājieties, ka tie raksta man!» Mērkisons at­kārto vēlreiz.

Pēc dažām dienām viņš piekāpj no jauna.

«Zēni,» viņš saka, «zinu, kad uz jums var paļauties, savādāk tak nebūtu jums uzticējies. Es tiem blēdniekiem tomēr aizrakstīju — tāpat vien, pa jokam. Viņi man atbildēja un lika braukt uz Čikāgu. Viņi pieprasīja dot ar telegrammu ziņu Dž. Smitam, kad laidīšos ceļā. Kad nonākšu galā, man vienas noteiktas ielas stūrī jāgaida, kamēr nāks vīrs pelēkā uzvalkā un garāmiedams ļaus man pie kājām nokrist avīzei. Tad man viņam jāprasa, kāds ir ūdens, un nu viņš zin — tas esu es, un es zinu — tas ir viņš.»

«Ak jā,» Endijs žāvādamies saka, «tā pati vecā spēlīte. Es bieži par to esmu lasījis avīzēs. Tad viņš jūs aizved uz slepeno lopkautuvi viesnīcā, kur misters Džounss jau gaida. Viņi jums parāda vēl apgrozībā nebijušas īstas banknotes un pārdod jums, cik vien jūs gribat, par vienu dolāru piecus. Visu jūsu nopirkto naudu viņi, jums redzot, ieliek kādā somā, un jūs esat pārliecināts, ka tā tur ir iekšā. Kad pēcāk jūs to apskatāt, tur, protams, ir tikai ietinamais papīrs.»

«O, mani gan tie nevarētu tā apstrādāt,» Mērkisons saka. «Bez asprātībām es nebūtu varējis padarīt savu tirgotavu par pašu ienesīgāko visā Zāllejā. Jūs sakāt, mister Taker, tā nauda, ko viņi rāda, ir īsta?»

«Es vienmēr esmu rā... lasījis avīzēs, ka tā ir īsta,» Endijs saka.

«Zēni,» Mērkisons saka, «esmu ieņēmies galvā, kad tie brāļi nevar mani apvest ap stūri. Domāju, iebāzīšu džinsu kabatā pāris taukšķus, aizlaidīšu uz turieni un nostrādāšu visu uz goda. Ja jau Bills Mērkisons tām kredītbiļetēm, kuras viņi rāda, vienreiz būs uzmetis skatu, viņš tās vairs no acēm neizlaidīs. Viņi piedāvā piecus dolārus par vienu, un viņiem būs jātur vārds, kad ielaidīsies darī­šanās ar mani. Lūk, tāds veikalnieks ir Bills Mērkisons. Jā, man tā vien liekās, kad es aizlaidīšu uz Čikāgas pusi un uzspēlēšu to pieci pret vienu spēlīti ar Dž. Smitu. Do­māju, kad ūdens būs labs diezgan.»

Mēs ar Endiju mēģinājām izdzīt Mērkisonam no galvas šo kļūmīgo finansu operāciju, bet ar tādiem pašiem pa­nākumiem mēs būtu varējuši mēģināt kroga politiķi at­runāt no derībām par Braiana ievēlēšanu. Nē, ser, viņš izpildīšot savu pilsoņa pienākumu, noķerot šos viltotās naudas blēdniekus uz viņu pašu makšķeres. Varbūt tas viņiem noderēšot par mācību.

Kad Mērkisons aizgāja, mēs ar Endiju kādu jonīti sēdējām, katrs savā nodabā pārvērtēdami mūsu klusās apceres un prāta ķecerības. Vaļas brīžos mēs ar loģiskiem spriedumiem un apgarotām domām allaž izkopām savu augstāko «es».

«Džef,» Endijs pēc ilga laika ierunājas, «itin bieži esmu bijis gatavs tev izdauzīt zobus, kad tu zelēji vienā zelē­šanā par savu apzinīgumu veikala lietās. Iespējams, ka nereti esmu bijis netaisns. Bet šis, pēc manām domām, ir tāds gadījums, kad mēs varam būt vienis pratis. Jūtu, ka nebūtu pareizi ļaut misteram Mērkisonam braukt vienam uz Čikāgu satikties ar tiem viltotās naudas pār­devējiem. Tam var būt tikai viens iznākums. Vai tev ne­liekas, ka mums abiem būtu labāka dūša, ja mēs kaut kādā veidā iejauktos un aizkavētu šo darījumu?»

Piecēlos, satvēru Endija roku un spiedu to cieši un ilgi.

«Endij,» es saku, «man varbūt vienu otru reizi ir uz­nākušas nejaukas domas, ka tavās miesās nav sirds, taču tagad es tās ņemu atpakaļ. Tavas ārienes iekšienē galu galā tomēr ir lādzīga serde. Tas dara tev godu. Tu pateici tieši to, kas man pašam arī bija uz mēles. Nebūtu ne krietni, ne slavējami,» es saku, «laist Mērkisonam piepil­dīt šo savu nodomu. Ja jau viņš ir nolēmis braukt, brauk­sim viņam līdzi un neļausim šai blēdībai notikt.»

Endijs man piekrita, un es priecājos, redzot, ka viņš visā nopietnībā apņēmies darīt galu šai viltotās naudas afērai.

«Neuzskatu sevi par dievbijīgu cilvēku,» es saku, «vai tikumības fanātiķi, tomēr nevaru stāvēt malā un noska­tīties, ka vīru, kurš, nebaidoties riska, ar paša prātu un spēkiem izveidojis uzņēmumu, aplaupa negodīgs krāp­nieks, kas ir drauds sabiedrības labklājībai.»

«Pareizi, Džef,» Endijs saka. «Ja jau Mērkisons no šī brauciena neatlaižas, mēs turēsimies kopā ar viņu un aizkavēsim šo dīvaino darījumu. Es, tāpat kā tu, neciešu, ka nauda tiek nosviesta zemē.»

Mēs aizgājām pie Mērkisona.

«Nē, zēni,» viņš saka, «nevaru pieļaut, kad šīs Čikāgas sirēnas dziesma, vasaras vēsmiņas nesta, aizlido man garām. Es dabūšu to naudu, ko šie spīgaiņi kaltē, vai arī apsvilināšu nagus. Bet es jutīšos stāvus pacilāts, ja brauksim visi kopā. Varbūt jūs no tiesas varat man maķenīt piepalīdzēt, kad būs jāiekasē tas pieci pret vienu vin­nests. Jā, man tā patiešām būs izprieca un svētki, ja arī jūs, zēni, brauksiet man līdzā.»

Mērkisons Zāllejā palaiž valodas, ka viņš ar misteru Pītersu un misteru Takeru uz dažām dienām aizbrauc ap­skatīt kādas dzelzsrūdas atradnes Rietumvirdžīnijā. Viņš nosūta Dž. Smitam telegrammu, ka tādā un tādā datumā viņš bāzīs kāju zirnekļa tīklā; un tad mūsu trijotne speras uz Čikāgu.

Pa ceļam Mērkisons uzjautrinās, iztēlē izbaudīdams gaidāmo un kavēdamies patīkamās priekšatmiņās par to.

«Pelēkā uzvalkā,» viņš saka. «Uz Vobeša avēnijas un Leikstrīta dienvidrietumu stūra. Viņš nomet avīzi, un es prasu, kāds ir ūdens. Tas tik ir varens numurs!» Un tad viņš kratās viss vienos smieklos veselas piecas minūtes no vietas.

Dažreiz Mērkisons kļuva nopietns un centās atgaiņāties no kaut kādām viņu nomācošām, nepatīkamām domām.

«Zēni,» viņš saka, «pat par desmitreiz tūkstoš dolāriem es negribētu, lai to dabū zināt Zāllejā. Tad man tur vairs nebūtu dzīve. Bet uz jums jau var paļauties, par to es esu drošs. Domāju, katra pilsoņa pienākums ir savaldīt šos laupītājus, kas dzīvo uz sabiedrības rēķina. Es viņiem parādīšu, kāds ir ūdens! Pieci dolāri par vienu — lūk, tik daudz Dž. Smits piedāvā, un viņam būs jāturas pie norunas, ja jau viņš ir ielaidies darīšanās ar Billu Mērki-sonu.»

Čikāgā mēs iebraucām ap septiņiem vakarā. Mērkisonam ar pelēko vīru bija jāsatiekas pusdesmitos. Ieturējām viesnīcā vakariņas un tad uzkāpām Mērkisona istabā sa­gaidīt noteikto laiku.

«Nu, zēni,» Mērkisons saka, «saliksim galvas kopā un izperināsim plānu, kā pievārēt pretinieku. Kā būtu, ja pa to laiku, kamērt es ar to pelēko pievilinātāju apmainos ar pazīšanās zīmēm, jūs, džentlmeņi, nāktu garām, protams, pilnīgi nejauši un iesauktos: «Hallo, Mērk!» — un, izrādīdami pārsteigumu un draudzīgas attiecības, sniegtu man roku. Tad es pavedu to pievilinātāju sānis un pastāstu, kad jūs esat Dženkinss un Brauns, pārtikas preču un lopbarības tirgotāji no Zāllejas, maksātspējīgi vīri un, būdami ārpus mājām, varbūt arī labprāt izmantotu tādu izdevību.

«Ņemiet viņus līdzā,» viņš, protams, piekritīs, «ja jau viņiem rūp nopelnīt. Nu, kā jums patīk šis plāns?»

«Ko tu, Džef, par to saki?» Endijs jautā, skatīdamies man virsū.

«Labs ir, es pateikšu, ko es saku,» es saku. «Es saku, nokārtosim to lietu tūliņ tepat uz vietas. Domāju, ka nav nekādas jēgas veltīgi zaudēt vēl laiku.» Izņēmu no kabatas niķelētu 38. kalibra revolveri un pāris reižu klikstinādams apgriezu tā veltni.«Tu nekrietnais grēka gabals, blēdīgais vepri,» es Mērkisonam saku, «velc laukā tos divus tūkstošus un liec uz galda! Izpildi bez vilcināšanās, jo citādi draud sekas. Esmu cilvēks, kas nemīl šaut pār strīpu, taču šad un tad pats pret savu gribu esmu spiests ķerties pie ārkārtējiem līdzekļiem. Tādi bezgoži kā tu,» es turpināju, kad viņš bija izņēmis naudu, «ir tie, kuru dēļ pastāv cietumi un tiesas nami. Tu atbrauci te šurp, lai piesavinātos šo vīru dolā­rus. Vai tas tev ir kāds attaisnojums,» es jautāju, «ka viņi gribēja aptīrīt tevi? Nu nē; tu gribēji atņemt viņiem naudu, lai arī citus atstātu bešā. Tu esi desmitkārt sliktāks par to viltoto banknošu pārdevēju. Mājās tu izliecies par kārtīgu pilsoni un eji baznīcā, bet brauc uz Čikāgu, lai aplaupītu cilvēkus, kas izveidojuši ienesīgu un dzīvotspējīgu uzņēmumu, tirgodamies ar tādiem nici­nāmiem neģēļiem, kāds tu šodien esi centies būt. Kā tu zini, ka tam viltotās naudas pārdevējam mājās nav liela ģimene, kas pārtiek no viņu guvuma? Jūs, šķietami cienī­jamie pilsoņi, vienmēr tīkojat dabūt kaut ko par velti,» es saku, «tie esat jūs, kuru atbalstītas mūsu zemē zeļ loterijas, biržas, tirdzniecība ar it kā slepus iegūtām un neizpau­žamām spekulācijās noderīgām ziņām. Ja nebūtu tādu kā tu, tās pārstātu darboties. Viltotās naudas pārdevējam, kuru tu taisījies aplaupīt,» es saku, «varbūt bija vajadzīgi gadi, lai iemācītos šo amatu. Katru reizi, kad viņš to piekopj, viņš riskē ar savu naudu, brīvību un varbūt pat dzīvību. Pats caur un cauri svētulīgs, uzpūties aiz cienī­guma un nodrošinājies ar ērtu pasta adresi, tu esi te atbraucis viņu apkrāpt. Ja nauda tiks viņam, tu vari sūdzēties policijā. Ja to pievāksi tu, viņš ieķīlās pelēko uzvalku, lai nepaliktu bez vakariņām, un nesacīs nekā. Mums ar misteru Takeru ir skaidrs, kas tu par putnu, un mēs atbraucām tev līdzi, lai tu saņemtu pēc nopelniem. Dod šurp to naudu,» es saku, «tu liekulīgo zālēdāj!»

Iebāzu tos divus tūkstošus, kas sastāvēja no vienām divdesmitdolāru banknotēm, svārku iekškabatā.

«Un tagad velc laukā pulksteni!» es saku Mērkisonam.

«Nē, man tas nav vajadzīgs,» es saku. «Noliec to sev priekšā uz galda un, kamēr tas nebūs notikšķinājis vienu stundu, nedomā piecelties no tā krēsla. Pēc tam tu vari iet. Ja tu sacelsi brēku vai aiziesi ātrāk, mēs tevi izblamēsim pa visu Zālleju. Domāju, ka tava labā slava tur tev ir vairāk vērta nekā divi tūkstoši dolāru.»

Tad mēs ar Endiju taisījāmies, ka tiekam.

Vilcienā Endijs ilgi klusēja. Beidzot viņš ierunājās: «Džef, vai es drīkstu tev ko pajautāt?»

«Cik vien tev tīk,» es atbildu.

«Vai tev tas jau bija padomā,» viņš vaicā, «kad mēs pošamies ceļā Mērkisonam līdzi?»

«Nu protams,» es saku. «Kas gan cits tur varētu būt bijis? Vai tad tev arī nebija prātā tas pats?»

Apmēram pēc pusstundas Endijs ierunājās no jauna. Man šķiet, ka Endijs reizēm ne visai izprot manu ētikas un morālās higiēnas sistēmu.

«Džef,» viņš saka, «es vēlētos, lai tu kādreiz, kad tev būs brīvs brīdis, uzzīmētu tās tavas sirdsapziņas dia­grammu ar paskaidrojumiem zem tās. Gribētu, lai man vajadzības gadījumā būtu kur meklēt padomu.»