Gausīgie ierāvēji

Aizdevums līdz atprasījumam

Tajos laikos lopkopji bija tā kunga svaidītie. Viņi bija ganību grandi, liellopu lordi, prēriju pavēlnieki, govslopu gaļas grāfi. Viņi varētu braukt zelta karietēs, ja vien vi­ņiem būtu tādas tieksmes. Lopkopis bija iestrēdzis dolāru plūdos. Viņam likās, ka viņš ir naudīgāks, nekā tas būtu pieklājīgi. Bet, kad viņš bija nopircis kabatas pulksteni, izrotātu ar tik lieliem dārgakmeņiem, ka tie viņam spieda ribas, kaliforniešu seglus ar sudraba naglām un pasegu no Angoras kazas ādas un pie bufetes izmaksājis viskiju visiem, kas vien to vēlējās, — par ko gan vēl viņš būtu varējis izdot naudu?

Ne tik ierobežoti liekās bagātības samazināšanas paņē­mieni bija tiem laso lielkungiem, kuriem pie sāniem bija sieva. Maka atvieglināšanas talants bez izdevības izpaus­ties var snaust no ribas radītā dzimuma krūtīs gadiem ilgi, taču apdzist, ak, brāļi, tas neapdziest nekad.

Lūk, tāpēc Garais Bills Longlijs — sievas urdīts vīrs — pameta čaparala brikšņiem apaugušo apvidu pie Bārsērklas ietekas Frio, lai izbaudītu priekus, ko veiksminiekam sniedz pilsēta. Savs pusmiljons dolāru viņam jau bija, turklāt ienākumi vēl pastāvīgi pieauga.

Garais Bills bija izgājis kovboja dzīves skolu ganību apmetnēs un lopu dzinēju ceļos. Ar veiksmi un taupību, vēsu prātu un spēju jau no tālienes saskatīt noklīdušu svešu lopu bez degzīmes viņš no govju gana bija izsities par ganāmpulka īpašnieku. Tad lopu cenas sāka strauji celties un Laime, uzmanīgi laipodama starp dzeloņai­najiem kaktusiem, atnāca un izbēra savu pārpilnības ragu viņa rančo durvju priekšā.

Mazajā pierobežas pilsētiņā Caparosā Longlijs uzcēla greznu mājokli. Te viņš kļuva par gūstekni, kas spiests vispārības labā nest slogu. Viņam bija lemta sodība tapt par vienu no pilsētiņas sabiedrības pīlāriem. Kādu laiku viņš vel spārdījās pretī kā pirmoreiz aplokā iedzīts mus­tangs, bet tad pātagu un piešus pakāra vadzī. Laiku jau kaut ka vajadzēja aizpildīt. Viņš nodibināja Caparosas pirmo nacionalbanku un tika ievēlēts par tās prezidentu.

Viendien kāds gremošanas traucējumu vārdzināts vīrs, kurš nēsāja teleskopiskas acenes, iestūma starp Pirmās nacionālbankas pārvaldnieka lodziņa režģiem ofi­ciāla izskata karti. Piecas minūtes vēlāk visi bankas dar­binieki skraidīja kā apsviluši, lai izpildītu katru atbrau­kuša nacionalbanku revidenta vēlēšanos.

Šis revidents, misters Dž. Edgars Tods, izrādījās sī­kumaini pamatīgs.

Ticis galā ar savu uzdevumu, revidents uzlika galvā cepuri un iegāja bankas prezidenta Viljama R. Longlija kabinetā.

— Nu, kā jums rādās mūsu lietas? — Longlijs lēni jautāja zemā balsī. — Vai, sadzenot lopus barā, jums kādas degzīmes izskats nebija pa prātam?

— Pārbaude noritēja bez sarežģījumiem, mister Longlij, — Tods sacīja, — un es atrodu jūsu aizdevumus labā kārtībā — ar vienu izņēmumu. Jums ir kāds ļoti slikts papīriņš — tik slikts, ka, pēc manām domām, jūs droši vien nemaz neatskāršat tā stāvokļa nopietnību, kādā tas jūs nostāda. Runa ir par Tomasam Mervinam pie­šķirto desmittūkstoš dolāru aizdevumu līdz atprasījumam. Tā summa ne tik vien pārsniedza maksimumu, ko banka likumīgi drīkst izsniegt kādam atsevišķam cilvēkam, bet aizdevums ir arī pilnīgi bez galvotāja vai nodrošinājuma. Tādējādi jūs divkārt esat pārkāpis nacionalbanku darbības noteikumus un devis valdībai iemeslu ierosināt pret jums krimināllietu. Ziņojums, ko par šo gadījumu esmu spiests iesniegt valsts kontroles priekšniekam, beigsies — par to es esmu pārliecināts — ar šis lietas tālāknodošanu Ties­lietu departamentam saukšanai pie atbildības. Redzat, cik stāvoklis ir nopietns.

Bills Longlijs nesteidzīgi atgāza savu diženo stāvu grozāmajā krēslā. Viņa rokas bija sakļautas aiz galvas, un viņš mazliet pagriezās, lai ieskatītos revidenta seja. Revidents bija pārsteigts, ieraugot baņķiera skarbo muti savelkamies vēlīgā smaidā un zilajās acīs iedzirkstamies iecietīgu zibu. Ja viņš arī saprata stāvokļa nopietnību, viņa sejā tas neatspoguļojās.— Jūs, protams, nepazīstat Tomu Mervinu, — gandrīz līksmi sacīja Longlijs. — Jā, es zinu par to aizdevumu. Tam nav nekādu nodrošinājumu, vienīgi Toma Mervina vārds. Es vienmēr kaut kā esmu pārliecinājies, ka vīra vārds, ja uz to var paļauties, ir labākais nodrošinājums, kāds vien var būt. O jā, es zinu, ka valdība tā nedomā. Rādās, ka man šīs parādzīmes dēļ būs jāaizkāpj pie Toma.

Šķita, ka mistera Toda gremošanas traucējumi pēkšņi paasinās. Viņš izbrīnījies noraudzījās uz čaparala bie­zokņu baņķieri caur saviem teleskopiskajiem stikliem.

— Ziniet, — Longlijs sacīja, viegli atrazdams attais­nojumu savai rīcībai, — Toms padzirdēja par diviem tūkstošiem divgadīgo, kuras Riograndes Akmeņainā brasla tuvumā varēja dabūt par astoņiem dolāriem gabalā. Man liekas, tas bija viens no vecā Laendro Garsijas bariem,ko viņš pa kluso bija pārdabūjis pāri robežai, un viņš no tiem gribēja tikt pēc iespējas drīzāk vaļā. Tādu lopiņu dzīvcena Kanzassitijā ir piecpadsmit dolāri. Toms to zi­nāja un es arī. Viņam pašam bija seši tūkstoši dolāru, un es viņam aizdevu trūkstošos desmit tūkstošus, lai viņš va­rētu noslēgt šo darījumu. Viņa brālis Eds pirms trim nedēļām aizdzina pirkumu uz tirgu. Nu jau viņam kuru katru dienu vajadzētu būt atpakaļ ar naudu. Kad viņš pār­nāks, Toms parādu samaksās.

Bankas revidents bija apjucis. Viņa pienākums jau laikam bija steigties uz telegrāfa kantori un nosūtīt kon­troles priekšniekam ziņojumu par savu atklājumu. Bet viņš to nedarīja. Veselas trīs minūtes viņš izteiksmīgi un iespaidīgi strostēja Longliju. Revidentam izdevās likt baņķierim saprast, ka viņš atrodas uz katastrofas robe­žas. Un tad viņš piedāvāja sīku spraudziņu glābiņam.

— Šovakar es braucu uz Hildeilu, — viņš Longlijam stāstīja, — pārbaudīt kādu no turienes bankām. Atceļā es iegriezīšos Caparosā. Rīt pulksten divpadsmitos es iera­dīšos pie jums. Ja līdz tam laikam šis aizdevums būs no­kārtots, tas manā ziņojumā netiks pieminēts. Ja nebūs, man vajadzēs izpildīt savu pienākumu.

To pateicis, revidents paklanījās un aizgāja.

Pirmās nacionālbankas prezidents vēl pusstundu pa­zvilnēja krēslā, tad viņš aizdedza vieglu cigāru un gāja uz Toma Mervina māju. Mervins, brūnā raupja kokvilnas auduma apģērbā tērpies lopkopis, kas raudzījās uz dzīvi ar prātnieka acīm, sēdēja, kājas saslējis uz galda, un pina jēlādas pātagu.

— Tom, — Longlijs sacīja, atbalstīdamies pret galdu, — no Eda vēl nekādu ziņu nav?

— Vēl nav, — Mervins atbildēja, nepārtraucot pī­šanu. — Domāju, ka tagad jau nu Eds būs atpakaļ tu­vākajās dienās.

— Pie mums šodien, — Longlijs sacīja, — viens banku revidents izokšķerēja visas malas, un par to tavu parād­zīmi viņš ņurdēja labu tiesu. Tu zini, ka es zinu: uz šo parādzīmi var paļauties, bet tas aizdevums tomēr ir pret banku likumiem. Biju puslīdz pārliecināts, ka tu, Tom, pagūsi to samaksāt, pirms uznāk jauna revīzija, bet tas maitasgabals uzkūlās nelaikā. Nu, un tieši tagad man pašam arī nav brīvas naudas, citādi es izliktu, un tev būtu ar ko nokārtot. Man ir laiks līdz pulksten divpadsmi­tiem rīt, tad man tās parādzīmes vietā vajadzēs uzrādīt skaidru naudu vai arī...

— Vai arī ko, Bil? — Mervins jautāja, kad Longlijs sastomījās.

— Nu, droši vien tas nozīmē dabūt ar abām kājām spērienu no tēvoča Sema.

— Mēģināšu sagrabināt tev to naudu laikā, — Mervins sacīja, visu uzmanību veltīdams pīšanai.

— Labs ir, Tom, — Longlijs nobeidza, pagriezdamies uz durvīm. — Zināju, ka tu to izdarīsi, ja vien varēsi.

— Mervins nosvieda pātagu un devās uz otru pilsētiņas kredītiestādi — Kūpera un Kjeiga privātbanku.

— Kūper, — viņš uzrunāja līdzīpašnieku, kurš saucās šajā vārdā, — man katrā ziņā šodien vai rīt jāsagādā desmittūkstoš dolāru. Man šeit ir māja ar zemes gabalu apmēram sešu tūkstošu dolāru vērtībā, bet tas arī ir viss, kas var noderēt par nodrošinājumu. Taču patlaban man kārtojas viens lopu darījums, kas dažu dienu laikā no­teikti ienesīs peļņu, krietni lielāku par šo summu.

Kūpers sāka klepot.

— Nu, dieva dēļ, nesakiet «nē», — Mervins sacīja.

— Tos desmit tūkstošus esmu aizņēmies līdz atprasījumam. Tagad tos atprasa; un to dara cilvēks, ar kuru es desmit gadus esmu gulējis zem vienas segas ganību ap­metnēs un pārnakšņojot ceļā. Viņš var prasīt visu, kas man ir. Viņš var prasīt asinis, kas tek manās dzīslās, un tās būs viņa. Viņam tā nauda ir jāsaņem. Viņš ir velnišķīgā... īsi sakot, viņam tā nauda ir vajadzīga, un man tā viņam ir jāsadabū. Jūs, Kūper, zināt, ka uz manu vārdu var paļauties.— Bez šaubām, — Kūpers pieklājīgi piekrita, — bet, kā jums zināms, man ir līdzīpašnieks. Es nedrīkstu pie­šķirt aizdevumus uz savu galvu. Ja jums, Mervin, pat būtu uz rokas vislabākie nodrošinājumi, mēs varētu jums pakalpot ne ātrāk kā pēc nedēļas. Patlaban mēs sagata­vojam nosūtīšanai «Brāļiem Maijeriem» Rokdelā piecpa­dsmit tūkstošus dolāru kokvilnas iepirkšanai. Tos aizve­dīs šovakar ar mazo bānīti. Tāpēc mūsu kase pašlaik ir galīgi tukša. Nožēloju, ka nevaram jums izlīdzēt.

Mervins atgriezās savā mazajā darbistabiņā un atsāka pīt pātagu. Ap četriem pēcpusdienā viņš aizgāja uz Pirmo nacionālbanku un pārliecās pāri aizšķērsim pie Longlija rakstāmgalda.

— Mēģināšu sagrābāt tev to naudu šovakar... es gri­bēju teikt, rīt, Bil.

— Labs ir, Tom, — Longlijs mierīgi atbildēja. Tovakar deviņos Toms Mervins piesardzīgi izlavījās no nelielās statņu mājiņas, kurā viņš dzīvoja. Tā atradās netālu no mazās pilsētiņas robežas, un šajā stundā ap­kārtnē bija maz ļaužu. Mervins bija aplicis jostu ar diviem seššāviņu revolveriem un uzlicis galvā ļumcepuri. Viņš aizsteidzās pa vientulīgu ielu un tad nogriezās pa smil­šaino ceļu, kurš gāja līdztekus šaursliežu dzelzceļa līni­jai, kamēr nokļuva pie ūdens tvertnes divas jūdzes no pilsētiņas. Tur Toms Mervins apstājās, apsēja sejas apakš­daļai melnu zīda lakatiņu un novilka ļumeni dziļi uz acīm.

Pēc desmit minūtēm vakara vilciens uz Rokdelu, iz­braucis no Caparosas, apstājās pie tvertnes.

Turēdams katrā saujā pa revolverim, Mervins piecēlās no čaparala pudura aizsega un metās uz lokomotīvi. Bet, pirms viņš bija paguvis paspert trīs soļus, viņu no aiz­mugures apkampa garu, spēcīgu roku pāris, un viņš tika pacelts un uz mutes nogāzts zālē. Smags ceļgals spiedās viņam mugurā, un dzelzs pirksti apžņaudza viņa plauk­stas. Tā viņš tika turēts kā bērns, līdz lokomotīve bija uzņēmusi ūdeni un vilciens pieaugošā ātrumā izzuda no skata. Tad viņu palaida vaļā, un viņš, piecēlies kājās, raudzījās sejā Billam Longlijam.

— Nebija nekādas nepieciešamības tādā veidā kārtot šo lietu, Tom, — Longlijs sacīja. — Es šodien tikos ar Kūperu, un viņš man izstāstīja, par ko tu ar viņu runāji. Tad es vakarā aizgāju uz tavām mājām un redzēju tevi iznākam, apjozušos ar revolveriem, un es tev sekoju. Iesim, Tom, atpakaļ. Viņi aizgāja kopā, soļodami blakus.

— Tā bija vienīgā iespēja, kādu es varēju izdomāt, — Mervins pēc brītiņa sacīja. — Tu atprasīji parādu, un es centos to atdot. Nu, ko tu darīsi, ja viņi ķersies tev klāt?

— Un ko tu būtu darījis, ja viņi būtu ķērušies klāt tev? — skanēja Longlija atbilde.

— Nekad nebūtu domājis, ka gulēšu kādreiz krūmos, lai apstrādātu vilcienu, — piebilda Mervins. — Bet ko citu lai iesāk, ja esi aizņēmies līdz atprasījumam. Ar mani ir tā: ja atprasa — rauj kaut no elles laukā. Mums, Bil, vēl ir palikušas divpadsmit stundas, pirms tas ošņa tev uzklups. Kaut kādi mums pie tā čungura ir jātiek. Varbūt mēs varētu... Ak tu tētīt! Vai tu dzirdi?

Mervins metās skriešus, un Longlijs turējās viņam līdzi, lai gan viņš tikai saklausīja kādu nakts tumsā diezgan labskanīgi svilpojam «Kovboju žēlabu» sērīgo melodiju.

— Tā ir vienīgā, ko viņš prot! — Mervins skriedams sauca. — Saderam, ka...

Viņi bija nokļuvuši pie Mervina namdurvīm. Viņš at­vēra tās ar kājas spērienu un paklupa pār vecu somu plānvidū. Saulē iededzis, ceļa putekļiem klāts, jauneklis spēcīgiem žokļiem gulēja gultā, kūpinādams brūnu ciga­reti.

— Kas labs dzirdams, Ed? — Mervins izdvesa.

— Nekas sevišķs, — stiepti atbildēja spējīgais jaunie­tis. — Nupat pārbraucu ar vilcienu pusdesmitos. Pārdevu uz rāviena to baru par piecpadsmit. Nu, bračiņ, tu gan varētu nespārdīt ceļasomu, kurai iekšās ir divdesmit deviņi tūkstoši skaidrā.