Gausīgie ierāvēji

Džimijs Heiss un Mjūriela

Bija paēstas vakariņas un nometnē iestājies klusums, kas pavada cigarešu tīšanu kukurūzas vālīšu seglapās. Kā nokritis debess gabals uz tumšās zemes spīdēja dīķis. Koi­joti kverkšķēja. Apslāpētie dunieni liecināja, ka sapītie jājamlopiņi, atdarinādami šūpuļzirdziņu kustības, pārvie­tojas uz svaigu zāli. Teksasas štata jātnieku policijas ro­bežapsardzības bataljona vads bija izkārtojies ap uguns­kuru.

No biezajiem brikšņiem augšpus apmetnes tuvojās labi pazīstama skaņa — krikstoņa, kas rodas, čaparalam trinoties gar koka kāpšļiem. Robežpolicisti uzmanīgi ieklausī­jās. Viņi izdzirda skaļu un jautru balsi uzmundrinoši iesaucamies:

— Saņemies nu, Mjūriel, veco skuķēn, tagadiņās mēs jau esam tikpatās kā klātan! Priekš tevim jau nu gan tas bija garš ceļš, tu vecā, aizvēsturiskā tapsētāju naglu sau­jiņa, vai ne, ko? Vadzi, nu izbeidz tak tos savus mēģinā­jumus mani nobučot! Neturies tik cieši pie tā mana kakla — šiten tas dārkais zirgs vairs nu pārāk drošs uz kājām, kad es tev saku. Viņš var vēl ņemt un nomest mūs abus zemē, ja mēs nepiesargāsimies.

Pēc divām gaidu pilnām minūtēm nometnē aidinieka gaitā iesoļoja noguris dārķis. Izstīdzējis divdesmit gadu vecs jauneklis līgojās tā seglos. Mjūriela, kuru viņš tika uzrunājis, nekur nebija redzama.

— Ei, puiši! — atjājušais mundri uzsauca. — Man, rau, šiten te ir vēstule leitnantam Meningam.

Viņš nokāpa no zirga, nosegloja to, atraisīja ritulī sa­locītu ganāmvalgu un nokabināja no seglu raga pinekļus. Kamēr leitnants Menings, vada komandieris, lasīja vēstuli, jātnieks rūpīgi izberzēja no pinekļu cilpām piek altušos dubļus, izrādīdams gādību par sava jājamlopiņa priekš­kājām.

— Zēni, — mādams padotajiem ar roku, leitnants sa­cīja, — tas ir misters Džeimss Heiss. Viņš ir jūsu jaunais dienesta biedrs. Kapteinis Makleins atsūtījis mums viņu no Elpaso. Heis, tiklīdz jūs būsiet sapinis savu zirgu, zēni parūpēsies par jūsu vakariņām.

Policijas jātnieki jaunatnācēju uzņēma sirsnīgi. Tomēr viņi to modri vēroja un ar spriedumu nesteidzās. Uz ro­bežas biedru izraugās desmitkārt rūpīgāk un apdomīgāk, nekā meiča izvēlas sev iemīļoto. Jo no līdzgaitnieka dū­šas, uzticamības, šautprasmes un aukstasinības ne vienu reizi vien var būt atkarīga paša dzīvība.

Pēc sātīgām vakariņām Heiss pievienojās ap ugunskuru sēdošajiem smēķētājiem. Viņa āriene nedeva atbildi uz visiem jautājumiem, kuri nodarbināja robežpolicistu prā­tus. Viņi redzēja tikai lamzīgu, kalsnēju jaunekli ar saulē izbalējušiem pakulu pelēkiem matiem un tumši iedegušu, atklātu seju, kurā rotājās dīvains, labsirdīgs smaids.

— Puiši, — jaunais robežpolicists sacīja, — es iepazīs­tināšu jūs ar kādu savu draudzeni. Nekad gan nav dzir­dēts, ka viņu kāds būtu nosaucis par skaistuli, taču jūs visi man piekritīsiet, ka viņai piemīt viens otrs labs rak­stura vilciens. Panāc nu, Mjūriel, šurp!

Viņš attaisīja uz krūtīm vaļā zilo flaneļa kreklu. No tā izlīda ragainā ķirzaka. Ap tās dzeloņaino kaklu bija švītīgi apsieta spilgti sarkana lente. Dzīvnieciņš aizrāpoja uz sava saimnieka ceļgalu un palika nekustīgi tupam uz tā.

— Šiten tai Mjūrielai, — Heiss sacīja, ar plašu runā­tāja žestu norādīdams uz rāpuli, — ir nepeļamas īpašības. Viņa nekad nerunā pretī, viņa allažiņ turas mājās, un viņa ir mierā ar vienu pašu sarkanu tērpu katru mīļu die­niņu, svētdienas ieskaitot.

— Paskat tik vien uz to sasodīto kukaini! — viens no robežpolicistiem smīnēdams sacīja. — Es ir papilnam re­dzējis sitos te ragainos krupjus, bet es nezinu nevienu kādu, kas ar tādu būtu biedrojies. Vai tad tas sasodītais mūdzis atšķir jūs no kura katra cita?

— Ņemiet un aiznesiet to tur, pie sevis, gan jau tad redzēsiet, — Heiss teica.

Mazais, druknais reptilis, ko mēdz dēvēt arī par ragaino krupi, ir nekaitīgs. Būdams aizvēsturisko nezvēru samazi­nāts pēcnācējs, šis miniatūrais dzīvnieciņš pārmantojis savu tālo, milzenīgo priekšteču atbaidošo izskatu, taču pēc dabas ir rāmāks par dūju.

Robežpolicists nocēla Mjūrielu no Heisa ceļgala un at­griezās uz sava sēdekļa no vīstoklī satītām segām. Gūstā nokļuvušais rāpulis locījās, skrāpējās un spirinājās viņa saujā. Brītiņu paturējis ķirzaciņu rokā, robežpolicists no­lika to zemē. Neveikli, tomēr žigli kustonītis deva vaļu visām četrām ērmoti kustošām ķepiņām, līdz apstājās Heisam pie pašām kājām.

— Vai tu re! — otrais robežpolicists sacīja. — Tas ma­zais pagānelis tak jūs pazīst. Nekad nebūtu domājis, kad tiem kukaiņiem ir tik daudz prāta!

Džimijs Heiss kļuva par robežapsardzes policijas ap­metnes mīluli. Viņam bija neizsmeļams labsirdības krā­jums un maigs, neizsīkstošs humors, kas ir kā radīts dzīvei nometnes apstākļos. Viņš ne uz mirkli nešķīrās no sa­vas ragainās ķirzaciņas. Jājienu laikā patveries viņa azotē, apmetnē — uz ceļgala vai pleca, naktīs — zem segām, neglītais kustonītis nekad neatstāja viņu.Džimijs bija dienvidu un rietumu štatu lauku iedzīvotāju starpā visai izplatītas sugas jokmīlis. Nebūdams apveltīts ar spējām radīt pats savus izklaidēšanās paņēmienus vai izgudrot jaunas asprātības, viņš ar sirdi un dvēseli bija pieķēries reiz nejauši prātā ienākušai domai. Džimijam bija šķitis ļoti smieklīgi vadāt sev līdzi pieradinātu ra­gaino ķirzaku ar sarkanu lenti ap kaklu. Tā kā šī iecere bija izrādījusies noderīga iepriekš, kālab gan lai viņš to neizmantotu arī turpmāk jaunajā dienesta vietā?Nav iespējams nekļūdīgi nosacīt, kas Džimiju un reptili saistīja vienu pie otra. Ragainās ķirzakas spējas ilgstoši kādam pieķerties ir jautājums, par kuru zinātnieki vēl nav pat sākuši strīdēties. Uzminēt Džimija jūtas jau ir daudz vieglāk, Mjūriela bija viņa asprātības chef d'oeuvre, un kā tādu viņš to tad arī loloja. Viņš ķēra tai mušas un sar­gāja to no spējajiem ziemeļu vējiem. Tomēr viņa rūpes pa daļai bija savtīgas, un, kad pienāca laiks, ķirzaciņa viņam par tām atlīdzināja tūkstoškārt. Ne mazums citu Mjūrielu atmaksājušas tikpat bagātīgi par citu Džimiju sīkajiem uzmanības pierādījumiem.Ne jau uzreiz Džimijs Heiss iemantoja savu jauno die­nesta biedru pilnu uzticību. Tie viņu iemīļoja viņa vien­kāršības un draiskulības dēļ, taču virs viņa galvas karā­jās smags atlikta sprieduma zobens. Velna dzīšana ap­metnē nav viss robežapsardzības policijas jātnieka dzīves saturs. Viņam bez tam vēl ir jādzen arī pēdas zirgu zag­ļiem, jādzenas pakaļ bīstamiem noziedzniekiem, jāpadzen bandīti no čaparala, jācīnās ar daždažādiem rīkļu rāvējiem un ar seššāviņu revolveri rokās jāpanāk miers un kārtība. Džimijs bija, kā viņš pats izsacījās, «lielum lielākoties ganījis govis»; viņam trūka jebkādas pieredzes jātnieku policijas kara vešanas paņēmienos. Tādēļ dienesta biedri aiz viņa muguras nopietni prātoja, kā viņš izturētos kau­jas apstākļos. Jo, lai to zina ikviens, jebkuras robežpolicijas apakšvienības gods un lepnums ir tās katra atsevišķa locekļa drosme.

Divus mēnešus dzīve pierobežā ritēja mierīgi. Policijas jātnieki apātiski kvernēja nometnē. Un tad — par prieku bezdarbībā nīkstošajiem robežas sargiem — Sevastjano Saldars, bēdīgi slavens meksikāņu ļaundaris un lopuzaglis, ar savu bandu šķērsoja Riograndi un sāka pastrādāt savus posta darbus Teksasas pusē. Viss liecināja, ka Džimijam Heisam drīz vien radisies iespēja pierādīt, kāda viņš kaluma. Robežapsardzības policisti aizrautīgi jāja apgaitā, taču Saldara bandītiem bija rumaki gluži kā Lokinvaram, un noķert viņus bija grūti.

Kādu vakaru, saulei rietot, robežpolicisti pēc ilgāka jājiena bija apstājušies ieturēt vakariņas. Viņu zirgi elsdami stāvēja ar visiem segliem mugurā. Piepeši no biezokņa ap­metnei metās virsū Sevastjano Saldars ar savu bandu, ne­mitīgi šaudami ar seššāviņu revolveriem un kliegdami pilnā rīklē. Pārsteigums izdevās pamatīgs. Policijas jāt­nieki aizkaitināti lādējās un, pagrābuši vinčesteres, grasī­jās laist tās darbā, tomēr uzbrukums izrādījās tikai par vistīrāko ārišķīgu dižošanos meksikāņu garā. Pēc visai iespaidīgās parādes sirotāji, neganti aurodami, aizaujoja gar upi uz leju. Ielēkuši seglos, robežpolicisti dzinās vi­ņiem pakaļ, bet jau pēc nepilnām divām jūdzēm nodzītie kustoņi bija tiktāl pārguruši, ka leitnants Menings deva pavēli vajāšanu pārtraukt un atgriezties nometnē.

Tad atklājās, ka trūka Džimija Heisa. Kāds atcerējās ieraudzījis viņu skrienam pēc zirga, kad sākās uzbrukums, taču kopš tā brīža neviens viņu nebija redzējis ne acīs. Atausa rīts, bet no Džimija nebija ne miņas. Pieņemot, ka viņš varētu būt nogalināts vai ievainots, tika pārmeklēta tuvākā apkārtne, tomēr bez panākumiem. Tad policijas jāt­nieki devās pa Saldara bandas pēdām, taču tā šķita kā zemē ielīdusi. Menings nosprieda, ka lapsīgais meksikānis pēc teatrālajām atvadibām ticis pāri upei atpakaļ uz savu krastu. Un patiešām, turpmāk vairs nepienāca nekādas ziņas par viņa ļaundarībām.

Tas robežpolicistiem deva laiku aizmirst aizvainojumu, ko viņi izjuta. Kā jau teikts, robežapsardzības policijas jebkuras apakšvienības gods un lepnums ir tās katra at­sevišķa locekļa drosme. Un tagad viņi nodomāja, ka Džimijam Heisam no meksikāņu ložu džinkstoņas dūša sa­skrējusi papēžos. Cita izskaidrojuma nebija. Baks Deiviss turklāt vēl norādīja, ka pēc tam, kad Džimijs ticis redzēts skrienam pēc zirga, Saldara banda neesot raidījusi ne­vienu šāvienu. Tas izslēdza iespēju, ka viņš varētu būt no­šauts. Nē, viņš jau pirmajā sadursmē tika pametis kaujas lauku, un pēc tam viņam vairs atpakaļceļa nebija, jo viņš apzinājās, ka izturēt biedru nicinošos skatienus būs grū­tāk nekā daudzu pret sevi pavērstu šauteņu stobrus.Tādēļ robežapsardzības bataljona kapteiņa Makleina ro­tas leitnanta Meninga vads bija sadrūmis. Pirmo reizi bija tikusi apkaunota tā labā slava. Nekad visā robež­apsardzības dienesta vēsturē vēl neviens tā loceklis ne­bija izrādījies zaķapastala. Turklāt Džimijs Heiss visiem bija tā paticis, un tas stāvokli tikai vēl pasliktināja.

Pagāja dienas, nedējas un mēneši, un joprojām virs no­metnes kā tumšs mākonītis karājās nepiedodamas gļēvulī­bas traips.

Gandrīz gadu vēlāk — pēc tam kad bija nomainītas daudzas apmetņu vietas, nosargāts un aizstāvēts simtiem jūdžu robežas — leitnants Menings ar savu vadu gandrīz tajā pašā sastāvā tika sūtīts uz jaunu punktu tikai dažas jūdzes lejpus toreizējās apmetnes pie upes uzmanīt tur uzradušos kontrabandistus. Kādu pēcpusdienu, spraukda­mies caur līdzeno, biezi ar meskitkokiem apaugušo pie­krastes joslu, viņi izjāja dobuļainā, ar zāli apzēlušā kla­jumā. Tur viņu skatieniem atklājās vieta, kur bija norisi­nājusies neaprakstīta traģēdija.Kādā prāvā iedobē gulēja triju meksikāņu skeleti. To varēja noteikt vienīgi pēc viņu apģērba. Pats garākais no ģindeņiem kādreiz bija Sevastjano Saldars. Turpat, triju ložu caururbts, atradās viņa gar visu Riograndi izdaudzi­nātā galvas sega — lielais, krāšņais, ar zelta rotājumiem bagātīgi izgreznotais sombrero. Atbalstītas uz ieplakas malas, rūsēja sirotāju vinčesteres — visas trīs notēmētas uz vienu mērķi.

Robežpolicisti nojāja tā virzienā piecdesmit jardus. Tur, nelielā iedobumā, gulēja vēl kāds skelets, kura šautene bija pavērsta pret trim meksikāņiem. Kauja bija beigusies ar abpusēju iznīcību. Nekādu pieturas punktu, kas ļautu sazīmēt vientuļo karotāju, nebija. Viņa drēbes, cik nu tas vairs pēc dabas spēku iedarbības bija nosakāms, šķita tā­das, kādas būtu varējis valkāt kurš katrs lopkopis vai gans.

— Droši vien kāds kovbojs, — Menings sacīja, — kuru viņi pārsteiguši laukā vienu. Krietns puisis! Viņš tiem pa­rādījis, kā jākaujas īstam vīram, pirms tie pieveikuši viņu. Tad lūk, kāpēc vairāk nekas nebija dzirdams par donu Sevastjano! Un tad no kritušā karotāja laika apstākļu iedarbē cie­tušo drānu atliekām izlīda ragainā ķirzaka ar izbalējušu, sarkanu lenti ap kaklu un piemetās uz sava šīs zemes gai­tas sen izbeigušā saimnieka pleca. Bez vārdiem tā pa­vēstīja stāstu par vēl pulveri neodušo jaunekli un viņa straujo ābolaino aidinieku — kā viņi todien, vajādami meksikāņu sirotājus, apsteigusi visus savus biedrus un kā jaunais zēns gājis bojā, aizstāvēdams apakšvienības godu.

Jātnieku policijas robežapsardzības dienesta vads sa­slēdzās ciešāk kopā, un no visu lūpām vienlaicīgi izlauzās mežonīgs kliedziens. Šis jūtu izvirdums reizē bija bēru dziesma, atvainošanās, pēdējā goda parādīšana un gaviļaina uzvaras himna. Dīvains rekviēms, jūs teiktu, pie krituša biedra mirstīgajām atliekām, bet, ja Džimijs Heiss to būtu varējis dzirdēt, viņš saprastu.