Gausīgie ierāvēji

Higieja Solito rančo

Ja jūs esat zinīgs boksa hronikā, jūs viegli atsauksiet atmiņā notikumu deviņdesmito gadu sākumā, kad kādas robežupes viņā pusē uz minūti un dažām sekundēm ringā sastapās čempions ar šā nosaukuma tīkotāju. Dibinātas cerības izjust patiesu sporta baudu ir reti tikušas sagrau­tas tik īsā sadursmē. Reportieri darīja, ko spēja, taču, no­kāšot ūdentiņu, pašas cīņas apraksts iznāca sērīgi skops.

Čempions tikai notrieca savu upuri uz dēļiem, tad, pie­zīmēdams: «Zinu, ko izdarīju ar to mironi,» — uzgrieza viņam muguru un pastiepa kuģa mastam līdzīgu roku, lai novelk cimdu.

Ar iepriekšminēto izskaidrojams tas, ka agri nākamajā rītā pēc sacīkstes Pulmana vagoni izbirdināja Sanantonio stacijā veselu vilciena kravu ārkārtīgi saniknotu džentl­meņu kliedzošu krāsu juceklī, ko veidoja viņu modernie apģērbi un kaklasaites. Daļēji ar to izskaidrojams arī kļū­mīgais stāvoklis, kādā nokļuva «Circenis» Makgaiers, kad viņš izkūleņoja no vagona un atsēdās uz stacijas perona, Sanantonio iedzīvotāju ausīm tik pierastā dobjā, vārdzi­nošā klepus mocīts. Šai laikā rītausmas krēslainajā gaismā viņam garām gāja Kērtiss Reidlers, Ņūesesas apgabala lopkopis, sešas pēdas, divas collas garš — lai viņam ilgs mūžs un laba veselība.

Iznācis tik agri, lai paspētu ar dienvidu vilcienu atgriez­ties savā rančo, lopkopis apstājās blakus nelaimes pie­meklētajam sporta atbalstītājam un savam novadam un kārtai raksturīgajā gari stieptajā izloksnē laipni apvaicā­jās: — Klājas pavisam plāni, bračiņ, ko?

«Circenis» Makgaiers, izbijis profesionāls spalvas svara bokseris, žokejs, hipodroma zirgu izokšķerētājs un iegūto ziņu pārdevējs, meistars uz visiem stiķiem un niķiem un bankturis spēlē ar bumbiņu zem čaumalas, draudīgi pa­skatījās uz runātāju, jo «bračiņš» viņam ķērās pie goda.

— Staigā tālāk, telegrāfa stabs! — viņš ieķērcās. — Es nav zvanījis pēc tevis.

Viņu sāka mocīt jauna lēkme, un viņš ļengani atslīga pret turpat blakusstāvošiem bagāžas ratiņiem. Reidlers pacietīgi gaidīja, noraudzīdamies baltajās platmalēs, īsa­jos mēteļos un resnajos cigāros, kas drūzmējās uz pe­rona. — Tu, bračiņ, esi no ziemeļiem, vai ne? — viņš jautāja, kad otrs bija daudzmaz atguvies. — Atbrauci noskatīties cīņu?

— Cīņa! — Makgaiers atcirta. — Bērnu spēlīte! Iešļir­cinājums zem ādas! Ievilka tikai vienu vienīgu reizīti, un šis tūliņ laižas guļus kā no narkotikas šprices, un ar to pašu beigta balle! Cīņa! — viņš iegārdzās, paklepoja un tad turpināja, drīzāk sirdi atvieglinādams, nekā uz­runādams lopkopi. — Ar pilnīgi drošām lietām nu ir cauri. Bet uz šito jau pats Rass Seidžs būtu uzķēries. Es tak liku pieci pret vienu, ka tas puišelis no Korkas ne­izturēs trīs raundus. Ieguldīju tur savu pēdējo centu un varēju jau saost zāģu skaidu smaržu tamā Džimija Deleinija Trīsdesmitseptītās ielas nakts krodziņā, ko biju sa­domājis nopirkt. Un tad — saki, telegrāfa stabs, vai tur nav jābūt aptaurētam: likt vienā reizē uz spēles visu žūksni! Tev caur un cauri taisnība, — garais lopkopis ap­stiprināja, — it īpaši, ja tu to pazaudē. Celies nu, dēls, augšā un nasko uz kādu viesnīcu. Tu esi saķēris varen nelāgu kāsu. Vai tev tas ir jau ilgi?

— Plaušas, — Makgaiers izsmeļoši atbildēja, — galīgi čupā. Dakteris apgalvo, ka mana pēdējā stundiņa pienāks, vēlākais, pēc sešiem mēnešiem — varbūt pēc gada, ja dzīvošu prātīgi. Gribēju tikt pie vietas un parūpēties par sevi. Tāpēc jau es arī spekulēju uz to pieci pret vienu varbūtību. Biju iekrājis tūkstoš dolārus nebaltām dienām. Ja būtu vinnējis, es nopirktu Deleinija kafejnīcu. Saki, kas to būtu domājis, kad tas mērglis liksies slīpi jau pirmajā raundā?

— Smaga lieta, — Reidlers piezīmēja, noskatīdamies uz Makgaiera sīko, pret ratiņiem atbalstīto, čokurā sa­rāvušos stāvu. — Bet tu aizej gan uz kādu viesnīcu un atpūties. Te ir Mendžera, Meivrika un...

— Un Piektās avēnijas un Voldorfas Astorija, — Mak­gaiers viņu izmēdīja. — Teicu tak tev, kad es ir izputi­nāts. Es ir galīgi bešā. Man pie dvēseles ir tikai desmit centi. Varbūt izbrauciens uz Eiropu vai ceļojums manā privātjahtā uzstutētu mani uz pekām... «Ekspresi»!

Viņš pasvieda savu desmitcentnieku avīžu zēnam, sa­ņēma pretī prasīto laikrakstu, atspieda muguru pret rati­ņiem un tūlīt iegrima savas Vaterlo apskatā ar visiem atjautīgās preses izpušķojumiem.

Kērtiss Reidlers pavērās milzīgā zelta pulkstenī un uz­lika roku Makgaieram uz pleca.

— Nāc, iesim, bračiņ, — viņš sacīja. — Līdz vilcienam palikušas tikai trīs minūtes.

Rādījās, ka sarkasms Makgaieram ir dabas dots.

Tu tak nav redzējis, kad es iekasē vinnestu vai kaut ko pasūtu, kopš es tev teicu, kad es ir bešā, minūti atpakaļ, vai ne? Čomiņ, triec sevi ratā!

Tu brauksi pie manis uz rančo, — lopkopis sa­cīja, — un paliksi, kamēr atlabsi. Pēc sešiem mēnešiem tu jutīsies kā piedzimis no jauna. — Ar vienu roku viņš pacēla Makgaieru un pusvilkšus, pusnešus stīvēja uz vil­cienu.

— Bet kā ar naudu? — sacīja Makgaiers, vārgi pūlē­damies izrauties.

— Kam tev nauda? — Reidlers apmulsis jautāja. Ne­izpratnē viņi vērās viens otrā, jo saskārās tikai kā koniski zobrati pārnesumā — taisnā leņķī, griezdamies katrs ap savu asi.

Dienvidu vilciena pasažieri redzēja viņus sēžam blakus un brīnījās par divu šādu pretstatu apvienojumu. Mak­gaiers bija piecas pēdas vienu collu garš un pēc izskata iederējās tikpat labi Jokohamā kā Dublinā. Spoži zvīļām, apaļām ačtelēm, kaulainiem vaigiem un žokļiem, lauztiem un atkal saaugušiem locekļiem, rētains, norūdīts, neiznīdams, atbaidošs, kauslīgs kā sirsenis, viņš piederēja pie tās ļaužu sugas, kura nebija nedz jauna, nedz nepa­zīstama. Reidleru bija audzinājusi cita irdne. Sešas pēdas un divas collas garš, neizmērojami plats, taču ne dziļāks par dzidru strautiņu, viņš simbolizēja rietumu un dien­vidu savienību. Precīzu attēlu no viņiem līdzīgiem cilvē­kiem nav daudz, jo mākslas galerijas ir tik mazas, bet mutoskops Teksasā līdz šim vēl nav pazīstams. Vienīgā iespēja uzgleznot tādu vīru kā Reidlers galu galā būtu freska — kaut kas augsts, vienkāršs, mierīgs un nenorobežots.

Viņi ripoja uz dienvidiem starptautiskajā vilcienā. Koki bija saspiedušies mazās, blīvās, smaragdzaļās skupsnās, izmētātās pa lielu gabalu cita no citas zaļganā atklātās prērijas nepārskatāmā klaida priekšā. Te bija rančo no­vads, liellopu karaļu valstība.

Makgaiers sēdēja, sašļucis sola savā kaktā, uzņemdams ar īdzīgu aizdomīgumu lopkopja valodu. Kas šim gara­jam, vecajam ērmam, kurš viņu veda sev līdzi, bija aiz ādas? Altruisms būtu bijis pēdējais, kas Makgaieram iekristu prātā. «Viņš nav nekāds fermeris,» domāja gūs­teknis, «un bebru ķērājs viņš arī nav, tas ir droši. Ko viņš šancē? Turi, Circeni, acis viņam uz pirkstiem un žūrē, cik kārtis viņš izvilks. Tik un tā tu ir dimbā. Tev ir pieci centi un ātrais dilonis, un tu labāk stāvi rāms. Stāvi rāms un žūrē, kas viņam aiz ādas.»

Rinkonā, simts jūdzes no Sanantonio, viņi no vilciena pārsēdās līnijdroškā, kas Reidleru tur gaidīja. Tajā viņi nobrauca starp staciju un savu galamērķi atlikušās trīs­desmit jūdzes. Ja tik vien tas vispār bija iespējams, tad šim braucienam jau nu gan vajadzēja skarbajā Makgaierā pamodināt nojautu par viņa glābiņu. Kā uz samta riteņiem viņi traucās pa dzīvinošo savannu. Spāņu zirdziņu pāris uzņēma žiglu, nenogurdināmu riksi, ko laiku pa laikam nomainīja mežonīgi, neapvaldīti aulekši. Gaiss bija kā vīns ar zelteri, un viņi to ieelpoja, piesātinātu ar prēri­jas puķu maigo aromātu. Ceļš izbeidzās, un līnijdroška iepeldēja kartē neatzīmētā zāles jūrā, pa kuru to ar ievin­grinātu roku stūrēja Reidlers, kam katrs sīks koku pudurītis tālumā noderēja par ceļrādi, katrs zemo pauguru izliekums vēstīja par virzienu un attālumu. Bet Makgaiers, atgāzies uz muguras, neredzēja nekā cita kā vienīgi tuk­snesīgu vietu un lopkopja tuvināšanās mēģinājumus uz­ņēma ar nīgru neuzticību. «Kas viņam prātā?» viņa domas atkal un atkal atgriezās pie šī jautājuma. «Ap kādu stūri šis lielais tēvainis taisās mani apvest?» Makgaiers tikai lietoja plašumam, ko ierobežoja vienīgi apvārsnis un ce­turtā dimensija, tādu pašu mērauklu kā ielām, pa kurām viņš bija staigājis.

Pirms nedēļas, jādams pa prēriju, Reidlers bija uzgājis vārgulīgi īdošu, pamestu un slimu teļu. Nenokāpdams no zirga, viņš bija pacēlis un pārmetis šķērsām pāri segliem gaudeno govsbērnu un, sasniedzis rančo, nodevis puišu kopšanā. Makgaieram tas nebija zināms, un, ja arī būtu, viņš nespētu saprast, ka lopkopja acīs abi gadījumi bija vienādi svarīgi — kā teļam, tā viņam bija nepieciešams atspaids. Kāds radījums bija sasirdzis un bezpalīdzīgs; viņa spēkos bija sniegt atbalstu — tie Reidleram bija vie­nīgie nepieciešamie priekšnoteikumi, lai rīkotos. Tie vei­doja viņa loģikas sistēmu un viņa pārliecības lielāko daļu. Makgaiers bija septītais vārgulis, ko lopkopis tikpat ne­jauši bija pievācis Sanantonio, uz kurieni tik daudzi dodas pēc ozona, kas — tā runā — esot atrodams tās šaurajās ieliņās. Pieci no viņiem bija bijuši Solito rančo viesi, līdz kļuva spējīgi to atstāt, izsmeldami visu savu asarainas pateicības vārdu krājumu, — izdziedināti vai ar uzlabotu veselību. Viens ieradās par vēlu, toties beidzot ļoti ērti atdusējās dārzā zem ratama koka.

Tāpēc rančo saimei tas nebija nekāds pārsteigums, kad līnijdroška piegrieza pie durvīm un Reidlers no tās kā lupatu saišķi izcēla savu panīkušo protežē un nolika viņu palievenī zemē.

Makgaiers noraudzījās viņam nepazīstamā skatā. Rančo ēka bija pati labākā visā novadā. Tā bija celta no ķie­ģeļiem, atvestiem pajūgā no simt jūdžu liela attāluma, bet tai bija tikai viens stāvs, un tās četras istabas no ārpuses apjoza palievenis ar klonu. Zirgu, suņu, seglu, ratu, ieroču un kovboju piederumu raibais jūklis nomācoši iedarbojās uz posta piemeklētā sportista lielpilsētniecisko skatienu.

— Tā, te nu mēs esam mājās, — Reidlers uzmundrinoši sacīja.

— Šitā vieta jau izskatās pēc gatavās elles, — Mak­gaiers atcirta, klepus lēkmē valstīdamies pa palieveņa klonu.

— Pamēģināsim to, bračiņ, tev padarīt omulīgu, — lop­kopis laipni sacīja. — Iekšiene jau nu gan tai nav nekāda smalkā, taču visvairāk laba tev katrā ziņā darīs ārs. Šitā te būs tava istaba. Paprasi tik, un tu dabūsi visu, kas mums ir.

Viņš ieveda Makgaieru istabā mājas austrumu pusē. Grīda bija kaila, bet tīra. Balti aizkari pie atvērtajiem logiem plivinājās vējiņā, kas pūta no Meksikas jūras līča. Liels vītola šūpuļkrēsls, divi krēsli taisnām, augstām atzveltnēm, garš galds, piekrauts ar avīzēm, pīpēm, ta­baku, piešiem un patronām, atradās telpas vidū. Pie sie­nām karājās vairākas labi izbāztas galvas: viena varena meža kuiļa un pārējās briežu. Kaktā bija plata, vēsa sa­liekamā gulta. Ņūesesas apgabala ļaudis šo viesistabu uzskatīja par piemērotu pat princim. Makgaiers par to tikai nicīgi atņirdza zobus. Viņš izņēma savu pieccentu monētu un uzlidināja to līdz griestiem.

— Domājāt, es meloju par naudu, ko? Nu jūs jau var mani izčamdīt, ja jums gribās. Tas ir pēdīgais dālderis manā mantu kambarī. Kas maksās?

Lopkopja skaidrās, pelēkās acis zem sirmajām uzacīm vērīgi raudzījās viesa melleņzilajos redzokļos. Pēc brītiņa viņš sacīja vienkārši un ne bez vēlības: — Es tev, dēls, būšu ļoti pateicīgs, ja tu vairs nepieminēsi naudu. Jau ar vienu reizi bija vairāk nekā pietiekami. Ļaudīm, ko uzlūdzu savā rančo, nav nekas jāmaksā, un ļoti reti viņi vispār piedāvājās to darīt. Pēc pusstundas būs gatavas vakariņas. Ūdens ir krūkā un vēsāks — dzeršanai — tajā sarkanajā krūzē, kas karājas palievenī.

— Kur ir zvans? — Makgaiers jautāja, raudzīdamies apkārt.

— Kāds zvans?

— Ko pazvanīt, ja kas vajadzīgs. Es nevaru... Pa­klausieties! — viņš eksplodēja pēkšņā bezspēcīgā nik­numā, — Es nelūdzu nevienu vest mani šurp. Nediedelēju no jums ne centa. Neuzbāžos jums ar savu bēdu stāstu, kamēr jūs man to neprasījāt. Un tagad es ir te, piec­desmit jūdzes no apkalpotājiem un kokteiļiem. Es ir slims. Es nevaru šiverēties. Ak kungs! Bet man klājas tik grūti! — Makgaiers iekrita gultā un sāka raustīties elsās.

Reidlers piegāja pie durvīm un sauca kādu. Drīz at­nāca slaids, ap divdesmit gadu vecs meksikānis gaišu seju. Reidlers uzrunāja viņu spāniski.

— Ilario, man ir prātā, ka rudens rodeo laikā es tev apsolīju vaquero vietu. Sankarlosas ganībās.

— Si, senor, jūs bijāt tik laipns.

— Paklausies. Šis senorito ir mans draugs. Viņš ir ļoti slims. Ņem viņu savā aizgādībā. Izpildi katru viņa vēlēšanos jebkurā laikā. Esi pret viņu pacietīgs un rūpīgs. Un, kad viņš atlabs vai... nu, kad viņš atlabs, es tevi iecelšu Rancho de las Piedras nevis par vaquero, bet gan par matjordomo. Esta bueno?

— Si, si... Mii gracias, senor. — Ilario aiz pateicības mēģināja nomesties ceļos uz grīdas, bet lopkopis labsir­dīgi iebukņīja viņam, norūkdams: — Liecies nu mierā ar savām operiskām ākstībām.

Desmit minūtes vēlāk Ilario, iznācis no Makgaiera ista­bas, stāvēja Reidlera priekšā.

— Mazais senorito, — viņš pavēstīja, — sūta jums svei­cienus (šo ievadu Reidlers piedēvēja pašam Ilario) un lūdz sasmalcinātu ledu, karstu vannu, džinu ar zelteri, lai visi logi būtu ciet, grauzdiņus, lai viņu noskuj, jaunāko «New York Herald», cigaretes un lai nosūta telegrammu.

Reidlers izņēma no mājas aptiekas kvarta pudeli viskija. — Še, aiznes viņam to, — viņš sacīja.

Tā Solito rančo iestājās terora laikmets. Dažas nedēļas Makgaiers lielījās, plātījās un dižojās kovboju priekšā, kuri sajāja no jūdzēm tālas apkārtnes, lai redzētu šo Reidlera jaunāko ievedumu. Makgaiers viņiem bija kaut kas pilnīgi neredzēts. Viņš tiem izskaidroja gan visus sarežģītos dūru cīņas noteikumus, gan arī treniņa, uz­brukuma un aizsardzības paņēmienus. Viņš atklāja to gara acīm profesionālā sporta līdzdarboņa dzīvi visā tās nepievilcībā. Viņa slenga žargons bija kovbojiem nebei­dzama prieka un pārsteiguma avots. Viņa žesti, dīvainās pozas, viņa mēles un principu klajā vaļība viņus valdzi­nāja. Viņš tiem bija kā būtne no citas pasaules.

Lai cik dīvaini tas arī liktos, šī jaunā pasaule, kurā viņš bija ieradies, viņam neeksistēja. Viņš bija galīgs egoists, ķieģeļu un javas valstības veidots. Viņš jutās kā uz laiku nokļuvis izplatījumā, un vienīgais, ko tur varēja atrast, bija klausītāji viņa atmiņu stāstiem. Ne prērijas bezgalīgais plašums dienās, ne diženais klusums īsajās, zvaigžņotajās naktīs nesaviļņoja viņu. Visu rītausmas krāsu košums nespēja viņu atraut no sporta žurnālu iesārtajām lapām. Ņemt, nedodot nekā pretī, bija viņa dzīves sūtība, Trīsdesmit septītās ielas krodziņš — viņa galamērķis.

Apmēram divus mēnešus pēc savas ierašanās viņš sāka sūdzēties, ka jūtas sliktāk. Un tad viņš kļuva par rančo saimes lietuvēnu, harpiju, par tās jūras šeihu. Viņš ieslē­dzās savā istabā kā tāds ļauns nemiera gars vai flibertidžibets gaudodams, gauzdamies, lādēdamies un apvaino­dams. Viņa sūdzību pamatdoma bija tā, ka viņš pret savu gribu ir ticis ievilināts moku kambarī un mirstot ērtību trūkuma un nolaidības dēļ. Par spīti visiem viņa šausmī­gajiem apgalvojumiem par veselības pasliktināšanos, citi viņā nesaskatīja nekādas pārmaiņas. Viņa korintēm līdzī­gās acis bija tikpat spožas un ļaunas kā vienmēr, balss tikpat griezīga, raupjajai sejai ar cieši kā bungām uz­spīlēto ādu nemaz nebija iespējams novājēt vēl vairāk. Sārtums izspiedušajos vaigu kaulu galos katru pēcpus­dienu norādīja, ka medicīniskais termometrs būtu varējis atklāt drošu simptomu un perkusija būtu apstiprinājusi apstākli, ka Makgaiers elpo tikai ar vienu plaušu, taču viņa izskats palika nemainīgs.Viņu pastāvīgi aprūpēja Ilario, kam par atalgojumu gaidāmais magordomo amats droši vien bija varens dzi­nulis, jo Makgaiers jaunekļa dzīvi bija padarījis par sūru jūgu. Gaisam — savai vienīgajai iespējai izdzīvot — slim­nieks, pavēlējis aizvērt logus un nolaist aizkarus, neļāva ieplūst. Istaba no cigarešu dūmiem vienmēr bija zila un piesmirdusi; katram, kas tajā iegāja, bija jāsēž un smokot jānoklausās neganteļa nebeidzamā dižošanās ar savām apkaunojošajām gaitām.

Pats dīvainākais no visa bija Makgaiera un viņa lab­dara savstarpējās attiecības. Slimnieka izturēšanās pret lopkopi bija kaut kas līdzīgs tam, kā nīgrs un ietiepīgs bērns apietas ar iecietīgu tēvu. Kad Reidlers atradās ārpus rančo, Makgaieram mēdza uznākt ļauna, klusa īdzīguma lēkme. Atgriezies viņš tika sagaidīts ar niknu un dzēlīgu pārmetumu krusu. Reidlera attieksme pret viņa aizbilstamo savā ziņā bija gluži neizprotama. Likās, ka lopkopis patiešām ņēmis par pilnu raksturojumu, ko savos nesavaldīgajos pārmetumos viņam bija piedēvējis Makgaiers, un visā nopietnībā jutās kā tirāns un nozie­dzīgs apspiedējs. Reidlers šķita uzņēmies atbildību par puiša stāvokli un pret viņa tirādēm vienmēr izturējās ar miermīlīgu pacietību un pat nožēlas pilnu labsirdību, kas nekad nemainījās.

Kādu dienu Reidlers viņam sacīja: — Palūko, dēls, vairāk uzturēties svaigā gaisā. Tu katru dienu vari dabūt līnijdrošku ar braucēju, ja gribi pavizināties. Pamēģini vienu vai pāris nedēļas padzīvot kādā no ganību apmet­nēm. Es iekārtošu tevi uz to labāko. Zeme un gaiss tās tuvumā — tie tevi izārstēs. Zināju vienu cilvēku no Fila­delfijas, slimāku par tevi, kurš pie Gvādalupes apmaldījās un divas nedēļas nakšņoja uz kailas zāles aitu ganu apmetnēs. Nu, un ar to pašu, ser, viņš sāka atlabt un izveseļojās pavisam. Cieši pie zemes — tur, lūk, paliek gaisa dziedēklis. Nu lūko maķenīt pajādelēt. Mums ir rāms zirdziņš...

— Ko es jumsim ir nodarījis? — iebrēcās Makgaiers. — Vai es jumsim kādreiz piešuvu bārdu? Vai es jūs lūdzu atvest mani šitan? Dzeniet vien, ja gribait, mani uz savām ganu nometnēm vai trieciet man ribās nazi un aiztaupiet pūles! Jāt! Es kāju nevaru pacelt. Es nejaudātu izvai­rīties no piecgadīga knēveļa sitiena. To tas jūsu sasodī­tais rančo ar mani ir izdarījis. Šiten nekas nav, ko ēst, nekas, ko redzēt, un cits neviens, ar ko parunāt, kā tikai laba tiesa lauku, kas neatšķir boksa maisu no omāru salā­tiem.

— Te, protams, ir vientuļa vieta, — Reidlers mulsi tais­nojās. — Nekā jau nu mums gan netrūkst, bet viss ir diezgan prasts. Puiši aizjās pakaļ un atgādās tev visu, kas vien tev, pēc tavām domām, trūkst.

Ceds Mērčisons, kovbojs no Loksēkļa grupas, bija pir­mais, kas izteica domu, ka Makgaiers ir simulants. Ceds slimajam tika atvedis, piesietu pie seglu raga, grozu ar vīnogām no trīsdesmit jūdžu liela attāluma, metot turklāt vēl četras jūdzes lielu līkumu. Viņš labu brīdi uzkavējās dūmiem piekvēpinātajā istabā un, izkļuvis no tās, uz vietas uzticēja Reidleram savas aizdomas.

— Viņa roka, — Ceds sacīja, — ir cietāka par dimantu. Viņš mani iepazīstināja ar sitienu, ko pats sauca par solu ar pleksti, un man ap dūšu bija tā, it kā divreiz būtu iespēris mustangs. Viņš jūs, Kērt, nekrietni vazā aiz deguna. Viņš nav slimāks par mani. Man šausmīgi nepa­tīkami to sacīt, bet tas punduris jūs apstrādā par vēderu un pajumti.

Reidlera prāts, kam svešs bija viltus, nepieļāva iespēju, ka Cedam varētu būt taisnība, un, kad vēlāk viņam radās izdevība likt, lai pārbauda Makgaiera veselības stāvokli, viņa rīcības pamatā nebija šaubas.

Reiz ap dienas vidu divi vīri, piebraukuši pie rančo, iz­kāpa, piesēja zirgus un nāca pusdienās: saskaņā ar no­vada paražām ēdienreizēs ikkatrs bija gaidīts viesis jeb­kurās mājās. Viens no tiem bija ievērojams Sanantonio ārsts, kura dārgo palīdzību bija izmantojis kāds bagāts lopkopis, ko bija noguldījusi nejauša lode. Tagad mediķis tika vests uz staciju, lai ar vilcienu atgrieztos pilsētā. Pēc pusdienām Reidlers paveda to sānis un, spiezdams tam rokā divdesmit dolāru banknoti, sacīja:

— Dakter, tajā istabā ir jauns puisis ar, kā man liekas, stipri ielaistu diloni. Vēlētos, lai jūs viņu izmeklētu un noteiktu, cik ļauni ar viņu īsti ir un vai mēs varam viņa labā kaut ko darīt.

— Cik, mister Reidler, maksā tās pusdienas, ko es nu­pat apēdu? — ārsts strupi noprasīja, skatīdamies pāri acenēm. Reidlers iebāza naudu atpakaļ kabatā. Dzied­nieks nekavējoties iegāja Makgaiera istabā, bet lopkopis apsēdās palievenī uz seglu kaudzes, gatavs nelabvēlīga atzinuma gadījumā apbērt sevi ar pašpārmetumiem.

Pēc desmit minūtēm ārsts spridzīgi nāca laukā. — Jūsu cilvēks, — viņš tūlīt sacīja, — ir vesels kā jauns dolārs. Viņa plaušas ir labākas par manējām. Elpa, temperatūra un pulss normas robežās. Krūšu kurvja ekskursija — četras collas. Nekur nekādu vājuma pazīmju. Protams, bakterioloģisko izmeklēšanu es neizdarīju, taču baciļu nav. Par šo diagnozi es uzņemos pilnu atbildību. Pat ci­garetes un pretīgi piesmakuši istaba nav spējušas viņam neko kaitēt. Klepo, vai ne? Nu, pasakiet viņam, ka tas nav nepieciešami. Jūs jautājāt, vai mēs viņa labā kaut ko nevarētu darīt. Nu, es jums dodu padomu likt viņam rakt bedres stabiem vai iejāt mustangus. Tur, lūk, jau mūsu pajūgs arī ir padots. Uz redzēšanos, ser! — Un projām ārsts bija kā veselīga, brāzmaina vēja pūsma.

Pasniedzies pāri margām, Reidlers noplūca meskita krūma lapu un sāka to domīgi košļāt.

Lopu iezīmēšanas laiks bija jau klāt, un nākamajā rītā Ross Hargiss, iezīmētāju brigadieris, pulcināja rančo pār baudei savus padotos — kādus divdesmit piecus vīrus, gatavus doties ceļā uz Sankarlosas ganībām, kur bija jāuzsāk šis darbs. Līdz pulksten sešiem visi zirgi bija apsegloti, pārtikas kulba gatavībā un kovboji jau lēca seglos, kad Reidlers viņiem lika pagaidīt. Kāds zēns pie­veda pie vārtiem vēl vienu jāšanai sapostu zirdziņu. Reidlers aizgāja uz Makgaiera istabu un atgrūda durvis plaši vaļā. Makgaiers, vēl neapģērbies, gulēja gultā un smēķēja.

— Celies augšā! — lopkopis sacīja, un viņa balss ska­nēja skaidri un metāliski kā taure.

— Kas tad nu? — Makgaiers, mazliet satrūcies, jau­tāja.

— Celies augšā un ģērbies! Es varu paciest klaburčūsku, bet neieredzu meli. Vai tas man tev būs jāsaka vēlreiz? — Viņš sagrāba Makgaieru aiz skausta un no­stādīja uz grīdas.

— Paklau, čomiņ! — Makgaiers saniknots kliedza. — Vai jumsim visi ir mājās! Es ir slims, saprotat? Es at­stiepšu kājas, ja man būs jāšiverējas. Ko es jumsim ir no­darījis? — viņš uzsāka savas parastās gaudas. — Es jumsim nekad nav lūdzis...

— Velc drēbes mugurā! — Reidlers sauca paceltā balsī.

Lādēdamies, stomīdamies, drebēdams, nenovērsdams izbrīnītās, spīdīgās acis no uzbudinātā lopkopja tagad draudīgā stāva, Makgaiers kaut kā iekūņojās savās drē­bēs. Tad Reidlers, paņēmis viņu aiz apkakles, stūma ārā un pāri pagalmam pie liekā, vārtu tuvumā piesietā zir­dziņa. Kovboji dirnēja seglos vaļā mutēm.

— Ņem šo cilvēku, — Reidlers sacīja Rosām Hārgisam, — un dod viņam darbu. Liec, lai viņš strādā, kā pienākas, ēd, kas pienākas, un guļ, kur pienākas. Jūs, puiši, zinait, ka darīju viņa labā, ko varēju, un uzņēmu viņu kā mīļu ciemiņu. Vakar viņu izmeklēja Sanantonio labākais ārsts un teica, ka viņam plaušas ir kā ēzelim un miesas būve kā vērsim. Tu, Ros, zini, ko iesākt ar viņu.

Ross Hārgiss tikai biedīgi pasmaidīja.

— O, — Makgaiers teica, vērīgi nolūkodamies uz Reidleru ar dīvainu sejas izteiksmi, — dakteris sacīja, kad es ir vesels, vai ne? Sacīja, kad es izliekos, vai ne? Jūs viņu man uzrīdījāt. Jūs domājāt, kad es nav slims. Jūs sacījāt, kad es ir melis. Paklau, čomiņ, es zinu, kad es sarunāju rupjības, bet lielākumu no tām es nedomāju nopietni. Ja jūs būtu juties tā kā es... O, es aizmirsu, es tak nav slims, dakteris saka. Nu, čomiņ, tagad es priekš jumsim pastrādāšu. Tad, re, kā jūs prot norēķināties.

Viegli kā putns viņš ielēca seglos, paņēma aiz raga aiz­bāzto pātagu un uzcirta ar to savam zirdziņam. Žokejs «Circenis», kurš reiz Hotornas hipodromā, apsteidzot ar Lāga Zēnu sāncensi par purna tiesu, ieguva ne vien uz­varu, bet arī desmit pret vienu laimestu totalizatorā, atkal turēja kājas kāpšļos. Makgaiers jāja kavalkādes priekšgalā, kad tā aizjoņoja no rančo, lai dotos uz Sankarlosu, un kovboji izkliedza atzinīgus saucienus, samazinādami atstarpi līdz viņa sa­celtajam putekļu mākonim.

Bet jau pēc nepilnas jūdzes viņš bija pārvietojies aiz­mugurē un bija pats pēdējais, kad viņi iejāja augstajā čaparala audzē lejpus zirgu aploka. Aiz kāda krūmu pu­dura viņš pievilka pavadu un pielika pie mutes kabatas lakatiņu. Viņš to atkal noņēma, piemirkušu ar spilgti sarkanām arteriālām asinīm, un piesardzīgi iesvieda opunciju cerā. Tad viņš no jauna uzšāva ar pātagu savam pārsteigtajam zirdziņam, izdvesdams: «Nū-u-u!» — un auļoja pakaļ grupai.

Tās dienas vakarā lopkopis saņēma ziņu no dzimtajām mājām Alabamā. Bija nomiris kāds no piederīgajiem, va­jadzēja sadalīt aizgājēja īpašumu, un Reidleru aicināja uz turieni. Rītausma sastapa viņu līnijdroškā drāžamies pa prēriju uz staciju. Pagāja divi mēneši, iekams viņš atgriezās. Kad viņš pārbrauca savā rančo, viņš to atrada tikpat kā pamestu — vienīgais tur sastopamais cilvēks bija Ilario, kas, saimniekam neesot mājās, mēdza izpildīt tādus kā pārvaldnieka pienākumus. Jauneklis Reidleru pamazām iepazīstināja ar viņa prombūtnē paveikto. Iezī­mēšanas nometne, kā viņam pavēstīja, vēl vienmēr dar­bojoties. Vairāku spēcīgu vētru dēļ lopi tikuši stipri iz­kliedēti, un īpašumzīmju iededzināšana tikai lēni virzīju­sies uz priekšu. Nometne tagad atrodoties Gvādalupes ielejā, divdesmit jūdzes no rančo.

— Starp citu, — Reidlers, pēkšņi atcerēdamies, sacīja, — tas puisis, ko es aizsūtīju viņiem līdzi — Mak­gaiers —, vai viņš vēl strādā?

— Nezinu, — atbildēja Ilario. — Vīras no nometne nāk ļoti rēti uz rančo. Tik daudz darbs ar tie mazie teļi. Vīni nekas nesāka. O, es domā, tas puisis Makgaiers — viņš beigts garš laiks atpakaļ.

— Beigts! — Reidlers iesaucās. — Ko tu runā?

— Ļoti slīms puisis Makgaiers, — Ilario atbildēja, pa­raustīdams plecus. — Es domā, viņš nedzīvo viens, divi mēnesis, kad viņš aiziet prom.

— Blēņas! — Reidlers sacīja. — Viņš arī tevi apšmaucis, ko? Dakteris viņu izmeklēja un teica, ka viņš ir ve­sels kā rutks.

— Tas dākters, — Ilario smaidīdams sacīja, — viņš tā jums sāka? Tas dākters nērēdz Makgaiers.

— Runā! — Reidlers pavēlēja. — Velns lai parauj, ko tu ar to gribi sacīt?

— Makgaiers, — jauneklis rimti turpināja, — viņš iet arpūse padzert udēnis, kad tas dākters ienāk īstāba. Tas dākters ņēm un dauzē mān šite visur ar šāvi pirksti... — Un viņš pielika roku pie krūtīm. — Es nezina priekš kām. Viņš liek šāva ause šite un šite, un šite un klausa — es nezina priekš kām. Viņš liek man mute sāv māza stikla runga. Viņš taustā māna roka šite. Viņš liek mān čukstu skaitīt šita: divdesmit, treinta, cuarenta. Kās zina, — Ila­rio nobeidza, nosodoši noplātot rokas, — priekš kām sitas dākters dāra sitas dikti jocigs un tāmlidzigi lietas?

— Kādi zirgi ir mājā? — Reidlers īsi noprasīja.

— Paisano, senor, gānās āra aiz mazais aploks.

— Tūdaļ apseglo man viņu!

Ļoti nedaudzu minūšu laikā lopkopis bija zirgam mu­gurā un jāja projām. Paisano, trāpīgi nosaukts šī ne­veiklā, taču ātri skrejošā putna vārdā, uzņēma savu slaido riksi, kas aprija ceļu kā makaronu. Pēc divām stundām ar ceturksni Reidlers no ieslīpa izciļņa ierau­dzīja iezīmētāju apmetni pie atvara Gvādalupē. Satraukts, gaidot ziņas, ko viņš baidījās dzirdēt, viņš piejāja tai klāt, nokāpa no zirga un atlaida Paisano pavadu. Viņa sirds bija tik jūtīga, ka tajā mirklī viņš būtu gatavs at­zīties Makgaiera slepkavībā.

Vienīgā dzīvā būtne apmetnē bija pavārs, kurš patla­ban sadalīja porcijās virs ugunskura ceptu vērsi un sa­lika uz galda skārda kafijas krūzītes vakariņām. Reidlers izvairījās no tieša jautājuma par to, kas nodarbināja viņa prātu.

— Vai apmetnē viss kārtībā, Pīt? — viņš izdabūja pār lūpārn.

— Puslīdz, — Pīts piesardzīgi atbildēja. — Divas reizes pietrūka ēdamā. Vējš izklīdināja lopus, un mums bija jāizķemmē krūmi četrdesmit jūdžu apkārtnē. Man vajadzīga jauna kafijas kanna. Un moskīti ir maķenīt ellīgāki nekā parasti.

— Zēni visi veseli?

Pīts nebija nekāds optimists. Turklāt apvaicāšanās par kovboju veselību bija ne tik vien lieka, bet robežojās jau ar mīkstčaulību. Tas ne pēc kā neizskatās, ja to dara saimnieks.

— Tie, kuri palikuši pāri, divreiz nav jāaicina ēst, — pavārs kļuva piekāpīgāks.

— Tie, kuri palikuši pāri? — Reidlers aizsmakušā balsī atkārtoja. Viņš neapzināti sāka raudzīties apkārt pēc Makgaiera atdusas vietas. Prātā viņam ienāca balta plāksne, kādu viņš bija redzējis Alabamas kapos. Bet tū­liņ pat viņš saprata, ka tās bija muļķības.

— Skaidrs, ka tie, kuri palikuši pāri, — Pīts sacīja. — Gani apmetnēs mainās ik pēc diviem mēnešiem. Daži ir aizgājuši.

Reidlers sadūšojās.

— Tas... zellis... ko es atsūtīju... Makgaiers... vai... viņš...

— Paklausieties, — Pīts viņu pārtrauca, izsliedamies ar riecienu kukurūzas maizes katrā rokā, — sūtīt to na­baga slimo mazuli uz ganu apmetni bija nekrietns kauna darbs. Dakteri, kas nebija spējīgs saskatīt, ka viņš ir nāves kandidāts, vajadzētu nomizot ar seglu jostas sprādzi. Ar visu savu gaudenumu — gatavais skandāls starp čūskām — es jums pastāstīšu, ko viņš izdarīja. Pirmajā apmetnes vakarā puiši viņu sāka iesvētīt ādas bikšu bruņinieku kārtā. Ross Hārgiss plāja viņam pama­tīgu zvēlienu ar savām ādas priekšbiksēm, un, kā jūs domājat, ko tas nabaga bērns darīja? Piecēlās, mazais velnēns tāds, un iekaustīja Rosu. Iekaustīja Rosu Hārgisu. Iekaustīja pa krietnam, sadeva, cik ādā lien, kur vien tika klāt, un ne jau pa jokam. Ross tik vien spēja kā piecelties un noskatīt jaunu vietu, kur atkal nostiepties.

Tad šitas Makgaiers aiziet, rau, tur, liekas gar zemi ar galvu zālē un asiņo. Emrāgija, kā ārsti to sauc. Viņš tur guļ astoņpadsmit stundas pēc pulksteņa, un neviens nevar viņu izkustināt. Tad Ross Hārgiss, kurš mīl ik­vienu, kas viņu jaudā iekaustīt, ķeras pie darba un lād visus dakterus no Grenlandes līdz Polijas Ķīnijai; un viņš ar Zaļzara Džonsonu, viņi pa abiem iedabū Makgaieru teltī un uz maiņām baro ar jēlu, kapātu gaļu un viskiju.

Bet izskatās, kad mazulim nav nekāda kāre atlabt, jo naktē viņš no teltes aizmūk, un viņu atrod iekrampējušos zālē, bet uz muguras viņam rasina smalks lietiņš. «Ejiet prom,» viņš saka, «ļauniet man ņemt un nomirt, kā man gribās. Viņš sacīja, ka es ir melis un blēdnieks un iztai­sījos par slimu. Atstājiet mani vienu.»

— Divas nedēļas, — pavārs turpināja, — viņš vāļājās apkārt, nevienu neievērodams, un tad...

Pēkšņi gaisu piepildīja dunoņa, un savi divdesmit auļo­jošu kentauru cauri krūmājam ielauzās apmetnē.

— Cildenās klaburčūskas! — Pīts iesaucās, vienlaicīgi lēkādams uz visām pusēm. — Zēni jau ir klāt, un es esu beigts cilvēks, ja vakariņas pēc trim minūtēm nav gata­vas.

Bet Reidlers redzēja tikai vienu. Mazu, brūni iedegušu, smīnīgu, ugunskura gaismā skaidri saskatāmu zelli, kas patlaban lēca no zirga. Makgaiers tāds nebija, tomēr...

Nākamajā mirklī lopkopis bija satvēris viņa roku un otru savējo uzlicis viņam uz pleca.

— Dēls, dēls, kā nu iet? — bija viss, ko viņš izdomāja pasacīt.

— Cieši pie zemes, jūs sakāt! — iMakgaiers sauca, dzelžainā tvērienā saspiezdams Reidlera pirkstus, ka noknakšķēja vien. — Un tur tad es jau tos arī atradu — veselību un spēku, un es apķēru, cik sīks cilvēciņš es ir bijis. Paldies, kad iztrencāt mani laukā. Un paklau! Galu galā iznāk, kad cauri iznestais ir tas dakteris, vai ne? Es skatījos pa logu un redz, kā viņš spēlē sunīšus uz tā spānīzera saules pinuma.

— Ak tu velna bērns, — lopkopis rūca. — Kāpēc tu klusēji un nesacīji, ka dakteris tevi neizmeklēja?

— O, vācās tak uz elli! — Makgaiers sacīja agrākā skarbuma uzliesmojumā. — Mani uz dullo noķert nevar. Jūs tak man neprasījāt. Jūs pateic savu sakāmo un izkruķē mani laukā, un es ļāv, lai notiek pēc jūsu prāta. Un paklau, čomiņ, šitā govju ķeršana ir pārākā pada­rīšana. Un šitā kompānija ir paši kārtīgākie puikas uz goda, ar kādiem vien es ir bijis kopā. Jūs, vecais, tak at­ļausiet man palikt, vai ne?

Reidlers jautājoši paskatījās uz Rosa Hārgisa pusi.

— Tas nolāpītais mazais ķipars, — Ross maigi pieme­tināja, — ir pats šiverīgākais zibeņzellis... un pats va­renākais sitējs pa visām ganību apmetnēm.