Gausīgie ierāvēji

Roka, kas vanda pasauli

— Ne mazums mūsu ievērojamo vīru, — es sacīju (blakus daudz kam citam), — ir atzinuši, ka viņiem par saviem panākumiem jāpateicas kādas lieliskas sievietes atbalstam un uzmundrinājumam.

— Zinu, — sacīja Džefs Pīterss. — Esmu lasījis vēs­turē un mitoloģijā par Žannu d'Arku, madāmu Jeilu, misis Kodlu, Ievu un citām izcilām pagātnes sievietēm. Bet, pēc manām domām, mūsdienu sieviete ir maz noderīga politiskā un saimnieciskā dzīvē. Un vispār, kur gan viņa ir pārāka? Vislabākie pavāri, dāmu cepurnieki, slimnieku kopēji saimniecības vadītāji, stenogrāfi, ierēdņi, frizieri un veļas mazgātāji taču ir vīrieši. Un no pārējiem darbiem gandrīz vienīgais, kurā viņa vīrieti var cirst pušu, ir sie­vietes lomas tēlotāja vodeviļā.

— Es nu gan iedomājos, ka vienu otru reizi jums šā vai tā būs iznācis pārliecināties par sievietes prāta un intuī­cijas noderību jūsu... nu... darbalaukā.

— Nu, un kāpēc gan ne, — Džeīs sacīja ar izteiksmīgu galvas mājienu, — kāpēc lai jūs to neiedomātos? Taču sieviete ir galīgi neuzticams līdzdalībnieks katrā krietnā krāpšanā. Viņai viegli var uznākt godīgums taisni tad, kad pasākums visvairāk atkarīgs tieši no viņas. Reiz es to izbaudīju.

Billu Hamblu, manu senu draugu teritorijās, bija ap­sēdusi ilūzija, ka viņam nepieciešams, lai viņu ieceļ par teritorijas federālās policijas priekšnieku. Tajā laikā mēs ar Endiju nodarbojāmies ar taisnu un likumīgu tirdznie­cību — pārdevām pastaigas spieķus. Ja pircējs, noskrūvē­jis savam ieguvumam rokturi, pacēla to pie mutes, tad kā balva par šādu atjautīgu rīcību viņam pa rīkli uz leju noguldza puspinte laba rudzu viskija. Policija mūs ar Endiju reizēm traucēja, un, kad Bills man ieru­nājās par savām uzplijīgajām tieksmēm, sapratu, ka viņa iecelšana policijas priekšnieka amatā varētu sekmēt firmas «Pīterss un Takers» darbību.

«Džef,» Bills man saka, «tu esi mācīts un skolots cil­vēks, turklāt tev ir izglītība un informācija ne vien par pamatiem, bet arī par faktiem un zināšanām.»

«Tā ir,» es saku. «Un es nekad to nav nožēlojis. Es nav no tiem,» es saku, «kas ir gatavi mazināt izglītības vērtību, atceļot par to maksu. Kā tev šķiet,» es prasu, «kas cilvēcei ir vairāk vajadzīgs — literatūra vai rikšo­šanas sacīkstes?»

«Nu... ē... uzspēlēt kār... es, protams, domāju kār­tīgiem dzejniekiem un lieliem rakstniekiem vienmēr, pro­tams, ir pirmā roka,» Bills saka.

«Tiesa,» es saku. «Bet kāpēc tad finansu filantropijas gudrās galvas par ieeju hipodromā prasa divus dolārus, bet bibliotēkā laiž iekšā par brīvu? Vai tad tā var masās iepotēt,» es saku, «pareizu priekšstatu par abu šo kultūras līmeņa celšanas un graušanas līdzekļu relatīvajām vērtī­bām?»

«Tu diskutē par lietām, kas stāv pāri manai saprašanai un runas dāvanām,» Bills saka. «Es jau tikai gribu, lai tu aizbrauc uz Vašingtonu un izplēs priekš manis to vietu. Es neko nejēdzu par kultivēšanu un citām tādām intri­gām. Esu vienkāršs pilsonis, un tas darbs man ir vaidzīgs. Esu nogalējis septiņus cilvēkus,» Bills saka, «man ir deviņi bērni; no pat pirmā maija esu bijis krietns re­publikāņu partijas biedrs; ne es protu lasīt, ne rakstīt, un es neredzu nekāda pamata, kāpēc lai es nederētu sitam postamentam. Un es domāju,» Bills turpina, «tas tavs kormpaljons misters Takers arī ir diezgan izmanīgs vīrs un pēc dabas pietiekoši delinkvents un diskrecionārs, lai varētu tev palīdzēt izdabūt man to amatu. Es došu jums rokasnaudu,» Bills saka, «tūkstoš dolārus dzērieniem, kukuļiem un braukāšanai ar tramvaju pa Vašingtonu. Ja jūs iegrozī­siet man to robu, es jums samaksāšu vēl tūkstoš dolārus skaidrā naudā un garantēšu nesodītu riteņkrodziniecību ar viskiju uz divpadsmit mēnešiem. Vai tu esi pietiekoši liels rietumštatu patriots, lai palīdzētu man izdabūt šo lietu cauri Lielā tēva vitētajam vigvamam pašā tālākajā Pensilvānijas dzelzceļa austrumu pieturvietā?» Bills noprasīja.

Aprunājos par to ar Endiju, un viņam šī doma varen iepatikās. Endijs bija cilvēks ar sarežģītu raksturu. Viņš nebija ar mieru tā vilkt dzīvību kā es, pārdodot zemnie­kiem kaut kādu tādu daiktu kā kombinētu gaļas āmuru, kurpju karoti, sprogu šķēres, bīdatslēgu, nagu vīli, kartu­peļu stampu un daudzoktāvu kamertoni. Endijs pēc dabas bija mākslinieks, kam atšķirībā no sprediķotajā vai mo­rālista noteicošā nosliece nav materiālais aprēķins. Tāpēc mēs pieņēmām Billa piedāvājumu un laižās ceļā uz Vašingtonu.

Kad esam apmetušies viesnīcā Dienviddakotas avēnijā, es Endijam saku: «Tagad, Endij, mums pirmo reizi mūžā jādara kaut kas patiešām negodīgs. Aizkulišu politiskas mahinācijas ir kaut kas tāds, ar ko mēs neesam raduši nodarboties, taču Billa Hambla labā mēs esam spiesti bla­mēties. Taisnā un likumīgā darījumā,» es saku, «mēs varētu atļauties kādu nekrietnību vai apšaubāmu gājienu, bet tik neģēlīgā un derdzīgā ļaundarībā kā šī, man šķiet, skaidra un atklāta rīcība ir tā labākā. Ierosinu,» es saku, «piecsimt dolāru no šīs naudas nodot priekšvēlēšanu kam­paņas valsts komitejas priekšsēdētājam, dabūt no viņa kvīti, nolikt šo kvīti prezidentam priekšā uz galda un iz­stāstīt viņam par Billu. Prezidents ir cilvēks, kas pratīs novērtēt kandidātu, kurš, lai tiktu pie vietas, ir gājis šādu ceļu, nevis izmantojis pazīšanās un sakarus.»

Endijs man piekrita, bet, pārsprieduši šo plānu ar vies­nīcas administratoru, mēs no tā atteicāmies. Viņš mums pastāstīja, ka ir tikai viens veids, kā Vašingtonā panākt iecelšanu amatā, un tas ir — izmantot par starpnieci kādu lēdiju, kam ir sakari kongresā. Vienu tādu — kādu Eiveri — viņš mums ieteica un iedeva viņas adresi; pēc viņa vārdiem, tai esot liela teikšana sabiedriskās un diplo­mātiskās aprindās un sfērās.

Nākamajā rītā pulksten desmitos mēs ar Endiju aizgā­jām uz viesnīcu, kur viņa uzturējās, un mūs uzveda viņas pieņemamajā istabā.

Šī misis Eiveri bija acīm īsts baudījums un balzams. Viņai bija divdesmitdolāru zelta vērtszīmes mugurpuses krāsas mati, zilas acis, un tāda skaistuma sistēma salī­dzinājumā ar kuru meiča uz jūlija žurnāla vāka izskatītos pēc Monongeihelas ogļu baržas virējas. Viņa valkāja sud­raba vizuļiem rotātu kleitu ar dziļu kakla izgriezumu, briljanta gredzenus un auskarus. Rokas viņai līdz pleciem bija kailas, viena no tām bija aizņemta ar telefona apa­rātu uz galda, ar otru viņa dzēra tēju.

«Nu, puiši,» viņa pēc brīsniņa saka, «kas jums uz sirds?»

Pastāstīju viņai pēc iespējas īsākos vārdos, kas mums vajadzīgs priekš Billa un kādu cenu mēs varējām maksāt.

«Izgādāt valsts amatus rietumštatos,» viņa saka, «nav grūti. Nu paskatīsimies,» viņa saka, «kas mums to varētu dabūt cauri. Ar teritoriju pārstāvjiem nav ko niekoties. Domāju,» viņa saka, «ka senators Snaipers būs tas īstais. Viņš ir no kaut kurienes rietumos. Paskatīsimies, kā viņš ir pierakstīts manā personiskajā ēdienu kartē.» No kādas rakstāmgalda iedaļas, virs kuras piestiprināts burts «S», viņa izņem dažus papīrus.

«Jā,» viņa saka, «pie viņa vārda ir zvaigznīte; tas no­zīmē — «gatavs pakalpot». Nu, paskatīsimies. «Vecums piecdesmit pieci, divreiz precējies, prezbiteriānis, patīk gaišmates, Tolstojs, pokers un sautēti bruņurupuči, jutek­līgs pie trešās vīna pudeles. Jā,» viņa turpina, «esmu pārliecināta, ka varu panākt jūsu drauga mistera Bamera iecelšanu par sūtni Brazīlijā.»

«Hambla,» es izlaboju. «Un federālās policijas priekš­nieka amatā.»

«Ak jā,» misis Eiveri saka. «Man ir tik daudz tamlī­dzīgu darīšanu, ka dažreiz es tās sajaucu. Dodiet man visus datus, kādi jums, mister Pīters, šajā lietā ir, un pie­nāciet atkal pēc četrām dienām. Domāju, ka līdz tam to var nokārtot.»

Mēs ar Endiju iet atpakaļ uz savu viesnīcu un gaidām. Endijs staigā šurp un turp pa istabu un zelē ūsu kreisās puses galus.«Nevainojami skaista sieviete ar augsti attīstītu prātu ir retums, Džef,» viņš saka.

«Tāds pats retums,» es saku, «kā omlete no olām, ko izdējis teiksmainais putns, kurš pazīstams ar nosaukumu «epiderma»,» es saku.

«Ar tādas sievietes atbalstu,» Endijs saka, «vīrietis droši vien spētu sasniegt pašas augstākās slavas un lab­klājības virsotnes.»

«Apšaubu,» es saku, «vai kāda sieviete ir jebkad citādi palīdzējusi vīrietim dabūt darbu, kā vien pagatavojot viņam laikā ēdienu un izplatot valodas, ka otra kandidāta sieva kādreiz staigājusi pa veikaliem zagdama. Saimnie­ciskiem pasākumiem un politikai viņas ir tikpat maz pie­mērotas,» es saku, «kā Eldžernons Čarlzs Svinberns par ceremonijmeisteru kādā no Čaka Konora gadskārtējām ballēm.» «Zinu,» es Endijam saku, «ka sieviete dažreiz iedomājas parādīties atklātībā kā sava vīra politisko da­rīšanu pilnvarotā lietvede. Bet kas no tā iznāk? Viņi, teiksim, kaut kur ir iekārtojušies siltā vietiņā par Savienoto Valstu konsulu Afganistānā vai par Delavēras un Rēritanas kanāla slūžu uzraugu. Kādu dienu šis cilvēks ierauga, ka viņa laulene apauj botes un saber kanārijputniņa būrītī barības krājumus trim mēnešiem.» «Uz Sufolsu?» viņš apvaicājas, skatienā iemirdzoties tādai kā cerībai. «Nē, Artur,» viņa atbild. «Uz Vašingtonu. Te mēs aizejam postā,» viņa saka. «Tev pienāktos būt ārkārtas glaimniekam Sentrbridžetas galmā vai galvenajam portjē Portoriko salā. Es par to parūpēšos.»

«Tad gādīgā sieva,» es Endijam saku, «dodas uzbru­kumā valsts varas pārstāvjiem Vašingtonā, bruņota ar pieciem dučiem nenozīmīgu vēstuļu, kuras šai lēdijai rak­stījis kāds kabineta loceklis, kad viņai bijuši piecpadsmit gadi, ieteikuma vēstuli no karaļa Leopolda Smitsona institūtam un sārta zīda kostīmu ar punktiņiem kanārijput­niņa dzeltenumā.»

«Nu, un kas no tā visa iznāk?» es turpinu. «Viņa dod iespiest vēstules ar savu kostīmu saderīgās vakara avīzēs, lasa lekcijas neoficiālā tējas vakarā, kas notiek Baltimoras un Ohaio līnijas dzelzceļa stacijas palmu zālē, un tad dodas vizītē pie prezidenta. Tur viņu sagaida tirdzniecī­bas un darba valsts sekretāra devītais vietnieks, zilās istabas pirmais adjutants un kāds nenoskaidrots tumšādainis un sniedzas pretī viņas rokām... un arī kājām. Satvēruši tās, tie aiznes viņu uz dienvidrietumu B ielu un atstāj uz kāda pagraba lūkas. Ar to tad arī viss bei­dzas. Nākamo reizi mēs par viņu dzirdam, kad viņa raksta Ķīnas sūtnim pastkartes ar lūgumu izgādāt Arturam darbu tējas tirgotavā.»

«Tu tātad nedomā,» Endijs saka, «ka mis Eiveri dabūs Billam policijas priekšnieka posteni?»

«Nē,» es atbildu. «Nevēlos būt septisks, bet es šaubos, vai viņa to spēj izdarīt tikpat labi, kā būtu izdarījuši mēs ar tevi.»

«Es tev nepiekrītu,» Endijs saka. «Saderam, ka viņa spēj. Lepojos, ka esmu augstākās domās par sieviešu ta­lantiem un diplomātiskajām spējām.» Noliktajā laikā mēs bijām klāt misis Eiveri viesnīcā. Viņa izskatījās jauka un, ciktāl tas attiecās uz mūsu lietu, pietiekami skaista, lai piedabūtu jebkuru vīrieti ļaut viņai iecelt ikvienu atbildīgu valsts ierēdni. Bet es pārāk neuz­ticējos ārienei, tādēļ, protams, biju pārsteigts, kad viņa izņem dokumentu, kam ir Savienoto Valstu lielais zīmogs un otrā pusē ar prāviem, glītiem burtiem uzrakstīts «Vil­jamam Henrijam Hamblam».

«Jūs, puiši, to būtu varējuši saņemt jau nākamajā dienā,» misis Eiveri smaidīdama sacīja: «Es to dabūju bez mazākajām grūtībām. Es tikai palūdzu, un lieta bija darīta. Labprāt būtu ar jums vēl brītiņu papļāpājusi,» viņa turpina, «bet man ir tik šausmīgi daudz darba, un es zinu, ka jūs man piedosiet. Man viens vēl jāiekārto sūtņa postenī, divi par konsuliem un kāds ducis sīkākās vietiņās. Pat gulēšanai man gandrīz pavisam neatliek laika. Protams, kad pārbraucat mājās, neaizmirstiet pa­sveicināt no manis misteru Hamblu.»

Nu tad es viņai pasniedzu apsolītos piecsimt dolārus; tos viņa nepārskaitījusi iesvieda rakstāmgalda atvilktnē. Iebāzu kabatā Billa iecelšanas rakstu, un mēs ar Endiju ardievojāmies.

Tajā pašā dienā devāmies atpakaļceļā uz teritoriju. Aizlaidām Billam telegrammu: «Vieta rokā; sagatavo lie­lās giāzes,» — un jutāmies tā nekas.

Endijs visu ceļu vilka mani uz zoba, cik maz es zinot par sievietēm.

«Nu labi,» es saku. «Atzīstu, ka viņa mani pārsteidza. Bet šī ir pirmā reize, kad piedzīvoju, ka viena no viņām nokārto kādu darīšanu laikā un neko nesaputro,» es saku.

Kad tuvojāmies Arkanzasas štata robežai, izņēmu Billa iecelšanas rakstu un pārlaidu acis, un tad iedevu Endijam, lai izlasa. Endijs to izlasīja, bet ne ar pušplēsta vārdu nepārtrauca klusumu. Papīriņš jau bija, kā nākas, uz Billa vārda, turklāt īsts, taču apliecināja viņa iecelšanu par pasta priekšnieku Deidsitijā, Floridas štatā. Litlrokā mēs ar Endiju izkāpām no vilciena un nosūtī­jām dokumentu Billam pa pastu. Tad mēs devāmies uz ziemeļaustrumiem Augšezera virzienā.

Pēc tam es Billu Hamblu vairs nekad neesmu redzējis.