Gausīgie ierāvēji

Veltīgs upuris

Žurnāla «Ģimenes Pavards» redaktoram ir pašam savi ieskati par manuskriptu izvēli viņam piederošajam iz­devumam. Viņa atziņa nav nekāds noslēpums; taisnību sakot, viņš, sēdēdams pie sava sarkankoka rakstāmgalda, labprāt izklāstīs jums to pats, vēlīgi smaidīdams un viegli bungodams pa ceļgalu ar acenēm zelta ietvaros.

— «Ģimenes Pavards», — viņš teiks, — nealgo štata recenzentus. Atsauksmes par mums iesniegtajiem rokrak­stiem mēs iegūstam tieši no mūsu lasītāju dažādo slāņu pārstāvjiem.

Tāda ir šī izdevēja teorija, un praksē viņš to izmanto, lūk, tā.

Kad ir saņemts kārtējais manuskriptu sūtījums, redak­tors piebāž ar tiem pilnas visas kabatas un izdala tos, iedams savās dienas gaitās. Kantora darbinieki, šveicars, sētnieks, liftnieks, izsūtāmie zēni, viesmīļi kafejnīcā, kur redaktors ietur pusdienas, laikrakstu kiosknieks, pie kura viņš pērk vakara avīzi, pārtikas preču tirgotājs un piena pārdevējs, konduktors estakādes vilcienā, ar ko viņš pus­sešos brauc mājās, biļešu kompostrētājs Sešdesmit... tās ielas pieturvietā, virēja un kalpone paša mājās — tie ir tie vērtētāji, kas izšķir žurnālam «Ģimenes Pavards» iesūtīto rokrakstu likteni. Ja līdz tam brīdim, kad viņš sasniedz ģimenes ligzdu, viņa kabatas vēl galīgi nav iztukšotas, at­likušie manuskripti tiek atdoti sievai ko lasīt, kad mazulis būs nolikts gulēt. Pēc dažām dienām savu kārtējo gājienu laikā redaktors tos atkal savāc un ņem vērā šo paša iz­raudzīto recenzentu atzinumus.

Šāds žurnālā ievietojamo sacerējumu atlases paņēmiens ir bijis ļoti sekmīgs, un tirāža, kuras kāpumu veicinoši ietekmē maksa par sludinājumiem, pieaug apbrīnojamā ātrumā. «Ģimenes Pavarda» apgāds laiž klajā arī grāmatas; tā nosaukums ir atrodams uz vairākiem ievērojamus panāku­mus guvušiem darbiem, un visus tos, kā izsakās izdevējs, ieteikusi viņa brīvprātīgo vērtētāju armija. Šad un tad gan (kā apgalvo pļāpīgi redakcijas darbinieki) «Ģimenes Pavards», paklausot savu salasīto recenzentu padomam, aizlaidis gar degunu tādu darbu rokrakstus, kas vēlāk, kad tos publicējušas citas izdevniecības, tikuši ķertin izķerti. Piemēram (kā runā), «Sailesa Leitema augšupeja un kritiens» neesot ticis pieņemts liftnieka nelabvēlīga sprie­duma dēļ; izsūtāmais zēns esot vienprātīgi noraidījis «Šefu»; par «Bīskapa ekipāžā» ar nicinājumu atsaucies tramvaja konduktors; «Atpestīšanu» par nederīgu atzinis kāds abonementa nodaļas rakstvedis, kura sievasmāte tikko ieradusies pie viņiem ciemos uz diviem mēnešiem; poēmu «Ķēniņienes ķīniešu ābece» sētnieks atdevis atpakaļ ar piezīmi: «Mana arī.»

Taču, par spīti visam, apgāds paliek uzticīgs savai at­ziņai un iedibinātajai kārtībai, un tam nekad netrūks brīv­prātīgu recenzentu, jo ikviens no šiem cits no cita tik at­šķirīgajiem līdzstrādniekiem, sākot ar jauniņo redakcijas stenogrāfisti un beidzot ar vīru, kas lāpsto ogles (viņa iznīcinošā kritika «Ģimenes Pavardam» laupīja «Pa­dibeņu» manuskriptu), cer dienās kļūt par šī žurnāla iz­devēju.

Šis «Ģimenes Pavarda» paņēmiens bija labi zināms Elenam Sleitonam, kad viņš rakstīja pastāstu ar nosau­kumu «Mīla ir viss». Sleitons tik neatlaidīgi tika slaistī­jies visu Gotemas žurnālu redakciju tuvumā, ka bija iepa­zinis ikvienas iekšējo kārtību.

Viņš zināja ne vien to, ka «Ģimenes Pavarda» izdevējs ienākušos rokrakstus izdalīja vērtēšanai dažādu kārtu tipiskiem pārstāvjiem, bet arī to, ka jūtelīgi mīlas stāsti tika nodoti mis Pafkinai, redakora stenogrāfistei. Vēl viena šefa īpatnība bija tā, ka viņš recenzentiem nekad neizpauda manuskripta autoru, lai žilbinošs vārds neietek­mētu to atsauksmju objektivitāti.

Sleitons netaupīja pūles, lai pastāstu «Mīla ir viss» pa­darītu par sava mūža izcilāko sasniegumu. Sešus mēnešus strādādams pie tā ar sirdi un dvēseli, viņš tam ziedoja labāko, kas bija viņa spēkos. Tas bija īsts mīlas stāsts: smalks, jūsmīgs, romantisks, aizrautīgs — tīra dzeja prozā, kas pacēla mīlestības dievišķīgo laimi (šie vārdi ir pārņemti no manuskripta) augstu pāri visām pasaulīga­jām veltēm un balvām un ierindoja to pašu izmeklētāko debesu dāvanu sarakstā. Varena godkāre urdīja Sleitonu iekarot slavu literatūras laukā. Šī mērķa labā viņš būtu Upurējis visu savu laicīgo mantu. Viņš gandrīz būtu bijis ar mieru ļaut sev nocirst labo roku vai izgriezt aklo zarnu, ja vien ar to piepildītos viņa sapnis — redzēt kādu no sa­viem darbiem iespiestu «Ģimenes Pavardā».

Sleitons pabeidza «Mīla ir viss» un pats aiznesa to uz «Ģimenes Pavarda» redakciju. Tā atradās lielā, visādiem nolūkiem izmantotā ēkā, kurā par kārtību gādāja sētnieks.

Kad rakstnieks, iegājis pa durvīm, devās uz liftu, cauri gaitenim izšāvās kartupeļu stampa, satūcīdama Sleitona platmali un sašķaidīdama durvju stiklu. Šim rīkam pakaļ izlidoja sētnieks — blāķīgs, neveselīgs, smulīgs un pārbi­jies vīrs bez elpas un bikšturiem. Metamajam sekoja ne­vīžīga, tukla sieviete ar vaļējiem matiem. Vīrietim uz flīžu grīdas paslīdēja kāja, izmisīgi brēkdams, viņš no­gāzās kā maiss. Sieviete metās viņam virsū un ieklupa matos. Sētnieks bļāva kā aizkauts.

Apmierinājusi atriebības kāri, kašķe piecēlās un uz­varoši kā Minerva cēli aizsoļoja atpakaļ uz kādu slepenu ģimenes mājokli nama pagalma pusē. Aizelsies un pa­zemots sētnieks uzslējās kājās.

— Tāda ir tā laulības dzīve, — viņš Sleitonam sacīja ar zināmu karātavu humoru. — Tā ir tā pati meiča, par kuru naktīs domājot, man nenāca miegs. Zēl mister, ka jūsu cepure dabūja ciest. Paklau, neizklačojiet nu par to nevienam, labi? Negribētos pazaudēt savu vietu.

Priekšnama galā Sleitons iekāpa liftā un uzbrauca līdz «Ģimenes Pavarda» redakcijai. «Mīla ir viss» manu­skriptu viņš atstāja redaktoram, kas apņēmās nedēļas bei­gās dot atbildi par tā derīgumu.

Braukdams atkal lejā, Sleitons savā nodabā ietērpa vārdos viņa lielo, drošus panākumus sološo plānu. Kā spožs zibens tas viņam bija iešāvies prātā, un viņš ne­varēja neapbrīnot pats savas izdomas ģenialitāti. Tajā pašā vakarā viņš ķērās pie tā īstenošanas.

Mis Pafkina, «Ģimenes Pavarda» stenogrāfiste, dzīvoja pansijā vienā mājā ar rakstnieku. Viņa bija apvītuši, kārna, savrupīga, gurdena un jūtelīga vecmeita, un Sleitons pirms kāda laika bija ticis iepazīstināts ar viņu.

Rakstnieka drosmīgā un pašaizliedzīgā iecere bija šāda: viņš zināja, ka «Ģimenes Pavarda» redaktors cieši paļā­vās uz mis Pafkinas spriedumu par romantiska un senti­mentāla sacerējuma manuskriptu. Viņas literārā gaume noderēja par kritēriju to neskaitāmo viduvējo sieviešu caurmēram, kas kāri aprij tamlīdzīgu lasāmvielu. «Mīla ir viss» galvenā doma un vadmotīvs bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena — šīs aizraujošās, neatvairāmās, dvēseli saviļņojošās jūtas, kas vīrietim vai sievietei liek pazīt savu gara tuvinieku, tiklīdz sirds runā ar sirdi. Ja nu viņš, teiksim, iedvestu šo dievišķo patiesību mis Pafkinai pats, vai tad viņa katrā ziņā neapliecinātu savas jau­nās un jūsmīgās izjūtas, silti iesakot «Ģimenes Pavarda» izdevējam pastāstu «Mīla ir viss»?

Sleitons par to bija pārliecināts. Un tovakar viņš aiz­veda mis Pafkinu uz teātri. Nākamajā vakarā viņš pansi­jas krēslainajā atpūtas istabā kaismīgi atzinās viņai mī­lestībā. Viņš dāsni citēja no «Mīla ir viss», un, kad bei­dza, uz viņa pleca gulēja mis Pafkinas galva, bet viņējā virpuļoja vīzijas par rakstnieka slavu.

Taču Sleitons neaprobežojās tikai ar mīlestības atklā­šanu. Šis, viņš pats sev sacīja, ir viņa dzīves pagrieziena punkts, un gluži kā zvērināts azartists viņš nezināja mēru. Ceturtdienas vakarā viņš ar mis Pafkinu aizgāja uz lielo baznīcu kvartāla vidū, un tur viņi salaulājās.

Drosmīgo Sleiton! Satobriāns šīs zemes gaitas nobeidza jumtistabiņā, Bairons lakstojās ap atraitni, Kītss nomira badā, Po jauca dzērienus, de Kvinsijs pīpēja opiju, Āds dzīvoja Čikāgā, Džeimss tur palika visu mūžu, Dikenss val­kāja baltas zeķes, de Mopasāns — trako kreklu, Toms Vots kļuva par populistu, Jeremija raudāja, un visi šie rakstnieki to darīja literatūras dēļ, taču tu pārspēji viņus visus — tu apņēmi sievu, lai nodrošinātu sev vietu Olimpā!

Piektdienas rītā misis Sleitona teica, ka iešot uz «Ģi­menes Pavarda» redakciju aiznest atpakaļ pāris manu­skriptu, ko šefs viņai iedevis izlasīt, un atlūgties no savas stenogrāfistes vietas.

Vai stāstos, ko tu taisies atdot, bija kaut kas tāds... ē... kas tev bija... ē... sevišķi pa prātam? — sirdij strauji pukstot, jautāja Sleitons.

Bija gan — vienā pastāsta, kas man tik varen pa­tika, — viņa sieva atbildēja. — Gadiem ilgi es neesmu lasījusi neko tādu, kas, pēc manām domām, būtu kaut pusē tik jauks — nu taisni kā no dzīves norakstīts.

Pēcpusdienā uz «Ģimenes Pavarda» redakciju aizstei­dzās Sleitons pats. Viņš juta, ka alga viņam ir tuvu. Ar «Ģimenes Pavardā» iespiestu pastāstu panākumi literatūrā neliks sevi ilgi gaidīt.

Redakcijas priekštelpā pie aizžogojuma viņam pretī pa­nācās izsūtāmais zēns. Parunāties ar pašu izdevēju ne­veiksmīgiem literātiem palaimējās tikai retos izņēmuma gadījumos.

Iekšķīgi sevi apsveikdams, Sleitons sirdī loloja lielisko cerību, ka, uzzinājis par viņa veiksmi, izsūtāmais zēns kļūs melns un maziņš.

Viņš apvaicājās par sava pastāsta likteni. Izsūtāmais zēns iegāja apmeklētājam nepieejamās telpās un atgriezās ar prāvu aploksni, biezāku nekā to spētu padarīt tūkstoš čeku.

— Šefs lika man jums pasacīt, ka viņš nožēlojot, — zēns pavēstīja, — bet jūsu manuskripts mūsu žurnālā ne­esot izmantojams.

Sleitons stāvēja kā apdullis. — Vai jūs nevarētu man pateikt, — viņš izstomīja, — vai mis Paf... tas ir, mana... es domāju, mis Pafkina... šorīt atnesa vai ne­atnesa pastāstu, kas viņai bija uzdots izlasīt?

— Skaidrs, ka atnesa, — izsūtāmais zēns prātīgi at­bildēja. — Es dzirdēju veco sakām, ka mis Pafkina to at­zinusi par baigi foršu. Tā nosaukums bija «Precības pengas pēc jeb Strādnieku meičas uzvara».

— Vadzi! — izsūtāmais zēns paļāvīgi teica. — Jūs tak Sauc Sleitons, vai ne? Liekas, es netīšām jums kaut ko sa­putroju. Šefs pirms pāris dienām man iedeva iznēsāt manuskriptus, un es sajaucu mis Pafkinai un sētniekam paredzētos. Ceru, ka jums tomēr tādēļ nav noticis nekas ļauns?

Un tad Sleitons ciešāk paskatījās uz atpakaļ saņemto rokrakstu un uz tā vāka zem nosaukuma «Mīla ir viss» ieraudzīja sētnieka anotāciju, uzskribelētu ar ogles gaba­liņu:

— Kad tevi nelabais!