Gausīgie ierāvēji

Hārlemas traģēdija

Hārlema.

Misis Finka bija nokāpusi misis Kesidijas dzīvoklī stāvu zemāk.

— Nu, vai nav glīši? — misis Kesidija jautāja.

Ar lepnumu viņa pagrieza seju tā, lai viņas draudzene misis Finka varētu to apskatīt. Viena acs bija tikpat kā ciet, to apņēma iespaidīga zajgani mēļa blāva. Lūpa bija pārsista un drusku asiņoja, un kakla abās pusēs bija re­dzami sarkani pirkstu iespiedumi.

— Manam vīram pat prātā neienāktu nodarīt man kaut ko tādu, — slēpdama skaudību, sacīja misis Finka.

— Es negribētu tādu vīru, — misis Kesidija paziņoja, — kas mani neiemizotu vismaz reizi nedēļā. Tas rāda, ka viņš tevi tomēr par kaut ko tur. Vadzi, tā pēdējā porcija, ar ko Džeks mani pamieloja, nu gan nebija nekāda mazā! Man vēl tagad raibs metas gar acīm. Bet par to viņš, lai izlīdzinātu savu nodarījumu, visu atlikušo nedēļas daļu būs pats mīlīgākais vīrs visā pilsētā. Teātra biļetes un zīda blūze ir tas vismazākais, ko šī acs ir vērta.

— Man gan gribētos cerēt, — misis Finka sacīja, tēlo­dama pašapmierinātību, — ka misters Finks ir pārāk liels džentlmenis, lai vispār kādreiz paceltu pret mani roku.

— Ej nu ej, Megij, — misis Kesidija sacīja, smiedamās un darbodamās ar riekstu, — tu tikai esi greizsirdīga. Tavs vecais ir pārāk stings un gauss, lai tevi jebkad iekaustītu. Pārnācis mājās, viņš tik sēž un nodarbojas ar fizkultūru, cilādams laikrakstu, — nu, vai tā nav taisnība?

— Misters Finks, protams, izskata avīzes, kad pārnāk mājās, — galvu atmetusi, atzina misis Finka, — taču viņš, protams, tāpat vien sava prieka pēc nepataisa mani zilu un melnu — tas nu arī ir skaidrs.

Misis Kesidija iesmējās nodrošinātas un laimīgas precē­tas sievas apmierināto smieklu. Izskatīdamās kā Kornēlija, izrādot savas vērtslietas, viņa pavilka uz leju mājastērpa apkakli un atsedza vēl vienu kā dārgumu glabātu zilumu ar olīvkrāsas un oranžām malām — tagad jau gandrīz iz­zudušu zilumu, tomēr joprojām mīļā piemiņā turētu.

Misis Finka padevās. Pieklājīgas intereses izteiksmi viņas acīs nomainīja skaudīga apbrīna. Viņas ar misis Kesidiju, strādādamas vienā kartonāžas fabrikā, tika draudzējušās, iekams apprecējās pirms gada. Tagad viņa ar vīru aizņēma dzīvokli virs Meimes ģimenes mitekļa. Tā­dēļ ar Meimi viņa nevarēja celt degunu par augstu.

— Vai tad tev nesāp, kad šis tev ģērē ādu? — misis Finka ziņkārīgi jautāja.

— Un kā vēl! — misis Kesidija aiz sajūsmas iespiedzās soprānā. — Saki, vai tevi kādreiz ir aprakusi grūstoša ķieģeļu ēka? Nu, sajūta ir tieši tāda — gluži it kā tevi izraktu no drupām. Džeka belziens ar kreiso nozīmē divas teātra izrādes un jaunu modeļkurpju pāri, bet ar labo — nu, to par labu vērst var tikai izbrauciens uz Koniailendu un seši pāri zīda smalkdzijas ažūra zeķu.

— Bet par ko viņš tevi tā dauza? — plaši ieplestām acīm apvaicājās misis Finka.

— Dumiķe! — misis Kesidija iecietīgi sacīja. — Nu tak jau tāpēc, ka viņš ir pilnā. Tas parasti iekrīt sest­dienas vakaros.

— Bet kādu iemeslu tu viņam dod? — neatlaidās skaid­rības meklētāja.

— Kā, vai tad es neesmu viņam pielaulāta? Džeks pār­nāk mājās pietempies, un es tak esmu te, vai ne? Ko vēl citu viņam ir tiesības iekaustīt? Lai viņš man tik kaut reizīti pamēģina iekaustīt kādu citu! Dažkārt tas notiek tā­pēc, ka nav gatavas vakariņas, citkārt tāpēc, ka tās ir. Džekam jau nekāds īpašs iemesls nav vajadzīgs. Viņš tik plītē, līdz viņam ienāk prātā, ka ir precējies, un tad viņš taisās uz mājām un izmoka mani. Sestdienas vakaros es tik novācu pie malas mēbeles ar asiem stūriem, lai uz tiem nepārsistu galvu, kad viņš sāk uzdarboties. Viņam ir kreisais āķis, no kura dzird eņģeļus dziedam. Reizēm es ļaujos nokautēties jau pirmajā raundā, bet, kad man sagribas nedēļas gaitā aiziet kaut kur izpriecāties vai tikt pie kādas jaunas lupatas, es slienos atkal kājās pēc vēl viena mērciena. To es darīju arī vakarvakarā. Džeks zina, ka es jau veselu mēnesi dzenos pēc melnas zīda blūzes, un zila acs vien, manuprāt, priekš tās ir par maz. Zini ko, Meg, saderam uz saldējumu, ka šovakar viņš to at­nesīs.

Misis Finka iegrima dziļās pārdomās.

— Mans Mārtiņš, — viņa teica, — savu mūžu nav man sadevis pa ādu. Taisni tā kā tu, Meim, sacīji: viņš pārnāk sabozies, un viņam neatrodas ne pušplēsts vārdiņš, ko man pasacīt. Viņš nekad mani nekur neved. Viņš tup mā­jās kā pienaglots pie krēsla. Pirkt jau viņš pērk man vaja­dzīgās lietas, taču dara to tik īdzīgi, ka tās manās acīs zaudē katru vērtību.

Misis Kesidija aplika draudzenei roku.

— Ak tu nabadzīte! — viņa teica. — Bet katrai jau ne­var būt tāds vīrs kā Džeks. Ja visi būtu kā viņš, nelaimīgu laulību nebūtu. Tām neapmierinātajām sievām, par kurām dzird runājam, tik to vien vajadzētu kā vīru, kas reizi ne­dēļā, pārnācis mājās, sadotu viņām pa ribām un tad izpirktu savu vainu ar skūpstiem un šokolādes krēmu. Tas viņām padarītu dzīvi interesantāku. Man nepieciešams valdonīgs vīrs, kas tevi notēš, kad ir pielējies, un apmīļo, kad ir skaidrā. Pasargi mani no vīra, kam nav dūšas da­rīt ne vienu, ne otru. Misis Finka nopūtās.

Gaitenis pēkšņi piepildījās ar troksni. Durvis no mistera Kesidija spēriena atsprāga līdz galam vaļā. Rokas vi­ņam bija aizņemtas ar saiņiem. Meime metās vīram ap kaklu. Viņas veselajā acī spridzēja mīlas uguns, kas zvīļo maori meičas skatienā, kad viņa atgūst samaņu tā pie­lūdzēja būdā, kurš viņu ir apdullinājis un aizvilcis uz tu­rieni.

— Hallo, veco skuķēniņ! — misters Kesidijs sauca. Viņš nometa saiņus un, cieši apskāvis sievu, pacēla to gaisā. — Dabūju biļetes uz Bārnuma un Beilija cirku, un, ja tu pārrausi auklu vienam no tiem saiņiem, man šķiet, ka tu atradīsi to zīda blūzi... A, labvakar, misis Finka, es jūs sākumā nepamanīju. Kā tad sviežas vecajam Mar­tam?

— Paldies, mister Kesidij, viņam klājas ļoti labi, — misis Finka sacīja. — Un nu man jākāpj augšā. Marts drīz nāks mājās vakariņās. To piegrieztni, kas tev, Meim, vajadzīga, es nonesīšu rīt.

Misis Finka uzgāja savā dzīvoklī un apraudājās. Tas bija nenozīmīgs raudiens, viens no tiem, kas pazīstami tikai sievietei, raudiens bez kāda īpaša iemesla, pavisam bezjēdzīgs, pats nepastāvīgākais un bezcerīgākais visā bēdu repertuārā. Kādēļ Mārtiņš viņu nekad nav iekaustī­jis? Viņš taču bija tikpat liels un stiprs kā Džeks Kesidijs. Vai tad viņš itin nemaz nemīlēja savu sievu? Viņš nekad neķildojās; pārnācis mājās, viņš slaistījās nerunīgs, sa­īdzis un dīks. Viņš bija diezgan labs apgādnieks, tomēr nepiegrieza nekādu vērību tam, kas dzīvi dara pievil­cīgu.Misis Finkas sapņu kuģis bija nokļuvis bezvējā. Tā kap­teinis grozījās starp galdu un gultu. Ja vien viņš šad un tad būtu kaut sacēlis spuras, uzcirtis lūpu vai dūri un spē­ris savu kāju uz komandtiltiņa! Un viņa tā bija cerējusi kuģot tik patīkami, iegriežoties Svētlaimīgo salu ostās! Bet nu, lai mainītu metaforu, viņa bija gatava mest dvieli ringā, nogurusi no visiem tiem neinteresantajiem raun­diem ar savu treniņu partneri, pēc kuriem nebija palikusi pat neviena skrambiņa, ar ko palepoties. Kādu brītiņu viņa gandrīz ienīda Meimi — Meimi ar visiem viņas pušumiem un zilumiem un to dziedinātājām dāvanām un skūpstiem, viņas vētraino burājumu kopā ar kauslīgo, varmācīgo un mīlošo ģimenes kuģa stūrmani.Misters Finks pārnāca septiņos. Viņš bija piesūcies ar mājās tupēšanas lāstu. Viņa dabā nebija klīst vienam ārpus savas omulīgās mājas sienām. Viņš bija cilvēks, kas nekad nenokavējās, rāms kā anakonda, kas aprijusi savu upuri, un nekustīgs kā koks, kas guļ, kur nogāzies.

— Vai tev garšoja vakariņas, Mārt? — jautāja misis Finka, kas nebija taupījusi pūles, tās gatavojot.

— M... m... m... jā... ā... ā, — noņurdēja misters Finks.

— Pēc vakariņām viņš sadabūja avīzes. Viņš apsēdās lasīt tās, izāvies vienās zeķēs.

Kaut jel uzrastos kāds jauns Dante un apdziedātu pek­les kaktu, piemērotu cilvēkam, kas sēž mājās, izāvies vie­nās zeķēs. Māsas iekš pacietības, jūs, kas saistību vai pie­nākumu dēļ esat spējušas tās paciest, adītas no zīda, kok­vilnas, vilnas dzijas, dzīpariem vai smalkdzijas, — vai jauns dziedājums šeit nebūtu īsti vietā?

Nākamā diena bija Darba svētki. Starp diviem saullēk­tiem misteram Kesidijam un misteram Finkam nebija jā­iet uz darbu. Strādnieki, izcīnījuši pirmās uzvaras, ies svētku gājienā un citādi izrādīs savu prieku.

Misis Finka agri nonesa misis Kesidijas prasīto piegrieztni. Meimei mugurā bija jaunā zīda blūze. Pat viņas sadauzītā acs jaudāja izstarot svētku mirdzumu. Džeka nožēla tika nesusi taustāmus augļus, un šai dienai bija izstrādāta jautra programma ar parkiem, piknikiem un Pilzenes alu.

Pieaugoša sašutuma pilna greizsirdība sagrāba misis Finku, kad viņa kāpa augšup, atpakaļ uz savu dzīvokli. Ak, šī laimīgā Meime ar saviem zilumiem un steigšus tiem uzlikto dāvanbalzamu! Bet vai nu tai Meimei vien lai piederētu tas laimes monopols? Mārtiņš Finks, bez šau­bām, bija tikpat labs cilvēks kā Džeks Kesidijs. Vai tad viņa sievai vienmēr būtu jādzīvo bez kāviena un glāstiem? Piepeši misis Finkai galvā iešāvās spīdoša, elpu aizrau­joša doma. Viņa Meimei parādīs, ka arī citi vīri ir spējīgi laist darbā dūres un, kas zina, būt pēc tam tikpat maigi kā kurš katrs Džeks.Darba svētki Finkiem solijās būt tādi tikai vārda pēc. Iepriekšējā vakarā misis Finka tika iemērkusi virtuvē iebūvētajās tvertnēs divu nedēju veļu. Ar zeķēs ieautām kājām misters Finks sēdēja un lasīja avīzi. Tāda bija vi­ņiem paredzamo svinību gaita.

Sveloša skaudība iedegās misis Finkas sirdī un vēl kvēlāk uzliesmoja pārdroša apņemšanās. Ja jau vīrs viņai ne­sit — ja tiktāl viņš nepierāda savu vīrišķību, savas pirm­tiesības un savu ieinteresētību laulības dzīves darīšanās, tad viņš ir jāiekustina pildīt savu pienākumu.

Misters Finks aizkūpināja pīpi un ar zeķē ieautas kājas pirkstu vienā mierā berzēja otras potīti. Viņš atpūtās lau­lības ostā kā tīru tauku pika pudiņā. Sēdēt brīvā un ar iespiesta vārda palīdzību cita skatījumā apjozt visu pa­sauli, izbaudot mājīgumu, ko radīja sievas šļakstināšanās pa ziepjūdeni, — tā viņam bija augstākā svētlaime. Galvā viņam jau tā nebija daudz domu, taču mazāk par visu viņam prātā būtu ienācis sist sievu.Misis Finka atgrieza karstā ūdens krānu un ielika veļas dēli ziepju putās. No dzīvokļa stāvu zemāk atlidoja misis Kesidijas līksmie smiekli. Tie izklausījās kā ņirgas, lielī­šanās ar pašas laimi nenoslānītās laulenes priekšā stāvu augstāk. Tagad bija pienākusi misis Finkas reize.Pēkšņi viņa kā fūrija uzbruka lasīšanā iegrimušajam vīram.

— Tu slinkais slaists! — viņa tam uzkliedza. — Vai tad man tiešām būs pagalam jāsabendē savas rokas, maz­gājot un vergojot priekš tāda pretekļa kā tu? Kas tu galu galā tāds esi: vīrietis vai ķēķa suns?

Aiz pārsteiguma kā sastindzis, misters Finks ļāva laik­rakstam nokrist uz grīdas. Viņa baidījās, ka izaicinājums nav bijis pietiekami liels un viņš nesitīs. Viņa metās Mār­tiņam virsū un ar dūrē sažņaugtu roku nikni iezvēla vi­ņam pa seju. Tajā mirklī viņa sajuta sirdi ietrīcamies mīlestībā uz viņu, kādu nebija izjutusi jau labu laiku. Pa­rādi vīra dūšu, Mārtiņ Fink, un tu būsi valdnieks savā karalistē! Ak, kā Megijai tagad vajadzēja izjust Mārtiņa rokas smagumu — tikai tāpēc vien, lai redzētu, ka viņa tam kaut ko nozīmē, lai redzētu, ko viņa tam nozīmē!Misters Finks pielēca kājās; slaids Megijas otrās rokas vēziens no jauna ķēra viņa žokli. Viņa aizvēra acis tajā baismīgajā, taču lieglaimīgajā mirklī pirms gaidāmā bel­ziena — viņa čukstēja vīra vārdu, viņa tiecās pretim ilgotajam triecienam, izsalkusi pēc tā.

Dzīvoklī stāvu zemāk misters Kesidijs ar kaunīgu un nožēlas pilnu seju pūderēja Meimes aci, gatavodamies svētku izbraukumam. No dzīvokļa virs viņiem atlidoja spalga sievietes balss, blaukšķis, trokšņi, kādi rodas, klū­pot, grūstoties un apgāžoties krēslam, — nepārprotamas ģimenes ķildas skaņas.

— Marts ar Megiju sagājuši matos? — misters Kesidijs gudroja. — Nemaz nezināju, ka viņi ar kaut ko tādu vis­pār kādreiz būtu noņēmušies. Varbūt man uzšaut augšā un paskatīties, vai viņiem nav vajadzīgs šķīrējtiesnesis?

Viena misis Kesidijas acs vizēja kā dimants. Otra zai­goja vismaz kā perlamutrs.

— Ai, ai, — viņa sacīja maigi un bez kādas noteiktas nozīmes, kā jau sievietes palaikam mēdz izsaukties.

— Gribētos zināt, vai... nudien gribētos! Pagaidi, Džek, kamēr es uzkāpju un apskatos.

Viņa nesās augšup pa kāpnēm. Kad viņa sasniedza nā­kamā stāva gaiteni, pa sava dzīvokļa virtuves durvīm sa­tracināta izspruka misis Finka.

— Ak, Megij, — misis Kesidija iesaucās jūsmīgā čukstā, — saki, vai viņš tev ko darīja? Nu saki taču, vai viņš ko darīja?

Misis Finka pieskrēja pie draudzenes un, atspiedusi seju pret viņas plecu, bezcerīgi šņukstēja.

Misis Kesidija saņēma Megijas seju rokās un saudzīgi to pacēla. Asarām applūdusi, tā sarka un bālēja, taču tās samtainā, sārtbaltā, ar iederīgiem vasaras raibumiem no­sētā āda bija bez skrambiņas, nobrāzuma vai kāda cita bojājuma no savam pienākumam neuzticīgās mistera Finka dūres.

— Saki man, Megij, — Meime lūdzās, — citādi es pati ieiešu un dabūšu zināt. Kas jums tur īsti bija? Ko viņš tev darīja... vai viņš tev nodarīja pāri?

Misis Finkas seja no jauna izmisīgi noslīga pie drau­dzenes krūtīm.

— Dieva dēļ, never vaļā tās durvis, Meim! — viņa šņukstēja. — Un nekad nevienam nestāsti — nesaki to ne savam kreklam. Viņš... viņš nepiedūra man ne pirkstiņa, un viņš... ak dies... viņš mazgā veļu — viņš tur mazgā veļu!