Gausīgie ierāvēji

Īstais vainīgais

Sarkanmatains, neskuvies un nevīžīgs cilvēks sēdēja šūpuļkrēslā pie loga. Viņš nupat bija aizkūpinājis pīpi un ar lielu labpatiku izpūta zilganus dūmu mākulus, Viņš tika novilcis zābakus un apāvis zilas, izbalējušas raupja auduma čības. Ar nelabojama dienas jaunumu dzērāja slimīgo interesi viņš tūļīgi atlocīja vakara avīzes lapas, kāri norīdams treknos, melnos virsrakstus, lai pēc tam uz­dzertu vieglākās, sīkākiem burtiem saliktās ziņas.

Blakustelpā kāda sieviete gatavoja vakariņas. Cepta speķa un verdošas kafijas izgarojumi sacentās ar rupji grieztās tabakas smaržu no vēlīnās pīpes.

Ārpusē bija viena no tām Ņujorkas austrumu rajona pārblīvētajām ielām, kurās, krēslai iestājoties, sātans at­ver savu aģitpunktu. Pamatīgs bērnu bars lēkāja, skraide­lēja un rotaļājās uz ielas. Vieni bija skrandaini, citi — tī­rās, baltās drēbītēs un ar lentītēm, vieni mežonīgi un ne­mierīgi kā jauni vanadzēni, citi maigām sejiņām un kaut­rīgi; pirmie izbrēca rupjus un piedauzīgus vārdus, otrie klausīdamies šausminājās, bet drīz pierada ne vien pie tiem — te bērni spēlējās netikuma mājokļa gaiteņos. Virs viņu rotaļlaukuma pastāvīgi lidinājās liels putns. Jokmīļi to pazina ar vārdu «stārķis». Taču Krististrīta iedzīvotāji bija labāki ornitologi. Viņi šo putnu sauca par grifu.

Maza gadus divpadsmit veca meitenīte bikli piegāja klāt vīrietim, kas lasīja un atpūtās pie loga, un sacīja:

— Papu, ja tu neesi pārāk noguris, uzspēlēsim dam­breti.

Neskūtais un nekārtīgais sarkanmatis, kas bez zābakiem sēdēja pie loga, saraucis pieri, atbildēja:

— Dambreti! Ko vēl ne! Tu, cilvēks, cauru dienu sūri grūti strādā, un nu pat mājās vairs nedrīkstēs drusciņ at­pūsties. Ej laukā un spēlējies ar citiem bērniem, cik uziet!

Sieviete, kas gatavoja azaidu, panācās pie durvīm.

— Džon, — viņa sacīja, — man nepatīk, ka Lizija spēlējas uz ielas. Tas, ko viņi tur iemācās, ne pie kā laba nenoved. Viņa visu dienu ir nodzīvojusi pa māju. Man gan liekas, ka tu būtu varējis atvēlēt viņai mazdrusciņ no sava laika un izklaidēt viņu, kad pārnāc no darba.

— Ja viņa grib izklaidēties, lai iet ārā un spēlējas kā visi citi, — neskūtais un nevīžīgais sarkanmatis sacīja, — un liek man mieru.

— Lai notiek, — Zeperis Malelijs sacīja. — Lieku piec­desmit dolārus pret divdesmit pieciem, ka uz deju vakaru es aiziešu ar Eniju. Naudu galdā!

Uguntiņas, kas zibsnīja Zepera acīs, vēstīja, ka viņš jūtas aizkaitināts un izaicināts. Viņš izvilka savu žūksni un noplakšķināja uz letes piecus desmitniekus. Tie trīs vai četri jaunie puiši, kas tādā veidā bija «noķerti», savu likmi iemaksāja krietni lēnāk. Bārmenis, visu atzīts de­rību šķīrējtiesnesis, paņēma naudu, rūpīgi to ietina, ar collu garu zīmuļa galu pierakstīja uz vīstokļa derību dalībniekus un iestūķēja to kases automāta vienā stūrī.

— Un pēc tam tu dabūsi redzēt nu tādu velnu, ka vai­rāk negribēsies, — jau priekšlaikus priecādamies, sacīja viens no derētājiem.

— Tā ir mana darīšana, — Zeperis bargi atcirta. — Maik, ielej visiem pa vienam!

Kad glāzes bija iztukšotas, Bērks, Zepera pudeles brālis, brīvdzērājs, līdzskrējējs, padomdevējs un lielvezīrs, izvilka viņu laukā un aizveda uz apavu spodrinātāja pajumi tur­pat pie krodziņa stūra, kur tika nokārtotas visas saviesīgā naktskluba oficiālās un svarīgās darīšanas. Kamēr Tomijs pulēja kluba prezidenta un sekretāra gaišās, dzeltenbrūnās kurpes — todien jau piekto reizi —, Bērks savam priekšniekam teica prātīgus vārdus.

— Tu, Zeperi, nepinies ar to blondīni, — viņš deva tam padomu, — citādi būs nepatikšanas. Par ko tu gribi pa­mest to savu skuķi? Kur tu vēl atradīsi otru tādu, kas būs tevī tā ieķērusies kā Liza. Viņa ir vērts veselu lērumu tādu Eniju.

— Es jau gan par to Eniju diezin kā vis nejūsmoju, — Zeperis sacīja, ļaudams nobirt cigaretes pelniem uz no­spodrinātās kurpes purngala un tad noslaucīdams to gar Tomija pleciem. — Bet es gribu dot Lizai mācību. Viņa mani uzskata par savu īpašumu. Liza ir izlielījusies, ka es neuzdrīkstos runāt ne ar vienu citu skuķi. Savā ziņā viņa jau nu gluži zemē metama nav. Tikai pēdējā laikā maķenīt par daudz dzer. Un mutē ar izlaidusies — lieto vārdus, kas lēdijai nepieklājas.

— Jūs esat saderināti, vai ne?

— Skaidrs. Nākamgad mēs varbūt apprecēsimies.

— Es redzēju, ar kādām pūlēm tu viņu piedabūji iz­dzert pirmo alus glāzi. Tas bija pirms diviem gadiem, kad viņa ar kailu galvu mēdza nākt uz Krististrīta stūra, lai satiktu tevi pēc vakariņām. Toreiz viņa bija pavisam lēns meitēns un bez sarkšanas nespēja pateikt ne vārdiņa.

— Tagad viņa reizēm ir īsta svilastīte, — Zeperis sa­cīja. — Neciešu greizsirdību. Lūk, tāpēc arī es uz deju vakaru iešu ar Eniju. Tas Lizu vedīs pie prāta.— Labāk gan tomēr drusciņ uzmanies, — Bērks no­beidza. — Ja Liza būtu mans skuķis un es būtu sadomājis ar kādu Eniju aizlaisties divatā pa kluso uz dančiem, man katrā ziņā prasītos pavilkt zem ballīšklozes bruņukreklu.

Liza klīda pa stārķa — grifa valstību. Ar savu melno acu ugunīgo, bet tukšo skatienu viņa nopētīja pretimnā­košo gājēju bariņus. Šad un tad viņa dungoja muļķīgu dziesmiņu atsevišķas taktis. Pa starpām viņa sakoda mazos, baltos zobus un caur tiem izgrūda sulīgus vārdus, ar kādiem iela bija bagātinājusi viņas valodu.Lizas svārki bija no zaļa zīda. Lielrūtaina, brūni sārta skotu auduma ņieburs viņai labi piegulēja un izskatījās gandrīz vai eleganti. Viņa valkāja gredzenu ar vairākiem milzīgiem mākslīgiem rubīniem un medaljonu, kas sudraba važiņas galā sitās gar viņas ceļiem. Nošķiebtu augst­papēžu kurpes bija izmītas un nepazina apavu krēmu. Vi­ņas cepuri diezin vai varētu iedabūt miltu tīnē.

Kafejnīcā «Zilais sīlis» Liza iekļuva pa kalpotāju ieeju. Apsēdusies pie galda, viņa nospieda pogu ar tādu sejas izteiksmi kā smalkai dāmai, kas zvana, lai liktu piebraukt savu ekipāžu.

Atnākušais Iielzodainais viesmīlis, sens meitenes paziņa, uzrunāja viņu goddevīgi klusinātā balsī. Ar apmierinātu, lokanu kustību Liza nogludināja savus zīda svārkus. Sirds viņai labsajūtā vai kusa. Šeit viņa varēja prasīt, un tas tika izpildīts. No visām sievietes priekšrocībām tā bija vienīgā viņai pieejamā.

— Viskiju, Tomij, — viņa sacīja tāpat, kā viņas māsas pilsētas smalkākajos rajonos dudina: — Šampanieti, Džeims.

— Skaidrs, mis Lizij. Un ko uzdzersiet?

— Zelteri. Paklau, Tomij, — vai Zeperis te šodien nav manīts?

— Nē, mis Lizij, šodien gan es viņu nav redzējis.

«Mis Lizij» ne reizi netika izlaists, jo katram bija zi­nāms, ka Zeperis piederēja pie tiem, kas attiecībās ar savu līgavu prasīja ievērot visstingrāko pieklājību.

— Es viņu dzenāju rokā, — Liza sacīja, kad gāzētais dzēriens bija iedzirkstījis viņai degunā. — Kā man nācis ausīs, viņš teicis, ka būšot iet uz dančiem ar Eniju Karlsoni. Lai tik pamēģina! Ar šito sārtacaino, balto žurku! Es dzenāju viņu rokā. Jūs, Tomij, mani pazīstat. Mēs ar Zeperi esam saderināti jau divus gadus. Paskatieties uz šo gredzenu. Viņš saka, tas maksājis piecus simtus. Lai tik viņš pamēģina aiziet uz dančiem ar viņu! Ko es ar viņu izdarīšu? Izgriezīšu viņa sirdi. Vēl vienu viskiju, Tomij.

— Es jau nu gan neietu klausīties tādās valodās, mis Lizij, — viesmīlis glumi sacīja pa šauro atveri virs garā zoda. — Zeperis Malelijs nav tas cilvēks, kas pamestu tādu lēdiju kā jūs. Vai man uzreiz atšķaidīt ar zelteri?

— Divus gadus, — Liza atkārtoja, deģa mākas radītās burvības ietekmē mazliet atmaigusi. — Vakaros es vienmēr mēdzu spēlēties uz ielas, jo mājās man nekas nebija ko darīt. Ilgu laiku es tāpat vien sēdēju uz pakāpieniem durvju priekšā, noraudzīdamās ugunīs un garāmgājējos. Un tad kādu vakaru atnāca Zeperis un uzmeta man ska­tienu, un es uz līdzenas vietas ieķēros viņā līdz ausīm. Kad viņš mani pirmo reizi piedzirdīja, es mājās visu nakti raudāju un dabūju kāvienu par trokšņošanu. Un nu... paklau, Tomij, vai jūs kādreiz ir redzējis šito Eniju Karlsoni! Ja nebūtu tās ūdeņraža pārskābes, no viņas te nebūtu ne smakas. Ak tā, es tak meklēju viņu. Jūs pa­sakiet Zeperim, ja viņš te ienāk. Ese? Izgriezīšu viņam sirdi. To jūs atstājiet manā ziņā. Vēl vienu viskiju, Tomij.

Mazliet nedrošā gaitā, bet modrām un mirdzošām acīm Liza staigāja pa avēniju. Kāda ķieģeļu īres nama durvju priekšā uz kāpnītēm sēdēja meitenīte ar sprogainiem ma­tiņiem, pūlēdamās atpiņķēt samudžinātu auklu. Liza nozvēlās tai blakus ar greizu, nenoturīgu smaidu pietvīku­šajā sejā. Bet acis viņai pēkšņi bija kļuvušas skaidras un atklātas.

— Es tev, bērns, parādīšu, kādus ar aukliņu var iztaisīt trikus, — viņa sacīja, pabāzdama zaļo zīda svārku apakš­malu zem nobružātajām kurpēm.

Un, kamēr viņas tā tur sēdēja, Saviesīgā naktskluba zālē iedegās deju vakara ugunis. Tas bija sarīkojums, kas notika reizi divos mēnešos, parādes rakstura pasākums, ar ko kluba biedri varen lepojās, tādēļ tam rosīgi posās un sparīgi gatavojās.

Pulksten deviņos kluba prezidents Zeperis Malelijs iz­nāca uz deju grīdas ar dāmu zem rokas. Viņai, tāpat kā Lorelejai, bija zeltaini mati. Pēc tā, kā viņa piekrītot pateica vārdiņu «jā», vairākums īru viņā būtu pazinuši savējo. Viņa uzmina pati uz savas vakarkleitas velces, nosarka un... smaidīja, skatīdamās Zepera Malelija acīs. Un tad, kad abi bija nokļuvuši līdz vaskotās grīdas vi­dum, notika tas, kā novēršanas vārdā daudzos kabinetos un bibliotēkās naktīs nenodziest gaisma.

No skatītāju loka zālē izlēca Liktenis zaļos zīda svār­kos, pieņēmis nom de guerre «Liza». Viņas acis bija cie­tas un melnākas par piķi. Viņa nebrēca un nesvārstījās. Augstākā mērā nesievišķīgi viņa izkliedza kādu lāstu — Zepera paša iecienīto lāstu —, turklāt viņa rupjajā balsī; un tad, kamēr Saviesīgais naktsklubs, šausmu pārņemts, pajuka kur kurais, viņa izpildīja, ko bija izlielījusies vies­mīlim Tomijam, — izpildīja, ciktāl to atļāva naža asmeņa garums un viņas rokas spēks.

Pēc tam ierunājās pašsaglabāšanās — bet varbūt tas bija pašiznīcināšanās instinkts, instinkts, ko sabiedrība uzpotējusi dabas zaram.

Liza izmetās laukā un skrēja pa ielu ātri un nekļūdīgi kā meža sloka krēslā, lidojot cauri jaunaudzei.

Un tad sekoja lielpilsētas lielākais kauns, tās pati se­nākā un pretīgākā ielaistā kaite, tās netikums un melnais traips, augonis un kroplība, tās negods uz mūžīgiem lai­kiem un noziegums, nesodīti piekopts un lolots, mantots no sen pagājušā zemiska barbarisma gadsimta, — cil­vēka medības. Tās nav saglabājušās nekur citur kā tikai lielajās pilsētās un arī tajās visvairāk tur, kur kultūra, pilsoņtiesības un iedomāts pārākums, sasnieguši savu augstāko attīstību, klaigādami pievienojas gūstītājiem.

Viņi dzinās Lizai pakaļ — bļaustīgs tēvu, māšu, jau­nekļu un viņu iemīļoto pūlis — kaukdami, kliegdami, sauk­dami, svilpdami un brēkdami pēc asinīm. Pat vilkam, ja tāds pagadītos lielajā pilsētā, iežēlotos sirds par vajāto. Viņas Ielicējiem līdzcietība bija sveša. Zinādama savu ceļu un alkdama drīzāk tikt pie miera, viņa drāzās pa pa­zīstamajām ielām, līdz sajuta zem kājām tvirtumu zaudē­jušos ietrunējušos krastmalas dēļus. Un tad jau vairs pa­lika vēl tikai daži, smagi elsojot, noskrieti soļi — un labā māmuļa Istrivera uzņēma Lizu savā klēpī, dubļainā, bet ātri nomierinošā, piecās minūtēs atrisinādama jautājumu, kura dēļ naktīs nenodziest gaisma daudzos pastorātos un koledžās.

Dažreiz cilvēks redz varen dīvainus sapņus. Dzejnieki tos sauc par vīzijām, taču vīzija jau ir tikai sapnis bal­tajās vārsmās. Es turpretī nosapņoju stāsta atlikušo daļu.

Man rādījās, ka biju viņpasaulē. Nezinu, kā tur no­kļuvu; es, domājams, tiku braucis ar Devītās avēnijas estakādes vilcienu, lietojis patentētos ārstniecības līdzekļus, mēģinājis paraustīt aiz deguna Dzimu Džefrīzu vai izdarī­jis kādu citu tamlīdzīgu sīku neapdomību. Lai nu kā, bet tur es atrados kopā ar lielu baru, kas stāvēja gaitenī pie zāles, kurā notika tiesas sēde. Un laiku pa laikam tiesas ierēdnis — ļoti skaists un iespaidīgs eņģelis — iznāca laukā un izziņoja jaunas lietas sākumu.

Kamēr es pārdomāju pats savus zemes grēkus un gud­roju, vai būtu kāda jēga mēģinājumam pierādīt savu alibi, uzdodot, ka dzīvoju Ņūdžersijas štatā, izskatīgais eņģelis pienāca pie durvīm un izsaucās:

— Lieta JV 99852743!

Pie viņa piegāja slepenpolicists — tur bija milzums tādu, ģērbušies gluži kā garīdznieki, un viņi grūstīja mūs, dvēseles, tieši tāpat, kā to dara kruķi uz zemes, un aiz rokas viņš vilka... kā jūs domājat, ko? Nu Lizu!

Tiesas ierēdnis ieveda apsūdzēto iekšā un aiztaisīja durvis. Spēros misteram Lidkruķim klāt un apvaicājos par viņas lietu.

— Ļoti bēdīga, — viņš saka, salikdams kopā savu manikīrēto pirkstu galus. — Pavisam nelabojama meiča. Es esmu zemes iemītnieku speciāluzraugs, cienīgtēvs Džounss. Šo lietu izmeklēt tika uzdots man. Tā meiča nogali­nāja savu līgavaini un izdarīja pašnāvību. Viņai nebija nekāda attaisnojuma. Manā ziņojumā tiesai sīki izklāstīti fakti, kas visi ir pamatoti ar uzticamu liecinieku iztei­kumiem. Grēka alga ir nāve. Lai slavēts tas kungs!

Tiesas ierēdnis atvēra durvis un iznāca ārā.

— Nabaga meiča, — ar asaru acī sacīja zemes iemīt­nieku speciāluzraugs cienīgtēvs Džounss. — Tā bija viena no visbēdīgākajām lietām, ar kādām man jebkad iznākusi darīšana. Viņa, protams, tika...

— Attaisnota, — tiesas ierēdnis sacīja. — Panāc nu, Džounsiņ, šurpu. Tev laikam sagribējies patupēt virssardzē pie maizes un ūdens? Bet varbūt tev labāk patiktu Dienvidjūras salu misionāru vienībā, ko? Nu, ja tu man vēl nedibināti apcietināsi kādu, tu tiksi pārcelts, saprati? īstais vainīgais, kas tev šajā lietā jāsadabū rokā, ir kāds sarkanmatains, neskuvies un nevīžīgs vīrs, kas, izāvies zeķēs, sēž pie loga un lasa, kamēr viņa bērni spēlējas uz ielas. Un nedomā tu man vilkt garumā!

Nu, vai tas nav viens muļķīgs sapnis?