Gausīgie ierāvēji

Elsija Ņujorkā

Nē, vīzdegunīgo lasītāj, šis stāsts nav Elsijas sērijas turpinājums. Taču, ja tā jūsu Elsija būtu dzīvojusi šeit, mūsu lielajā pilsētā, grāmatās par viņu varētu būt bijusi nodaļa, kas pārāk neatšķirtos no tā.

It īpaši jauniešu klimstīgajām kājām ir domātas cilpas un lamatas, ar ko sētin nosēti ir Manhatanas ceļi. Bet jaunatnes aizgādniecības iestādes pilsētā ir iepazinušās ar nelabā slazdiem, un pa bīstamo taku lielāko daļu pat­rulē to aģenti, kas nomaldījušos pūlas atturēt no bries­mām, kuras tos apdraud. Un te jums tiks pastāstīts, kā viņi droši izvadīja manu Elsiju cauri visām briesmām uz mērķi, ko viņa centās aizsniegt.

Elsijas tēvs bija strādājis par piegriezēju zvērādas ap­metņu un kažoku šūšanas firmā «Fokss un Oters» Brodvejas lejasgalā. Viņš bija vecs vīrs ar lēnu un klibojošu gaitu, tādēļ kāds šofera tiesības nesen ieguvis autovadī­tājs, gatavais gaļas mednieks, kādu dienu, kad trūka piemērotāka medījuma, notrieca zemē viņu. Veco vīru aiz­veda mājās, kur viņš veselu gadu pavadīja uz gultas un tad nomira, atstādams divus dolārus piecdesmit centus skaidrā naudā un vēstuli no mistera Otera ar solījumu darīt visu, kas vien viņa spēkos, lai palīdzētu savam ilg­gadējam darbiniekam. Vecais piegriezējs šo vēstuli uz­skatīja par vērtīgu mantojumu meitai, un viņš ar lep­numu ielika to viņai rokās, kad baismīgā tīrītāja un la­botāja šķēres šņāpa pušu viņa dzīvības pavedienu.

Tā bija replika namsaimniekam; viņš parādījās uz ska­tuves un nospēlēja savu lomu lielajā izlikšanas skatā. Sniegputeņa, kurā Elsijai, tīstot plecus mazajā, sarka­najā vilnas šallē, izzagties laukā, nebija, taču viņa izgāja ārā, nerēķinoties ar dramatisko trīsvienību. Un, kas attie­cas uz sarkano plecu lakatu, lai tas iet, kur nācis! Elsijas sinepju krāsas rudens mētelis bija lēts, bet tam bija tāds pats piegriezums un tas piegulēja tikpat nevainojami kā labākie Foksa un Otera darinājumi. Turklāt laimes zvaig­zne viņai bija dāvājusi patīkamu ārieni un acis tik zilas un nevainīgas kā rakstāmpapīra jaunā nokrāsa, un no tiem divarpus dolāriem viņai bija palicis vēl vesels dolārs. Un vēstule no mistera Otera. Paturiet acīs vēstuli no mistera Otera! Tā ir svarīgs pieturas punkts šajā stāstā. Vēlos, lai tajā viss būtu skaidrs no paša sākuma. Kriminālliteratūra tagad ir tādā pārpilnībā, ka pēc tās vairs nav pieprasījuma.

Un tā nu mēs sastopam Elsiju, šādi apgādātu, gatavu doties pasaulē meklēt laimi. Vēstulei no mistera Otera piemita viena vaina — pēc tajā uzrādītās adreses firma vairs nebija atrodama, jo pirms kāda mēneša tā bija pār­cēlusies citur. Taču Elsija domāja, ka viņa to varētu uziet. Viņa bija dzirdējusi, ka policisti, ja tos pieklājīgi palūdzot vai piespiežot izmeklēšanas komisija, izdodot prasītās ziņas un adreses. Tāpēc pie Simt septiņdesmit septītās ielas viņa iekāpa iekšpilsētas virzienā ejošā tramvajā un brauca uz dienvidiem līdz Četrdesmit otrajai, kam, pēc viņas pārliecības, vajadzēja būt pašam salas galam. Tur viņa neapņēmīgi apstājās iepretī mūrim, jo lielpilsētas dār­doņa un steiga viņai bija kaut kas jauns. Tā Ņujorkas no­male, kurā viņa dzīvoja, bija gandrīz vai lauki, tik tālu ārpilsētā, ka piena pārdevēji tur rītos pamodina ļaudis, čīkstinādami ūdens sūkņus, nevis grabinot kannas.Jauns cilvēks ar laipnu, iedegušu seju un mīkstu plat­mali, iegriezdamies galvenajā centrālstacijā, pagāja ga­rām Elsijai. Tas bija Henks Ross no Saulespuķu rančo Aidaho štatā atceļā uz mājām no apmeklējuma austrumpiekrastē. Henka sirds bija smaga, jo Saulespuķu rančo bija vientuļa vieta, kur trūka sievietes klātbūtnes. Viņš bija cerējis savas viesošanās laikā atrast kādu, kas sade­rīgi dalītos viņa labklājībā un mājā, taču Gothemas meičas nebija atbildušas viņa gaumei. Bet, iedams iekšā stacijas ēkā, viņš ar priekā strauji pukstošu sirdi pamanīja Elsijas pievilcīgo, skaidro seju un stāju, kurā jaudās šaubas un vientulība. Nemaldīga īsta rietumnieka atskārta viņam teica, ka te bija viņa mūža draugs. Šo meiteni viņš spētu mīlēt, to viņš apzinājās; viņš tai sagādātu tādas ērtības un lolotu to tik rūpīgi, ka tā būtu laimīga, un panāktu, ka viņu rančo tur, kur agrāk izauga tikai viena saulgrieze, izaugtu divas.

Henks griezās atpakaļ un devās pie viņas. Paļāvībā, ka rīkojas godīgi — bet viņa godīgums līdz šim vēl nekad nebija ticis apšaubīts —, viņš, nonācis pie meitenes, no­ņēma savu mīksto platmali. Uzmetusi viņam biklu, kaut­rīgas apbrīnas pilnu skatienu, Elsija tikai paguva ievērot fermera atklāto, vīrišķīgi skaisto seju, kad viņam jau uzklupa dūšīgs policists, sagrāba viņu aiz apkakles un piespieda pie mūra. Divus kvartālus tālāk no kāda īres nama iznāca kramplauzis ar sudrablietām pilnu maisu uz pleca, bet tas jau nu nepavisam neattiecas uz šo lietu.

— Nekaunies taisīt tos savus pieciršanas numurus taisni manā acu priekšā, ko? — kruķis kliedza. — Es tev rādīšu, kā manā apgaitā bāzties virsū nepazīstamām lēdijām! Nāc, iesim!

Elsija nopūzdamās novērsās, kad fermeri vilka projām. Viņai bija paticis efekts, ko bija izraisījušas viņa gaiši zilās acis saules brūninātajā sejā. Iedomājusies, ka no­kļuvusi jau tajā pilsētas daļā, kur bija strādājis viņas tēvs, Elsija gāja uz dienvidiem, cerēdama atrast kādu, kas varētu viņai parādīt ceļu uz firmu «Fokss un Oters».

Bet vai tad viņa maz gribēja uziet misteru Oteru? Viņa bija mantojusi labu tiesu no vecā piegriezēja neatkarības. Cik daudz labāk būtu, ja viņa varētu sameklēt darbu un uzturēt sevi pati, negriežoties pēc palīdzības pie mistera Otera!

Elsija ieraudzīja uzrakstu «Darba apgādes kantoris» un gāja iekšā. Uz krēsliem gar sienām sēdēja daudz mei­teņu. Vairākas labi ģērbtas dāmas nopētīja viņas. Sirma, labsirdīga izskata veca lēdija čaukstošā zīda kleitā pie­steidzās pie Elsijas.

— Mīļais bērns, — viņa sacīja maigā un laipnā balsī, — vai jūs meklējat vietu? Man tik ļoti patīk jūsu āriene un izturēšanās. Man vajadzīga jaunava, kas reizē varētu būt gan mana apteksne, gan arī līdzbiedrene. Pie manis jums būs labi dzīves apstākļi, un es jums maksāšu trīs­desmit dolārus mēnesī.

Pirms Elsija paspēja izstomīt, ka ar prieku un patei­cību pieņem šo piedāvājumu, jauna sieviete ar zelta ace­nēm uz kaulainā deguna un jakas kabatās sabāztām rokām satvēra viņas elkoni un pavilka viņu sānis.

— Esmu mis Tiklbauma, — viņa sacīja, — no biedrī­bas, kuras uzdevums ir novērst, ka darbā iekārtojas jau­nas meitenes, kas meklē darbu. Pagājušajā nedēļā mēs nepieļāvām pieņemt vietas četrdesmit septiņām meitenēm. Esmu šeit, lai jūs aizsargātu. Uzmanieties no katra, kas jums piedāvā vietu. Kā jūs varat zināt, ka šī sieviete ne­grib piespiest jūs strādāt par drupinātāju ogļraktuvēs vai noslepkavot, lai tiktu pie jūsu zobiem? Ja jūs iestāsieties jebkurā darbā bez mūsu biedrības atļaujas, jūs aizturēs kāds no mūsu aģentiem.

— Bet ko lai es iesāku? — Elsija jautāja. — Man nav ne māju, ne naudas. Man kaut kas ir jādara. Kādēļ es nedrīkstu pieņemt šīs laipnās lēdijas piedāvājumu?

— To es nezinu, — mis Tiklbauma atbildēja. — Tā ir mūsu Darba devēju atcelšanas komitejas darīšana. Mans pienākums ir tikai raudzīties, lai jūs nedabūtu vietu. Jūs man uzdosiet savu vārdu un adresi un katru ceturtdienu pieteiksieties pie mūsu sekretāres. Mums rindā ir pierak­stītas sešsimt meitenes, kam ar laiku tiks atļauts iestāties darbā, tiklīdz kādam no mūsu reģistrā ievestajiem, par piemērotiem atzītajiem darba devējiem, kuru skaits pat­laban sasniedz divdesmit septiņus, pagadīsies kāda brīva vieta. Katra mēneša trešajā svētdienā jūs tiekat gaidīta mūsu dievnamā uz lūgšanām, mūziku un limonādi.

Pateikusies mis Tiklbaumai par laikus no viņas saņemto brīdinājumu un padomu, Elsija steidzās projām. Galu galā rādījās, ka viņai tomēr būs jāmēģina atrast misteru Oteru.

Taču, nogājusi dažus kvartālus, viņa kāda saldumu vei­kala logā ieraudzīja sludinājumu «Vajadzīga kasiere». Iekšā viņa bija un pieteicās uz šo vietu, iepriekš ātri at­skatījusies pār plecu, lai pārliecinātos, vai strādāt neļāvēja nav viņai sekojusi.

Konditorejas īpašnieks bija labvēlīgs, pēc piparmētrām smaržojošs vecs vīrs, kas, diezgan pamatīgi iztaujājis Elsiju, nolēma, ka viņa ir tieši tāda meitene, kāda viņam bija nepieciešama. Savus pienākumus pildīt viņai vajadzēja sākt tūliņ, tādēļ Elsija ar pateicīgu sirdi vilka nost si­nepju krāsas mēteli un jau gatavojās apsēsties uz kasieres ķebļa.Bet, pirms viņa paguva to izdarīt, kārna lēdija ar tē­rauda acenēm un melniem cimdiem nostājās viņas priekšā, pavērsusi pret viņu garu pirkstu, un iesaucās: — Jaunava, atturieties!

Elsija atturējās.

— Vai jūs zināt, — melni tēraudainā lēdija sacīja, — ka, pieņemot šo vietu, jūs varat kļūt par iemeslu tam, ka jau šodien pat simts dzīvības neciešamās mokās iet bojā un tikpat daudz dvēseles pazušanā?

— Nē, nezinu, — Elsija teica izbiedētā balsī. — Kā tad es to varētu izdarīt?

— To izdarīs rums, — lēdija sacīja, — ruma dēmons. Vai jūs zināt, kāpēc tik daudz cilvēku dabū_ galu, kad teātrī izceļas ugunsgrēks? Konjaka konfekšu dēļ. Konjaka konfektēs slēpjas ruma dēmons. Mūsu sabiedrības dāmas izrādes laikā sēž teātros krietni apreibušas no šo ar kon­jaku pildīto saldumu ēšanas. Kad uguns velns tām gāžas virsū, tās nav spējīgas izglābties. Saldumu veikali ir sā­tana spirta brūži. Ja jūs palīdzat izplatīt šos mānīgos kā­rumus, jūs palīdzat iznīcināt savu līdzcilvēku miesas un dvēseles, pildīt cietumus, trako mājas un nespējnieku pat­versmes. Padomājiet par to, jauniete, iekams jūs pieskaraties naudai, par kuru tiek pārdotas konjaka konfektes.

— Apžēliņ! — Elsija apmulsusi iesaucās. — Es nezi­nāju, ka konjaka konfektēs ir rums. Bet man taču no kaut kā ir jādzīvo. Ko lai es iesāku?

— Atsakieties no tās vietas, — lēdija atbildēja, — un nāciet man līdzi. Es pateikšu, ko jums darīt.

Pēc tam kad Elsija bija pavēstījusi konditorejas īpaš­niekam, ka par kasieres darbu ir pārdomājusi, viņa uzvilka mēteli un izgāja lēdijai līdzi uz ietves, kuras malā gai­dīja smalks auto.

— Meklējiet kādu citu darbu, — melni tēraudainā lēdija sacīja, — un palīdziet iznīdēt daudzgalvaino ruma dē­monu. — Un viņa iekāpa automobilī un aizbrauca.

— Šķiet, ka tomēr neatliks nekas cits kā uzmeklēt mis­teru Oteru, — Elsija apbēdināta teica, nogriezdamās pa ielu uz leju. — Un žēl man jau arī ir, jo es daudz labprā­tāk izlauztu sev ceļu dzīvē pati bez citu palīdzības.

Četrpadsmitās ielas tuvumā Elsija pamanīja plakātu, piespraustu pie kādas vārtu ejas sienas, uz kura bija rakstīts: «Piecdesmit meitenes, prasmīgas šuvējas, stei­dzīgi vajadzīgas pie teātra kostīmiem. Laba izpeļņa.»

Viņa jau grasījās doties iekšā, kad nopietns, viscaur melnā tērpies vīrs uzlika viņai uz pleca roku.

— Mīļais bērns, — viņš sacīja, — es jūs ļoti lūdzu, ne­ejiet tajā velna ģērbtuvē.

— Ak tu debestiņ! — Elsija mazliet nepacietīgi iesau­cās. — Velns liekas sagrābis savā varā visus Ņujorkas uzņēmumus. Kas tad šim vainas?

— Šī ir tā vieta, — nopietnais vīrietis sacīja, — kur tiek gatavotas sātana regālijas, citiem vārdiem, kostīmi, ko valkā uz skatuves. Skatuve ir ceļš uz postu un iznī­cību. Vai jūs gribētu apdraudēt savu dvēseli, ļaujot izman­tot savu rokudarbu tā atbalstam? Vai jūs, mīļais bērns, maz zināt, kur nonāk aktieri un aktrises pēc tam, kad priekškars aiz viņiem nolaidies pēdējo reizi?

— Kā nu ne, — Elsija atbildēja. — Varietē. Bet vai jūs tiešām domājat, ka tas būtu nekrietni, ja es ar šūšanu nopelnītu druscītiņ naudas iztikai? Man pēc iespējas drī­zāk jādabū kāds darbs.

— Jūs tikai domājat par savu miesu taucēšanu! — iz­saucās cienījamais džentlmenis, paceldams rokas. — Es jūs, bērns, gauži lūdzu pagriezt muguru šim grēka un netaisnības perēklim.

— Bet no kā lai es dzīvoju? — Elsija jautāja. — Man jau nemaz tā netīk šūt tai muzikālajai komēdijai, ja tā ir tik slikta, kā jūs sakāt, bet man visādā ziņā ir jādabū kāda vieta.

— Tas kungs gādās, — nopietnais cilvēks sacīja. — Pa­grabā zem cigāru veikala blakus baznīcai katru svētdienu pēcpusdienā notiek bezmaksas bībeles stundas. Miers ar jums. Amen. Ardievu!

Elsija gāja savu ceļu. Drīz viņa nonāca rūpniecības rajonā, kur bija daudz fabriku. Pie lielas ķieģeļu ēkas bija zeltīta izkārtne «Pouzijs un Trimers. Mākslīgās pu­ķes». Zem tās uz nesen izstiepta audekla gabala bija la­sāmi šādi vārdi: «Vajadzīgas piecsimt mācekles. Jau sā­kumā laba alga. Pieteikties otrajā stāvā.»

Elsija devās uz durvīm, pie kurām bariņos bija sapul­cējušās savas divdesmit vai trīsdesmit meitenes. Kāda liela meiča ar melnu salmu cepuri, novilktu uz acīm, aizšķērsoja viņai ceļu.

— Ei tu, — meiča uzsauca, — vai tu taisies iet tur iekšā, lai dabūtu šanci?

— Jā, — Elsija atbildēja, — man ir vajadzīgs darbs.

— Neej nu vis, — meiča sacīja. — Es ir mūsu streik­laužu komitejas priekšsēdētāja. Mēs, četrsimt skuķi, ir izsviesti uz ielas tikai tāpēc vien, ka mēs prasījām pie­likt piecdesmit centus nedēļā pie algas, ledus ūdeni un lai meistars nodzen unsas. Tu ir pārāk glīšs skuķis, lai būtu streiklauzis. Vai tu negribētu mums palīdzēt, mē­ģinot atrast šanci kaut kur citur, jeb vai tev labāk patik­tos, lai tev samaitā ģīmīti?

— Es pamēģināšu kaut kur citur, — Elsija sacīja. Bezmērķīgi klīzdama austrumu virzienā, viņa nokļuva līdz Brodvejai, un tur viņai sirds salēcās, ieraugot iz­kārtni «Fokss un Oters», kas stiepās pāri visai kādas augstceltnes priekšpusei. Šķita, ka neredzams pavadonis būtu viņu aizvedis pie tās cauri visiem neauglīgo darba meklējumu sānceļiem. Viņa steidzās iekšā un ar kādu darbinieku iesūtīja misteram Oteram savu vārdu un viņas tēvam rakstīto vēstuli. Elsija nekavējoties tika ievesta viņa kabinetā.

Kad viņa ienāca, pie rakstāmgalda sēdošais misters Oters piecēlās un ar sirsnīgu viesmīlīga namatēva smaidu satvēra Elsijas abas rokas. Viņš bija patukls vīrs gan­drīz pusmūža gados ar iepliku galvu un zelta acenēm, pieklājīgs, labi ģērbies un starojošs.

— Redz tik, redz tik, tātad tā ir Bītija meitiņa! Jūsu tēvs bija viens no mūsu pašiem lietpratīgākajiem un vis­augstāk vērtētajiem meistariem. Viņš nekā nav atstājis? Redz tik, redz tik! Ceru, ka mēs vēl neesam aizmirsuši viņa uzticamo darbu. Esmu pārliecināts, ka mums patla­ban ir brīva manekenes vieta. O, tā ir viegla nodarbo­šanās — nekā nav vieglāka par to.

Misters Oters paskandināja zvaniņu. Gardegunīgs klerks iebāza durvju spraugā daļu no sava auguma.

— Atsūtiet pie manis mis Hokinsu! — misters Oters teica. Mis Hokinsa atnāca.

— Mis Hokinsa, — misters Oters sacīja, — atnesiet mis Bitijai uzlaikošanai vienu no tiem Sibīrijas caunu kažokiem un... pa, pa... vienu no tām jaunā parauga melnajām tilla cepurēm ar baltajām spalvām!

Pietvīkušiem vaigiem, strauji elpodama, Elsija stāvēja augsta spoguļa priekšā. Viņas acis mirdzēja kā blāvas zvaigznītes. Viņa bija skaista. Ak vai, viņa bija skaista!

Kā es vēlos, kaut varētu šajā vietā pielikt stāstam punktu! Nu kad tas izčibētu! Es to arī izdarīšu. Un tomēr nē, pavedienam jāļauj iztecēt. Ne jau es to izdomāju. Es to tikai atkārtoju.

Man mīļuprāt gribētos gudro policistu, lēdiju, kas pa­sargā meitenes no darba, alkohola apkarotāju, kura mē­ģina izdeldēt konjaka konfektes, dvēseļu ganu, kam ir iebildumi pret aktieru skatuves tērpiem (tādi ir arī citiem), un visu to krietno ļautiņu tūkstošus, kas raujas melnās miesās, lai pasargātu jauniešus no lielpilsētas lamatām, apbērt ar puķēm un tad nobeigt, aprādot, kā, pateicoties tiem, Elsija nokļuva pie tēva labdara un sava laipnā drauga un glābēja no nabadzības. No visa tā iznāktu jauks vecā paveida Elsijas stāstiņš. Es būtu tā rīkojies ar lielāko prieku, taču man atliek vairs piebilst tikai pāris vārdu.

Kamēr Elsija apbrīnoja sevi spogulī, misters Oters iegāja tālruņa kabīnē un izsauca kādu numuru. Neprasiet, lai es to izpaustu.

— Oskar, — viņš sacīja, — rezervējiet man šovakar to pašu galdiņu... Ko? Nu to mauru zālē, pa kreisi no krāšņumkrūmiem... Jā, divām personām... Jā, parasto marku; un pie cepeša astoņdesmit piektā gada johanesburģieti. Ja tam nebūs vajadzīgā temperatūra, jums klā­sies plāni... Nē, viņa ne... Nē, viena cita — odziņa, Oskar, īsta odziņa!

Apnikušo un apnicīgo lasītāj, ar jūsu atļauju es beigšu, pārfrāzējot dažus vārdus, ko, kā jūs to atcerēsieties, ir rakstījis viņš — viņš no Gedshillas, kura priekšā, ja jūs nenoņemat cepuri, jums būs jāstāv ar apsegtu kāpost­galvu — jā gan, ser, ar kāpostgalvu.Pagalam, jūsu ekselence. Pagalam, biedrības un savie­nības. Pagalam, visu pakāpju cienīgtēvi un niecīgtēvi. Pagalam, reformatori un likumdevēji, jūs, kas esat pie­dzimuši ar dievišķu līdzjūtību sirdīs, bet ar godbijību dvēselēs pret naudu. Un tā visapkārt mums pagalam katru dienu.