Gausīgie ierāvēji

Kļūmīgā kārtula

Vienmēr esmu turējies pie pārliecības un laiku pa lai­kam izteicis to skaļi, ka sieviete nav nekāds noslēpums un vīrietis spēj viņu atšifrēt, izprast, izskaidrot, pakļaut sa­vai ietekmei un paredzēt viņas rīcību. To, ka viņa ir no­slēpums, lētticīgajam vīriešu dzimumam ir iestāstījusi viņa pati. Redzēsim, vai man ir taisnība vai nav. Kā agrākajos laikos žurnālā «Harper's Drawer» mēdza izteikties: «Sekojošais saistoši uzrakstītais stāsts ir par mis... misteru... misteru... un misteru...»«Bīskapu X un cienīgt...» mums vajadzēs izlaist, jo viņi šeit neiederas.

Tajās dienās Paloma bija jauna pilsētiņa pie Dienvidu Klusā okeāna dzelzceļa līnijas. Žurnālists, domādams par tās ātro augšanu, būtu to dēvējis par sēņu sugas pilsētu, bet tas nebūtu pareizi. Visā visumā Paloma piederēja pie piepju pasugas.

Vilciens tur apstājās pusdienlaikā, lai dotu lokomotīvei iespēju padzerties un pasažieriem — tiklab padzerties, kā paēst. Pilsētiņā bija no priežu baļķiem nesen celta vies­nīca, vilnas noliktava un kādi trīs duči vienkāršu dzīvo­jamo māju. Pārējais sastāvēja no teltīm, kovboju zirgiem, piķim līdzīgiem dubļiem un meskitkokiem; to visu ierobe­žoja apvārsnis. Paloma bija topoša pilsēta. Ēkas simboli­zēja ticību, teltis — cerību; vilciens, kas šeit pieturēja di­vas reizes dienā, nodrošinādams iespēju tikt no šejienes projām, teicami tika galā ar cilvēkmīlestības lomu.

Parīzes restorāns aizņēma pilsētiņas pašu dubļaināko vietu lietainā un siltāko — saulainā laikā. Tā īpašnieks, vadītājs un viesu apstrādātājs bija kāds ar vārdu Vecais Hinkls pazīstams pilsonis, kurš bija ieradies no Indiānas, lai šajā iebiezinātā piena un sorgo zemē tiktu pie turības.

Hinklu ģimene dzīvoja taisnstūrainā četristabu mājiņā, pārlaidus apšūtā ar nekrāsotiem dēļiem. Virtuves galā bija piebūvēta stabu balstīta nojume, pārsegta ar čaparala za­riem. Zem tās atradās galds un divi soli — vietējo amat­nieku darinājumi — katrs divdesmit pēdu garš. Šeit tika celta priekšā visa Parīzes restorāna azaida bagātība: jēra cepetis, sautēti āboli, vārītas pupas, sodas cepumi, tortvai-pudiņš un karsta kafija.

Hinklu mamma un kāda skatienam liegta apakšniece, kuru pēc dzirdes pazina kā Betiju, prezidēja pie pavarda. Pats Hinklu paps ar neveikliem, bet ugunsdrošiem pirkstiem pasniedza dedzinoši karstos ēdienus. Drūzmas stundās viesus apkalpot viņam palīdzēja kāds meksikāņu jaunek­lis, kurš starp maltītes sastāvdaļām tina un smēķēja ciga­retes. Kā jau tas Parīzes banketos parasts, saldāko es savā vārdu ēdienkartē atstāju pašās beigās.

Ajlīna Hinkla!

Iespiests ir pareizi, jo pats savām acīm esmu redzējis viņu tā rakstām. To viņa, bez šaubām, ir darījusi pēc dzirdes, taču šī ortogrāfija viņai tik lieliski piestāvēja, ka pats Toms Mors (ja viņš būtu redzējis Ajlīnu) nebūtu pret to iebildis.

Ajlīna bija restorāna īpašnieku meita un pirmā kases dāma, kas iespiedusies teritorijā dienvidos no līnijas, kura novilkta no austrumiem uz rietumiem caur Galvestonu un Delrio. Viņa sēdēja uz augsta ķebļa neaptēstu priežu dēļu ložā — bet varbūt tas bija templis? — zem nojumes pie pašām virtuves durvīm. Viņai priekšā bija dzeloņstiepļu aizsargrežģis ar mazu lodziņu, pa kuru apmeklētāji pa­sniedza naudu. Dievs vien to zina, kam bija vajadzīga dzeloņstieple, jo ikviens vīrietis, kas šeit pusdienoja parī­ziešu gaumē, būtu gatavs atdot savu dzīvību viņas labā. Viņas pienākumi nebija grūti: katra maltīte maksāja vienu dolāru; apmeklētājs naudu ielika lodziņā, un viņa to paņēma.

Ķēros pie spalvas ar nodomu aprakstīt Ajlīnu Hinklu. Tomēr jūtos spiests ieteikt labāk jums pašam izlasīt Ed­munda Bērka grāmatu «Filozofisks pētījums par to, kā radušies mūsu priekšstati par cēlo un daiļo». Tas ir iz­smeļošs apcerējums, kurā pirmām kārtām aplūkoti sākot­nējie uzskati par skaistumu — šķiet, ka, pēc Bērka do­mām, tie bija apaļīgums un gludums. Tas ir labi pasacīts. Apaļīgumam piemīt neapšaubāma pievilcība; kas attiecas uz gludumu — jo vairāk sieviete apbružājas, jo glumāka viņa kļūst.

Ajlīna bija spilgti izteikts kombinēts augu valsts pro­dukts, kura īstumu garantēja Ādama grēkā krišanas gadā izdots likums par ambrozijas un Gileādas balzama tīrību. Ada un mati viņai bija gaiši, taču, lai radītu par viņu pa­reizu priekšstatu, būtu jāņem palīgā visas augļu kioskā sastopamās krāsas: zemeņu, persiku, ķiršu u. c. Viņas acis bija tālu viena no otras, un viņai piemita miers, kas iestā­jas pirms vētras, kura neuznāk. Bet man šķiet, ka, pūlo­ties aprakstīt daiļumu, vārdi būtu izšķiesti par velti (ne­atkarīgi no honorāra lieluma par katru). Skaistums, tāpat kā patika, «tik acīs dzimst». Ir trīs skaistuļu paveidi... man laikam bija ticis lemts kļūt par sludinātāju — es ne­kad nevaru noturēt stāsta pavedienu.

Pie pirmā pieder vasarraibumainā strupdegune, uz kuru jūs esat metis acis. Pie otrā — Moda Adamsa. Trešais sastāv no Bugero gleznās attēlotajām dāmām. Ajlīna Hinkla bija ceturtais. īstenās Dailes pilsētā viņa būtu tās galva. Parids nesvārstīdamies būtu viņai atdevis kaut tūkstoš zelta ābolu.Parīzes restorānam bija savs rādiuss. Taču pat ārpus tā dzīvojoši vīri jāja uz Palomu, lai izpelnītos Ajlīnas smaidus. Viņi tos arī dabūja. Viena maltīte — viens smaids — viens dolārs. Bet ar visu savu objektivitāti viņa pret trim saviem pielūdzējiem šķita noskaņota labvēlīgāk nekā pret pārējiem. Saskaņā ar pieklājības likumiem sevi es nosaukšu pēdējo.

Pirmais bija mākslīgs produkts, pazīstams kā Braians Džekss, — vārds un uzvārds acīmredzot bija tikuši ap­mainīti vietām. Džekss bija bruģētu lielpilsētu veidojums. Viņš bija mazs vīrelis, darināts no materiāla, kas atgādi­nāja elastīgu smilšakmeni. Mati viņam bija no ķieģeļiem celta kvēkeru saiešanas nama krāsā; viņa acis izskatījās kā divas dzērveņogas, mute līdzinājās spraugai zem uz­raksta «Vēstules iemest šeit».

Viņš pazina katru pilsētu no Bangoras līdz Sanfran­cisko, no turienes uz ziemeļiem līdz Portlendai, no turie­nes četrdesmit piecus grādus uz dienvidaustrumiem līdz norādītam punktam Floridā. Viņš bija apguvis jebkuru zi­nību novadu, amatu, spēli, tirdzniecības nozari, profesiju un sporta veidu, kādi vien pasaulē pastāv; kopš piecu gadu vecuma bijis klāt pie katra ievērojamāka avīzēs ap­rakstīta notikuma vai steidzies uz tā vietu. Varētu uzšķirt atlantu, uz labu laimi piedurt pirkstu kādas pilsētas no­saukumam, un, pirms to paspētu atkal aizvērt, Džekss pateiktu triju redzamu turienes iedzīvotāju priekšvārdus. Viņš runāja augstprātīgi un pat ar necieņu par Brodveju, Bīkonhilu, Mičigānu, Jūklidu, piektajām avēnijām un Sentluisas četriem tiesu namiem. Salīdzinājumā ar viņu kā kosmopolītu Mūžīgais žīds Ahasvērs būtu šķitis tīrais eremīts. Viņš bija iemācījies visu, ko vien pasaule bija spējīga viņam mācīt, un savu sveci viņš nebūt neturēja zem pūra.

Man tikpat maz kā jums patīk, ka atgādina Polloka «Laika gaitu»; taču katru reizi, kad es redzēju Džeksu, man ienāca prātā, kā šis dzejnieks aprakstījis kādu citu dzejnieku, vārdā Dž. G. Bairons, kurš «Dzert sāka agri, dzēra daudz un lieliem malkiem, kas slāpes dzesēt spētu miljoniem; tad slāpēs nomira, jo vairāk nebija ko dzert».To varēja attiecināt arī uz Džeksu, tikai viņš nenomira, bet nonāca Palomā, kas ir gandrīz tas pats. Viņš bija tele­grāfists un vienlaikus arī pasažieru un preču stacijas priekšnieks par septiņdesmit pieciem dolāriem mēnesī. Kā­pēc jauns cilvēks, kurš zināja visu un prata darīt visu, samierinājās ar šādu necilu vietiņu, to es nespēju apjēgt, kaut arī reiz viņš man lika saprast, ka ar to izdarot perso­nīgu pakalpojumu Dienvidu Klusā okeāna dzelzceļu sa­biedrības prezidentam un akcionāriem.

Pievienoju Džeksa aprakstam tikai vēl vienu rindu un tad nododu viņu jums. Viņš valkāja spilgti zilas drēbes, dzeltenas kurpes un cilpmezgla kaklasaiti, izgatavotu no tās pašas drānas kā krekls.

Mans otrais sāncensis bija Bads Kaningems, kas savas spējas lika lietā kādā rančo Palomas tuvumā, palīdzot pie­spiest nepakļāvīgos lopus turēties pieklājības un kārtības robežās. No visiem kovbojiem, ko es jebkad tiku sastapis ārpus teātra, Bads vienīgais atgādināja uz skatuves re­dzētos. Viņš nēsāja sombrero, ādas priekšvalku un mugur­pusē sasietu kaklautu.

Divas reizes nedēļā Bads atjāja no Valverdes rančo vakariņot Parīzes restorānā. Viņš jāja uz niķu pilna Kentuki zirga šausmīgi ātrā riksī un zem lielā meskitkoka pie zaru nojumes stūra apturēja savu lopiņu tik spēji, ka tā pakavi mālainajā zemē mēdza atstāt jardiem garas vagas.

Džekss un es, protams, bijām restorāna pastāvīgi ap­meklētāji.

Hinklu nama priekšējā telpa bija tik glīta viesistaba, cik vien tā varēja būt šajā piķim līdzīgo dubļu novadā. Tajā no vienas vietas atradās vītolkoka šūpuļkrēsli, pašadītas sedziņas, albumi un gliemežnīcas. Un vienā kaktā bija mazs pianīns.

Šeit Džekss, Bads un es — vai atkarībā no mūsu veik­smes dažreiz viens vai divi no mums — mēdzām sēdēt vakaros, kad apmeklētāju drūzma bija noplakusi, un «cie­moties» pie mis Hinklas.

Ajlīna bija meiča ar saviem uzskatiem. Viņa bija radita augstākām lietām (ja vien vispār var būt vēl kaut kas augstāks) nekā augu dienu iekasēt dolārus caur lodziņu dzeloņstiepļu aizžogojumā. Viņa bija lasījusi, klausīju­sies un domājusi. Mazāk godkārīgai meičai panākumu gū­šanai būtu pilnīgi pieticis jau tikai ar Ajlīnas skaistumu; taču viņai ar to vēl nebija gana — pacēlusies tam pāri, viņa juta nepieciešamību izveidot kaut ko līdzīgu salo­nam — vienīgo visā Palomā.

— Vai jūs nedomājat, ka Šekspīrs bija dižens rakst­nieks? — viņa mēdza jautāt, saraukdama savas izliektās uzacis tik jauki, ka pats nelaiķa Igneišiuss Donelli, ja vien viņš to būtu redzējis, diezin vai būtu spējis saglābt savu Bekona teoriju.

Ajlīna bija arī pārliecināta, ka Bostona ir kulturālāka par Čikāgu, ka Roza Bonēra bija viena no izcilākajām gleznotājām, ka rietumu štatu iedzīvotāji izturas dabiskāk un ir vaļsirdīgāki nekā ļaudis valsts austrumos, ka Lon­dona droši vien ir loti miglaina pilsēta un Kalifornija, cik noprotams, pavasari ir gluži piemīlīga. Un vēl daudzi citi viņas atzinumi rādīja, ka viņa neatpaliek no labākajiem pasaules domu paraugiem.

Šie ieskati bija savākti no ļaužu runām un aculiecinieku stāstiem, bet Ajlīnai bija arī pašai savas teorijas. Jo se­višķi vienu no tām viņa neatlaidīgi centās mums iepotēt. Glaimi viņai derdzoties. Atklātība un godīgums vārdos un darbos, viņa paziņoja, esot tiklab vīrieša, kā sievietes gal­venās gara rotas. Ja vien viņa dienās vispār spēšot kādu iemīlēt, tad tikai šo īpašību dēļ.

— Man ir šausmīgi apnicis, — kādu vakaru, kad mēs, trīs meskita musketieri, bijām sanākuši mazajā viesistabā, viņa sacīja, — klausīties komplimentus, ko man saka par manu izskatu. Es zinu, ka neesmu skaista.

(Bads Kaningems vēlāk man stāstīja, ka viņš tik tikko nav nosaucis Ajlīnu par meli, kad viņa to teikusi.)

— Es esmu tikai necila vidējo rietumu meitene, — Aj­līna turpināja, — kas nevēlas neko vairāk kā būt vien­kārša un kārtīga un cenšas tēvam palīdzēt nopelnīt pieti­cīgu iztiku.

(Vecais Hinkls katru mēnesi nosūtīja uz kādu Sanantonio banku tūkstoš sudraba dolāru tīras peļņas.)

Bads grozījās krēslā un gumzīja malu savam sombrero, no kura viņš nebija piedabūjams šķirties. Viņš nebija pār­liecināts, vai viņa gribēja to, ko sacījās gribam, vai arī to, ko apzinājās pelnījusi. Dažs labs gudrāks ir vilcinājies pieņemt lēmumu. Bads izlēma.

— Mjā, mis Ajlīn, skaistums, kā varētu sacīt, vēl nav viss. Ar to es negribu teikt, ka jums nebūtu sava tiesa glīšas ārienes, tomēr pie jums es vienmēr vairāk par visu citu apbrīnoju to, cik jauki un mīlīgi jūs izturaties pret savu mammu un papu. Ikvienai, kas ir laba pret saviem vecākiem un ir puslīdz pieķērusies mājas dzīvei, nav katrā ziņā jābūt pārāk skaistai.

Ajlīna apveltīja viņu ar vienu no saviem vismīlīgāka­jiem smaidiem. — Paldies, mister Kaningem, — viņa teica. — Uzskatu to par vienu no jaukākajiem komplimen­tiem starp visiem tiem, kādi man sacīti ilgākā laikā. Daudz labprātāk es klausos tādu nekā runas par manām acīm un matiem. Priecājos, ka jūs man ticat, kad es saku, ka man netīk glaimi.

Nu mums bija skola rokā. Bads bija izspriedis pareizi. Džekss nebija skubināms. Viņš iekrita valodā nākamais.

— Skaidra lieta, mis Ajlīn, — viņš sacīja, — ne jau vienmēr tām glītajām ir tā lielākā piekrišana. Nu jūs, pro­tams, jau gan arī neizskatāties slikti, taču tas nav pats galvenais. Es reiz Dubjūkā pazinu meiču ar ģīmi kā kokosrieksts, kura uz stieņa spēja iztaisīt saulīti divreiz, nemainot rokas. Nu, bet citai ģīmītis varētu būt kā pats skaistākais Kalifornijas persiķis, un tomēr viņa ne par ko nedabūtu to gatavu. Esmu jau gan arī redzējis... ē... neglītākas par jums, mis Ajlīn, bet man pie jums vairāk patīk tā lietišķība, ar kādu jūs darāt visu. Miers un gud­rība — lūk, kas meičai nodrošina panākumus. Misters Hinkls man nesen pastāstīja, ka nevienam, kopš jūs sēžat kasē, nav izdevies jums iesmērēt viltotu naudu. Lūk, tādai ir jābūt meičai, kas mani pievelk.

Arī Džekss izpelnījās smaidu.

— Pateicos, mister Džeks, — Ajlīna sacīja. — Ja tik jūs zinātu, cik augstu es vērtēju ikvienu, kas ir vaļsirdīgs un neglaimo! Man tā apnikuši cilvēki, kas man stāsta, ka es esmu glīta. Pēc manām domām, visjaukākais ir tas, ka ir draugi, kas pasaka patiesību acīs.

Tad man likās, ka redzu Ajlīnas sejā gaidu pilnu iz­teiksmi, kad viņa man uzmeta skatienu. Mani s..grāba spēja, nevaldāma dziņa izaicināt likteni un pateikt viņai, ka no visiem ļ)ižā Meistara roku darinājumiem viņa ir pats lieliskākais, ka viņa ir nevainojama pērle, spoži tīra un skaidra melnu dubļu un smaragdkrāsas prēriju ietvarā, ka viņa ir... ir kaut kas vienreizējs; un, kas attiecas uz mani, — man nerūp, vai viņa pret saviem mīlošajiem vecākiem izturas nežēlīgi kā čūskas zobs un vai viņa prot atšķirt viltotu dolāru no iemauktu sprādzes, ja vien es drīkstētu teikt, slavēt, cildināt un pielūgt viņas nesalīdzi­nāmo un brīnišķīgo daiļumu.

Taču es atturējos. Baidījos no ļišķa likteņa. Pats savām acīm tiku redzējis viņas sajūsmu par Bada un Džeksa iz­manīgajiem un apdomīgajiem vārdiem. Nē! Mis Hinkla nebija ,no tām, ko var apmānīt ar glaimotāja cukuroto mēli. Tādēļ es stājos patiesīgo un godīgo rindās. Un tūliņ pat es kļuvu melīgs un didaktisks.

— Visos laikmetos, mis Hinkla, — es sacīju, — par spīti katra poēzijai un romantikai, sievietes intelekts ir ticis apbrīnots vairāk nekā skaistums. Pat pie pašas Kleopatras vīriešus vairāk valdzināja viņas karaliskais prāts nekā āriene.

— Nu, es domāju gan! — Ajlīna sacīja. — Esmu redzē­jusi viņas attēlus — diezin kas viņa jau arī nebija. Viņai bija šausmīgi garš deguns.

— Ja es drīkstētu tā izteikties, — es turpināju, — jūs, mis Ajlīn, man atgādināt Kleopatru.

— Mans deguns jau nu gan nav tik garš! — viņa sa­cīja, plaši ieplezdama acis un piedurdama šim izskatīga­jam vaibstam rādītājpirkstu ar bedrītēm.

— Es... ē... domāju, — es sacīju, — es to domāju attiecībā uz jūsu gara dāvanām.

— O! — viņa teica; un tad arī es dabūju savu smaidu gluži tāpat kā Bads un Džekss.

— Pateicos ikvienam no jums, — viņa sacīja ļoti, ļoti mīļi, — par to, ka bijāt tik vaļsirdīgi un godīgi pret mani. Es gribu, lai jūs tādi būtu vienmēr. Pasakiet tik man atklāti un patiesi, ko jūs domājat, un mēs visi būsim paši labākie draugi pasaulē. Un nu, tāpēc ka jūs esat bijuši pret mani tik krietni un tik labi saprotat, cik ļoti man nepatīk ļaudis, kas nedara neko citu kā tikai saka man pārspīlētus komplimentus, es jums mazliet padziedāšu un uzspēlēšu.

Mēs, protams, izteicām savu pateicību un prieku, taču mums vairāk būtu bijis pa prātam, ja Ajlīna būtu palikusi savā zemajā šūpuļkrēslā ar seju pret mums un ļāvusi mums nolūkoties uz viņu. Jo viņa pati nebija nekāda Ade­līna Pati — pat ne pašā pēdējā šīs primadonnas atvadu turnejā. Viņai bija sīka, dūdojoša ūbeles balstiņa, kas gandrīz spēja piepildīt viesistabu, kad durvis un logi bija aizvērti un Betija virtuvē nežvarkstināja plīts riņķus. Vi­ņai bija diapazons, ko es vērtēju tā ap septiņām collām uz klavierēm, un viņas pasāžas un trilleri izklausījās kā drēbju burbuļošana jūsu vecmāmiņas čuguna veļas grāpī. Jūs varat man ticēt, ka viņa bija skaista, ja jau mums šīs skaņas izklausījās kā mūzika.Ajlīnas muzikālā gaume bija universāla. Viņa mēdza izdziedāties cauri nošu kaudzei kreisajā pusē uz pianīna vāka, pārlikdama katru nobungāto kompozīciju Jabajā pusē. Nākamajā dienā viņa dziedāja no labās puses uz kreiso. Viņas mīļākie komponisti bija Mendelsons, Mūdijs un Senkijs. Pēc klausītāju lūguma viņa vienmēr pabeidza ar «Smaržīgās vijolītes» un «Kad lapas dzeltēt sāk».

Pulksten desmitos, beiguši ciemoties, mēs visi trīs pa­rasti aizgājām uz Džeksa mazo koka staciju un, apsēdu­šies uz platformas, šūpojām kājas un cits no cita mēģinā­jām izvilkt kādu pieturas punktu tam, uz kuru pusi šķiet tiecamies Ajlīnas simpātijas. Tā rīkojas sāncenši — viņi viens no otra nevairās un neskatās greizi cits uz citu; viņi satiekas, sarunājas un saprotas, cenzdamies ar diplomā­tiskām viltībām noteikt pretinieka spēkus.

Kādudien Palomā ieradās nezināms lielums — jauns advokāts, kurš tūliņ sāka iespaidīgi dižoties ar savu iz­kārtni un sevi pašu pa visu pilsētiņu. Viņu sauca K. Vinsents Vesijs. No pirmā acu uzmetiena kļuva redzams, ka viņš ir kādas dienvidrietumu juridiskās mācību iestādes šīgada absolvents. Viņa garie divrindu vizītsvārki, bikses ar gaišām svītrām, mīkstā, melnā platmale un cilpmezglā sasietā šaurā, baltā muslīna kaklasaite pavēstīja par to skaļāk, nekā iespētu jebkurš diploms. Vesijs bija Daniela Vebstera, Lorda Česterfīlda, Svīta Bruinmela un Mazā Džeka Hornera mistrojums. Viņa ierašanās veicināja Palomas izaugsmi. Nākamajā dienā pēc viņa atbraukšanas pilsētiņai iemērīja papildu platību un sadalīja to apbūves gabalos.

Protams, Vesijam, lai gūtu savā profesijā panākumus, bija nepieciešams apgrozīties Palomas un tās apkārtnes iedzīvotāju sabiedrībā. Un izrādījās, ka viņš meklēja sa­karus ne vien ar vietējiem redzamākajiem vīriem, bet arī ar jautru kompāniju mīļotājiem. Tāpēc Džeksam, Badam Kaningemam un man tika parādīts gods ierindoties viņa paziņu pulkā.

Ticība mācībai par predestināciju būtu iedragāta, ja Ve­sijs nebūtu redzējis Ajlīnu Hinklu un nekļūtu par turnīra ceturto dalībnieku. Viņš, kas maltītes ieturēja priežu baļķu viesnīcā, nevis Parīzes restorānā, tomēr izvērtās par drau­dīgu apmeklētāju Hinklu viesistabā. Viņa sāncensība no­veda Badu līdz aizvien pieaugošiem iedvesmas pilniem lās­tiem, iedzina Džeksu tāda baismīga slenga izvirdumā, kas izklausījās drausmīgāk par Bada visžultainākajiem zaimiem, un padarīja mani aiz grūtsirdības mēmu.

Jo Vesijam bija runas dāvanas. Vārdi plūda no viņa kā nafta no urbuma. Atzinība, komplimenti, cildinājumi, glaimīgi uzmanības pierādījumi, zelta domas, hiperbolas, aplinkas un atklātas slavas dziesmas viņa valodā sacen­tās savā starpā par virskundzību. Mums bija maz cerību, ka Ajlīna spētu pretoties viņa daiļrunībai un garajiem vizītsvārkiem. Bet pienāca diena, kas mūs iedrosmināja.

Kādu vakaru ap krēslas laiku, kad es sēdēju mazajā palievenītī Hinklu viesistabas priekšā, gaidīdams atnākam Ajlīnu, es iekšpusē izdzirdu balsis. Viņa kopā ar tēvu bija iegājusi istabā, un vecais Hinkls sāka ar viņu runāt. Jau agrāk biju ievērojis, ka viņš ir prātīgs vīrs, kam nebija sveša tieksme pafilozofēt.

— Ajlī, — viņš teica, — es manu, kad trīs vai četri jauni puisieši diezgan krietnu laiku pastāvīgi nāk pie tevis ciemos. Vai starp tiem ir kāds, kas tev patīk labāk par citiem?

— Nu kā lai tev, papu, to pasaku, — viņa atbildēja, — man viņi visi ļoti patīk. Domāju, ka misters Kaningems un misters Džekss un misters Hariss ir ļoti jauki jauni cilvēki. Visā savā valodā viņi ir tik vaļsirdīgi un godīgi pret mani. Misteru Vesiju es nepazīstu sevišķi ilgi, bet es domāju, ka viņš arī ir ļoti jauks jauns cilvēks, viņš visā savā valodā ir tik vaļsirdīgs un godīgs pret mani.

— Nu lūk, es jau ar velku uz to pašu pusi, — vecais Hinkls saka. — Tu allaž stāsti, kad tev patīk cilvēki, kas runā patiesību un nemāna tevi ar glaimiem un viltus va­lodām. Kā būtu, ja tu tiem puisiešiem uztaisītu egzāmeni, un tad redz, kurš ar tevi runā vistaisnprātigāk?

— Bet kā lai es to, papu, izdaru?

— Es tev pateikšu, kā. Zini, Ajlī, tu maķenīt dziedi; tu tak Logansportā gandrīz divus gadus ņēmi mūzikas stun­das. Ilgi jau tas nebija, bet tas bija viss, ko mēs toreiz varējām atļauties. Un tavs skolotājs jau ar sacīja, kad balses tev nav un turpināt mācību ir tikpat kā nomest naudu zemē. Kā būtu, ja tu noprasītu tiem puisiešiem, ko viņi domā par to tavu dziedāšanu, un tad redz, ko katrs no viņiem tev saka? Tam cilvēkam, kas tev pateiks pa­tiesību, ir jābūt varen drošai dūšai, un pie tā tev ir vērts turēties. Ko tu par šo plānu domā?

— Labs ir, papu, — Ajlīna atbildēja. — Es domāju, ka tā nav slikta ideja. Es pamēģināšu.

Ajlīna un misters Hinkls izgāja no istabas pa dibendurvīm. Neviena nemanīts, es aizsteidzos uz staciju. Džekss pie sava telegrāfa galdiņa gaidīja pienākam pulk­sten astoņus. Tovakar arī Badam vajadzēja būt pilsētiņā, un, kad viņš atjāja, es abiem atstāstīju noklausīto sarunu. Biju pret saviem sāncenšiem lojāls, kādam vajadzētu būt katras Ajlīnas ikvienam īstam pielūdzējam.

Mums visiem trim vienlaicīgi iešāvās prātā pacilājoša doma. Šī pārbaude noteikti izslēgs Vesiju no sacensības. Savu lipīgo glaimu dēļ viņš tiks padzīts no dalībnieku rin­dām. Pārāk labi mēs atcerējāmies, kā Ajlīna mīlēja at­klātību un godīgumu — cik daudz augstāk par tukšiem glaimiem un lišķību viņa vērtēja patiesību un vaļsirdību.

Saķērušies rokās, mēs pa visu platformu lēkājām groteskā dejā, pilnā balsī dziedādami «Maldūns bija cienīgs vīrs».

Tovakar aizņemti bija četri no vītolkoka šūpuļkrēsliem, ja neskaita laimīgo, kas balstīja mis Hinklas glezno augumu. Valdīdami satraukumu, trīs no mums gaidīja sā­kamies pārbaudi. Badu tā skāra pirmo.

— Mister Kaningem, — žilbinoši smaidīdama, Ajlīna sacīja pēc tam, kad bija nodziedājuši «Kad lapas dzeltēt sāk», — kādas ir jūsu patiesās domas par manu balsi? Vaļsirdīgi un godīgi — nu, jūs jau zināt, ka es gribu, lai jūs vienmēr tāds būtu pret mani.

Bads dīdījās savā krēslā, satraukts par izdevību pa­rādīt savu neliekuļotību, kura, kā viņam bija zināms, tika no viņa prasīta.

— Taisnību sakot, mis Ajlīn, — viņš dedzīgi teica, — jūsu balss nav neko stiprāka par zebiekstes — ziniet, tikai tāds nieka pīkstieniņš vien ir. Protams, mums visiem patīk klausīties jūsu dziedāšanu, jo galu galā tā neskan slikti un savā ziņā ir nomierinoša, un jūs izskatāties gan­drīz tikpat varen labi, sēdēdama uz klavieru ķeblīša, kā ar seju pret mums. Bet, kas attiecas uz īstu dziedā­šanu, — pēc manām domām, par tādu to nevar saukt.

Es uzmanīgi vēroju Ajlīnu, lai redzētu, vai Bads savā atklātībā nav aizgājis par tālu, taču viņas apmierinātais smaids un mīlīgi izteiktā pateicība pārliecināja mani, ka mēs esam uz pareizā ceļa.

— Un kā jūs, mister Džeks, domājat? — skanēja viņas nākamais jautājums.

— Jūs varat man ticēt, — Džekss sacīja, — nekāda primadonna jau nu gan jūs neesat. Esmu dzirdējis tās trallinām ikvienā lielākā Savienoto Valstu pilsētā, un es jums saku, jūsu balss to nedabū gatavu. Citādi jums ne­viena no visām tām operdziedātājām netiek pat tuvumā — es domāju, izskata ziņā, jo tās lielākās spiedzējas parasti izskatās pēc ballei saposta putnubiedēkja. Bet ar tiem rīkles trokšņiem jau nu gan jums nekas nesanāk. Jums tajā gāmurā nav iekšā un arī ārā nekas nenāk.

Jautri smiedamās par Džeksa kritiku, Ajlīna jautājoši paskatījās uz mani.

Atzīstos, ka es mazliet sastomījos. Vai tad nepastāv iespēja būt pārāk vaļsirdīgam. Mans spriedums bija var­būt pat mazliet izvairīgs, taču es turējos uz vienu roku ar kritiķiem.

— Neesmu nekāds speciālists zinātniskajā mūzikā, mis Ajlīn, — es sacīju, — bet, atklāti runājot, nevaru sevišķi cildinoši izteikties par balsi, ar ko daba jūs apveltījusi dziedāšanai. Kopš seniem laikiem par izcilu dziedātāju mēdz sacīt, ka viņa dzied kā putns. Nu, bet arī putni ir dažādi. Es sacītu, ka jūsu balss man atgādina strazda dziesmu — neskaidru un paklusu, bez plaša diapazona vai lielas dažādības, taču... ē... savā ziņā... ē... lab­skanīgu un... ē...

— Paldies, mister Haris, — mis Hinkla mani pār­trauca, — es zināju, ka varu paļauties uz jūsu vaļsirdību un godīgumu.

Un tad K. Vinsents Vesijs pavilka uz augšu vienu pie­durkni tā, ka redzama kļuva sniegbalta aproce, un ūdens sāka gāzties pāri slūžām.

Neesmu spējīgs visā pilnībā atsaukt atmiņā viņa meis­tarīgo cieņas apliecinājumu tam nenovērtējamajam dieva dotajam dārgumam — mis Hinklas balsij. Viņš aizrautīgi to apjūsmoja ar tādiem vārdiem, ka tie, ja būtu teikti ausekļiem, kad tie sadziedas, būtu likuši šo zvaigžņu ko­rim eksplodēt kvēlas pašapmierinātības meteorītu lietū.

Uz saviem baltajiem pirkstiem Vesijs uzskaitīja visu kontinentu operas zvaigznes no Dženijas Lindas līdz Em­mai Ebotai vienīgi, lai noniecinātu viņu spējas. Viņš ru­nāja par balsenēm, krūšu toņiem, frāzēšanu, arpeggio un citiem mums neparastiem guturālās mākslas rekvizītiem. It kā būtu piespiests pie sienas, viņš atzina, ka Dženijai Lindai gan bijušas viena vai divas notis augstajā reģistrā, ko mis Hinkla vēl neesot apguvusi... bet... tas esot vie­nīgi vingrināšanās un laika jautājums.

Un nobeigumā viņš pareģoja — svinīgi pareģoja «daudzsološajai dienvidrietumu zvaigznei — tādai, ar kuru vecā, labā Teksasa var pamatoti lepoties», mūzikas vēstures annālēs līdz šim vēl nebijušu karjeru vokālajā mākslā.

Kad pulksten desmitos mēs atvadījāmies, Ajlīna, kā pa­rasti, ikvienam no mums silti un sirsnīgi paspieda roku un lūdza apciemot vēl citu reizi. Nevarēja manīt, ka viņa pret kādu izturētos ar lielāku vai mazāku labvēlību nekā pret pārējiem, taču trīs no mums zināja — mēs zinājām. Zinājām, ka patiesīgums un godīgums bija uzvarējuši un ka sāncenšu skaits tagad bija trīs, nevis četri.

Kad mēs nonācām pie stacijas, Džekss iznesa pintes pu­deli pienācīga padzēriena, un mēs nosvinējām traucējoša straplīžas krišanu.Pagāja četras dienas, kurās nenotika nekas tāds, par ko būtu vērts runāt.Piektajā mēs ar Džeksu, ieiedami žagaru lapenē, lai pa­ēstu vakariņas, savas spodrā blūzītē un tumšzilos svārciņos tērptās dievietes vietā ieraudzījām meksikāņu jaunekli iekasējam dolārus pa lodziņu dzeloņstiepļu nožogojumā.

Drāzāmies uz virtuvi un durvīs sastapāmies ar Hinklu papu, kas nāca ārā ar divām karstas kafijas tasēm rokās.

— Kur ir Ajlīna? — mēs rečitatīvā jautājām.

Hinklu paps bija lāga vīrs. — Nu, džentelmeņi, — viņš sacīja, — to viņa bija sadomājusi pēkšņi; bet nauda man ir, un es ļāvu viņai rīkoties pēc sava prāta. Viņa uz čet­riem gadiem aizbrauca uz kor... konzervatoriju Bostonā, lai viņai tur izskolo balsi. Un nu, džentelmeņi, par atvai­nošanu, man jāiet, jo kafija ir karsta un mani pirksti vā­rīgi.

Tovakar mes sēdējām stacija uz platformas un šūpojam kājas nevis trijatā, bet četratā. K Vinsents Vesijs bija viens no mums. Mēs apspriedāmies, bet suņi aprēja mē­nesi, kas uzlēca virs čaparala tik liels kā piecu centu mo­nēta vai miltu muciņa.

Un mēs pārspriedām, kas ir labāk — melot sievietei vai stāstīt viņai patiesību.

Bet toreiz mēs visi bijām jauni un tāpēc neko ne­izlēmām.