Gausīgie ierāvēji

Humorista atzīšanās

Papriekš bija bezsāpju inkubācijas periods, kas ilga div­desmit piecus gadus, bet tad kaite uzliesmoja un ļaudis sacīja, ka man tā esot.

Taču viņi to sauca par humoru, nevis par masalām.

Mūsu saimniecības preču vairumtirdzniecības uzņēmuma kalpotāji nopirka firmas vadītājam piecdesmitās dzim­šanas dienas dāvanu — sudraba tintnīcu. Mēs sadrūzmējāmies šefa kabinetā, lai viņam to pasniegtu.

Teikt apsveikuma vārdus bija uzticēts man, un es uz­stājos ar nelielu runu, ko tiku gatavojis veselu nedēļu.

Runa iznāca uz goda. Tā bija vārdu spēļu, asprātību un jocīgu divdomību pilna un izraisīja tādu aplausu vētru, kas satricināja visu tirdzniecības namu, kurš bija viens no stabilākajiem savā nozarē. Pats vecais Mārlovs pavīpsnāja, un viņa padotie, iztulkodami to par pamudi­nājumu, aiz smiekliem vai plīsa.

Kopš pusdesmitiem tajā rītā mani sāka uzskatīt par humoristu.

Vēl nedēļām ilgi pēc tam darbabiedri uzkurināja manu pašapziņu. Cits pēc cita tie nāca pie manis, sacīdami: «Cik šausmīgi izdevusies runa tā bija, veco zēn!» — un pamatīgi man izskaidroja katra tajā manis iepītā joka jēgu.

Pamazām es pārliecinājos, ka toreiz iesāktajam tiek gaidīts turpinājums tādā pašā garā. Pārējie varēja at­ļauties vērpt prātīgas valodas par veikala lietām un dienas notikumiem, bet no manis prasīja kaut ko jautru un aušīgu.

Ieviesās uzskats, ka manos pienākumos ietilpst plēst jokus par porcelāna precēm un izteikt gaisīgas piezīmes par smagajiem māla podiem. Biju jaunākais grāmatvedis, un, ja, uzrādot bilances lapu, nepateicu neko jancīgu par kopsummām vai arklu faktūrās nevarēju atrast iemeslu smiekliem, mani kolēģi jutās vīlušies.

Mana popularitāte pakāpeniski pieauga, un es kļuvu par tādu kā vietējo slavenību. Mūsu pilsētiņa bija pietie­kami maza, lai tas varētu notikt. Dienas avīzīte citēja manus izteicienus. Neviens saviesīgs sarīkojums nebija iedomājams bez manas klātbūtnes.

Laikam jau man patiešām piemita kaut cik vērā ņe­mama asprātība un spēja uz vietas un bez apdomāšanās atbildēt ar atjautībām. Vingrinoties es vēl izkopu un at­tīstīju šīs dotības. To daba turklāt bija saulaina un lab­sirdīga, bez tieksmēm uz dzēlībām un aizvainojumiem. Redzot mani nākam, cilvēki pa gabalu sāka smaidīt, un, kad starp mums bija palikuši vairs tikai kādi pāris soļi, es jau parasti biju sagatavojis sakāmo, kas smaidu vērta par smiekliem.

Biju apprecējies agri. Mums bija burvīgs trīs gadus vecs zēns un piecus gadus veca meitene. Mēs, protams, dzīvojām vīnstīgām apaugušā kotedžā un jutāmies lai­mīgi. Mana saimniecības preču firmas grāmatveža alga noturēja pienācīgā atstatumā tos ļaunumus, kas pavada pārmērīgu bagātību.

Vienu otru joku un uzjautrinošu domu, ko uzskatīju par sevišķi izdevušos, es pierakstīju un reizi pa reizei aizsūtīju periodiskiem izdevumiem, kas ievieto tamlīdzī­gus darbiņus. Tie visi tika tūliņ pieņemti. Vairāki redak­tori atbildē bija lūguši turpmākus sūtījumus.

Kādu dienu es saņēmu vēstuli no plaši pazīstama ne­dēļas žurnāla izdevēja. Viņš mani uzaicināja iesniegt humoristisku sacerējumu vienas slejas garumā un lika saprast, ka maniem darbiem, ja pirmais izrādītos apmie­rinošs, tiktu atvēlēta pastāvīga vieta katrā numurā; es viņam paklausīju, un pēc divām nedēļām viņš man pie­dāvāja noslēgt līgumu uz veselu gadu par summu, kas bija ievērojami augstāka nekā tā, kuru man maksāja saimniecības preču tirdzniecības uzņēmums.

Aiz sajūsmas biju kā spārnos. Sieva garā jau kronēja mani ar nevīstošiem literāro panākumu lauriem. Vakarā mēs šo notikumu atzīmējām ar omāru kroketēm un pu­deli kazeņu vīna. Te nu man bija radusies iespēja nokratīt kalpības važas. Šo izdevību es ļoti nopietni pārspriedu ar Luīžu. Vienojāmies, ka grāmatveža vieta man jāatstāj un pilnībā jānododas humoram.

Iesniedzu atlūgumu. Darbabiedri man sarīkoja atvadu mielastu. Runa, ko tajā teicu, apžilbināja klausītājus. Pil­sētiņas avīze publicēja tās pilnu tekstu. Nākamajā rītā es pomodos un paskatījos pulkstenī.

— Ak tu tētīt, aizgulējos! — es iesaucos un pakampu drēbes. Luīza man atgādināja, ka es vairs neesmu saim­niecības preču un būvmateriālu tirdzniecības firmas vergs. Tagad es taču biju profesionāls humorists.

Pēc brokastīm viņa lepni ieveda mani mazajā istabiņā aiz virtuves. Mīļā meitenīte! Tur jau gatavībā bija galds ar krēslu, bloknots, tinte un pīpes paliktnis. Un arī viss pārējais rakstniekam nepieciešamais: seleriju trauks, pilns svaigu rožu, un sausseržu pērnais kalendārs pie sienas, vārdnīca un maza turziņa ar šokolādes konfektēm, ko pasūkāt iedvesmas uzplūdu starplaikos. Mīļā meitenīte!

Apsēdos, lai sāktu strādāt. Tapetes bija izrakstītas ar arabeskām vai odaliskām, bet var jau būt, ka tie ir tra-pecoidi. Manas acis kā piekaltas apstājās pie viena no šiem ornamentiem. Domas pievērsās humoram.

Iztrūkos no kādas balss — tā piederēja Luizai.

— Ja tu, dārgais, neesi pārāk aizņemts, — balss sacīja, — nāc pusdienās.

Paskatījos pulkstenī. Jā, nepielūdzamā kaulainā ar savu izkapti jau atkal saīsinājusi manu dzīvi par piecām stun­dām. Gāju azaidā.

— Tev nevajadzētu uzreiz pārāk daudz strādāt, — Luīza teica. — Gēte — bet varbūt Napoleons? — sacījis, ka piecas stundas garīgā darba dienā esot diezgan. Vai tu nevarētu pēcpusdienā aizvest mani ar bērniem un mežu?

— Es patiešām esmu druscītiņ noguris, — es atzinu. Un tā mēs devāmies uz mežu.

Bet drīz vien es iegāju sliedēs. Pēc mēneša es ražoju savus sacerējumus tikpat kārtīgi kā agrāk iegrāmatoju saimniecības preču sūtījumus.

Un tiem bija panākumi. Mana sleja žurnālā izraisīja paskaļu ievērību, un kritiķi aizbildnieciski atzina mani par svaigu vēsmu ienesēju humora novadā. Es krietni vien pavairoju savus ienākumus, līdzdarbodamies arī citos iz­devumos.

Mazpamazām es ielauzījos amata noslēpumos. No jo­cīgas domas pirmajā karstumā varēja iztaisīt jautru divrindi un nopelnīt dolāru. Taču ar vēsu prātu no tās pa­šas, pielīmējot tai bārdu, bija iespējams izspiest četrrindi, dubultojot tās tirgus vērtību. Bet, ja vēl apgrieza otrādi svārkus, ieveidoja tajos atskaņu kruzuļus un gaumīgi apāva kājas, iznāca vesels, kā no modes lapas izkāpis vers de societe, kurā sākotnēji necilā doma diezin vai būtu vairs pazīstama.

Iekrāju naudu, un mēs iegādājāmies jaunus paklājus un harmoniju. Mūsu pilsētiņas iedzīvotāji sāka mani uzlūkot par cilvēku ar zināmu svaru, nevis jautro tukšgrabi, par kādu tiku uzskatīts, kad vēl strādāju par grāmatvedi saimniecības preču tirdzniecības uzņēmumā.

Pēc pieciem vai sešiem mēnešiem mans humors šķita zaudējam savu dabisko nepiespiestību. Asprātības un ko­miski kalambūri man vairs paši no sevis nenāca pār lūpām. Reizēm es tikai ar lielām grūtībām jaudāju sa­dzenāt materiālu. Pieķēru sevi noklausāmies draugu saru­nas cerībā padzirdēt kaut ko noderīgu. Lāgiem es stun­dām ilgi košļāju zīmuli un blenzu uz tapetēm, mēģinādams izmocīt kādu rotaļīgi vieglu, nesamākslotu jociņu.

Un tad es saviem paziņām kļuvu par harpiju, Molohn, Jonu, vampīru. Norūpējies, nomākts un negausīgs es stāvēju viņu vidū kā gatavais garastāvokļa gandētājs. Va­jadzēja tikai no kāda mutes atskanēt jautram izteikumam, atjautīgam salīdzinājumam vai piparotai divdomībai, un es to kampu kā suns kaulu. Neuzdrīkstēdamies paļauties uz atmiņu, es vainīgi un ar neērtības sajūtu nogāju ma­liņā pierakstīt to savā vienmēr līdznēsātajā piezīmju grā­matiņā vai uz aproces, lai vēlāk izmantotu savtīgos no­lūkos.

Draugi mani uzlūkoja ar nožēlu un izbrīnu. Nebiju vairs tāds kā senāk. Ja agrāk tiku viņiem sagādājis jaut­rību un labu omu, tad tagad es viņus tikai izmantoju. Nu es nepūlējos izvilināt viņu smaidus ne ar vienu vie­nīgu asprātību. Tās bija kļuvušas pārāk vērtīgas. Neva­rēju taču atļauties par velti izdāļāt savus iztikas līdzekļus.

Biju liekuļoti sērīgs lapsa, kas slavēja savu draugu, vārnu, dziedātmāku, lai viņi ļautu izkrist no knābjiem atjautību drupačām, kuras es tīkoju iegūt.

Gandrīz visi sāka vairīties no manis. Es aizmirsu pat smaidīt, ir tik daudz neuzsliekdamies samaksāt par piesavi­nātajiem izteicieniem.

Neviens cilvēks, neviena vieta, neviens laiks, neviena joma — itin nekas nebija pasargāts no maniem siroju­miem, meklējot materiālu. Pat baznīcā starp svētsvinīga­jām ailēm un pīlāriem mana samaitātā fantāzija nepār­stāja dzīt medījumam pēdas.

Līdzko mācītājs pieteica liturģisko slavas dziesmu, es tūdaļ sāku meklēties: «Liturģija... letarģija... lēta or­ģija; slavas dziesma... blāva liesma... avs uz iesma.»

Svētruna iztecēja cauri manas apziņas sietam, kas ne­aizturēja nekā no tās pamācībām, lai tikai nepalaistu garām ierosinājumu kādai vārdu spēlei vai bon mot. Kora paši svinīgākie korāļi bija tikai pavadījums manām do­mām, kad es gudroju jaunus variantus vecum vecajām anekdotēm par mīlas trīsstūri soprāns — tenors — bass.

Pat mūsu pašu mājas kļuva par medību iecirkni. Mana laulātā draudzene ir vienreizēji sievišķīga būtne: vaļsir­dīga, iejūtīga un impulsīva. Citkārt es ar sajūsmu klau­sījos viņu runājam, un viņas paustie uzskati man bija neizsīkstošs prieka avots. Bet tagad es sāku izmantot arī viņu. Viņas valodā man atklājās īsta zelta bedre, pārba­gāta ar tām uzjautrinošajām, bet mīļajām pretrunām, kas tik iezīmīgas sievietes prātam.

Sāku laist tirgū tās aplamību un humora pērles, kurām būtu vajadzējis greznot vienīgi ģimenes svēto loku. Ar velnišķīgu viltību es rosināju sievu runāt. Nekā neno­jauzdama, viņa izlika savu sirdi uz delnas. Un es uz saltās, kliedzošās un prastās iespiedlapas padarīju to pie­ejamu atklātības nekautrīgajiem skatieniem.

Tad es, literārs Jūdass, skūpstīju un nodevu viņu. Par sudraba grašiem es ietērpu viņas saldos, man uzticētos noslēpumus krokbiksēs un ākstību kruzuļos un liku tiem dejot tirgus laukumā.

Dārgā Luīza! Naktīs, noliecies pār viņu kā nežēlīgs vilks pār kuslu jēriņu, es noklausījos pat viņas tik tikko sadzirdamos, miegā čukstus izrunātos vārdus, cerībā iegūt ierosmi nākamās dienas joku izmocībām. Taču arī tas vēl nav pats ļaunākais.

Kungs, stāvi man klāt! Pēc tam jau mani ilkņi dziļi iecirtās pat maniem bērniņiem pasprukušo izteicienu kaklā.

Gajs un Viola bija divi dzidri bērnišķīgu, dīvaini pievil­cīgu domu un spriedumu avotiņi. Bez pūlēm es atradu noietu šim humora paveidam un apgādāju ar to kāda žurnāla pastāvīgu nodaļu, kas saucās «Bērnam bērna valodiņa». Sāku pielavīties viņiem, kā indiānis pielavās antilopei. Mēdzu paslēpties aiz sofas, durvīm vai rāpot pagalmā starp krūmiem uz visām četrām, lai slepus no­klausītos mazuļu sarunas, kamēr viņi rotaļājās. Vienīgais, ar ko es atšķiros no harpijas, bija tas, ka es nepazinu sirdsapziņas pārmetumus.

Reiz, kad atkal cietu no ideju apsīkuma un manuskriptu vajadzēja nosūtīt jau nākamajā dienā, es, zinādams, ka bērni nodomājuši iet spēlēties sētā, tur ierakos kritušo lapu kaudzē. Neparko nevaru piespiest sevi ticēt, ka Gajs būtu pamanījis manu paslēptuvi, bet pat tādā gadījumā es negribētu nosodīt viņu par to, ka viņš, pielaidis lapām uguni, sabojāja manu jauno uzvalku un gandrīz kremēja savu tēvu.

Drīzumā mani paša bērni sāka bēgt no manis kā no mēra. Bieži, kad es kā grūtsirdīgs liķēdis žagos viņiem klāt, dzirdēju, ka mazuļi viens otram saka: «Paps nāk šurpu,» — un, savākuši savas rotaļlietas, viņi aizspruka uz kādu drošāku slāpstu. Tik zemu es biju kritis!

Materiālā ziņā man tomēr klājās labi. Iekams bija beidzies pirmais gads, es biju atlicinājis tūkstoš dolārus, un dzīves ērtības mēs sev netikām lieguši.

Bet par kādu maksu! Man nav gluži skaidrs, kas tas pārijs tāds īsti ir, taču ar visu savu būtību es atgādināju to, pēc kā tas izklausās. Man nebija vairs ne draugu, ne izklaidēšanās, ne dzīvesprieka. Bija tikusi upurēta manas ģimenes laime. Es biju kā bite, kura nekrietni izsūc medu no dzīves krāšņākajiem ziediem un no kuras bīstas un iz­vairās tās dzeloņa dēļ.

Vienu dienu kāds vīrs ar patīkamu un draudzīgu smaidu uzrunāja mani. Mēnešiem ilgi kaut kas tāds ne­bija gadījies. Gāju garām Pītera Hefelbauera apbedīša­nas birojam. Pīters stāvēja durvīs un sveicināja mani. Es apstājos, jo mana sirds savādi sažņaudzās no viņa sveiciena. Viņš aicināja mani iekšā.

Diena bija dzestra un lietaina. Mēs iegājām dibenistabā, kur mazā krāsniņā kurējās uguns. Ienāca pircējs, un Pīters uz brīdi atstāja mani vienu. Drīz es manīju, ka mani pārņem jauna sajūta — brīnišķīgs miers un labpatika; es apskatīju telpu. Tajā bija spožu palisandra koka zārku rindas, melni pārklāji, katafalki, spalvu slotiņas līķratiem, sēru lentes un viss cits, kas nepieciešams svinīgai bēru ceremonijai. Te valdīja miers, kārtība, klusums un mājoja nopietnas un cienīgas pārdomas. Šeit, pie dzīves robežas, bija stūrītis, no kura dvesmoja mūžīgās dusas dvaša.

Kad es te ienācu, pasaule ar visām tās nejēdzībām pa­lika aiz durvīm. Nejutu ne mazāko tieksmi izdabūt no šiem drūmajiem un iespaidīgajiem priekšmetiem ierosmi kādam jokam. Mans prāts šķita tīksmi atlaidies atpūtai uz guļasvietas, izklātas ar cildenām domām.

Pirms stundas ceturkšņa es vēl biju pagrimis humo­rists. Tagad es biju filozofs, pilns rāmuma un atvieglo­juma. Biju atradis patvērumu no humora, no neatlaidīgās dzīšanās pakaļ tramīgajai asprātībai, no pazemojošās no­kausētā joka vajāšanas, no apsviedīgās atjautības lenk­šanas bez apstājas.

Hefelbaueru pazinu ne visai labi. Kad viņš atgriezās, es ļāvu viņam runāt, nobažījies, ka viņš varētu izrādīties par disonējošu noti sava uzņēmuma daiļskanīgajā, sēru dziesmai līdzīgajā harmonijā.

Tomēr nē. Viņš tur patiešām iederējās. Aplaimots es izdvesu dziļu nopūtu. Man nebija zināms neviens cits cilvēks ar tik apbrīnojami garlaicīgu valodu kā Pīteram. Salīdzinājumā ar to Nāves jūra ir gatavais geizers. Ne­viena pati asprātības dzirkstele vai kaut tikai tās at­blāzma nesagandēja viņa vārdus. Nodrāztas frāzes, tikpat pliekanas un tādā pašā pārpilnībā kā kazenes, plūda no viņa lūpām, ar savu saturu satraukdamas ne vairāk kā pagājušās nedēļas telegrāfa lente, ritinoties no aparāta.

Mazliet trīcēdams, es izšāvu uz viņu vienu no saviem vis­trāpīgākajiem jokiem. Tas atsitās pret viņu kā pret bru­ņām un nokrita ar salauztu smaili. Kopš tā brīža es šo cilvēku mīlēju.

Divas vai trīs reizes nedēļā es mēdzu pievakarēs aiz­zagties pie Hefelbauera un tīksmināties par viņa dibenis­tabu. Tas bija mans vienīgais prieks. Sāku celties agri un strādāt sasteigti, lai vairāk laika varētu pavadīt savā miera ostā. Nekur citur es nevarēju atkratīties no para­duma izvilkt no apkārtējiem ideju humoristiskam sacerē­jumam. Jo, lai kā es arī nopūlētos, iegūt kaut ko piemē­rotu no Pītera nebija ne mazāko izredžu.

Šās ietekmes dēļ mans garastāvoklis sāka uzlaboties. Te es izbaudīju atpūtu no darba, kāda nepieciešama ikvie­nam. Pārsteidzu vienu vai otru no saviem agrākajiem draugiem, uzsmaidīdams viņiem un pasacīdams kādu jautru vārdu, kad redzējāmies uz ielas. Vairākas reizes es samulsināju savu ģimeni, atmaigdams tās klātbūtnē tiktāl, ka atļāvos izteikt kādu jocīgu piezīmi.

Humora lietuvēns bija jājis mani tik ilgi, ka savus vaļas brīžus es izmantoju ar tādu pašu aizrautību, ar kādu skolēns izmanto brīvdienas.

No tā sāka ciest mans darbs. Tas man vairs nebija tā mokošā nasta, kāds šķita agrāk. Strādādams pie sava galda, es bieži vien svilpoju un rakstīju daudz raitāk nekā pirms tam. Nepacietīgi paveicu savu darāmo, tikpat de­dzīgi tīkodams tikt projām uz savu atveldzējošo patvē­rumu kā žūpa uz dzertuvi.

Viena otra nemierīga stunda manai sievai pagāja ba­žīgos minējumos, kur es pavadu pēcpusdienas. Uzskatīju par labāku nestāstīt to viņai — sievietes jau tādas lietas nesaprot. Nabadzīte! Reiz viņa tādēļ satrūkās ne pa jo­kam.

Kādudien es pārnesu mājās sudrabotu zārka rokturi, ar ko noslogot savus papīrus, un jauku, pūkainu katafalka slotiņu putekļu noslaucīšanai no tiem.

Man varen patika redzēt šos priekšmetus uz sava rak­stāmgalda un domāt par iemīļoto dibenistabu tur, Hefel­bauera apbedīšanas birojā. Bet Luīza, ieraudzījusi tos, šausmās iespiedzās. Lai nomierinātu viņu, minēju no gaisa grābtu ieganstu, kam vajadzēja attaisnot to atra­šanos šeit, taču sievas acīs es izlasīju, ka neesmu viņu pārliecinājis un aizspriedums nav ticis pārvarēts. Tādēļ biju spiests šis lietas aizvākt, cik ātri vien varēju.

Vienudien Pīters Hefelbauers mani nostādīja tāda kār­dinājuma priekšā, ka man no sajūsmas aizrāvās elpa. Runādams kā allaž prātīgi un sausi, viņš man izrādīja sava uzņēmuma grāmatas un paskaidroja, ka viņa apgro­zījums un ienākumi strauji pieaugot. Tādēļ viņš esot no­domājis pieņemt līdzdalībnieku ar nelielu kapitālu. Labāk par kuru katru citu no saviem paziņām viņš gribētu mani. Kad es tajā pievakarē atvadījos no viņa, Pīteram palika mans, čeks par tiem tūkstoš dolāriem, ko tiku no­guldījis bankā, un es biju kļuvis viņa apbedīšanas biroja līdzīpašnieks.

Gāju uz mājām, pilns neprātīga prieka, kam piejaucās šaubas. Par izdarīto baidījos stāstīt sievai. Es zemi ne­jutu zem kājām. Pielikt punktu humoristisku sacerējumu rakstīšanai, no jauna pašam baudīt dzīves ābolus, nevis saspiest tos putrā, lai iegūtu dažus pilienus reibīga sidra, ar ko uzjautrināt publiku, — kas tā būs par laimi!

Pie vakariņu galda Luīza iedeva man vairākas vēstules, kas bija pienākušas manā prombūtnē. Dažas no tām sa­turēja atraidītus manuskriptus. Kopš es biju pasācis ap­meklēt Hefelbauera apbedīšanas biroju, mani sacerējumi tika sūtīti atpakaļ satraucoši bieži. Un pēdējā laikā es tos jau arī tiku uzgrūdis uz ātru roku. Pirms tam es strādāju kā mūrnieks — lēni un ar piepūli.

Attaisīju aploksni no tā nedēļas izdevuma, ar kuru mani saistīja pastāvīgs līgums. Čeki par kārtējām publi­kācijām tajā joprojām bija mūsu galvenais atspaids. Vēs­tulē bija lasāms sekojošais.

Šo vēstuli pasniedzu sievai. Pēc tam kad viņa to bija izlasījusi, viņas seja izstiepās ārkārtīgi gara un acīs iemirdzējās asaras.

— Tas nekrietnais, vecais ķēms! — viņa sašutusi iesaucās. — Esmu pārliecināta, ka tu raksti tikpat labi kā vienmēr. Un darbs tagad tev neprasa ne pusi no tā laika, ko agrāk. — Un tad Luīza droši vien iedomājās par čekiem, kuri vairs nepienāks. — Ak, Džon, — viņa vaimanāja, — ko tu tagad iesāksi?

Atbildes vietā es piecēlos un sāku polkas solī lēkāt apkārt vakariņu galdam. Luīza katrā ziņā uzskatīja, ka nepatikšanas aptumšojušas manu prātu, un bērni, pēc manām domām, cerēja, ka tas patiešām ir noticis, jo viņi drāzās man pakaļ, līksmi aurodami un atdarinādami manas kustības. Tagad es atkal atgādināju to viņu veco rotaļu biedru, kāds biju sendienās.

— Šovakar ejam uz teātri! — es saucu. — Lai tur plīst vai lūst. Un pēc tam mēs visi ieturēsim vēlas, piedauzīgas un izlaidīgas vakariņas Pils restorānā. Ram-tam-tīdi-trādi-rīdi!

Un tad es izskaidroju savu līksmību, paziņodams, ka tagad esmu līdzdalībnieks plaukstošā apbedīšanas birojā un ka manis pēc joku rakstīšana var ņemt un apvilkt maisu drānas un kaisīt sev pelnus uz galvas.

Turēdama rokā redaktora vēstuli, kas attaisnoja manu rīcību, Luīza nevarēja celt nekādus kaut cik vērā ņemamus iebildumus, bet tiem pāris maznozīmīgajiem, ko viņa to­mēr izteica, pamatā bija sieviešu nespēja novērtēt kaut ko tik labu kā mazo dibenistabiņu Pītera Hef... ak nē, Hefelbauera un Co apbedīšanas uzņēmumā.

Nobeigumā gribu vēl piemetināt, ka šodien mūsu pil­sētiņā nebūs atrodams neviens cits tik ieredzēts, dzīves­priecīgs, jautru izteicienu pārpilns cilvēks kā es. Mani joki atkal tiek atkārtoti un iet no mutes mutē; no jauna es ar prieku un bez alkatīgām domām klausos savas sie­vas vienīgi man paredzētajā čalojumā, bet Gajs un Viola rotaļājas man pie kājām, bārstīdami bērnišķīga humora dārgumus, nebaidoties no drausmīgā spīdzinātāja, kas citkārt ar piezīmju grāmatiņu rokā nebija atstājies no vi­ņiem ne soli.

Mūsu uzņēmums ir krietni uzplaucis. Manā pārziņā at­rodas grāmatvedība un veikala lietas, kamēr Pīters kārto ārpus biroja tieši ar apbedīšanu saistītos jautājumus. Viņš apgalvo, ka mans aušīgums un labais garastāvoklis katras bēres gluži vienkārši padarītu par īstām īru iz­priecām miroņa vāķēšanas laikā.