Gausīgie ierāvēji

Ziedonis a la carte

Bija marta diena.

Ja jūs rakstāt stāstu, nekad, itin nekad nesāciet to šādi. Sliktāks ievads nemaz nevar būt. Tas ir bez izdo­mas, neinteresants un droši vien sastāv no tīra ūdentiņa. Taču šajā gadījumā tas ir pilnīgi pieļaujams. Jo nākamais teikums, ar kuru stāstījumam īstenībā vajadzētu sākties, ir pārāk neiedomājami ērmots, lai ar to plātītos nesa­gatavota lasītāja priekšā.

Sēra raudāja pie ēdienu kartes.

Iedomājieties Ņujorkas meiteni birdinām asaras uz ēdienu nosaukumu saraksta!

Lai atrastu tam izskaidrojumu, jūs drīkstēsiet pieņemt, ka nebija vairs dabūjami omāri vai ka viņa nozvērējusies neēst saldējumu lielā gavēņa laikā, vai arī nupat atnākusi no teātra izrādes, kurā galveno lomu spēlējis Hekets. Un, kad noskaidrosies, ka visas šīs teorijas ir kļūdīgas, jums varbūt labpatiksies atļaut, lai stāstu turpina.

Džentlmenis, kurš paziņoja, ka pasaule ir austere, ko viņš atvērs ar savu zobenu, guva lielāku ievērību, nekā viņš patiesībā pelnījis. Attaisīt austeres čaulu ar zobenu nemaz nav tik grūti. Bet vai jūs jebkad esat manījis kādu mēģinām atdarīt Zemes gliemežvākus ar rakstāmmašīnu? Varbūt jums būtu patika pagaidīt, kamēr šādā veidā at­ver kādu duci gliemežnīcu?

Sērai ar savu neparocīgo ieroci bija izdevies atlauzt vaļā gliemežvākus pietiekami platā spraugā, lai no drēg­nās un žulgās pasaules to iekšienē noknibinātu kādu nieka kripatiņu. Stenogrāfiju viņa prata ne vairāk, kā mācētu, ja nule būtu beigusi pilnu īsraksta kursu kādā komerckoledžā un no turienes palaista plašajā pasaulē. Steno-prasmes trūkuma dēļ viņai nebija nekādu cerību ierindo­ties kantora talantu spožajā zvaigznājā. Tāpēc viņa uz savu roku nodarbojās ar mašīnrakstīšanu, izpildīdama pašas sameklētos gadījuma pasūtījumus.

Pats izcilākais un veiksmīgākais no visiem Sēras va­roņdarbiem viņas cīniņā par vietu zem saules bija darī­jums, ko viņa noslēdza ar Sūlenberga «Mājas restorānu». Šī ēdnīca atradās kaimiņos tai vecajai sarkano ķieģeļu ēkai, kurā viņa īrēja istabu ar atsevišķu ieeju. Kādu va­karu, ieturējusi pie Sūlenberga par četrdesmit centiem piecēdienu table d'hote pusdienas (pasniegtas tādā ātrumā, ar kādu jūs izmetat visas piecas beisbola bumbiņas uz nēģera galvu), Sēra paņēma līdzi uz mājām ēdienu karti. Tā bija uzskrīpāta gandrīz nesalasāmā rokrakstā, ne īsti angļu, ne vācu valodā, turklāt tādā izkārtojumā, ka jūs, ja nebūtu pietiekami uzmanīgs, iesāktu ar zobu bakstāmo un rīsu pudiņu, bet nobeigtu ar zupu un datumu.

Nākamajā dienā Sēra parādīja Sūlenbergam izskatīgu karti, uz kuras glītā mašīnrakstā bija lasāmi ēdienu no­saukumi, kārdinoši salikti katrs savā pienācīgajā iedaļā starp «hors d' oeuvre» un «par virsdrēbēm un lietus­sargiem neatbild».

Sūlenbergs uz līdzenas vietas kļuva par viņas pavalst­nieku. Pirms «Mājas restorāna» atstāšanas Sēra tika pa­nākusi, ka ēdnīcas īpašnieks labprātīgi noslēdza ar viņu līgumu. Saskaņā ar to viņai pienācās izgatavot mašīn­rakstā ēdienu kartes divdesmit vienam galdam: jaunu — katrām pusdienām, bet pirmajām un otrajām brokastīm — atkarībā no izmaiņām azaidā vai kad to prasīja kārtības izjūta.

Par to Sūlenbergs apņēmās aizsūtīt ar viesmīli — vēlams ar rātnu — Sērai uz māju trīs maltītes per diem un zīmuļa melnrakstu no tā, ko liktenis lēmis «Mā­jas restorāna» apmeklētājiem nākamajā dienā.

Šī vienošanās sagādāja apmierinājumu abām pu­sēm. Sūlenberga viesi tagad zināja, kā sauc to barību, ko viņi patērēja, kaut arī tās daba viņiem dažreiz vēl uzdeva mīklas. Bet Sērai aukstā, nomācošā ziemā bija nodroši­nāts uzturs, un tas viņai pašlaik bija galvenais.

Un tad kalendārs sameloja, apgalvojot, ka atnācis pa­vasaris. Pavasaris nāk, kad viņš nāk. Sasalušais janvāra sniegs, ciets kā dimants, vēl turējās uz lielpilsētas ma­ģistrālēm. Leijerkastes joprojām spēlēja «Vecajā, labajā vasariņā» tikpat dzīvi un izteiksmīgi kā decembri. Vīri sāka izrakstīt īstermiņa vekseļus, lai varētu sievām no­pirkt lieldienu tērpus. Sētnieki noslēdza radiatoros tvaiku. Bet, kad notiek tādas lietas, katram ir skaidrs, ka pilsēta vēl atrodas ziemas žņaugos.

Kādu pēcpusdienu Sēra drebinājās savā smalkajā istabā «ar atsevišķu ieeju un centrālapkuri, nevainojami tīra, visas labierīcības; lai pienācīgi novērtētu, jāredz perso­nīgi» — kā tika vēstījis sludinājums. Bez Sūlenberga ēdienu kartēm viņai cita darba nebija. Sēra sēdēja čīksto­šajā vītolkoka šūpuļkrēslā un raudzījās laukā pa logu. Kalendārs pie sienas laiku pa laikam viņai uzsauca: «Zie­donis ir klāt, Sēra, ziedonis ir klāt, kad es tev saku! Par to tu vari pārliecināties, palūkojoties uz mani. Arī uz tevi ir vērts palūkoties — tu esi tik pavasarīgi jauka, par ko tu tik bēdīgi raugies laukā pa logu?»

Sēras istaba atradās nama pagalma pusē. Paskatīdamās pa logu ārā, viņa varēja redzēt kastu fabrikas korpusa aklo dibensienu blakusielā. Taču viņai šis ķieģeļu mūris bija no visdzidrākā kristāla, un cauri tam Sēra nolūkojās uz zālainu gatvi, gar kuras malām auga avenāji un Ķīnas rozes.

īstie pavasara vēstneši ir netverami ar redzi un dzirdi. Dažiem cilvēkiem nepieciešams ziedošs krokuss, liesmojo­šais asinssārtais grimonis, zilputniņa dziesma un pat tik uzmācīgs atgādinājums kā vasaras atvaļinājumā aizejošo griķu un austeru atvadu sveiciens, pirms viņi gatavi spiest džentlmeni zaļajā apģērbā pie savām truljūtīgajām krū­tīm. Bet izredzētā dzimuma pārstāvēm no vecās Zemes kārtējā pielūdzēja pienāk ielīksmojošas, drošas ziņas, ka viņas nepaliks pabērnos, ja vien pašas to nevēlēsies.

Iepriekšējā vasarā Sēra bija izbraukusi uz laukiem un iemīlējusi kādu fermeri.

(Rakstot savu stāstu, nekad nelēkājiet tā atpakaļ. Tas ir slikts stils un nokauj interesi. Virziet tā darbību uz priekšu, vienmēr tikai uz priekšu!)

Sēra nodzīvoja Gožupītes fermā divas nedēļas. Tur viņa iepazinās ar vecā fermera Frenklina dēlu Volteru un pieķērās viņam. Fermeri ir tikuši iemīlēti, apprecēti un pēc tam atkal palaisti ganos vēl īsākā laikā. Taču jaunais Volters Frenklins bija mūsdienīgs agrārietis. Viņam pat kūtī bija tālrunis, un viņš prata nekļūdīgi aprēķināt, kāda ietekme būs nākamgada Kanādas kviešu ražai uz vecā mēnesī stādītiem kartupeļiem.

Šī ēnainā un aveņainā gatve tad arī bija tā vieta, kur Volters viņai tika tuvinājies un iekarojis viņas sirdi. Viņš pārliecīgi tika slavējis spilgto iespaidu, ko radīja dzelteno ziedu un brūno cirtu pretmets; vainagu viņa tika atstājusi tur un, vēzēdama rokās savu salmenīcu, gājusi atpakaļ uz mājām.

Viņi norunāja precēties pavasarī, tiklīdz būs manāmas pašas pirmās tā pazīmes, kā teica Volters. Un Sēra at­griezās pilsētā klabināt savu rakstāmmašīnu.

Klauvējiens pie durvīm izgaisināja Sēras redzējumus par to laimīgo dienu. Kāds viesmīlis bija atnesis «Mājas restorāna» nākamās dienas ēdienu kartes zīmuļa uzme­tumu vecā Sūlenberga stūrainajā rokrakstā. Sēra apsēdās pie rakstāmmašīnas un ievilka papīru starp veltņiem. Darbs viņai šķīrās. Divdesmit viena karte lielākoties bija gatava pusotras stundas laikā.

Todien sarakstā izmaiņu bija vairāk nekā parasti. Zupas kļuvušas vieglākas, pie uzkožamajiem meklēt cūkgaļu bija veltīgi — tā bija atrodama vairs tikai starp cepešiem un vienīgi ar kāļu piedevu. Pavasara gaisīgais gars lika sevi manīt visā ēdienu kartē. Jērs, kas vēl nesen lēkāja pa zaļojošajām kalnu nogāzēm, tika piedāvāts notiesāšanai ar saskanīgu mērci, kura atsauca atmiņā tā rotaļīgos lēcienus. Austeres dziesma, kaut arī vēl gluži neapklusi­nāta, bija diminuendo con amore. Rādījās, ka panna tika turēta bezdarbībā aiz cepjamās kameras labdarīgajām restēm. Pīrāgu saraksts uzblīda, treknākie pudiņi bija iz­zuduši; desa, ievīstījusies savā drapētajā apvalkā, tik tikko vairs dvašoja, nogrimusi tīksmīgās apcerēs par drīzo galu kopā ar griķiem un saldo, taču iznīcībai nolemto kļavas sulu.

Sēras pirksti ņirbēja kā knišļi vasarā virs upes. Viņa rindoja ierakstu zem ieraksta, lietpratīgi iekārtodama ik­vienu tā īstajā vietā, atbilstoši katra garumam.

Tieši virs saldajiem nāca dārzeņu ēdieni. Burkāni un zirņi, sparģeļi ar grauzdētu maizi, daudzgadīgie tomāti un kukurūza, Limas pupas, kukurūzas-pupu sautējums, kāposti... un tad...

Sēra sāka raudāt pie ēdienu kartes. Tāda kā svēta iz­misuma asaras kaut kur no sirds dziļumiem sakāpa viņai acīs. Galva noslīga uz mazā galdiņa ar rakstāmmašīnu, nospēlēdama uz tās klaviatūras sausi grabošu pavadījumu viņas miklajiem šņukstiem.

Jo veselas divas nedēļas viņa nebija saņēmusi no Voltera vēstuli, un nākamais ēdienu kartes punkts bija pie­nenes, pienenes ar kaut kādu olu — bet jupis lai parauj to olu! — pienenes, ar kuru zeltainajiem ziediem Volters tika viņu kronējis par savas mīlas karalieni un sievu priekšdienās, pienenes — pavasara vēstneši, viņas bēdu bēdas, viņas laimīgāko dienu atgādinātājas.Pirms sāciet smaidīt, cienītā, es jūs brīdinu: pamēģiniet izciest šādu pārbaudījumu pati. Interesanti, ko jūs būtu darījusi, ja tās šķirnes «Marechal Niel» rozes, ko Persijs atnesa jums tajā vakarā, kad atdevāt viņam savu sirdi, jūsu acu priekšā tiktu pasniegtas par salātiem ar majo­nēzi pie Sūlenberga table d'hote. Ja Džuljeta redzētu savas mīlestības simbolus tā apgānītus, viņa jo drīzāk būtu meklējusi krietnā aptiekāra mūžīgo aizmirstību snie­dzošās zāles.

Bet kas par varenu burvi ir Ziedonis! Lielajā, aukstajā pilsētā bija nepieciešams iesūtīt vēsti. Nebija neviena cita, kas to varētu nogādāt tur, kā tikai mazais, drosmīgais, necila izskata vēstnesis no laukiem raupjajos, zaļajos svārkos. Viņš ir uzticams laimes kareivis, šis dent-de-lion — šis lauvas zobs, kā viņu sauc franču šefpavāri. Uzziedējis viņš palīdzēs lakstoties, iepīts jūsu iemīļotās kastaņbrūnajos matos; jauns, zaļš un vēl neizplaucis viņš nonāk verdošā katlā un nodod pēc piederības sava pa­vēlnieka vēsti.

Mazpamazām Sēra apvaldīja asaras. Kartes taču ne­varēja atstāt neuzrakstītas. Bet pieneņu sapņa gandrīz nemanāma zeltaina atblāzma joprojām turēja viņu savā varā, un viņas pirksti īsu brītiņu darbojās ap taustiņiem, apziņas nekontrolēti, kamēr viņas domas vēl kavējās pļavu ieskautajā gatvē pie jaunā fermera. Taču drīz viņa strauji atgriezās klinšu ieslēgtajās Manhatanas gatvēs, un rakstāmmašīna sāka grabēt un kratīties kā streik­lauža automobilis.

Pulksten sešos viesmīlis atnesa viņai pusdienas un projāmejot paņēma līdzi gatavās ēdienu kartes. Kad Sēra ķērās pie maltītes, viņa nopūzdamās atstūma pie malas pieneņu salātus ar visu oļaino piedevu virsū. Tāpat kā šajā tumšajā masā pārvērstā košā un mīlu apliecinošā puķe kļuvusi par necienīgiem sakņu salātiem, tā viņas vasaras cerības bija novītušas un iznīkušas. Iespējams, ka mīlestība, kā teicis Šekspīrs, pārtiek pati no sevis, taču Sēra nevarēja piedabūt sevi lietot pārtikā pienenes, kuras kā rotājums tika izgreznojis viņas sirds patieso jūtu pirmās garīgās dzīres.

Pusastoņos kaimiņu pāris aiz sienas uzsāka ķildu, iemīt­nieks istabā stāvu augstāk meklēja uz savas flautas «la», gāzes liesma nedaudz samazinājās, pagalmā sāka iz­kraut trīs ogļu vezumus, radot to skaņu, kas ir vienīgā, kuru apskauž fonogrāfs; kaķi no žogiem aiz mājas pa­lēnām atkāpās Mukdenas virzienā. Pēc šīm pazīmēm Sēra zināja, ka pienācis laiks lasīt. Viņa sadabūja «Klosteris un pavards» — labāko no tām šajā mēnesī izdotajām grāmatām, pēc kurām nav pieprasījuma, ērti novietoja kājas uz kofera un devās klejojumā kopā ar Žerāru.

Ieskanējās ārdurvju zvans. Dzīvokļa saimniece gāja tās atvērt. Sēra pameta Žerāru un Denī kokā, kurā viņi bija uzrāpušies, glābdamies no lāča, un ieklausījās. Jā gan, arī jūs darītu tieši tāpat!

Un tad lejā, priekšnamā, bija dzirdama skaļa balss, un Sēra vienā lēcienā bija pie durvīm, ar vieglu roku atstādama pirmo raundu lāča labā un grāmatu uz grīdas. Jūs uzminējāt. Viņa nokļuva pie kāpnēm tieši tajā mirklī, kad viņas fermeris, pieveičis katrā stiepienā pa trim pakāpieniem, sasniedza augšējo un satvēra Sēru sa­vās rokās tik saudzīgi kā pārgatavojušās labības kūli, lai no tā neizbirtu ne grauds.

— Kāpēc tu man nerakstīji, ko? — viņa iesaucās.

— Ņujorka ir diezgan prāva pilsētiņa, — Volters Frenk-lins atbildēja. — Es atbraucu pirms nedēļas un neatradu tevi pēc vecās adreses. Uzzināju, ka tu no turienes esi izvākusies ceturtdienā. Tas mani maķenīt nomierināja, jo izslēdz nelaimi, kas nebūtu novēršama, ja tu būtu pār­kravājusies piektdienā. Tomēr tas mani netraucēja meklēt tevi gan ar policijas palīdzību, gan citādi.

— Es taču tev rakstīju! — Sēra dedzīgi sacīja.

— Neesmu saņēmis!

— Bet kā tad tu mani uzgāji? Jaunais fermeris pavasarīgi pasmaidīja.

— Es šovakar iegriezos tajā «Mājas restorānā» tepat līdzās, — viņš sacīja. — Man vienalga, vai to kāds dabū zināt vai nedabū — šajā gadalaikā es labprāt iebaudu kaut ko no zaļbarības. Meklēdams tādu ēdamo, es pār­laidu acis tai glīti ar mašīnu uzrakstītajai ēdienu kartei. Kad tiku garām kāpostiem, es apgāzu krēslu un auroju pēc saimnieka. Viņš man pastāstīja, kur tu dzīvo.

— Atceros, — Sēra laimīgi nopūtās. — Aiz kāpostiem nāca pienenes.

— Tavas mašīnas krietni virs rindiņas izlēkušo lodzīgo lielo «V» es pazītu jebkurā pasaules malā, — Frenklins sacīja.

— Kā, bet vārdā «pienenes» taču burta «V» nemaz nav, — Sēra izbrīnījusies iebilda.

Jaunais cilvēks izvilka no kabatas ēdienu sarakstu un norādīja uz kādu vietu tajā.

Sēra pazina pirmo todien rakstīto karti. Tās labās puses apakšējā stūrī, kur tika uzkritusi asara, joprojām bija redzams izplūdis traips. Bet virs tā, tur, kur vajadzēja būt pļavu auga nosaukumam, atmiņa, kavēdamās pie tā zeltainajiem ziediem, bija ļāvusi viņas pirkstiem uzsist pa citiem taustiņiem.

Starp sarkanajiem kāpostiem un pildītajiem zaļajiem pipariem bija lasāms:

«Mīļotais Volters ar cieti novārītu olu.»