Gausīgie ierāvēji

Kupidons a la carte

— Sievietes tieksmes, — Džefs Pīterss sacīja pēc tam, kad par šo tematu bija izteikti dažādi viedokļi, — parasti vērstas uz kaut ko citu. Sieviete vēlas tieši to, kā pat­laban trūkst. Jo grūtāk kaut ko ir dabūt, jo vairāk viņa to iekāro. Sievietei tīk, lai viņai būtu suvenīri no vietām, par kurām viņa nav pat dzirdējusi. Vienpusīgs skats uz priekšmetiem un parādībām postoši iedarbojas uz sievie­tes mentalitāti.

Man piemīt kāda dabas dota un ceļojumos saķerta in­deve, — Džefs turpināja, caur savām gaisā saslietajām kājām dziļdomīgi noraudzīdamies uz krodziņa krāsni, — ielūkoties vienā otrā jautājumā pamatīgāk, nekā to dara cilvēku vairākums. Esmu ieelpojis benzīna dūmus, uzru­nādams ļaužu drūzmu gandrīz katras Savienoto Valstu pilsētas ielās. Ar mūzikas skaņām, daiļrunību, roku veik­lību un miglas pūšanu acīs esmu tos padarījis aiz brīnu­miem mēmus, kamēr iztirgoju viņiem juvelierizstrādājumus, medikamentus, ziepes, matu audzēšanas līdzekļus un tam­līdzīgas blēņas. Un šajos ceļojumos es izklaidēšanās un vainas izpirkšanas nolūkā ieguvu šādas tādas zināšanas par sievietēm. Lai izpētītu kādu vienu noteiktu sievieti, vīrietim nepieciešams viss mūžs, bet, ja viņš čakli un ar zinātkāri noziedo, teiksim, desmit gadus, viņš var apgūt vispārīgos pamatjēdzienus par šo dzimumu. Labu skolu es dabūju, kad darbojos rietumos ar Brazīlijas dimantiem un patentiekuriem, tūlīt pēc sava brauciena no Savanas uz leju cauri kokvilnas audzēšanas joslai ar Dolbija pul­veri eksplozijas novēršanai petrolejas lampā. Tas bija toreiz, kad Oklahomas novads piedzīvoja pirmo uzplau­kumu. Gatri izauga tā vidū kā rūgstošas mīklas blāķis. Tā bija tipiska augstas konjunktūras pilsētiņa — lai tiktu pie iespējas nomazgāt muti, bija jāstāv rindā; tam, kurš ēda ilgāk par desmit minūtēm, pie tēriņa pieskaitīja īres naudu; ja kāds pārnakšņoja uz galda, viņam no rīta pie­prasīja samaksāt arī par uzturu.

Pēc dabas un principu diktēta paraduma es vienmēr sadzenāju pašas labākās vietas, kur paēst. Tāpēc, drusku pameklējis, es uzgāju iestādījumu, kas visā pilnībā at­bilda manām prasībām. Atradu teltī iekārtotu restorānu, ko nupat bija atvēruši ļaudis, kas uz šejieni atklīduši pa uzplaukuma viļņa pēdām. Viņi bija uzcirtuši vienkāršu mājiņu, kurā dzīvoja un gatavoja ēdienus, ko pasniedza teltī, kas bija uzslieta pie vienas sienas. Šo telti atdzīvi­nāja uz tās novietotie plakāti, kas bija domāti nogurušo ceļinieku paglābšanai no pansiju un ar bufetēm apgādātu viesnīcu apgrēcības. «Nogaršojiet mātes pašceptos biskvī­tus», «Kas vainas mūsu mīklā ceptajiem āboliem asā mērcē?», «Karstas pankūkas ar kļavu sīrupu, kādas jūs ēdāt zēna gados», «Nekad nav dzirdēts, ka mūsu ceptais cālis būtu dziedājis» — tāda bija vīriešu gremošanas vei­cināšanai lemtā literatūra. Sacīju pats sev, ka manas mātes klejojošajam zēnam derētu tur vakarā pamieloties. Un tā tas arī notika. Un tur tad es nonācu saskarē ar Meimi Dūgenu.

Vecais Dūgens bija ap sešu pēdu liels Indiānas slaists, kurš laiku pavadīja istabā, izlaidies puszvilus šūpuļkrēslā, pārcilādams atmiņā astoņdesmit sestā gada lielo neražu. Dūgenu mamma gatavoja ēdienus, un Meime cēla tos galdā.Tiklīdz es ieraudzīju Meimi, es sapratu, ka tautas skai­tīšanas datos ieviesusies kļūda. Savienotajās Valstīs bija tikai viena meitene. Aprakstīt viņas ārieni sīkāk nemaz nav tik viegli. Viņa bija apmēram eņģeļa augumā, un kas viņai bija par acīm un paņēmieniem! Runājot par pārējo, tādas kā viņa atrodamas tik daudz, ka no tām varētu iz­veidot virkni, kas sniegtos no Bruklinas tilta uz rietumiem līdz pat Kaunsilblafas tiesas namam Aiovas štatā. Viņas pašas nopelna sev uzturu, strādājot veikalos, restorānos, fabrikās un kantoros. Viņas ir cēlušās taisnā ceļā no Ievas un pieder to pulkam, kuras izcīnījušas sieviešu tie­sības, un, ja kāds vīrietis grib tās apstrīdēt, viņam ir iz­redzes dabūt pa zobiem. Viņas ir draudzīgas, godīgas, brīvas, jūtīgas un vīzdegunīgas, un viņas skatās dzīvei tieši acīs. Viņas ir tikušās ar vīrieti vaigu vaigā un at­klājušas, ka viņš ir nožēlojams radījums. Viņas ir no­nākušas pie atziņas, ka bulvāru romānu paudām, it kā vīrietis būtu pasaku princis, dzīvē trūkst apstiprinājuma.

Tāda bija arī Meime. Viņa bija pilna dzīvības, joku un jautrības; uz apmeklētāju asprātībām viņa atbildēja zi­bens ātrumā un tik trāpīgi, ka varēja nobeigties aiz smiek­liem. Man netīk rakņāties personiskās izjūtās. Es stingri turos pie teorijas, ka ikvienai novirzei un nesaskaņām tajā kaitē, kuru pazīst ar nosaukumu «mīlestība», jābūt tikpat privātai lietai kā zobu sukai. Uzskatu, ka siržu biogrāfi­jām kopā ar vēsturiskajiem romāniem par aknām būt ierādāma vieta vienīgi sludinājumiem atvēlētajās žur­nālu lappusēs. Tālab jums būs jāatvaino, ka trūkst deta­lizēta pārskata par manām jūtām pret Meimi. Diezgan drīz man kļuva par pastāvīgu paradumu iegriezties paēst tādās nepastāvīgās reizēs, kad nebija daudz apmeklētāju. Melnā kleitā un baltā priekšautā Meime mēdza smaidīdama iepeldēt teltī un sacīt: «Hallo, Džef, kā­pēc jūs nenākat laikā? Jūs, protams, gribat redzēt, cik ap­grūtinošs spējat būt. Ceptscālisbitštekscūkaskarbonādešķiņķisarolāmtaukosceptigaļaspīrādziņi,» — un tā tālāk. Viņa sauca mani par Džefu, bet tas bija bez dziļākas no­zīmes. Viņai tas bija vienīgi apzīmējums, nekas vairāk. Viņa ikvienu no mums sauca vārdā, tiklīdz to uzzināja. Es nemēdzu aiziet, pirms nebiju notiesājis vismaz divas maltītes, un ēšanu es vilku garumā kā smalkās viesībās, kur maina šķīvjus un sievas un starp kumosiem cits citu jautri pavelk uz zoba. Meime to pacieta tīri mierīgi, jo viņas interesēs nebija gāzt telti apkārt un atteikties no dolāriem tikai tāpēc vien, ka tos iemaksāja ārpus ēdien­reizēm.

Pēc neilga laika kādu citu puisi, vārdā Eds Koljers, piemeklēja starpēdienreižu liksta, un mēs ar viņu pārme­tām tiltus no brokastīm un pusdienām un no pusdienām uz vakariņām, tas šo telti padarīja par trīsarēnu cirku, kurā Meime nepārtraukti izpildīja viesmīles numuru. Ši­tas vīrs Koljers bija piesātināts ar plāniem un nodomiem. Viņš nodarbojās ar aku urbšanu, apdrošināšanu, svešu atradņu piesavināšanos vai kaut ko tamlīdzīgu — neat­ceros vairs, ar ko īsti. Viņš bija glums cilvēks ar izsmal­cinātām manierēm, un viņa vārdos bija kaut kas tāds, kas noskaņoja par labu viņa viedoklim. Un tā mēs ar Koljeru ienesām ēdamteltī rūpes un rosību. Meime iztu­rējās nosvērti un bezpartejiski. Viņa izdalīja savus lab­vēlības pierādījumus gluži kā spēļu nama bankas turē­tājs: vienu Koljeram, vienu man, vienu uz galda, un ne­vienu kārti viņa neslēpa piedurknē.

Dabiski, ka mēs ar Koljeru iepazināmies un reizumis satikāmies arī citur. Atbrīvojies no savām kara viltībām, viņš likās tīri patīkams, draudzīga naidīguma pilns puika.

«Esmu ievērojis, ka jums tīk ieturēties banketa zālē pēc tam, kad viesi no turienes pazuduši,» es viņam kādudien saku, lai izvilktu, kas viņam ir aiz ādas.

«Nu jā,» Koljers, drusku padomājis, saka, «rādās, ka kņada un burzma pie galda krīt uz maniem jūtīgajiem nerviem.»

«Manējos jau arī tās maķenīt ērcina,» es saku. «Jauks skuķēns, vai ne?

«Tad re, kā,» Koljers smiedamies saka. «Nu, ja jau jūs par to ierunājāties, man šķiet, ka manu redzes nervu viņa neuzbudina.»

«Bet manējo viņa ielīksmo,» es saku, «un esmu metis uz viņu aci. Ar šo daru jums to zināmu.»

«Būšu tikpat atklāts kā jūs,» Koljers atbild, «un, ja vien aptiekās nepietrūks pepsīna, es jums sagādāšu tādu iespēju parādīt, ko jūsu iekšas ņem pretī, ka beigās tās vairs nevarēs neko sagremot.»

Un tā mēs ar Koljeru uzsākam sacensību; pārtikas no­daļa sagādā svaigus krājumus; Meime mūs apkalpo jautra, laipna un patīkama, un izskatās, ka mūsu izredzes ir vienādas, bet Kupidons un pavāre Dūgena restorānā strādā virsstundas.

Kādā dienā septembri es piedabūju Meimi iznākt pa­staigāties pēc vakariņām, kad viss bija nokopts. Mēs pa­gājāmies kādu gabalu un tad apsēdāmies uz baļķu kau­dzes pie pilsētiņas robežas. Tā bija reta izdevība, tāpēc es pasacīju, kas man bija uz sirds: paskaidroju, ka pietiekami liels žūksnis, lai nodrošinātu laimi diviem, man atlec no iekuriem un Brazīlijas dimantiem un ka šie abi kopā ne­spēj līdzināties kādas būtnes acu mirdzumam, un ka uz­vārds Dūgens būtu jāaizstāj ar Pīterss vai jāpaskaidro, kāpēc ne.

Meime tūlīt nekā neteica. Viņa tikai tā savādi noskuri­nājās, un es sāku smelties jaunas atziņas.

«Džef,» viņa saka. «Man žēl, ka jūs runājāt par to. Jūs man patīkat tāpat kā jebkurš cits, bet visā pasaulē nav un nekad nebūs vīrietis, kuru es gribētu precēt. Vai jūs maz zināt, kas vīrietis ir manās acīs? Viņš ir kaps. Viņš ir sarkofāgs, kurā apbedīt Bifštekucūkaskarbonādesaknasarspeķišķiņķiarolām. Tikai tas viņš ir, nekas vairāk. Divus gadus esmu vērojusi vīriešus ēdam, ēdam un ēdam, līdz es viņos vairs nespēju saskatīt neko citu kā vienīgi div­kājainus gremotājus. Viņi nav galīgi nekas vairāk kā tikai kaut kādi radījumi, kas darbojas pie galda ar nazi, dak­šiņām un šķīvi. Tādi viņi man ir nostiprinājušies prātā un atmiņā. Esmu mēģinājusi to pārvarēt, bet nespēju. Esmu dzirdējusi meitenes ar sajūsmu runājam par saviem iemīļotajiem, bet nekad neesmu varējusi viņas saprast.

Vīrietis, gaļas mašīna un pieliekamais izraisa manī pilnīgi vienādas izjūtas. Reiz es aizgāju uz teātri, lai redzētu kādu aktieri, kura dēļ meitenes zaudēja vai prātu. Mani viņš ieinteresēja tieši tik daudz, lai es sāktu gud­rot, vai viņam garšo labāk pusjēls, mēreni apcepts vai kārtīgi izcepts bifšteks un vai viņš priekšroku dod mīk­stām vai cieti novārītām olām. Un tas bija viss. Nē, Džef, es neprecēšos, lai noskatītos, kā vīrs sēž pie brokastu galda un ēd, pārnāk pusdienās un ēd un no jauna uzrodas vakariņās, lai ēstu, ēstu, ēstu.»

«Bet, Meim,» es saku, «gan tas pāries. Jums tas viss ir apriebies. Jūs, protams, kādreiz apprecēsieties. Vien­mēr jau vīrieši neēd.»

«Spriežot pēc maniem novērojumiem, vienmēr. Nē, es jums pateikšu, ko esmu nodomājusi darīt.» Meime pēkšņi atdzīvojas un acis viņai iezaigojas. «Terehotā dzīvo kāda meitene, mana draudzene, vārdā Sūzija Fostere. Viņa strādā turienes dzelzceļa stacijas ēdnīcā par viesmīli. Es tajā pilsētā divus gadus nostrādāju kādā restorānā. Sūzijai klājas vēl ļaunāk nekā man, jo vīrieši, kuri ietur azaidu dzelzceļa stacijā, nevis ēd, bet rij. Viņi reizē cenšas rīt un flirtēt. Br-r-r-r! Mēs ar Sūziju esam visu izdomājušas. Mēs krājam naudu, un, kad būsim ietaupījušas diezgan, mēs nopirksim mazu mājiņu ar pieciem akriem zemes, ko esam jau noskatījušas, dzīvosim kopā un audzēsim vijo­lītes austrumu tirgum. Vīrietis ar savu ēdelību labāk lai nenāk tam rančo tuvāk par jūdzi.»

«Vai tad meitenes nekad...» es iesāku, bet Meime mani strupi pārtrauc.

«Nē, nekad. Viņas dažreiz tikai kādu drusciņu paknibi­nās — un viss.» «Es domāju kondit...» «Dieva dēļ, mainiet tematu!» Meime saka. Kā jau teicu iepriekš, šis piedzīvojums man atdarīja acis, ka sievietes satversme tiecas uz maldīgiem priekš­statiem un ilūzijām. Tā, piemēram, tādu, kāda ir Anglija, to pataisīja liellopu gaļa; Vāciju pacēla cīsiņi; tēvocis Sems par savu diženumu var pateikties ceptiem cāļiem un pīrāgiem, tikai jaunkundzītes no Vienatanteteica sko­las — tās jau nu gan nekad neticēs. Šekspīrs, viņas ap­galvo, un Rubinšteins, un Teodora Rūzvelta jātnieki ir tie, kuriem par to pienākas gods.

Tas bija stāvoklis, kas nevarēja nesatraukt. Neizturami būtu atteikties no Meimes; tomēr bija sāpīgi pat domāt, ka jāatmet ēšana. Pārāk agri es biju piesavinājies šo pa­radumu. Veselus divdesmit septiņus gadus biju akli brā­zies pretī savam liktenim, ļaudamies drausmīgā bries­moņa — uztura mānīgajiem vilinājumiem. Tagad bija par vēlu. Es biju divkājains gremotājs uz visiem laikiem. Varēju saderēt uz omāru salātiem pret taukos vārītiem pīrādziņiem, ka tas izpostīs manu dzīvi. Joprojām apmeklēju Dūgenu telti cerībā, ka Meime kļūs piekāpīgāka. Es pietiekami ticēju īstai mīlestībai, lai ne­šaubītos, ka tā, ja jau daudzkārt saglabājusies, par spīti trūcīgam uzturam, ar laiku spētu paciest arī bagātīgu. Nepārstāju kalpot arī savam postīgajam netikumam, lai gan jutu, ka ikreiz, kad Meimes klātbūtnē bāzu mutē kartupeli, es varbūt aproku savas vispārdrošākās cerības.

Domājams, ka arī Koljers bija runājis ar Meimi un saņēmis tādu pašu atbildi, jo kādudien viņš pasūta tasi kafijas un galēti un sēž, skrubinādams tās vienu stūrīti kā meitene viesistabā, iepriekš virtuvē piedzinusies ar cepeti un skābiem kāpostiem. Es uzreiz apķēros un darīju tāpat, un mēs laikam jau bijām pārliecināti, ka esam izdomājuši varenu viltību. Nākamajā dienā mēs to iz­mēģinājām no jauna, un tad teltī iznāk vecais Dūgens ar mūsu pieprasīto zvirbuļu barību rokās.

«Rādās, kad džentlmeņi pazaudējuši ēstgribu, ko?» viņš apvaicājas tēvišķīgi, taču ar krietnu dzēlīguma piedevu. «Redzu, kad darbiņš te pie jūsim ir tik viegls, kad es to varu padarīt ar visu savu reimatismu, tāpēc sadomāju maķenīt pastrādāt Meimes vietā.»

Un tā mēs ar Koljeru bijām spiesti atgriezties pie sātī­gajiem ēdieniem. Ap šo laiku es ievēroju, ka man uz­nākusi nepieredzēti nāvīga ēstgriba. Tapu tik ēdelīgs, ka Meimei droši vien kļuva pretīga jau mana parādīšanās vien. Vēlāk es atklāju, ka biju kritis par upuri pirmajai netīrajai un bezdievīgajai nekrietnībai, ko ar mani tika izstrādājis Eds Koljers. Mēģinādami apslāpēt kāri pēc ēdiena, mēs kopīgi bijām pasākuši sistemātiski iedzert. Un tas tēviņš bija piekukuļojis ap desmit pilsētiņas bufet­niekus, lai viņi ikvienai manai dzēriena glāzei piejauc pamatīgu šļāci Apoltrī firmas ēstgribu veicinošās rūgtzāles «Anakonda». Bet visgrūtāk aizmirst bija pēdējo viņa nostrādāto cūcību.

Kādudien Koljers teltī vairs neparādījās. Kāds cilvēks man pastāstīja, ka viņš esot no rīta atstājis pilsētu. Mans vienīgais sāncensis nu bija ēdienkarte. Dažas dienas pirms savas nozušanas Koljers tika man uzdāvinājis spaiņa tilpuma krūku ar pirmšķirīgu viskiju, ko viņam esot at­sūtījis brālēns no Kentuki. Tagad man ir pamats domāt, ka tā saturēja gandrīz tīras Apoltrī ēstgribu veicinošās rūgtzāles «Anakonda». Es joprojām apriju tonnām pārti­kas. Vairāk nekā jebkad agrāk es Meimes acīs biju un paliku vienīgi divkājains gremotājs.

Apmēram nedēļu pēc tam, kad Koljers iekrita kā akā, pilsētiņā ieradās kaut kas līdzīgs ceļojošam cirkam un uzcēla telti dzelzceļa tuvumā. Manuprāt, tas bija sava veida pseidomuzejs vai panoptiks. Kādu vakaru es aiz­gāju apciemot Meimi, un Dūgenu mamma sacīja, ka meita ar Tomasu, savu jaunāko brāli, aizgājusi uz šo iestādījumu. Tonedēļ tas pats atkārtojās vēl trīs reizes. Sestdienas vakarā es viņu notrāpīju atpakaļceļā un piedabūju pasēdēt kādu brītiņu uz kāpnītēm un parunāties. Ievēroju, ka viņa bija pārvērtusies. Acis viņai bija maigā­kas un spožākas. Viņa vairs neizskatījās pēc tās Meimes Dūgenas, kura gribēja bēgt no vīrieša rijības, bet at­gādināja vairāk to Meimi, kādu bija iecerējis radītājs: pieejama un piemērota, lai gozētos brazīliešu un Patentiekuru gaismā.«Šķiet, ka jūs pamatīgi savaldzinājusi,» es saku, ««Vien­reizīgā pasaules dzīvo dīvaiņu un retumu izstāde».»

«Tā ir pārmaiņa,» Meime atbild.

«Jums drīz prasīsies pēc citas,» es saku, «ja jūs to ap­meklēsiet katru vakaru.»«Neīgņojieties, Džef,» viņa saka, «tā novērš manas do­mas no darba.»

«Vai tad dīvaiņi neēd?» es jautāju.

«Ne visi. Daži no tiem ir no vaska.»

«Nu tad uzmanieties, ka nepielīpat,» es saku mazliet draiski un muļķīgi.

Meime nosarka. Nezināju, ko par viņu domāt. Man uzausa vāja cerība, ka mani uzmanības pierādījumi var­būt bija mīkstinājuši vīrieša šausmīgo noziegumu — uz­turvielu atklātu ievadīšanu savā organismā. Viņa ieminē­jās kaut ko par zvaigznēm, runādama par tām pieklājīgi un ar cieņu, un es samuldēju labu tiesu par vienotām sirdīm, par mājām, ko gaišas dara patiesas jūtas un Patentiekuri. Meime klausījās bez nicinājuma, un es pats sev saku: «Džef, veco zēn, tu atvairi nelaimi, kas bija piemeklējusi pārtikas produktu patērētāju; tu uzmini ar papēdi čūskai, kas uzglūn no mērces trauka.»

Piekāpju pirmdienas vakarā. Meime ar Tomasu ir aiz­gājusi uz «Vienreizīgo pasaules dzīvo dīvaiņu un retumu izstādi».

«Lai trejdeviņas nelaimes uzbrūk šitai pašai izstādei,» es saku, «un lai tā ir septiņreiz septiņkārt nolādēta šodien un mūžīgi mūžos. Āmen. Rītvakar es pats aiziešu to ap­skatīt un izpētīt tās postīgo valdzinājumu. Vai tad tiešām cilvēkam, kas radīts, lai mantotu visu pasauli, jāzaudē sava iemīļotā vispirms naža un dakšiņas un pēc tam kaut kāda desmitcentu cirka dēļ?»Nākamajā vakarā pirms došanās uz izstādes telti es ievācu ziņas un noskaidroju, ka Meime nav mājās. Šoreiz viņa ir cirkā bez Tomasa, jo Tomass gaida mani resto­rāna telts ārpusē paslēpies zālē un nāk ar savu priekš­likumu, pirms es paspēju ieēst vakariņas.«Ko jūs, Džef, man dosiet,» viņš saka, «ja es jums kaut ko pateikšu?»

«Tik, dēls, cik tas būs vērts,» es atbildu.

«Māsa ir ieķērusies vienā izdzimtenī,» Tomass saka, «vienā no tiem balagāna dīvaiņiem. Man viņš nepatīk. Viņai gan. Noklausījos viņu runās. Domāju, ka jūs tas varētu interesēt. Vadzi, Džef, vai jums par to divi dolāri nav žēl? Te mūsu pilsētiņā var dabūt pneimatisko šau­teni, kas...»

Parakņājies kabatās, es sāku birdināt Tomasa cepurē pusdolāra un ceturtdaļdolāra monētas. Šī vēsts iedarbojās kā pāļdzinis: tās trieciens uz laiciņu sabīdīja manus prātus kā teleskopu. Arēji izplūzdams sīknaudā un muļķīgos smaidos, bet iekšķīgi ciezdams garīgus traucējumus, es neldzīgi un laipnīgi sacīju:

«Paldies tev, Tomas, paldies... i... izdzimteni, tu sa­cīji, Tomas. Nu, Tomas, vai tu, lūdzu, nevarētu aprakstīt viņa kroplību mazliet tuvāk?»

«Šitas ir tas zellis,» Tomass saka, izvilkdams no kaba­tas dzeltenu reklāmas lapiņu un pabāzdams to man zem deguna. «Viņš ir pasaules čempions gavēšanā. Man šķiet, ka māsa tāpēc samīlējusies viņā. Viņš neko neēd. Viņš badosies četrdesmit deviņas dienas. Šodien ir sestā. Tas tur ir viņš.»

Paskatījos uz vārdu, ko Tomass man rādīja, — «Profe­sors Eduardo Collieri». «A!» es saku, apbrīnas pārņemts. «Nav slikti, Ed Koljer. Par šito numuru tev pienākas at­zinība, un to es tev neliedzu. Bet to meiteni gan es tev neatdošu, kamēr viņa vēl nav Izdzimteņa kundze.»

Grūdos balagāna virzienā. Tuvojos teltij no aizmugures, un, kad pienācu tai klāt, no audekla apakšas kā čūska izlocījās kāds cilvēks, uzrausās kājās un ieskrēja man krūtīs kā tragantzirņus saēdies zirgs. Sagrābu viņu aiz čupras un zvaigžņu gaismā kārtīgi nopētīju. Tas ir pro­fesors Eduardo Collieri parasta cilvēka ietērpā ar izmisīgu skatienu vienā acī un nepacietību otrā.

«Hallo, retumiņ,» es saku. «Izturi vien vēl kādu minūti, un ļauj man paraudzīties uz jūsu izdzimtenību. Nu, kā tev patīk būt par vilopu valopu, bimbamu no Borneo vai kā tevi tur tai balagānā apsaukā?»

«Džef Pīters,» Koljers saka vārgā balsī, «laid mani vaļā jeb es tev gāzīšu.»

«Kuš, kuš, Edij,» es saku, stingri turēdams viņu, «ļauj vecam draugam apskatīt tavas dīvainības izstādi. Tā ir izcila blēdība, ko tu esi pasācis, mans dēls. Bet nedraudi ar vardarbību un roku palaišanu, jo uz to tu nemaz neesi spējīgs. Nekā vairāk no tevis nav kā vien krietna porcija nekaunības un varen tukšs vēders.» Un tā jau tas arī bija. Tas cilvēks bija tik vājš kā veģetārietis kaķis.

«Es labprāt pārspriestu šo lietu ar tevi, Džef,» viņš saka, un viņa vārdos skan nožēla, «neierobežotu raundu skaitu, ja vien man būtu pusstunda laika treniņam un divas kvadrātpēdas liela bifšteka šķēle, ar ko trenēties. Lai nolādēts tas cilvēks, es saku, kas izgudrojis mākslu iztikt bez ēšanas. Lai viņa dvēsele mūžībā tiek pieķēdēta divu pēdu attālumā no elles, pilnas ar kvēlošu ātro siteni. Es izbeidzu mūsu sāncensību, Džef; es dezertēju pie ienaid­nieka. Tu atradīsi mis Dūgenu iekšpusē aplūkojam vienīgo dzīvo mūmiju un zinīgo cūku. Viņa, Džef, ir jauka mei­tene. Es būtu tev izgriezis pogas, ja vien būtu varējis mazliet ilgāk izturēt to neēšanas tikumu. Tev būs vien jāatzīst, ka tas gavēšanas paņēmiens kādu laiku bija īsts trumpis. Tā jau es to arī biju izprātojis. Bet paklau, Džef, mēdz sacīt, ka mīlestība ir tā, kas Zemei liek griezties ap savu asi. Es tev saku, ka šim apgalvojumam trūkst ap­stiprinājuma. To dara aicinājums pusdienās. Es to Meimi Dūgenu mīlu. Esmu nodzīvojis bez ēšanas sešas dienas, lai viņai izpatiktu. Es iebaudīju tikai vienu vienīgu ku­mosiņu. Tas notika, kad es to tetovēto vīru notriecu zemē ar kara vāli un atņēmu sviestmaizi, ko viņš stūma vai­gos. Principāls par sodu ieturēja visu manu algu, bet neba jau alga man bija padomā. Tur bija tā meitene. Par viņu es atdotu savu dzīvību, bet par sautētas vērša gaļas porciju es liktu uz spēles savu nemirstīgo dvēseli. Izsal­kums ir drausmīga lieta, Džef. Mīlestība, ģimene, reliģija, māksla, pienākums un patriotisms nav nekas vairāk kā tukša skaņa, kad cilvēks mirst badā!»

Tādā garā Eds Koljers patētiski runāja ar mani. Man kļuva skaidrs, ka sadursmē, kas bija izcēlusies sirds un vēdera starpā, virsroku bija guvis intendants. Nekad ne­izjūtu nepatiku pret Edu Koljeru. Pārcilāju atmiņā visas kādreiz dzirdētās pamācības pieklājīgas uzvedības jau­tājumos, cenzdamies sameklēt kaut ko mierinošu, bet nekā piemērota neatradu.

«Es būtu priecīgs,» sacīja Eds, «ja tu tagad ļautu man iet. Esmu smagi cietis, bet pārtikas krājumiem es likšu ciest vēl smagāk. Es izēdīšu pa tīro ikvienu pilsētiņas restorānu. Bradāšu līdz jostasvietai pa filejiem un peldēšu šķiņķos ar olām. Tā ir šausmīga lieta, Džef Pīters, vīrie­tim iekulties tādā ķezā — atteikties no savas meitenes kaut kā ēdama dēļ — tas ir ļaunāk nekā tam tur vīram Ēzavam, kas uzsita gaisā savas autortiesības par paipalu, bet bads jau gan ar ir drausmīga lieta. Un nu, Džef, atvaino mani, jo es tālumā saožu cepta šķiņķa izgaroju­mus un manas kājas brēkdamas prasās mukt uz to pusi.»

«Ieturies pa krietnam, Ed Koljer,» es viņam saku, «un neturi ļaunu prātu! Es jau pats ar esmu ticis ieplānots par retu izēdāju, un es jūtu tev līdzi tavā likstā.»

Pēkšņa vēja brāzma atnesa cepta šķiņķa smaržu, un gavēšanas čempions nosprauslojas un aizauļo tumsā pretī barībai.

Vēlētos, kaut tur būtu bijis kāds no tiem kulturālajiem ļautiņiem, kuri vienmēr sludina par mīlestību un roman­tiku mazinošiem apstākļiem. Lūk, te tāds Eds Koljers, smalks vīrs, pilns izdomas un flirta, atmet ar roku mei­tenei, kam pieder viņa sirds, un izlaužas blakusteritorijā, dzenoties pēc zemiskas ēdmaņas. Tā bija pļauka dzejnie­kiem un trieciens daiļliteratūras visienesīgākajam elemen­tam. Tukšs vēders ir drošs pretlīdzeklis pārpilnai sirdij.

Man, protams, ļoti interesēja uzzināt, cik tālu Koljers ar savām kara viltībām sagrozījis Meimei galvu. Iegāju Vienreizīgajā izstādē, un tur jau viņa arī bija. Ieraugot mani, viņa izskatījās pārsteigta, bet bez vainas apziņas.

«Ārā ir elegants vakars,» es saku. «Vēsums ir gluži patīkams un iepriecinošs, un zvaigznes ir pirmklasīgi sa­rindotas tieši tur, kur tās iederas. Vai jūs neatkratītos no šiem dzīvnieku valsts blakusproduktiem uz pietiekami ilgu laiku, lai pastaigātos ar parastu cilvēku, kurš visā savā mūžā nav ticis pieminēts nevienā programmā?»

Meime pazagšus aplaida apkārt skatienu, un es sapratu, ko tas nozīmē.

«O,» es saku, «man šausmīgi nepatīk jums to stāstīt, bet tas dīvainis, kurš pārtiek no svaiga gaisa, ir izlaidies no būra. Viņš nupat izlīda ārā pa telts apakšu. Pa šo laiku viņš jau ir savienojies ar pusi no pilsētiņas delika­tesēm.»

«Jūs domājat Edu Koljeru?» Meime saka.

«Jā, viņu,» es atbildu, «un žēl, ka viņš atkal ir atgrie­zies uz nozieguma ceļa. Es viņu satiku ārā pie telts, un viņš man atklāja savu nodomu iznīcināt pasaules pārtikas ražu. Ir aplam bēdīgi, ja kāda ideāls nokāpj no sava pjedestāla, lai kļūtu par rijīgu siseni.»

Meime skatījās man tieši acīs, līdz bija kā ar korķu viļķi izvilkusi manas domas.

«Džef,» viņa saka, «tādas runas nepavisam neizklausās pēc jums. Man nav patīkami dzirdēt, ka apsmej Edu Kol­jeru. Vīrietis var rīkoties smieklīgi, taču meitenei, kuras dēļ viņš to dara, viņa rīcība nemaz neliekas smieklīga. Tāds vīrietis kā viņš ir viens starp simtiem. Viņš pārstāja ēst tikai man par prieku. Es būtu cietsirdīga un nepatei­cīga, ja nejustu pret viņu labvēlību. Vai jūs spētu iz­darīt to, ko viņš?»

«Zinu,» es saku, saprazdams, kur viņa mērķē, «man vairs nav nekāda glābiņa. Es tur neko nevaru darīt. Rīļas zīme ir iededzināta man uz pieres. Par to parūpējās jau misis Ieva, noslēgdama darījumu ar čūsku. No sava lik­teņa neviens nevar izbēgt. Laikam jau es būšu pasaules čempions ēšanā.» Runāju pazemīgi, un Meime mazliet nomierinājās.

«Mēs ar Edu Koljeru esam labi draugi,» viņa sacīja, «tādi paši kā es ar jums. Es viņam devu tādu pašu at­bildi kā jums — precēties man nenāk ne prātā. Man pa­tika būt ar Edu kopā un runāt ar viņu. Domā, ka ir vīrie­tis, kurš vairs nelieto nazi un dakšiņu, un tas viss notiek manis dēļ, bija kaut kas man varen patīkams.»

«Vai tad jūs nebijāt iemīlējusies viņā?» es pavisam trulprātīgi jautāju. «Vai tad jūs nedevāt piekrišanu kļūt par misis Dīvaini?»

Mums visiem kādreiz tā gadās. Mēs visi šad un tad nespējam noturēties lietišķas sarunas robežās. Meimes sejā parādījās tas saldskābais smaidioš, kurā līdzās sa­dzīvo ledus ar cukuru, un viņa saka ar uzsvērtu laipnību: «Jums, mister Pīters, nav itin nekādu tiesību uzdot man tādu jautājumu. Pamēģiniet gavēt četrdesmit deviņas die­nas tikai tāpēc vien, lai tādas iegūtu, un tad es varbūt jums atbildēšu.»Tādējādi pat vēl pēc tam, kad, nokļuvis savas dumpīgās ēstgribas gūstā, Eds Koljers vairs nestāvēja man ceļā, manas izredzes pie Meimes nemaz nelikās uzlabojušās. Turklāt mani darījumi te, Gatri, izsīka.

Biju uzkavējies šai pilsētiņā pārāk ilgi. Dimantiem, ko es tiku pārdevis, sāka parādīties diluma pazīmes, un Patentiekuri mitros rītos visai bieži atsacījās iedegties. Manā tirdzniecībā vienmēr pienāk laiks, kad panākumu zvaigzne man saka: «Vācies projām uz nākamo pilsētiņu!» Tolaik es ceļoju ratos, lai nepalaistu garām nevienu maz­pilsētu; tāpēc dažas dienas vēlāk es sajūdzu zirgus un aizbraucu atvadīties no Meimes. Man nebija nodoma iz­stāties no spēles; biju nolēmis aizlaist uz Oklahomasitiju un pastrādāt tur vienu divas nedēļas. Tad biju paredzējis atgriezties, lai no jauna pievērstos Meimei. Un ko gan es ieraugu pie Dūgenu mājas ja ne Meimi spilgti zilās ceļa drēbēs un pie durvīm pa ķērienam no­liktu ceļasomu. Izrādās, ka viņas labā draudzene Lotija Bella, kura Terehotā strādā par mašīnrakstītāju, nākamajā ceturtdienā precas, un Meime uz nedēļu brauc pie viņas ciemos, lai būtu par līdzzinātāju laulību cere­monijā. Meime gaida kādu smago vezumnieku, kas ir apņēmies aizvest viņu uz Oklahomu, bet es nekavējoties un ar nicinājumu atzīstu preču pajūgu par viņai nepie­mērotu un piedāvājos kravu nogādāt pats. Dūgenu mamma neredz iemeslu, kāpēc lai es to nedarītu, jo misteram Vezumniekam par vešanu ir jāmaksā; tādēļ trīsdesmit minūtes vēlāk mēs ar Meimi dodamies ceļā manos viegla­jos atsperratos ar baltu brezenta pārjūmu un laižam tieši uz dienvidiem.

Rīts todien bija padevies uz goda. Pūta spirgts vējiņš, kas vareni smaržoja pēc puķēm un zāles, un mazie baltļipainie trusīši draiski izklaidējās, lēkādami pāri ceļam. Mans Kentuki bēru pāris tā nesās pretī apvārsnim, ka tas sāka tuvoties tik strauji, ka gribējās pieliekties, lai izvairītos no tā kā no veļas auklas. Meime bija varen runīga un kā mazs bērns nepārtraukti grabēja par savām vecajām mājām un skolā pastrādātajiem nedarbiem, par lietām, kas viņai patīkot, un kādi pretīgi paradumi esot tām Džonsona meitenēm turpat pāri ielai tālajā Indiāņa. Ne ar vārdu netika pieminēts Eds Koljers, pārtika vai citas kādas tikpat nopietnas lietas. Ap pusdienlaiku Meime pameklējas un atklāj, ka azaids, ko viņa tika ielikusi groziņā, ir aizmirsts mājās. Es būtu varējis tikt galā ar diezgan pamatīgu maltīti, bet Meime nelikās bēdājam, ka nav ko ēst, tāpēc arī es negaudos. Man tas bija vārīgs jautājums, un es sargājos sarunās pieskarties barībai jeb­kādā tās veidā.

Esmu noskaņots īsos vārdos pastāstīt, kā tas gadījās, ka es apmaldījos. Ceļš bija stipri apaudzis ar zāli un tikko samanāms; un man blakus sēdēja Meime, pārņem­dama savā varā visu manu prātu un uzmanību. Iemesli ir attaisnojoši vai arī nav tādi atkarībā no tā, kā uz tiem raugās. Taču es apmaldījos, un pēcpusdienā, iestājoties krēslai, kad mums jau vajadzētu būt Oklahomasitijā, mēs, atrazdamies uz pilnīgas neziņas robežas, braukājām uz priekšu un atpakaļ pa kādas vēl neatklātas upes gultni, un lietus gāza lielām, slapjām šaltīm. Tur, priekšā, staig­nāja augstākajā vietā, uz neliela paugura mēs redzējām mazu baļķu mājiņu. Palienes zāle, čaparals un savrup augoši koki ietvēra to no visām pusēm. Mājiņa izskatījās sērīga un izraisīja manī skumjas. Man ienāca prātā, ka mēs tur varētu pārlaist nakti. Izklāstīju savas domas Meimei, un viņa izlemšanu atstāj man. Viņa nesāk ārdī­ties un sūdzēties, kā to darītu sieviešu vairākums, bet teic, ka ir jau labi; viņa zina, ka tas netika darīts ar no­domu.Mēs atklājām, ka māja ir pamesta. Tajā bija divas tukšas istabas. Pagalmā atradās maza kūtiņa, kur kād­reiz turēti lopi. Tās augšiņā gulēja krietns blāķis veca siena. Ievietoju kūtiņā zirgus un noliku tiem priekšā daļu siena, par ko tie apbēdināti noskatījās uz mani, pārliecībā, ka man būtu jāatvainojas. Rūpēdamies par mūsu ērtībām, es atlikušo sienu klēpjiem sanesu mājā. Tur es nogādāju arī Patentiekurus un dimantus, kuri ne viens, ne otrs nav pasargāti no ūdens iedarbības.

Mēs ar Meimi iekārtojāmies ratu sēdekļos uz grīdas, un es kamīnā aizdedzināju labu tiesu Patentiekuru, jo nakts bija dzestra. Ja vien es kaut ko no tādām lietām saprotu, tai meitenei viss notiekošais sagādāja prieku. Viņai tas nozīmēja pārmaiņu. Tā viņai ļāva skatīties uz dzīvi no citāda viedokļa. Viņa smējās un čaloja, un, salīdzinot ar viņas acīm, Patentiekurs deva blāvu gaismu. Man bija pilna kabata ar cigāriem, un es jutos kā para­dīzē pirms cilvēku krišanas grēkā. Mēs bijām tajā pašā vecajā apmetnē Ēdenes dārzā. Tur, ārā, kaut kur lietū un tumsā, bija Ciānas upe, un eņģelis ar liesmojošo zobenu vēl nebija izlicis uzrakstu «Staigāt pa zāli aizliegts». Es izsaiņoju vienu vai divus grozus dimanta rotaslietu: gre­dzenus, auskarus, medaljonus, brošas, krelles, aproces un jostas un liku Meimei ar tām izgreznoties. Viņa spīguļoja un vizuļoja kā miljondolāru princese, līdz vaigos viņai parādījās sārti plankumi, un viņa gandrīz vai apraudājās, ka nav spoguļa.

Kad kļuva vēls, es Meimei uz grīdas uzklāju lepnu guļasvietu no siena, ratu un gultas segām un pierunāju viņu doties pie miera. Pats, apsēdies otrā istabā, kūpināju tabaku, klausījos lietus gāzmās un apcerēju to daudzo balto un nebalto dienu miju, ko cilvēks piedzīvo apmēram septiņdesmit pēdējos gados pirms savām bērēm.

Rīta pusē es laikam biju mazliet iesnaudies, jo acis man bija ciet, un, kad es tās atkal atvēru, diena jau bija uz­aususi un manā priekšā stāvēja Meime ar glīti un rūpīgi sakārtotiem matiem un esamības priekā mirdzošām acīm.

«Nu teic viens cilvēks, Džef,» viņa iesaucas, «kā es esmu izsalkusi! Es varētu apēst...»

Pacēlu acis un uztvēru viņas skatienu. Viņas smaids apdzisa, un viņa uzmeta man aukstu, aizdomu pilnu mir­kli. Tad es laidu smiekliem vaļu un nolikos uz grīdas, lai vieglāk būtu smiet. Man tas šķita jocīgi. No dabas un pēc rakstura esmu liels smējējs, bet šoreiz es pāršāvu pār strīpu. Kad es atjēdzos, Meime sēdēja, uzgriezusi man muguru, tīri vai aplipuši ar cienīgumu.

«Nedusmojieties, Meim,» es saku, «jo es nevarēju no­turēties. Vainīgs ir jūsu jocīgais matu sakārtojums. Ja tik jūs to varētu redzēt!»

«Nevajag melst niekus, ser,» Meime vēsi un prātīgi sa­cīja. «Maniem matiem nav nekādas vainas. Zinu jau, par ko jūs smejaties. Džef, nu paskatieties laukā,» viņa pieliek punktu, vērdamās caur spraugu baļķu starpā. Atvēru mazo lūciņu un paraudzījos ārā. Visa upes gultne bija pār­plūdusi, un uzkalns, uz kura stāvēja māja, bija sala simt metru platas, brāzmojošas dzeltenu ūdeņu strāvas vidu. Un joprojām stipri lija. Vienīgais, ko mēs varējām darīt, bija palikt te, kamēr atlidos balodis ar olīvas zaru.

Jāatzīst, ka todien nevedās ne sarunas, ne izklaidēšanās. Nopratu, ka Meimi savā iespaidā atkal turēja pārāk ieil­dzis vienpusīgs skats uz lietām, bet es tur nekā nespēju grozīt. Mani pašu bija sagrābusi alka ēst. Man uznāca halucinācijas par ātro siteni un vīzijas par šķiņķi, un es visu laiku nemitējos sev sacīt: «Ko tu gribi ēst, Džef? Ko tu, vecais, tagad pasūtīsi, kad atnāks viesmīlis?» Es no ēdienkartes izraugos sev visādus gardumus un iztēlojos, ka man tos pasniedz. Man šķiet, ka tā izturas visi ļoti izsalkuši cilvēki. Viņi nav spējīgi pievērst savas domas nekam citam kā vien kaut kam ēdamam. Tas pierāda, ka galu galā pats svarīgākais ir nevis nemirstība un miers starp tautām, bet gan mazais galdiņš ar līkkājainu garš­vielu trauciņu statni, Vusteras mērces imitāciju un sal­veti, kas nosedz kafijas traipus.

Tā nu es tur sēdēju, visu laiku gudrodams, gluži iekar­sis, apspriezdamies pats ar sevi, kādu bifšteku labāk gribētu — ar sēnēm vai kreolu gaumē. Meime bija no­metusies uz otra sēdekļa, domīga, galvu atbalstījusi rokās. «Kartupeļus lai nes krāsnī ceptus,» es prātā izsaku savu vēlēšanos, «un kapāto gaļu iepriekš lai apbrūnina pannā ar deviņām olām turpat malā.» Rūpīgi iztaustīju savas kabatas, lai pārliecinātos, vai nevaru atrast kādu zemes­riekstu vai pāris grauzdētu kukurūzas graudu.Vēlreiz pienāca vakars, lietum joprojām līstot un ūdens līmenim upē joprojām ceļoties. Paskatījos uz Meimi un pamanīju viņas sejā to izmisīgo izteiksmi, kāda allaž mēdz būt meitenēm, kad viņas iet garām saldējuma kios­kam. Sapratu, ka nabadzīte bija izsalkusi — varbūt pirmo reizi mūžā. Viņas acīs izpaudās tādas bažas, kādas sie­viete sajūt vienīgi tad, ja ir palikusi neēdusi vai mana, ka mugurpusē viņai ir atnākuši vaļā svārki.

Pulkstenis bija tā ap vienpadsmitiem otrajā vakarā, kad mēs nomākti sēdējām savā sēklī izsviestā kuģa kajītē. Bez mitas metu laukā no galvas domas par ēšanu, bet vienmēr no jauna tās iebruka atpakaļ, pirms paguvu tām aizcirst ceļu. Prātā pārcilāju visus tos labumus, par kā­diem vien man bija gadījies dzirdēt. Garā atgriezos ma­zotnē un ar sevišķu cieņu un patiku atcerējos sorgo sīrupā veldzētu karstu biskvītu un speķa mērci. Tad es pārstai­gāju turpmākos gadus, atmiņā pakavēdamies pie zaļiem āboliem ar sāli, pankūkām ar kļavu sīrupu, kukurūzas biez­putras, veco virdžīniešu gaumē cepta cāļa, saldo kartu­peļu sacepuma ar cūkas ribiņām, sutinātām kukurūzas vālītēm un nobeidzu ar Džordžijas Brunsvikas sautējumu, kas ir garšīgu ēdamlietu pati augstākā pakāpe, jo sastāv no tām visām.

Mēdz teikt, ka slīcējs redzot aizslīdam acu priekšā visas savas dzīves panorāmu. Nu, bet, kad cilvēks mirst badā, viņam rēgojas ikviena kādreiz apēsta maltīte un viņš izgudro jaunus ēdienus, kas padarītu bagātu jebkuru šef­pavāru. Ja kāds savāktu badā nomirušo pēdējos vārdus un gribētu tajos atklāt kādas jūtas, viņam vajadzētu tos izsijāt caur varen smalku sietu; toties, apkopojot tos, iznāktu pavārgrāmata, ko izpirktu miljoniem eksem­plāros.

Laikam jau es savu apziņu biju krietni vien nomocījis ar kulinārām apcerēm, jo, bez kāda nolūka to darīt, es skaļi saku iedomātajam viesmīlim: «Šķēli nogrieziet biezu un atstājiet pusjēlu, klāt taukos ceptus kartupeļu stienīšus un kulteni no sešām olām ar grauzdiņiem.»

Meime zibens ātrumā pagrieza galvu. Acis viņai dzirk­stīja un sejā pēkšņi atplauka smaids.

«Man mēreni apceptu,» viņa grab tālāk, «ar dārzeņu skaidiņām un trim cietām olām. Vienu izteciniet sabrūni­nātos miltos, tos ņemiet dubultdevu. O, Džef, vai tas ne­būtu lieliski! Un tad es gribētu pusporciju cepeša, nelielu cāli ar rīsiem, olu krēmu ar saldējumu un...»

«Lēnām pār tiltu,» es pārtraucu, «kur tad paliek cāļa aknu pastēte un taukos apceptas nieres ar grauzdiņiem, un jēra cepetis, un...»

«O!» pavisam satraukta iekrīt valodā Meime. «Ar pi­parmētru mērci un tītaru salāti, un pildītas olīvas, un aveņu kūkas, un...»

«Nevelciet taču garumā,» es saku. «Pasteidzieties ar cepto ķirbi un karsto kukurūzas plāceni ar svaigu pienu un neaizmirstiet miklā cepto ābolu asā mērcē un kazeņu pīrāgu...»

Jā, veselas desmit minūtes mēs turpinājām tamlīdzīgas restorāna atjautības. Mēs izstaigājām krustām šķērsām pa pārtikas temata galvenajām maģistrālēm un pievedceļiem, un galveno lomu spēlē Meime, jo viņai ir zināšanas ēdamā atzarojumos, un maltītes, ko viņa nosauc, pastiprina ma­nas ilgas. Te, liekas, ir aizsākums jūtām, kas Meimi atkal samierinās ar barību. Šķiet, ka jau tagad viņa raugās uz derdzīgo ēšanas ieradumu ar mazāku nicinājumu nekā agrāk.

Nākamajā dienā mēs atklājam, ka plūdi ir noplakusi. Iejūdzu bērus, un mēs, šķaidīdami ar riteņiem dubļu šļa­katas, devāmies projām, sākumā mazliet piesardzīgi, līdz no jauna atradām ceļu. Bijām aizmaldījusies no tā tikai dažas jūdzes un divu stundu laikā nokļuvām Oklahomasitijā. Pirmais, ko tur ieraudzījām, bija prāva restorāna izkārtne, un mēs ar steigu spērāmies iekšā. Te nu mēs ar Meimi sēž pie galda, un starp mums ir naži, dakši­ņas un šķīvji, taču viņa neizturas nievīgi, bet smaida iz­badējusies un mīlīgi.Restorāns bija jauns un labi apgādāts. Es nolasīju no ēdienu kartes tādu citātu sarakstu, kas lika viesmīlim pa­skatīties pa logu ārā uz mūsu kulbu, lai redzētu, cik cil­vēku vēl no tās varētu izkāpt.

Tā nu mēs tur sēdējām, un mums pienesa pasūtīto. Tas bija mielasts veselam ducim, bet mēs jau arī jutāmies kā ducis. Noraudzījos pāri galdam uz Meimi un, kavēdamies atmiņās, smaidīju. Meime skatījās uz galdu kā jauns puisis uz savu pirmo kabatas pulksteni. Tad viņa paska­tījās uz mani, ielūkodamās man tieši sejā, un viņas acīs parādījās divas lielas asaras. Viesmīlis bija aizgājis pa­kaļ papildu porcijām.

«Džef,» viņa maigi saka, «esmu bijusi muļķa meitene. Esmu raudzījušies uz lietām no nepareizās puses. Nekad agrāk es nebiju tā izgribējusies ēst. Vīrieši tādu izsal­kumu sajūt katru dienu, vai ne? Viņi ir lieli un stipri un padara visu smago darbu, un viņi neēd tikai tāpēc vien, lai iespītētu dumjām meitenēm, kas restorānos viņus ap­kalpo, vai ne, Džef? Jūs reiz teicāt... tas ir, jūs lūdzāt mani... jūs gribējāt, lai es... nu, Džef, ja jūs vēl vēla­ties, es labprāt un ar prieku gribētu, lai jūs vienmēr sēžat man pretim pie galda. Un tagad, lūdzu, dodiet man labi ātri kaut ko ēdamu.»

Tātad, kā jau sacīju, sievietēm nepieciešams šad un tad mainīt viedokli. Viņām apnīkst redzēt vienmēr vienu un to pašu — to pašu veco ēdamgaldu, veļas baļļu un šuj­mašīnu. Dodiet viņām izjust dažādību — mazliet ceļo­jumu un mazliet atpūtas, mazliet blēņu starp likstām, kas atgadās, vadot saimniecību, mazliet glāstu pēc bāriena, mazliet satraukuma un steigas, un katrs dalībnieks šajā spēlē būs ieguvējs.