Gausīgie ierāvēji

Izpirkšanas nauda par Maku

Es un vecais Maks Lonsberijs, mēs izkūlās no tās slēp­šanās spēlītes ar zelta raktuvēm, iesitot tā ap četrdesmit tūkstošiem dolāru uz galviņas. Es saku «vecais» Maks, taču viņš nebija nekāds vecais. Man domāt, viņam bija četrdesmit viens gads, bet viņš vienmēr šķita vecs.

«Endij,» viņš saka, «man apnicis rauties melnās miesās. Mēs kopā ar tevi ir trīs gadus krietni pastrādājuši. Kā būtu, ja mēs uz kādu laiciņu mestu mieru un notērētu daļu no tās liekās naudas, ko esam iemānījuši savās ka­batās?»

«Šis priekšlikums man ir pašā reizē,» es saku. «Pabūsim kādu laiciņu nabobu ādā un paraudzīsimies, kā tad cil­vēks jūtas, Ko mēs īsti iesāksim — brauksim apskatīt Niagaras ūdenskritumu vai izmēģināsim laimi kāršu spēlē?»

«Gadiem ilgi,» Maks saka, «es ir domājis: ja es kād­reiz varētu šķiesties ar naudu, es kaut kur noīrētu div­istabu mājiņu, nolīgtu ķīniešu pavāru, sēdētu dzīparu ze­ķēs un lasītu Bakla «Civilizācijas vēsturi».»

«Tas skan pašizdabīgi, iepriecinoši un bez prastas plā­tīšanās,» es saku, «un nevaru iedomāties, kā naudu vēl labāk varētu ieguldīt. Dod man pulksteni ar dzeguzi un Sepa Vinnera Bandžo spēles pašmācību, un es tev pie­biedrošos.»

Nedēļu vēlāk mēs ar Maku patrāpās tamā Pinjas maz­pilsētiņā jūdzes trīsdesmit no Denveras un atrod smalku divistabu namu, gluži kā priekš mums radītu. Noguldījām Pinjas bankā žūksni naudas un sapazināmies ar katru no pilsētiņas trīssimt četrdesmit iedzīvotājiem. Ķīnieti, dzegužpulksteni, Baklu un pašmācību mēs atvedām līdzi no Denveras, un mūsu būda uzreiz ieguva mājīgu izskatu.

Nekad neticiet, kad jums apgalvo, ka bagātība nenes laimi. Ja jūs būtu redzējuši veco Maku sēžam šūpuļ­krēslā ar logā saslietām zilās vilnas zeķēs ieautām kājām un caur acenēm uzsūcam tās Bakla blēņas, jūsu skatie­nam atklātos tāda apmierinātības aina, no kuras Rokfellers kļūtu aiz skaudības zaļš. Un es mācījos izstrinkšķināt uz bandžo «Vecais Zips Kūns», un dzeguze laikā no­kūkoja savas replikas, un Āh Sings piesārņoja atmosfēru ar pašu tīkamāko šķiņķa un olu smaržu, kāda jebkad aizēnojusi sausserdi. Kad palika pārāk tumšs, lai saburtotu Bakla aplamības un notes pašmācībā, mēs ar Maku mēdzām aizdedzināt pīpes un pārrunāt par zinātni, pērļu zveju, išiasu, Ēģipti, pareizrakstību, zivēm, pasātiem, zoļādām, pateicību, ērgļiem un milzumu citu tematu, par kuriem mums nekad agrāk nebija iznācis laika noskaidrot savus uzskatus.

Kādu vakaru Maks ierunājās un man noprasīja, vai es labi orentējoties sieviešu ciltes paņēmienos un viltībās.

«Un kā vēl!» es saku pašapzinīgā balsē. «Es tās pazīstu no Alfrēda līdz Omahai. Sieviešu daba un aligorija,» es saku, «manam skatienam ir tikpat skaidras kā Klinšu kalni zilacainam ēzelim. Visi viņu stiķi un niķi un pašas sīkākās pretrunas man ir tikpat kā uz delnas.»

«Zini, Endij,» Maks saka ar tādu kā nopūtu. «Man ne­kad nav bijusi ne tā vismazākā saskare ar viņu noslie­cēm. Var jau būt, ka man ir piemitusi zināma tieksme at­tiecībā uz viņu tuvumu, bet man allažiņ tam pietrūka laika. Kopš četrpadsmit gadu vecuma es pats ir pelnījis sev maizi; un rādās, ka es pat domās nekad neesu pār­dzīvojis tās jūtas, kādas, kā to parasti apraksta, izraisa tā sekte. Dažreiz es vēlos, kaut būtu,» vecais Maks saka.

«Tās ir riskants pētījumu objekts,» es saku, «un pielā­gotas viedokļiem. Lai gan pamatos tās nav vienādas, es diezgan bieži esu pārliecinājies, ka tās cita no citas ne­pārprotami atšķiras savu pretstatu nesakritībās.»«Man liekas,» turpina Maks, «ka vīrietim gan vajadzētu labāk izpazīt un gūt savas iedvesmas par šo sēkti, kad viņš ir jauns un piemērots tādām lietām. Es savu izde­vību ir palaidis garām un, pēc manām domām, tagad esu par vecu, lai ņemtu un ielauzītos tamā progrāmā.»

«Nu nez,» es viņam saku. «Tev varbūt pa prātam apaļa naudas zumma un atbrīvošanās no zināma daudzuma ne­apmierinātības. Es tomēr nenožēloju savas zināšanas par viņām,» es saku. «Tikai tāds cilvēks, kas saprot visus sieviešu ciltes simptomus un epizodes, spēj aizstāvēt sa­vas intreses šajā pasaulē.»

Mūsu uzturēšanās Pinjā ieilga, jo mums šī vieta pa­tika. Citiem varbūt sagādā prieku šķiest naudu ar troksni, jūsmu un mētāšanos apkārt, bet mums ar Maku jezga un viesnīcu dvieļi bija līdz kaklam. Ļaudis Pinjā bija laipni; Āh Singam izdevās notrāpīt ēdamo mums tieši pa prā­tam; Maks ar Baklu bija nešķirami kā divi kapsētas zagļi, un es uz bandžo izstrinkšķināju kaut ko, kas sirsnīgi atgādināja «Bufalo meičas, jel iznāciet šovakar ārā!».

Kādu dienu saņēmu telegrammu no Speita — cilvēka, kas Ņūmeksikā vadīja raktuves, kuru līdzīpašnieks es biju. Mani izsauca uz turieni, un es biju projām divus mēnešus. Degu nepacietībā atgriezties Pinjā un no jauna baudīt dzīvi.

Kad beidzot nokļuvu mājās, es gandrīz paģību. Maks stāvēja durvīs, un, ja eņģeļi vispār kādreiz raud, neredzēju nekāda iemesla viņiem tobrīd smaidīt.

Kas tas bija par skatu! Šo cilvēku varēja uzlūkot tikai ar aizsargacenēm. Jā, pat vēl ļaunāk — ar tālskati; nē, ar Likās observatorijas lielo teleskopu. Makam mugurā bija fraka un balta veste, kājās spožas kurpes un galvā ci­lindrs; pie krūtīm viņam bija piesprausta ģerānija spinātu porcijas lielumā. Un viņš smīkņāja un šķobīja seju kā pekles bodnieks vai bērns vēdergraizēs.

«Sveiks, Endij!» Maks uzrunā mani pirmais. «Priecājos, ka esi atgriezies. Pa to laiku, kamēr tu biji projām, te šis tas ir noticis.»

«Redzu,» es saku, «un kas tas par ķecerīgu skatu! Tas kungs tevi tādu nav radījis, Mak Lonsberij. Kādēļ tu zaimo viņa darbus ar šo bezkaunīgo izlaidību?»

«Zini, Endij,» viņš teica, «pēc tavas aizbraukšanas mani ievēlēja par miertiesnesi.»

Es cieši aplūkoju Maku. Viņš izskatījās saviļņots un iedvesmas pilns. Miertiesnesim ir jābūt lēnprātīgam un apvaldītam.

Tieši tajā mirklī pa ietvi gāja garām jauna sieviete un es redzēju, ka Maks tā kā ieķiķinājās, tā kā pietvīka, tad pacēla cilindri, smaidīja un klanījās, un viņa pasmaidīja, paklanījās un turpināja ceļu.

«Beigas ir ar tevi,» es saku, «ja tu savos gados esi sapinies brunčos. Biju pārliecināts, ka tie tev vairs nav bīstami. Turklāt lakādas kurpes! Un tas viss nieka divos īsos mēnešos!»

«Man šovakar laulības,» Maks tā kā satraukti saka, «šitā jaunā lēdija, kas nupat pagāja garām...»

«Es pastā kaut ko aizmirsu,» es saku un steidzīgi me­tos projām.

Panācu to jauno sievieti pēc simt jardiem. Pacēlu ce­puri un nosaucu savu vārdu. Viņai bija tā ap deviņpa­dsmit gadiem, bet viņa izskatījās jaunāka. Meiča nosarka un tad tik dzedri paraudzījās uz mani, itin kā es būtu sniega aina no «Divi bāreņi».

«Esmu dzirdējis, ka jūs šovakar precaties,» es teicu, «Pareizi,» viņa saka. «Vai jums pret to ir kaut kādi iebildumi?»

«Paklau, skuķēn...» es iesāku.

«Mani sauc mis Reboza Reda,» viņa saka aizvainotā balsē.

«Zinu,» es saku, «Redziet, Reboza, esmu pietiekami vecs, lai varētu būt aizņēmies naudu no jūsu tēva. Un tas ve­cais, izģērbtais, sapostais, izķēmotais, ar jūras slimību sirgstošais trupēksnis, kurš te kārīgi dižojas apkārt kā ne­labojams tītartēviņš ar lakkurpēm kājās, ir mans labā­kais draugs. Kāpēc jūs ņēmāt un iepināt viņu šai laulību lietā?»

«Jā, bet ko lai dara, ja neviena cita nav?» mis Reboza atbildēja.

«Ko tu neteiksi!» es saku, ar pretīgi apbrīnojošu ska­tienu apveltīdams viņas augumu un vaibstu veidojumu, «ar savu skaistumu jūs varētu noķert jebkuru vīrieti. Pa­klau, Reboza. Vecais Maks nav tas cilvēks, kas jums ir vajadzīgs. Viņam bija jau divdesmit divi gadi, kad jūs vēl tikai ieveda jaundzimušo sarakstos. Šis viņa pēkšņais uzplaukums nebūs ilgstošs. Viņš viss ir pievilcies ar ve­cumu, krietnumu un sairumu. Vecajam Makam ir uznā­kusi atvasaras lēkme. Viņš palaida garām savu reizi, kad bija jauns; un tagad viņš no dabas piedzen procentus par parādzīmi, ko pieņēmis no Kupidona skaidras naudas vietā. Reboza, vai jūs paliekat pie tā, ka šīm kāzām ir jāno­tiek?»

«Nu, protams,» viņa saka, skurinādama atraitnītes uz savas cepures, «un es domāju, ka vēl kāds cits arī.» «Kad tās noliktas?» es jautāju. «Sešos,» viņa atbild.

Tūlīt uz vietas izlēmu, ko darīt. Veco Maku vajadzētu glābt, ja vien tas iespējams. Pieļaut, lai tādu labu, no­briedušu, laulībām nepiemērotu cilvēku iznieko meitēns, kas vēl nav beidzis grauzt grifeles un kleitas pogāt mu­gurpusē, bija vairāk, nekā es spēju mierīgi noskatīties.

«Reboza,» es dedzīgi saku, likdams lietā visu savu zi­nāšanu klāstu par sieviešu prāta intuīcijām, «vai te, Pinjā, nav kāds jauns cilvēks, patīkams jauns cilvēks, par kuru jūs esat labās domās?»

«Kā ne,» Reboza saka, plivinādama savas atraitnītes, «protams, ir! Apžēliņ, ko gan jūs galu galā iedomājaties!»

«Un kāda ir viņa nostāja šai lietā?» es jautāju. «Vai jūs viņam patīkat?»

«Trakoti,» Reboza saka. «Mammai jāaplaista priekšdurvju pakāpieni, lai viņš uz tiem visu laiku nesēdētu. Bet es domāju, ka ar šovakaru tam visam pienāks gals,» viņa nobeidz ar nopūtu.

«Reboza,» es saku, «jūs tak īstenībā neizjūtat pret veco Maku nekā no tās jūsmas, ko sauc par mīlestību, vai ne?»

«Ak kungs! Nē taču!» atbild meiča, purinādama galvu. «Man viņš liekas tik sauss kā lavas gultne. Kas jums nāk prātā!»

«Kas ir tas jaunais cilvēks, kurš jums patīk, Reboza?» es apvaicājos.

«Tas ir Edijs Beilzs,» viņa saka. «Viņš strādā par pār­devēju Krosbija pārtikas preču tirgotavā. Bet viņš nopelna tikai trīsdesmit piecus dolārus mēnesī. Ella Nouksa kād­reiz uz viņu bija kā uzburta.»

«Vecais Maks man stāsta,» es saku, «ka šovakar sešos jums būs kāzas.»

«Tā ir,» viņa saka. «Tās notiks mūsu mājās.»

«Reboza,» es saku, «uzklausiet mani. Ja Edijam Beilzam būtu tūkstoš dolāru — par tūkstoš dolāriem, saprotiet, viņš var sev pats nopirkt veikalu — , ja jums ar Ediju būtu tik daudz, uz kā dibināt laulību, vai jūs būtu ar mieru ap­precēties ar viņu šodien piecos?»

Meiča brītiņu skatās uz mani, un es varu redzēt to ne­dzirdamo apceri, kas notiek viņas iekšienē, kā jau tas sievietēm parasts.

«Tūkstoš dolāru?» viņa pārjautā. «Protams, būtu.»

«Iesim,» es saku. «Aizkāpsim pie Edija.»

Aizgājām uz Krosbija veikalu un izsaucām Ediju laukā. Viņš izskatījās cienījams un vasarraibumains; un viņam skrēja auksts un karsts pa kauliem, kad es nācu klajā ar savu priekšlikumu.

«Pulksten piecos?» viņš pārprasa. «Par tūkstoš dolā­riem? Lūdzu, nemodiniet mani! Jūs tak laikam būsiet ba­gātais tēvocis, kas likvidējis savu garšvielu uzņēmumu Indijā! Atpirkšu vecā Krosbija bodi un būšu pats savs saimnieks.» Iegājām iekšā, pasaucām veco Krosbiju sānis un pa­skaidrojām sava nāciena iemeslu. Izrakstīju čeku par tūk­stoš dolāriem un pasniedzu to viņam. Ja Edijs un Reboza piecos apprecēsies, Krosbijam nauda jāizsniedz viņiem.

Un tad es tiem devu savu svētību un gāju paklaiņot kādu jonīti pa mežu. Apsēdos uz baļķa un pārdomāju par, dzīvi, vecumu, zodiaku, par sieviešu gājieniem un visu to jūkli, kas pieder pie dzīves. Apsveicu sevi, ka esmu varbūt izglābis savu veco draugu no atvasaras lēkmes. Zināju, ka viņš, atlabis no tās un atbrīvojies no savas apmātības un lakādas kurpēm, jutīsies man pateicīgs. «Nepieļaut, ka veco Maku iepiņķē tādos recidīvos,» es domāju, «ir vairāk vērts nekā tūkstoš dolāru.» Un pārāk par visu mani ieprie­cināja tas, ka esmu izpētījis sievietes un mani nespēj mal­dināt viņu evolūcijas un untumu izpausmes.

Kad atgriezos mājās, varēja būt tā ap pussešiem. Iegāju iekšā, un tur, atzvēlies šūpuļkrēslā, sēdēja vecais Maks, ģērbies vecajās drēbēs, atslējis zilajās zeķēs ieautās kājas uz palodzes un atbalstījis «Civilizācijas vēsturi» uz ceļiem.

«Nemaz neizskatās pēc gatavošanās kāzām sešos,» es saku, izliekoties, ka nekā nezinu.

«O,» Maks saka, sniegdamies pēc tabakas, «tās pārcēla uz pieciem. Man atsūtīja zīmīti ar paziņojumu, ka mainīts laiks. Tagad jau viss ir cauri. Kas tad tevi, Endij, tik ilgi aizkavēja?»

«Tu tātad dzirdēji par laulībām?» es jautāju.

«Es pats laulāju,» viņš saka. «Es tak tev teicu, ka esu miertiesnesis. Garīdznieks aizbraucis uz austrumu pie­krasti ciemos pie savējiem, un es ir vienīgais pilsētā, kas to var izdarīt. Es jau pirms mēneša apsolīju Edijam un Rebozai, ka viņus salaulāšu. Viņš ir šiverīgs puisis, un dienās viņam būs pašam savs veikals.»

«Būs,» es saku.

«Kāzās bija daudz sieviešu,» Maks aizpīpēdams saka. «Bet man nešķiet, ka es būtu guvis par tām skaidrāku priekšstatu. Es vēlētos, kaut būtu tā informēts par viņu dotību izveidi, kā tu teicies esam.»

«Tas bija pirms diviem mēnešiem,» es saku, sniegdamies pēc bandžo.