Gausīgie ierāvēji

Sirdis un krusti

Boldijs Vudss pastiepās pēc pudeles un sasniedza to. Kad vien Boldijs pēc kaut kā tiecās, viņš parasti... Bet šis stāsts jau nav par Boldiju. Viņš ielēja trešo reizi par pirksta tiesu vairāk nekā pirmo un otro. Boldijs bija pie­aicināts par padomdevēju; un kā tāds viņš bija godam nopelnījis atlīdzību.

— Tavā vietā es būtu karalis, — Boldijs sacīja ar tādu pārliecību, ka viņam iečīkstējās revolvera maksts un nošķindēja pieši.

Vebs Jīgers atstūma pakausī Stetsona platmali un vēl vairāk sajauca savus jau tā izspūrušos, salmu dzeltenos matus. Neguvis no šīs figaroiskās izlīdzēs nekādu labumu, viņš sekoja attapīgākā Boldija šķidrajai priekšzīmei.

— Kad vīrietis apprecas ar karalieni, tam nevajadzētu padarīt viņu par kalpu, — Vebs paziņoja, sastrupinādams savas sūdzības.

— Skaidrs, ka ne, — Boldijs līdzjūtīgi sacīja, joprojām izslāpis un patiesi norūpējies par kāršu savstarpējām vērtībām. — Ar pilnām tiesībām tu esi karalis. Tavā vietā es pieprasītu pārdalīt. Tev ir iesmērētas nepareizas kār­tis — es tev pateikšu, kas tu esi, Veb Jīger.

— Nu, kas? — Vebs jautāja, pavīdot cerībai gaiši zila­jās acīs.

— Tu esi konsortprincis.

— Drusku lēnāk, — sacīja Vebs. — Es tevi nekad nav nozākājis.

— Tas ir tāds tituls vienai no kārtīm ar ģīmi, bet stiķi ar to nevar paņemt. Es tev, Veb, pateikšu. Tā ir zīme, ko tur, Eiropā, iededzina zināmas šlakas kustoņiem. Nu, teiksim, tu vai es, vai kāds no šitiem pašiem olenderiešu ercogiem ieprecas karaļnama ģimenē. Un nu mūsu sieva ar laiku paliek par karalieni. Bet vai mēs ir karaļi? Nemūžam. Kronēšanas cermonijā mēs soļo starp devītnieku un kaut kādu citu sīkaci no galma svītas. Vienīgais, kam mēs ir derīgi, ir ļauties uzņemt fotogrāfiem un uzņemties atbildību par troņmantnieku. Tā lieta nav nekāda tīrā. Jā, ser, Veb, tu esi konsortprincis, un es tavā vietā no­dibinātu pagaidvaldību un izdotu likumu par personas neaizskaramību vai vēl kaut ko citu tādu; un es būtu karalis, pat ja man vajadzētu sākt no pašas apakšējās kārts.

Un, apstiprinot savu karaļdara Vorika nostāju, Boldijs iztukšoja glāzi.

— Boldij, — Vebs svinīgi sacīja, — gadiem ilgi mēs ar tevi vienā grupā ir dzinuši govis. Kopš zēnu dienām mēs ar tevi ir skraidījuši pa tām pašām takām un jājuši pa tām pašām ganībām. Es nerunātu par savām ģimenes lietām ne ar vienu citu kā tikai ar tevi.

— Tu biji lopu dzinējs Nopalito rančo, kad es apprecēju Santu Makelisteri. Toreiz es biju saimniecības vadītājs, bet kas es esmu tagad? Neesmu pat tik daudz vērts kā mezgls zirgu piesienamajā valgā.

— Kad vecais Makelisters bija Rietumteksasas lopu karalis, — Boldijs turpināja velnišķīgi saldā balsī, — tu biji vīrā. Tev bija tikpat liela teikšana kā viņam.

— Bija, — Vebs piekrita, — līdz tam laikam, kamērt viņš uzoda, kad es cenšos Santai uzmest laso. Tad viņš sūtīja mani darbā ganībās tik tālu no rančo ēkas, cik vien iespējams. Kad vecais nomira, Santu sāka dēvēt par «lopu karalieni». Es esmu noteicējs pār lopiem, nekas vairāk. Viņa kārto visus darījumus, viņa rīkojas ar visu naudu; es nevaru pārdot uz savu roku pat gaļas vērsi tūristu nometnei. Santa ir «karaliene», bet es esmu mis­ters Nekas.

— Tavā vietā es būtu karalis, — atkārtoja rojālists Boldijs Vuds. — Kad vīrietis precas ar karalieni, viņi abi būtu ieskaitāmi vienā šķirnē: dzīvi, cepti, žāvēti vai sālīti — jebkurā pazīstamā veidā no ganībām līdz pat saiņotavai. Daudzi, Veb, uzskata to par savādu, kad tev Nopalito nav nekāda teikšana. Negribu mest ēnu uz misis Jīgeri — viņa ir pats jaukākais sievišķītis starp Riograndi un nākošiem ziemsvētkiem, bet vīrietim jābūt noteicējam paša mājās.

Jīgera gludā, brūnā seja izstiepās par sāpinātas grūt­sirdības masku. Ar šo izteiksmi, pinkainajiem, dzel­tenajiem matiem un zilo acu vientiesīgo skatienu viņš izskatītos pēc skolas puikas, kura barveža stāvokli uzur­pējis stiprāks zeņķis. Taču viņa spēcīgais, muskuļotais septiņdesmitdivcollīgais stāvs un apjoztie revolveri ne­pieļāva šādu salīdzinājumu.

— Kā tu tur, Boldij, mani nosauci? — viņš jautāja. — Kas tas bija par koncertu?

— «Konsorts», — Boldijs viņu izlaboja, — «konsortprincis». Tas ir tāds kā sīkača pseidonīms. Tava vieta ir kaut kur starp trumpja kalpu un četrām vienas kavas kārtīm.

Vebs Jīgers nopūtās un pacēla no grīdas savas vinčesteres maksts siksnu.

— Es šodien jāšu atpakaļ uz rančo, — viņš negribīgi sacīja. — Man no rīta jāizvada gaļas lopu bars uz Sanantoni.

— Mums līdz Sausezeram ir pa ceļam, — Boldijs pa­ziņoja. — Man lopu savākšanas nometnē pie Sanmarkosas ir jāatlasa divgadīgie.

Abi companēros uzkāpa zirgos un rikšos jāja projām no mazās apdzīvotās vietas ap dzelzceļa staciju, kur viņi, slāpju mocīti, bija sanākuši kopā no rīta.

Pie Sausezera viņu ceļi šķīrās, un viņi apstājās uzpīpēt atvadu cigareti. Jūdzēm viņi bija nojājuši pilnīgā klu­sumā, vienīgi zirgu pakavi apslāpēti dunēja saveldrējušajā meskitu zālē un čaparals krikšķēja, saskaroties ar jātnieku koka kāpšļiem. Bet Teksasā jau sarunas reti ir ilgstošas. Starp diviem izteikumiem var nojāt jūdzi, ietu­rēt azaidu vai pastrādāt slepkavību, nekaitējot domas skaidrībai. Tāpēc Vebs bez iepriekšēja brīdinājuma nāca klajā ar papildinājumu tam, ko bija iesācis pirms desmit jūdzēm.

— Tu tak, Boldij, pats atceries tos laikus, kad Santa vēl nebija gluži tik patstāvīga. Atceries tās dienas, kad vecais Makelisters centās mūs izšķirt un kā viņa man mēdza atsūtīt zīmi, kad viņa grib mani redzēt? Vecais Maks apsolīja iztaisīt no manis caurduri, ja es kādreiz pienākšu rančo ēkai šāviena attālumā. Tu tak atceries to zīmi, ko viņa man mēdza sūtīt, — sirdi ar krustu iekšā?

— Ese? — Boldijs iesaucās ar iereibušam cilvēkam raksturīgo, viltīgo nebēdnību.

— Tu veco, cukurzaglīgo koijot! Es lai neatcerētos! Tu nolāpīto veco, garragaino maigumiņ, visi puiši nometnē pazina šitos tavus iroglīfus. «Guza ar miroņkauliem» — tā mēs to mēdzām saukt. Ne vienreiz vien mēs to redzējām uz mantām, ko mums atsūtīja no rančo. Tie bija uz­vilkti ar ogli uz miltu maisiem un ar zīmuli uz avīzēm. Vienu tādu es reiz redzu uzskrīpātu ar krītu uz muguras jaunam pavāram, ko vecais Makelisters mums piegādāja no rančo — sasodīts, ja tā nebija.

— Santas tēvs, — Vebs rēni iesaucās, — piedabūja viņu apsolīties, ka viņa man nerakstīs un arī mutvārdos nesūtīs nekādu ziņu. To sirds ar krustu zīmi izdomāja viņa pati. Kad vien viņai sevišķi sagribējās mani redzēt, viņa pamanījās uzvilkt to zīmi uz kaut kā, ko viņa zināja, kad es to redzēšu. Un man tikai pietika uzmest tai acis, kad es tajā pašā naktī kā apsvilis nesos uz rančo. Mēs mēdzām satikties tajā krūmu pudurī aiz mazā zirgu ap­loka.

— Mēs to zinājām, — Boldijs noskandināja, — bet mēs turējām mēli aiz zobiem. Mēs visi bija tavā pusē. Mēs zinājām, kāpēc tu nometnē vienmēr turēji to straujo drēberi. Un, kad mēs redz to guzu ar miroņkauliem uz­mālētu uz kāda sūtījuma no rančo, mums bija skaidrs, kad vecais Dārķis tonakt zāles vietā rīs jūdzes. Tu tak atceries to Skubinu — to skoloto zirgu ganu, kas mums bija —, nu to puisi no koledžas, kuru mīlestība uz pudeli bija atdzinusi pie mums ganībās. Kolīdz Skubiņš ieraudzīja to tavasirdsdāmatevigaida degzīmi uz kaut kā, atvesta no rančo, viņš, lūk, šitā pamāja ar roku un sacīja: «Mūsu draugs Lī Endrūss šonakt atkal pārpeldēs Elles pančku.»

— Pēdējo reizi Santa man to zīmi atsūtīja, — Vebs sacīja, — kad viņa bija slima. Es to pamanīju, kolīdz patrāpījos nometnē, un tonakt es Dārki četrdesmit jūdzes trencu auļos. Krūmu pudurī viņa nebija. Aizgāju uz rančo māju, un vecais Makelisters mani sagaidīja pie durvīm. «Vai jūs atjājāt, lai jūs nogalina?» viņš man noprasīja. «Šoreiz uz manu palīdzību jums nav ko cerēt. Es nupat aizsūtīju jums pakaļ kādu meksikāni. Santa grib jūs redzēt. Ejiet tur tajā istabā un apciemojiet viņu. Un tad iznāciet te, laukā, pie manis.»

Santa gulēja gultā visai slima. Bet viņa izspiež tādu kā smaidu, un viņas pirksti ieķeras manējos, un es ap­sēžos pie gultas tāds, kā stāvu, — ar visiem piešiem, dubļiem, ādas priekšbiksēm un visu pārējo. «Stundām ilgi dzirdēju tevi jājam pa prēriju, Veb,» viņa saka. «Biju pārliecināta, ka tu atnāksi. Tu redzēji mūsu zīmi?» viņa čukst. «Tajā mirkli, kad nokļuvu nometnē,» es saku. «Tā bija uzvilkta uz maisa ar kartupeļiem un sīpoliem.»—«Tie vienmēr saderas kopā,» viņa kaut kā maigi saka, «vienmēr kopā dzīvē.» — «Viņi labi iet kopā,» es saku, «sautē­jumā.» — «Es domāju sirdis un krustus,» Santa saka. «Mūsu zīme — mīlēt un ciest — lūk, kā tā saprotama.»

Un turpat vecais dakteris Mazgrouvs kavēja sev laiku ar viskiju un palmu lapu vēdekli. Un pēc kāda laiciņa Santa iemieg; un dakteris patausta viņas pieri un saka man: «Jūs nemaz neesat tik slikts pretdrudža līdzeklis. Bet nu jums labāk vajadzētu manīties laukā, jo šai diagnozei jūs neesat nepieciešams atkārtotās devās. Kad mazā lēdija pamodīsies, viņa jau būs atlabusi.»

Izgāju ārā pie Makelistera. «Viņa ir aizmigusi,» es saku. «Un nu jūs varat ķerties pie tā caurdura taisīšanas darba. Dariet to bez liekas steigas, jo es savu šaujamo atstāju uz seglu raga.»

Vecais Maks pasmejas un man saka: «Piepildīt ar svinu Rietumteksasas labāko rančo darbu vadītāju man no saim­nieciskā viedokļa neliekas nekāds prāta darbs. Nemaz ne­zinu, kur es varētu izraut citu tikpat labu. Tīkot izmantot jūs par mērķi man liek tā znota padarīšana. Jūs neatbilstat maniem priekšstatiem par ģimenes locekli. Bet Nopalito jūs man varat būt noderīgs, ja vien jūs turēsie­ties ārpus aploces, kuras rādiusa centrs ir rančo ēka. Ejiet augšā un liecieties migā, un, kad jūs būsiet kādu jonīti nosnaudies, mēs vēl par šo lietu parunāsim.»

Boldijs Vuds novilka platmali dziļāk uz pieres, iz­taisnoja seglu ragam pārmesto kāju un ielika to kāpslī. Vebs pierāva pavadu, un viņa zirdziņš dīžājās nepacietībā doties ceļā. Atbilstoši rietumnieku ceremoniālam abi vīri apmainījās rokas spiedieniem.

— Adios, Boldij, — Vebs sacīja. — Priecājos, saticies un parunājies ar tevi.

Ar strauju dipoņu, kas izklausījās pēc paipalu bariņa uzspurgšanas, jātnieki aizjoņoja katrs uz savu debespusi. Noauļojis simt jardus, Boldijs apturēja zirgu uz kaila uzkalna un spalgi iekliedzās. Viņš zirgā zvalstījās; ja viņš būtu stāvējis uz zemes, tā būtu sagrīļojusies zem viņa kājām un pieveikusi viņu, taču seglos Boldijs spēja meis­tarīgi noturēt līdzsvaru un smējās par viskiju, un nici­nāja smaguma centru.

Izdzirdis saucienu, Vebs seglos pagriezās atpakaļ.

— Tavā vietā, — atskanēja Boldija griezīgā un pavedi­nošā balss, — es būtu karalis.

Nākamajā rītā pulksten astoņos Bads Tērners izvēlās no segliem Nopalito rančo ēkas priekšā un, piešiem šķin­dot, lamzāja uz palieveņa pusi. Bads bija atbildīgs par gaļas lopu bara aizsūtīšanu uz Sanantonio, un viņam visā drīzumā bija jādodas ceļā. Misis Jīgere palievenī aplais­tīja hiacintes, kas auga sarkanā māla podā.

«Karalis» Makelisters savai meitai bija atstājis manto­jumā daudzas no sava rakstura stiprajām pusēm: apņē­mību, bezbēdīgo drosmi, nepakļāvīgo pašpaļāvību, lepnumu par savu neierobežoto varu pār nagaiņiem un ragaiņiem. Allegro bija bijis Makelistera temps un fortissimo — viņa tonis. Santā tie bija saglabājušies transponēti sievišķīgā tonalitātē. Pēc sava ārējā veidola viņa atgādināja māti, kura bija tikusi aizsaukta uz daudz plašākām, mūžam zaļām ganībām, jau ilgi pirms skaitliski augošie ganām­pulki bija pacēluši ģimeni karaļnama stāvoklī. No mātes viņa bija pārmantojusi slaido, spēcīgo augumu un no­pietno, maigo pievilcību, kas mīkstināja Makelistera val­donīgo acu bargo izteiksmi un karaliski neatkarīgo iz­skatu.Stāvēdams palieveņa vienā galā, Vebs izrīkoja divus vai trīs sev padotus darbu vadītājus, katru no citas no­metnes vai grupas, kuri bija atjājuši pēc norādījumiem.

—... brīt, — Bads īsi sacīja. — Kam lai es tos lopus pilsētā nododu — tam pašam Bārberam kā parasti?

Taisnību sakot, atbildēt uz šo jautājumu piekritīga būtu vienīgi karaliene. Visu darījumu — pirkšanas, pārdošanas un banku lietu vadības groži līdz šim bija tikuši turēti viņas spējīgajās rokās. Pati lopkopība pilnībā bija tikusi uzticēta viņas vīram. «Karaļa» Makelistera valdības die­nās Santa bija bijusi viņa sekretāre un palīdze; un viņa savu darbu bija turpinājusi gudri un ienesīgi. Bet, pirms viņa paspēja atbildēt, rāmā apņēmībā ierunājās konsortprincis:

— To baru dzeniet uz Cimmermaņa un Nesbita aplo­kiem. Es par to pirms kāda laika vienojos ar Cimmermani.

Bads pagriezās uz savu zābaku augstajiem papēžiem promiešanai.

— Pagaidiet! — Santa strauji iesaucās. Viņa nolūko­jās uz savu vīru ar pārsteiguma izteiksmi vērīgajās, pe­lēkajās acīs.

— Kā, Veb, ko tu ar to gribi teikt? — viņa jautāja, un pierē virs deguna viņai parādījās stāva krociņa. — Es nekad netirgojos ar Cimmermani un Nesbitu. Bārbers piecu gadu laikā ir nopircis ikvienu kustoni, ko esam lai­duši tirgū no šī rančo. Arī turpmāk netaisos šos darīju­mus kārtot ar kādu citu. — Viņa pievērsās Badam Tērneram. — Nogādājiet tos lopus Bārberam! — viņa nelokāmi nobeidza.

Bads neieinteresēti blenza uz palievenī pakārto ūdens krūzi, pārnesa ķermeņa svaru uz otru kāju un košļāja meskitzāles stiebru.

— Gribu, lai šo lopu baru pārdod Cimmermanim un Nesbitam, — Vebs sacīja ar saltu spīdumu zilajās acīs.

— Muļķības, — Santa nepacietīgi teica. — Jums, Bad, labāk tūlīt vajadzētu doties ceļā, lai dienvidu varētu pārlaist pie Mazgobu dīķa. Pasakiet Bārberam, ka apmē­ram pēc mēneša mums būs kaušanai atlasīta vēl viena partija.

Bads atļāvās zagšus uzmest Vebam svārstīgu skatienu un sastapās ar viņējo. Vebs viņa acīs ieraudzīja atvai­nošanos un noturēja to par līdzjūtību.

— Aizdzeniet to baru, — viņš nepiekāpīgi sacīja. — pie...

— Bārbera, — Santa strupi nobeidza. — Uzskatīsim šo jautājumu par izlemtu. Vai jūs, Bad, vēl kaut ko gaidāt?

— Nē, madam, — Bads atbildēja. Bet viņš, pirms devās projām, uzkavējās vēl taisni tik ilgi, ka govs būtu paguvusi trīs reizes pavicināt ar asti, jo vīrietis ir vīrieša sabiedrotais, un pat filistiešiem būtu vajadzējis nosarkt par to, kā viņi pieveica Samsonu.

— Klausiet taču savu saimnieci! — Vebs dzēlīgi iesau­cās. Viņš paklanīdamies noņēma cepuri ar tādu žestu, ka tā skāra grīdu pie sievas kājām.

— Veb, — Santa pārmetoši teica, — tu šodien iztu­ries varen neldzīgi.

— Kā jau galma nerrs, jūsu majestāte, — Vebs sa­cīja savā gausajā valodā, kurā ieskanējās svešādi toņi. — Ko gan citu tu no tāda vari gaidīt? Lūk, ko es tev teikšu. Pirms es apprecējos ar govju karalieni, es biju vīrietis. Bet kas es esmu tagad? Nometņu izsmiekls. Gribu atkal būt vīrietis.

Santa uzmanīgi paskatījās uz viņu.

— Nerunā aplamības, Veb, — viņa rāmi sacīja. — Tu nekādā ziņā neesi ticis noniecināts. Vai es kādreiz iejau­cos tavā lopkopju vadītāja darbā? Rančo veikalnieciskos darījumus es pārzinu daudz labāk par tevi. Tos es taču mācījos no tēta. Esi nu prātīgs.

— Karaļu un karalieņu valstis, — Vebs sacīja, — man nav pa zobam, ja arī man tajās nav atbilstošs stāvok­lis, Es dzenāju govis, un tu valkā kroni. Lai notiek! Es labāk būšu kovboju apmetnes pirmais ministrs nekā astotnieks spēlē, kur augstākā kārts ir karaliene. Rančo pieder tev, un Bārbers dabū lopus.

Veba zirgs bija piesiets turpat ārā pie redelēm. Viņš iegāja mājā un iznesa savu segu tīstokli, ko ņēma līdzi vienīgi tālos jājienos, lietusmēteli un visgarāko zirga piesienamo valgu, pītu no jēlādas. Tos viņš sāka ne­steidzīgi siet uz segliem. Santa, viegli nobālējusi, vēroja viņu.

Vebs ielēca seglos. Viņa nopietnā, mierīgā seja bija bez izteiksmes, vienīgi acīs gailēja tiepīga uguns.

— Hondo atvara tuvumā pie Frio, — viņš sacīja, — ir govju un teļu ganāmpulks, ko vajadzētu aizdzīt tālāk no mežāja. Trīs teļus vilki jau ir saplosījuši. Aizmirsu atstāt norādījumus. Labāk pasaki Simsam, lai viņš par to parūpējas.

Santa satvēra zirga iemauktus un ielūkojās vīram acīs.

— Vai tu, Veb, taisies mani pamest? — viņa rimti vaicāja.

— Taisos no jauna kļūt par vīrieti, — viņš atbildēja.

— Vēlu sekmes uzslavas cienīgā pasākumā, — viņa teica negaidīti dzestri. Tad viņa pagriezās un nevilci­nādamās iegāja mājā.

Vebs Jīgers jāja uz dienvidaustrumiem tik taisni, cik vien atļāva Rietumteksasas topogrāfija. Un, spriežot pēc tā, cik maz par viņu kļuva zināms Nopalito rančo pēc tam, kad viņš bija sasniedzis apvārsni, viņš varētu būt izgaisis Visuma zilgmē. Dienas ar svētdienām priekšgalā kārtojās nedēļu vados, kas savukārt, pilnmēness koman­dēti, saslēdzās mēnešu rotās ar uzrakstu «Tempus fugit» uz to karogiem un soļoja uz gadu diženo nometni, taču Vebs Jīgers savas karalienes valstībā nerādīja ne acu.

Kādu dienu radījums, vārdā Bārtolomjū, aitkopis — un tādēļ pavisam maznozīmīga persona — no Riograndes lejasteces apvidus, garāmjājot ieraudzīja Nopalito rančo ēku un juta uzmācamies izsalkumu. Ex consuetudine viņš drīz vien sēdēja pie šīs viesmīlīgās karaļvalsts pus­dienu galda. Iespējams, ka viņu bija trāpījis Arona ziz­lis — valoda plūda kā ūdens no viņa, tas ir, no šī lēnprātīgā gana, ja viņu ir pagodinājuši klausītāji, kam ausis nav apaugušas ar vilnu.

— Misis Jīgere, — viņš vāvuļoja, — pirms pāris dienām es tur, Hidalgo apgabalā, satieku Seko rančo kādu cilvēku ar tādu pašu uzvārdu kā jums — i viņu sauca Vebs Jīgers. Viņš tur tikko bija pieņemts par saim­niecības vadītāju. Viņš bija liela auguma gaišmatis, ne sevišķi runīgs. Kā jums šķiet, varbūt viņš jums iznāk kāds radinieks, vai?

— Vīrs, — Santa sirsnīgi sacīja. — Seko saimniekam ir gadījies labs ķēriens. Misters Jīgers ir viens no la­bākajiem lopkopjiem visos rietumos.

Konsortprinča zaudējums reti kad dezorganizē monar­hiju. Par rančo magordomo karaliene Santa bija iecēlusi pavalstnieku, uz kuru paļāvās, vārdā Remziju, kas bija bijis viens no viņas tēva uzticamajiem vasaļiem. Un dzīve Nopalito rančo ritēja gandrīz bez mazākā saviļņojuma, tikai zāle reizēm viļņojās plašajās ganībās, kad vējš pūta no līča puses.

Jau vairākus gadus Nopalito bija tikuši izdarīti iz­mēģinājumi ar kādu angļu govju šķirni, kas uz Teksasas garragainajām noraudzījās ar augstciltīgu nicinājumu. Eksperimenti bija izrādījušies sekmīgi; un zilasiņu dižlopiem bija tikušas ierādītas atsevišķas ganības. Slava par tām čaparala un opunciju biezokņos bija izplatīju­sies tik tālu, cik vien vīri tajos spēja pārvietoties, sēdē­dami seglos. Arī citi rančo pamodās, izberzēja acis un ar atjaunotu neapmierinātību noskatījās uz savām gar­ragainajām.

Šī iemesla dēļ kādu dienu saulē iededzis, spējīgs, nevē­rīgs jauneklis, izgreznots ar zīda kaklautu un revolve­riem, triju meksikāņu vaqueros pavadībā nokāpa pie No­palito no zirga un pasniedza tā karalienei šādu lietišķa satura vēstījumu:

Veikals paliek veikals pat — tik tikko netika uzrak­stīts «it īpaši» — karaļvalstī.

Tovakar simt galvu lielo lopu baru pārdzina no ga­nībām un ieslodzīja aplokā rančo ēkas tuvumā, lai no rīta nodotu pircējiem.

Vai Santa Jīgere, kad pienāca nakts un mājā iestājās klusums, iekrita gultā, spiezdama pie sirds oficiālo rak­stu, raudādama un izrunādama vārdu, ko lepnums (viņa vai viņas) nebija laidis pār viņas lūpām ne vienu vien dienu? Jeb vai varbūt viņa šo vēstuli ar viņai pie­mītošo lietišķību iešuva vākos, nezaudēdama nekā no savas karaliskās nosvērtības un spēka?

Lauziet galvas, ja jums tīk, taču karaļnama gods ir neaizskarams un to sedz necaurredzams plīvurs. Tik daudz jums tomēr jāuzzina.

Pusnaktī Santa klusītiņām izslīdēja no rančo ēkas, apģērbusi kaut ko tumšu un vienkāršu. Zem ozoliem viņa uz mirkli apstājās. Prēriju klāja viegla migliņa, un, at­šķaidīta ar netveramas dūmakas daļiņām, kas pludoja gaisā, mēnesgaisma izskatījās blāvi oranža. Uz katra piemērota zara svilpoja ķauķis; prāvās platībās izklaidus augošās puķes pildīja gaisu ar smaržu, un vesels tumsā izplūdušu trusēnu bērnudārzs lēkāja un rotaļājās klajā vietā turpat tuvumā. Santa pagrieza seju pret dienvidaus­trumiem un sūtīja uz turieni gaisa skūpstus, jo nebija neviena, kas to varētu redzēt.

Tad viņa klusām aizsteidzās uz piecdesmit jardus at­stato kalvi; ko viņa tur darīja, var tikai nojaust. Bet ēzē iegailējās ogles un bija saklausāmi neskanīgi vesera sitieni, kādus būtu iespējams dzirdēt, kad Kupidons asina savas bultas.

Vēlāk viņa iznāca, vienā rokā aiz kāta turēdama dī­vaini izveidotu priekšmetu un otrā — pārnēsājamu ēzi, kādas ir redzamas nometnēs, kur lopiem iededzina īpašumzīmes. Ar šīm lietām viņa mēnesnīcā steidzās uz aploku, kurā bija sadzītas Saseksas govis.Viņa atvēra vārtus un ieslīdēja aplokā. Saseksas lopi vairākumā bija tumši sarkani. Bet viens šajā barā bija piena baltumā — viegli ievērojams starp citiem.Un nu Santa nokratīja no pleca kaut ko, kas līdz šim nebija ticis pamanīts, — laso virvi. Visā garumā sariti­nājusi to līkumos kreisajā rokā, viņa atbrīvoja cilpu un ienira pašā lopu drūzmā.

Viņas mērķis bija baltā govs. Santa aizlidināja laso, kas aizķēra vienu ragu un noslīdēja nost. Nākamais sviediens aptvēra priekškājas, un dzīvnieks smagi nogā­zās. Santa šāvās pie tā kā pantera, taču tas uzrausās stāvus un drāzās viņai virsū, notriekdams Santu zemē kā zāles stiebru.

Viņa lingoja atkal, kamēr satrauktie lopi blīvā gūzmā malās apkārt gar visām četrām aploka malām. Šis me­tiens bija trāpīgs; baltā govs vēlreiz novēlās, un, pirms tā paspēja piecelties, Santa bija aptinusi laso ap sētas mietu un nostiprinājusi ar ātri sasienamu vienkāršu mez­glu un no jauna uzklupusi tai ar jēlādas pinekļiem.

Minūtes laikā kustoņa kājas bija sapītas (nekāds re­kords jau nu gan tas nebija), un tikpat ilgu brītiņu Santa, smagi elpodama, atspiedās pret žogu.

Un tad viņa skubīgi aizskrēja pie vārtu tuvumā atstātās ēzes un atnesa dedzināmo dzelzi, dīvaini izveidotu un balti nokaitētu.

Vardarbību cietušās baltās gotiņas baurošanai būtu va­jadzējis uzbudināt tuvumā snaudošo Nopalito karalistes pavalstnieku dzirdes nervus un atmodināt viņu sirdsapzi­ņas, taču tas nenotika. Un pašā dziļākajā nakts klusumā Santa kā ķīvīte skrēja atpakaļ uz rančo māju, nokrita tur uz kādas guļvietas un šņukstēja — šņukstēja tā, it kā karalienēm būtu sirds tāpat kā vienkāršām lopkopju sievām un it kā viņa ar prieku padarītu konsortprinčus par karaļiem, ja vien tie atjātu atpakaļ pāri kalniem no tā­lienes.

No rīta spējīgais, revolverotais jauneklis un viņa va queros kāpa zirgos, lai aizdzītu Saseksas lopu baru pāri prērijām uz Seko rančo. Līdz turienei bija veselas de­viņdesmit jūdzes; tās bija veicamas tikai sešās dienās, jo dzīvniekiem ceļā vajadzēja ļaut paganīties un padzer­ties.Kādu vakaru kustoņi krēslā sasniedza Seko rančo, un tos pieņēma un saskaitīja saimniecības vadītājs.Nākamajā rītā astoņos kāds jātnieks izrikšoja no krū­māja pie Nopalito rančo dzīvojamās ēkas. Viņš stīvi no­kāpa no zirga un, piešiem šķindot, lingoja uz māju. Viņa zirgs, viss vienās putās, nokārtu galvu un aizvērtām acīm, smagi nopūtās un sagrīļojās.

Bet nešķiediet velti savu līdzjūtību Belzācaram, lāsaina­jam bērim. Vēl šobaltdien viņš, šis rekordists garajos gabalos, Nopalito zirgu ganībās dzīvo dīkā lutināts, apmīļots un rūpīgi apkopts.

Jātnieks ieklupa mājā. Divas rokas apvija viņa kaklu, un balss, kas tikpat labi varēja piederēt karalienei kā sievietei, iesaucās: — Veb... o, Veb!

— Es biju sesks, — Vebs Jīgers sacīja.

— Cst! — Santa teica. — Vai tu to ieraudzīji?

— Ieraudzīju, — Vebs atbildēja.

Dievs vien zina, ko viņi ar to domāja; bet arī jums būtu jāzina, ja vien uzmanīgi esat sekojuši notikumu ap­rakstam.

— Palieci vien lopu karaliene tāpat kā līdz šim, — Vebs sacīja, — un piedodi man, ja vari. Es biju kašķains, aituzaglīgs koijots.

— Cst! — Santa sacīja no jauna, uzlikdama pirkstus viņa mutei. — Te karalienes nav. Vai tu zini, kas es esmu? Esmu Santa Jīgere, pirmā guļamkambardāma. Panāc šurpu.

No palieveņa viņa ievilka Vebu istabā pa labi. Tur bija šūpulis, kurā gulēja kroņprincis — sārts, piedauzīgs, nesaprotami vāvuļojošs, skaists zīdainis, kas nepieklājīgā kārtā spļāva uz dzīvi.

— Šajā rančo karalienes nav, — Santa atkārtoja. — Paskaties uz karali. Viņam, Veb, ir tavas acis. Meties ceļos un skaties uz viņa augstību!

Bet palievenī atskanēja piešu šķindoņa, un Bads Tērners ieklamzāja iekšā ar to pašu jautājumu, ko bija uz­devis pirms gada bez dažām dienām.

— ... brīt. Tie lopi jau ir izdabūti uz ceļa. Vai man tos dzīt pie Bārbera, vai...

— Bā-bā-bā-bā-bā-bā! — šūpulī klaigāja karalis, kul­stīdams ar dūrēm gaisu.

— Klausiet savu saimnieku, — Vebs Jīgers, iecietīgi vīpsnādams, sacīja — tieši tāpat kā pirms gada.

Un tas arī ir viss, atliek vēl tikai piebilst, ka vecais Kvins, Seko rančo īpašnieks, aizgājis apskatīt Saseksas lopu ganāmpulku, ko bija nopircis no Nopalito rančo, jau­tāja jaunajam saimniecības vadītājam:

— Kāda ir Nopalito rančo degzīme, Vilson?

— X, svītriņa, Y, — Vilsons atbildēja.

— Es jau tā domāju, — Kvins sacīja. — Bet paskatie­ties uz to tur balto gotiņu; tai ir cita degzīme — sirds ar krustu vidū. Kam tad ir tāda?