Gausīgie ierāvēji

Sirdis un rokas

Denverā Bostonas—Menas dzelzceļu sabiedrības uz austrumiem ejošajā ātrvilcienā bija liels pasažieru pie­plūdums. Kādā vagonā jau bija apmetusies ļoti izskatīga, izsmalcināti un gaumīgi ģērbusies jauna sieviete, un viss ap viņu liecināja par ērtības un greznību mīlošu pie­redzējušu ceļotāju. Nule iekāpušo braucēju starpā bija divi jauni vīrieši — viens ar glītu ārieni, pašapzinīgu, atklātu seju un izturēšanos, otrs — sabozies, īgna iz­skata, smagnēju stāvu un raupjām drēbēm. Abi bija sa­slēgti kopā vienos roku dzelžos.

Vienīgais vēl neaizņemtais sols, ko viņiem, pārstaigājot vagona eju, izdevās sameklēt, atradās pretī tam, kurā bija iekārtojusies pievilcīgā, jaunā sieviete. Tur tad arī kopā savažotais pāris apsēdās. Jaunā sieviete uzmeta viņiem īsu, atturīgu un vienaldzīgu mirkli, tad, sejai at­plaukstot piemīlīgā smaidā un vaigiem iekvēlojoties maigā sārtumā, viņa pastiepa mazu, pelēkā cimdā tērptu rociņu. Kad viņa uzsāka valodu, viņas balss — plaša, daiļskanīga un rāma — vēstīja, ka tās īpašniece bija radusi runāt un tikt uzklausīta.

— Nu, mister Īston, ja jau jūs katrā ziņā gribat panākt, lai es jūs uzrunāju pirmā, jūtos spiesta to darīt. Vai jūs vienmēr nepazīstat vecus draugus, kad sastopat tos rie­tumos?

Izdzirdis viņas balsi, jaunākais vīrietis pēkšņi satrūkās un šķita cīnāmies ar nelielu apmulsumu, no kura tūliņ atkratījās un satvēra viņas pirkstus kreisajā saujā.

— Ak tā esat jūs, mis Fērčailda, — viņš smaidīdams sacīja. — Man jūs jālūdz atvainot otru roku; tā patlaban aizņemta ar kaut ko citu.

Viņš mazliet pacēla savu labo, ko spīdīga «aproce» plaukstas pamatnē piesaistīja viņa ceļabiedra kreisajai. Priecīgo izteiksmi meitenes acīs pamazām nomainīja apjukums un šausmas. Kvēle viņas vaigos apdzisa. Neap­jaustu ciešanu atslābinātas, pavērās viņas lūpas. Iesmējies, it kā juzdamies uzjautrināts, Īstons grasījās vēl kaut ko teikt, kad saīgušā izskata vīrs aizsteidzās viņam priekšā. Ar savām modrajām un redzīgajām acīm viņš paslepus bija vērojis meitenes seju.

— Piedodiet, ka es jūs uzrunāju, mis, bet, kā redzams, jūs esat pazīstama ar šo šerifu. Ja jūs viņu palūgtu aiz­likt par mani kādu vārdu, kad mēs nonāksim ķurķī, viņš to izdarītu, un tas atvieglotu manu dzīvi tur. Viņš mani ved uz Levenvertas cietumu. Uz septiņiem gadiem par naudas viltošanu.

— Ā! — sārtumam atgriežoties vaigos, meitene sacīja, dziļi ievilkdama elpu. — Tad lūk, ko jūs te, rietumos, darāt! Šerifs!

— Manu mīļo mis Fērčaild, — Īstons rimti sacīja, — kaut ko man vajadzēja darīt. Naudai mēdz pieaugt spārni, un jūs jau zināt: lai turētu līdzi mūsu aprindu ļaudīm, ir nepieciešama nauda. Te, rietumos, es saskatīju izdevību to nopelnīt un... nu, šerifa amats gan nav tik augsts kā sūtņa, bet...

— Tas sūtnis, — meitene sirsnīgi sacīja, — vairs ne­nāk pie manis. Viņam jau arī nekad nav bijis pamats to darīt. To nu gan jums būtu vajadzējis zināt. Un nu jūs tātad esat viens no tiem bezbailīgajiem rietumu varoņiem, un jūs jājat, šaujat un dodaties visādās briesmās. Tā ir citāda dzīve nekā Vašingtonā. Bet veco draugu pulkā izjūt jūsu trūkumu.

Mazliet ieplezdamās, meitenes acis kā valdzinātas at­griezās un pakavējās pie spīdīgajiem roku dzelžiem.

— Par tiem, mis, neuztraucieties, — otrs vīrietis teica.

— Visi šerifi pieslēdz apcietināto sev ar roku dzelžiem, lai neļautu tam aizbēgt. Misters Īstons prot savu lietu.

— Vai drīz mēs jūs atkal redzēsim Vašingtonā? — meitene jautāja.

— Domāju, ka ne tik drīz, — Īstons atbildēja. — Bai­dos, ka manas tauriņdienas ir beigušās.

— Man rietumos patīk, — meitene bez kādas sakarības sacīja. Acis viņai maigi mirdzēja. Viņa skatījās sānis, laukā pa vagona logu. Tad viņa sāka runāt vienkārši un vaļsirdīgi, necenzdamās savai valodai piešķirt ārēju spo­žumu: — Mēs ar mammu vasaru pavadījām Denverā. Viņa aizbrauca mājās pirms nedēļas, jo tēvs bija drusku saslimis. Es rietumos varētu dzīvot un justies laimīga.

Domāju, ka šejienes gaiss man ir ļoti piemērots. Nauda jau nav galvenais. Bet ļaudis vienmēr visu pārprot un rīkojas muļķīgi...

— Paklau, mister šerif, — īgnā izskata vīrs ņurdēja. — Tas nu nav gluži godīgi. Man gribas dzert, un smēķē­jis ar es neesmu visu dienu. Vai tad jūs vēl neesat pie­tiekami ilgi runājuši? Kā būtu, ja jūs mani tagad aiz­vestu uz smēķētāju vagonu, ko? Par vienu pīpi es būtu ar mieru atdot gandrīz vai dzīvību.

Savažotie ceļotāji piecēlās kājās. Īstona sejā joprojām bija tas pats lēnīgais smaids.

— Nevaru noraidīt lūgumu pēc tabakas, — viņš bez­rūpīgi sacīja. — Tā ir vienīgais nelaimīgo draugs. Palie­ciet sveika, mis Fērčailda. Pienākums sauc, kā redzat. — Viņš atvadoties sniedza roku.

— Cik žēl, ka jūs nebraucat uz austrumiem, — viņa sacīja, no jauna ietērpdama savus vārdus izmeklētā iz­teiksmē. — Bet jums taču, ja nemaldos, vēl jābrauc līdz Levenvertai?

— Jā, — Īstons atbildēja, — man jābrauc līdz Leven­vertai.

— Un abi vīri sāniski virzījās pa eju uz smēķētāju vagonu.

— Uz tuvējā sola sēdošie divi pasažieri bija dzirdējuši sarunas lielāko daļu. Viens no viņiem ierunājās: — Tas šerifs gan ir vīrs uz goda. Dažs labs no tiem rietumnieku puišiem jau ir tīri lādzīgs.

— Vai jums neliekas, — otrs jautāja, — ka viņš tādam amatam ir maķenīt tā kā par jaunu?

— Par jaunu! — iesaucās pirmais. — Kā... A! Vai tad jums vēl nepielēca? Vadzi, vai tad jūs kādreiz esat re­dzējis, ka policists apcietināto pieķēdē sev pie labās rokas?