Dūmi

9

Ņujorkas pilsētā ir divi dimantu vairumtirdzniecības centri — viens lejā pie Manhetenas tilta un otrs — Rietumu Četrdesmit septītajā ielā starp Piekto un Sesto avēniju. Dimanti ir šī kvartāla galvenais bizness, lai gan tirgojās arī ar citiem dārgakmeņiem un zeltu, sudrabu, platīnu, un ar visu, kas bija mazs, spīdīgs un ļoti, ļoti vērtīgs. Te veselas ēkas aizņēma vērtīgu akmeņu un metālu tirgoņi un pircēji, sēžot pie nelieliem stikla un koka galdiem, zem ārkārtīgi spožām gaismām, ko kārtu kārtām apsargāja apsardze, vedot sarunas jīdišu vai holandiešu, vai japāņu, vai būru, vai portugāļu, vai bantu valodā, vai, ja nevienā neizdodas saprasties, pat angļu. Šajā kvartālā no rokas uz roku dolāri miljons vērtībā tika nodoti ne jau katru mēnesi, pat ne katru dienu, bet katru minūti, pie kam vairums darījumu veic mazliet noplukuša izskata cilvēki, kam bagātība vai pat doma par bagātību nerada nekādu prieku, bet gan tikai pats tirgošanās process. Viņi nedzīvo, lai pelnītu naudu, bet dzīvo, lai tirgotos, un viņi to ir labi apguvuši.

Kad Pega nogriezās no Septītās avēnijas, Fredijs uzreiz sajuta nevaldāmās dzīves sanoņu un kustību visā kvartālā, no viena gala līdz otram. Te būs kaut kas arī priekš manis, Fredijs domāja, kā tas bieži gadījās, adrenalīnam pulsējot, un, kā vienmēr, tā bija pārlaimīga doma. — Novieto mašīnu vienalga kur, Peg, — viņš teica.

Pega veltīja gaisam ap viņu dzēlīgu skatu, tad pievērsa atkal uzmanību ielai, kas abās pusēs no vienas vietas bija pilna ar novietotajiem furgoniem, busiņiem, pikapiem un limuzīniem, bruņoti ar firmu zīmēm uz to durvīm. (Katru citu braucamo šajā kvartālā apēstu dzīvu). — Nu, protams, — viņa teica. — Kā būtu ar tās kabeļu firmas busiņa jumtu?

— Nu, tev jau nekas cits arī neatliek, Peg, — sacīja Fredijs. Viņš bija pārāk pārņemts ar ielu, lai vēl uztrauktos par niekiem. Iedobums ar sukotašu un sojas mērci, kas nebija iedobumā, bija laimīgi sagremots, un viņš bija gatavs darboties.

Pusceļā, kvartāla lejasdaļā, labajā pusē atradās ugunsdzēsības hidrants. Tam līdzās, protams, bija novietots kāds jumtu pārklāšanas firmas furgons, bet citā legālā vietā bija stāvējis kāds cits, kas, pirms minūtes bija devies projām, tā Pega tur ieslīdēja, ieņēma nelielo vietu un beidzot noteica: — Nu tā.

— Neizslēdz motoru un uzgriez avārijas gaismas, — sacīja Fredijs. — Ta domās, ka neesi novietojusi mašīnu, bet tikai uz bridi apstājusies. Un vēl kas, Peg. Pēc dažām minūtēm pārcelies uz pasažieru sēdekli. Kad pieklauvēšu pie loga, atver to, okei.

— Kā tad zināšu, ka tas esi tu?

— Tu tak nevarēsi mani redzēt, Peg, — atteica Fredijs. — Ja kādu redzi — neatver. Ja neredzi nevienu, tad tas esmu es.

— Protams, — sacīja Pega. — Piedod, Fredij, bet satiksme mani izsita no sliedēm.

— Ir jau labi. Aizver durvis aiz manis, okei?

Busiņa sānu durvis atvērās uz ietves pusi. Fredijs tās lēni pabīdīja vaļā, tā pirmo reizi nožēlodams, ka nav loga, lai viņš īpaši varētu saskatīt, kas tur ārā notiek, un tad pa durvju spraugu, kam tik tikko varēja izspraukties cauri, viņš izkļuva ārā un brīdi stāvēja klusi, muguru pret busiņu atspiedis, novēroja situāciju, kamēr Pega pasniedzās un aizsita ciet durvju pogu.

Pirmkārt, Fredijam nepatika ietve. To nu nekādi nevarēja saukt par tīru. Turklāt tā bija pārpildīta ar cilvēkiem, steidzīgiem, traucošiem, garāmejošiem un garām slīdošiem ļaudīm. Gariem, kārniem, melniem ziņnešiem ar daudzkrāsainām paciņām, piesprādzētām pie viņu mugurām; hasidiem melnos mēteļos un melnās cepurēs, daži no viņiem vilka melnas ceļasomas; īsiem, resniem puertorikāņu lietvežiem spožās drēbēs; tūristiem no Vācijas un Japānas, kas stulbi blenza uz to, kas varēja piederēt viņiem; Biznesa Administrēšanas maģistra studentiem savos vienīgajos uzvalkos, meklējot darbu; advokātiem un lietu ierosinātājiem, un rēķinu iekasētājiem ložņājot, ostīdami gaisu; baltiem ierēdņiem, kas piecpadsmit minūtēs paspēja izdarīt stundas vērtu darbu; Vidus-amerikas kurjeriem ar baltiem priekšautiem, iznēsādami paplātes ar papīra krūzītēm; kruķiem un viņu asistentiem, slepeniem kruķiem, kas cits citu vēroja ar dziļām aizdomām; pasta ierēdņiem,United Parcel darbiniekiem,FedEx personām, kas steidzās cita citai garām, izlikdamās, ka citu vienkārši nav; narkomāniem, apmeklējotTerra, lūkojoties pēc apmierinājuma; un bezpajumtniekiem ar savām tukšajām krūzītēm, kas mēģināja no šī nevērīgā pūļa iegūt kaut nedaudz ievērības, ja ne to, tad kaut vai līdzcietību.

Visi šie ķermeņi kustībā veidoja pastāvīgi mainīgu audumu, sešu pēdu augstu ripojošu ļaužu segu, un tagad bija Fredija uzdevums izvī-ties šai segai horizontāli cauri, slīdot cauri audiem un metiem tā, lai audums neievērotu viņa eksistenci; citiem vārdiem, bija jākļūst par beidzamo blusu. Lai to paveiktu un, turklāt, veiksmīgi, bija jāsakoncentrē katra nervu šūna, neko neatstājot šaubīgās ietves pašaizsardzības pasākumam, ko virsma patiešām būtu pelnījusi. Fredijs zināja, ka kailajām kājām būs vien jāpierod.

Fredijs paspēra izmēģinājuma soli prom no busiņa, un garām aizdrāzās divi puikas lielās kedās, kas grūstījās cits citā ieāķējušies, vicinot cigaretes un smejoties paši par saviem dumjajiem jokiem. Fredijs izvairījās no viņiem, bet tad tikko neuzskrēja virsū vīrietim, kas uz pleca nesa darvas rulli jumta segumam un kas tajā brīdī izkāpa no jumtu labošanas firmas furgona. Pavirzoties uz citu pusi, Fredijs patrāpījās ceļā trim pusmūža vecuma japānietēm, maršējot roku rokā ar fotoaparātiem ap kaklu, veidojot tikpat necaurejamu kāMaiami Dolphin aizsarglīniju.

Fredijs atlēca atpakaļ pret busiņa vēso malu, sirdij ātri pukstot, smadzeņu virsmā rodoties šaubām. Šis pūlis bijabīstams. Tiesa, ka viņi reti spēcīgi saskrējās viens ar otru, sliktākais — atsitās ar plecu, bet tas bija tāpēc, ka viņi viens otru redzēja un paspēja kaut nedaudz izvairīties no saskriešanās. Bet Frediju viņi nevarēja redzēt un viņiem nebija ne jausmas, ka jāpaiet nost no viņa ceļa, vai arī viņi nevarēja iedomāties, ka viņš atrodas uz ietves. Viņi uzkāptu uz kāju pirkstiem, ar ceļgalu trāpītu pa cirksni, ar elkoni iesistu pa kuņģi un iegāztu ar pierēm pa viņa degunu, un viņiem nebūtu pat ne vismazāko nojausmu, ka viņa kāju pirksti, cirksnis, kuņģis un deguns bija kaut kur tuvumā.

Varbūt, ka tā, galu galā, nemaz nebija tik laba doma. Varbūt viņam vajadzēja kādu klusu vietu, bez pūļa. Bet tad, kad viņš mēģinās pārnest laupījumu, viņš taču būs pamanāms. Bet vēl arvien palika jautājums, kā tikt galā ar šo nebeidzamo ļaužu straumi.

Kamēr Fredijs stāvēja piespiedies pie busiņa sienas, noraudzī-damies uz ļaužu pūli un pārdomājot savu nākamo soli, ja tāds būs, kādsUnited Parcel darbinieks, ejot garām, iedrāzās viņā un tuipināja savu ceļu, pat nemēģinādams atskatīties, kam trāpījis. No otras puses nāca bāls, tukls tūrists, kas, mēģinot izšmaukt noUnited Parcel vīrieša ceļa, būtu tieši ieskrējis Fredijā, ja vien Fredijs viņu automātiski neatsistu ar elkoni. Tūrists izmeta pār plecu dažus vārdus kaut kādā valodā, varbūt atvainošanos, un turpināja ceļu.

Paga, paga. Ta taču bija taisnība, ka cilvēki nevarēja redzēt Frediju, bet patiesībā viņineredzēja nevienu, atskaitot tikai tik, cik bija vajadzīgs, lai novērstu saskriešanos. Ja Fredijs varētu izlēkāt un izlocīties tā, lai grūstīšanos samazinātu līdz minimumam, neviens pat neievērotu, ka viņu vidū ir neredzams cilvēks.

Ta reiz bija teorija, ko bija vērts izmēģināt. Fredija gājiena mērķis bija šaura, sešstāvu ēka, tikai dažas mājas attālāk no kvartāla, kur starp citiem vārdiem zelta krāsā uz ložu necaurlaidīgiem stiklu logiem bija uzraksts DIMANTU BIRŽA. īsti slepkavnieciska izskata melns drošības sargs brūnā fonnā sēdēja uz soliņa aiz šī loga vitrīnām, vērojot pasauli kā zivju veikala kaķis, uzdrošinoties katru ieaicināt un mēģinot pierunāt šos labumus aizvākt. Līdzās šim logam bija aizslēgti melni dzelzs vārti, kas veda uz nelielu priekštelpu, tad līdz pamatīgām durvīm un pēc tam — kas zina, kur?

Laiku pa laikam kāds cilvēks piegāja pie nama, apstājās pie vārtiem un piespieda zvanu, kas tiem bija līdzās. Tad viņš ierunāja mikrofona režģī, kas atradās starp vārtiem un logu. Drošības sargs logā viņu aizdomīgi izjautāja, noskatīja ar gaļēdāja naidīgumu un beidzot jaun-pienācēju negribīgi ielaida. Paretam uzradās divi cilvēki reizē, un, kamēr Fredijs novēroja, vienreiz pat tika ielaista trijotne, kas nozīmēja, ka šajā priekštelpā būs vieta vienam ienācējam, ko nezinot pavadīs neredzams svešinieks.

Neredzamais svešinieks, beidzot sadūšojies kustēties tālāk, gaidīja, līdz pamanīja melnā mētelī tērptu, ar melnu cepuri un melnu bārdu apveltītu, izteikti sūdīgi kārnu puisi, kas izskatījās ap septiņpadsmit gadiem vecs, pieejam pie DIMANTU BIRŽAS un piezvanām; tad pārliecinoši atgrūdās no busiņa, ātri uz pirkstgaliem pārtipināja pāri netīrajai ietvei, atsitās pret diviem vai trim garāmgājējiem, kuri vienkārši aizblandījās tālāk, un sasniedza dzelzs vārtus tieši tajā brīdī, kad atskanēja nejaukais, mazais dūcējs. Kārnais jauneklis melnā pavilka vārtus, tie atvērās, viņš pa tiem iegāja, un neredzamais svešinieks iespindza aiz viņa diezgan tuvu, lai saostuPalmolive ziepju un veca vilnas mēteļa smaržu savijumu, kas bija viņa jaunā kompanjona paša smaržas.

Dzelzs vārti tik tikko nesavainoja Fredija papēžus un labo elkoni, bet viņš laikā paspēja iespraukties. Vārti aizkrita. Iekšējās durvis iedūcās. Fredijs un viņa deju partneris izgāja arī caur tām.

Nu viņš bija iekšā. Te Fredijs un viņa jaunais draugs šķīrās, jo kārnais cilvēks melnā apņēmīgi devās pāri telpai uz šauro durvju pusi, kas izskatījās pēc šaura lifta, kur viņš piespieda vēl vienu pogu un gaidīja, kamēr Fredijs palika uz vietas, bet, atspiedis savu kailo muguru pret vēso sienu, izmantoja brīdi, lai izpētītu, kas te atrodas.

Viņš atradās garā, šaurā telpā, apmēram divdesmit piecas pēdas platā un sešdesmit pēdu garā, ko apgaismoja gandrīz tikai pie griestiem izvietotās dienas gaismas. Gar abām telpas malām un ari pa vidu stāvēja trīs garas plauktu rindas, kabīnes jostas vietas augstumā, kas atšķīra vienu tirgoni un viņa galdu, seifu un vitrīnu no citiem. Pircējiem bija paredzēti vienkārši koka krēsli bez atzveltnēm, kas stāvēja ārpus katras kabīnes, aicinot piestāt. Pircēji un drošības darbinieki pārvietojās pa abām ejām, visi nepārtraukti skatījās uz visu. Kabīnēs pārdevēji kaulējās, ieskatījās nelielās grāmatiņās vai runāja pa telefonu, vai saskaitīja garas skaitļu rindas, vai caur lupu skatījās uz nelielajiem dārgakmeņiem.

Telpas otrā pusē piestāja lifts, un tas tik tiešām bija mazs. Tādā liftā divi cilvēki jau bija pūlis. Divu cilvēku pūlis izkāpa no tā, noskuri-nāja plecus un sakārtoja apģērbu pēc brauciena nepatīkamā tuvuma, un Fredija nesenais draugs vientulīgā greznumā uzbrauca augšā —, bet varbūt lejā, — uz kādu citu tirgošanās stāvu.

Šī garā istaba atraisīja tādu kā brīvu kustības veidu; vairums devās pretēji pulksteņa rādītāja virzienam no parādes durvīm pa labi, tad uz tālāko stūri, tad šķērsojot istabu līdz kreisajai ejai un tad atkal atpakaļ līdz ieejai. Reti kāds pircējs īsu brīdi peldēja pret straumi, pārejot no viena pārdevēja pie cita, vairums gadījumu satiksme bija vienā virzienā.

Fredijam tieši kā reiz. Viņš piebiedrojās rindai, virzīdamās vispārpieņemtā ātrumā, cieši piespiežoties vienai vai otrai personai, bet tā, lai neviens neuzskrietu virsū no mugurpuses. Un tā staigājot, viņš vēroja.

Dārglietas. Zili safīri, zaļi smaragdi, sarkani rubīni. Zili tirkīzi, zaļi nefrīti, sarkani granāti. Mēļi ametisti, melni oniksi, violeti alek-sandrīti. Lāsmojoši džirasoli, krēmkrāsas halcedoni, tūkstošiem pērļu baltās nokrāsās.

Fredijs bija pārņemts tikai un vienīgi ar dimantiem, un tiem pievērsa vislielāko uzmanību. Tie mirgoja un blāzmoja stikla vitrīnās, uz filca paplātēm savijušies ķekaros vai vientulīgā varenumā, no saujas uz sauju mētāti kā burvju mēness putekļi; mazliet cieti gaismas koncentrāti, bezkrāsaini un tomēr krāsaini, prizmveidīgi, šķautņaini, smalki apburoši.

Fredijs apmeta loku telpai, lai aprastu ar to, pielāgotos ari pie sava jaunā apveida, un ap laiku, kad atgriezās telpas priekšpusē jutās tik omulīgi, tik bezrūpīgi, tik pašpārliecināti, ka, garāmejot slepkavnieciskajam sargam, pat piesita pie viņa rokas. Sarga galva pagriezās, viņš paskatījās, nevienu nemanīja un aiztrauca neesošo mušu.

Fredijs bija izvēlējies sev mērķi. Kreisajā pusē tuvu pie ieejas savā starpā tirgojās divi pārdevēji un pircējs, kas sēdēja vienam no viņiem priekšā. Pārdevēji mēdza piecelties, lai pāri kabīnes sienām sarunātos, tad apsēstos, tad pieceltos, lai pasniegtu pāri paplāti ar dārgakmeņiem, vai arī saņemtu to atpakaļ. Pircējas pētīja, apsprieda un staigāja šurp un turp, te pie viena, te otra pārdevēja. Tas bija vilcies jau labu laiku, un izskatījās, ka tiks iepīta liela naudas summa, kad tirgošanās būs galā, un tā visi trīs darījumā iesaistītie bija dziļi iegrimuši savās nodarbībās.

Bija jau arī vēl citi faktori: vieta nebija pārāk tālu no parādes durvīm. 1a atradās kreisajā pusē, pa kuru pircēju plūsma devās uz ārdurvīm. Un tuvu pie durvīm, pie pārdevēja labā elkoņa, stāvēja vairākas paplātes ar izsmalcinātiem dimantiem.

Fredijs apmeta otru loku, lai turētos līdzi plūsmai un pa daļai arī lai nepalaistu garām citas iespējas, lai tās varētu izmantot uzreiz vai vēlāk. Taču nekas labāks nepievērsa viņa skatienu — ne šajā apgaitā, kad viņš atkal nonāca pie abiem tirgoņiem, viņš iekrampējās tukšajā krēslā, kas atradās pa labi stāvošā tirgotāja priekšā, pārliecās pār kabīnes malu un klausījās, kā ap viņu, kā popkorns, virmoja svešas mēles, un gaidīja līdz garām ietu īstā pircēja. Viņš jau bija viņu noskatījis un nu bija tikai jāgaida.

Vairums cilvēku telpā, bet ne visi, bija vīrieši — sākot no dzelten-bāliem jauniešiem ar spiciem deguniem līdz pat krunkainiem večiem ar masīviem smakriem. Vairums, bet atkal ne visi, bija profesionāļi — kā pircēji, tā arī pārdevēji, pircēji, kas paši bija arī pārdevēji, kuriem bija veikali vai privātie klienti. Dažas civilpersonas bija bagātnieki, kurus aplidoja kāds īpašs juvelieris, kas uzsvēra šo cilvēku īpašo stāvokli, ievedot viņus vairumtirdzniecības zālē. Bagātos uzreiz varēja atšķirt no pārdevējiem: viņi bija dedzīgi, viņi nebija tik ļoti saspringti un viņi bija ļoti labi ģērbušies. (Nedaudzās pārdevējas parasti mēdza drūmi skatīties un pie brūnām vai melnām zīda kleitām nēsāja ļoti dārgas un gaumīgas dārglietas.)

Fredijs īpaši bija ievērojis kādu cilvēku, kas viņam varētu palīdzēt izkļūt no šīs telpas, un tur nu viņa nāca. Viņu pavadīja garš, pieklājīgs un bāls vīrietis ģērbies melnā, kura valodu klāstā, šķiet, bija holandiešu, jidišu, vācu, franču un angļu valoda ar pamatīgu holandiešu akcentu, savukārt viņa bija tvirta sieviete ap gadiem piecdesmit, apaļa un stingra kā alus muca, ar neprātīgi samudžinātiem, plāniem, rozā matiem un apģērbu tik spožu un spīdošu, ka pie tā varētu pat lasīt. Šī sieviete vai nu reiz bijusi Brodvejas zvaigzne, vai ar kāds psihologs spējis viņai iedvest, ka bijusi Brodvejas mīlule. Viņas aizsmakusī balss bija plaša, apgredzenoto roku žesti plašāki un pacilātība tik pietiekama, lai nogurdinātu zirgu. Kamēr viņa devās apgaitā pa tirdzniecības zāli, viņa norādīja, izsaucās, noliecās pētīt, izslējās, lai sasniegtu perspektīvu, tikmēr viņas pavadonis visu laiku runāja ar pārdevējiem savās valodās, īsi apspriedās ar sievieti slikti lauzītā angļu valodā, mazā blociņā piezīmēja kaut ko un reizēm, garāmejot, pārdevējiem iedeva zīmīti.

Ta bija Fredija pavadone. Protams, ja sieviete un viņas partneris izšķirtos ar liftu doties uz kādu citu stāvu, tas Fredijam varētu radīt sarežģītu situāciju, bet reizēm ir jāriskē, un šī bija viena no tām reizēm. (Turklāt, Fredijam visādā ziņā likās, ka Brodvejas Mīlulei vienīgais veids, kā aiziet pēc šīs uzstāšanās, bija grandiozi iziet pa parādes durvīm un nevis lēnprātīgi nelielā lifta kastītē.)

Te nu viņa bija ar savu garo vīrieti. Nekas viņu nespēja ieinteresēt pie vitrīnas, kur stāvēja tie divi Fredija pārdevēji. Viņa tikpat kā nepalēnināja gaitu, pagrieza savu cukurvatei līdzīgo galvu uz pārdevēju celiņa otru pusi un devās tālāk. Fredijs vēroja viņas kājas. Ja viņa ies uz liftu, tad pēda griezīsies pa labi…tagad.

Ta nenogriezās. Atvieglots un satraukts, kad sieviete bija pagājusi garām, aptuveni četru pēdu tālumā no parādes durvīm, Fredijs ar abām rokām iebrauca dimantu paplātēs, satvēra divas riekšavas un aizjoza. Pārdevējs, kurš tikko bija aplaupīts, lai arī iegrimis saspringtā sarunā, tomēr, ar acs kaktiņu pamanīja kustību, ātri apgriezās, saviebās, blenza šurp un turp, tad viņa uzmanību pievērsa otra pārdevēja sacītais un pievērsās atpakaļ.

Fredijs pa to laiku bija pieslīdējis tuvu pie Brodvejas Mīlules, turot savu divkāršo dimantu riekšavu cieši pie mirdzoši spīdošās kleitas aizmugures. Nopētot akmeņus tuvumā un no augšas, Fredijs skaidri saprata, ka ir labi izdarījis. Skatoties, kā dimanti peldēja gaisā viņa neredzamajās rokās, Fredijs pasmaidīja. Jebkuram citam telpā, kas iegrimis savās darīšanās, kādi viņi visi bija, dimanti uz kleitas spožā auduma paliktu gandrīz tikpat kā nepamanīti, ja vispār tie tiktu pamanīti. Tik ilgi, cik turpinās virzīties…

Sieviete pēkšņi apstājās gandrīz desmit pēdu attālumā no durvīm. Fredijs — pie velna! — gandrīz atsitās pret viņu, bet, atgūstot līdzsvaru, apstājās tieši laikā. — Tas ir akvamarīns, — viņa sacīja žēlabaini skaļi, kā cilvēks, kas apraud aizgājušu mīļāko.

Garais, bālais vīrietis pārliecās pār viņu. Nē, nē, Marlēn, viņš mierinoši sacīja. — Es gan tā nedomāju. Tas traips…

— Vai to nevarētu iestiprināt tā, lai varētu paslēpties…

Tas acīmredzot ieilgs. Tagad, kad sieviete nekustējās un drošības sargs bija tik nolādēti tuvu, dimanti drīz kļūs redzami. Fredijs paskatījās visapkārt, sākot izsamist, un tuvu parādes durvīm pamanīja visai palielu atkritumu tvertni ar vaļēju virsmu un melnu plastmasas maisu. Tas bija tikai nedaudz pēdu attālumā. Fredijsaizlēca līdz tam, iebāza rokas starp papīriem un plastmasas krūzītēm un gaidīja, kamēr sieviete un viņas pavadonis apsprieda, vai bojātā akvamarīna dēļ bija vērts atgriezties.

Sarežģīta situācija. Protams, Fredijs varētu vienkārši pavērt rokas un ļaut, lai dimanti iekrīt atkritumos, un tad neredzētam atkal nesteidzīgi doties projām, taču viņš bija tiktuvu. Ja vien šī sieviete spētu aizmirst akvamarīnu, vienkāršiaizmirst.

Tikmēr cilvēki staigāja iekšā un ārā, no kuriem daudzi viņu gandrīz aizskāra. Viņš neriskēja tuvu sekot izejošajiem melnajiem mēteļiem, tikai ne ar elektrisko gaismu riekšavām, kas pret melnu izceltos tāpat kā mēness pret naksnīgām debesīm.

Beidzot garā, bālā vīrieša domas guva virsroku. Viņš un kliedzošā sieviete sāka kustēties uz priekšu, un kad pagāja garām Fredijam, viņš izrāva rokas no atkritumu kastes, izraisot nelielu vulkānu, un piekļāva tās atkal cieši klāt sievietei, kurtās arī piederējās. (Drošības sargs īsi paskatījās uz atkritumu tvertni, saprotot, ka kaut kas atgadījies, bet nezināja, kas.)

Un nu nācavisīstākā problēma. Priekšnamā trijiem bija par šauru, un drošības nosacījumi paredzēja, ka ielas vārti, kas vērās uz ārpusi, nedarbosies, pirms iekšdurvis, kas vērās uz iekšu, būs aizvērtas. Turklāt, garais, bālais vīrietis, būdams džentlmenis, atvēra dāmai iekšdurvis, tad sekoja viņai pa durvju spraugu pārāk šauru, lai Fredijs pa tām izsprauktos. Fredijam bija jāizlien caur džentlmeņa roku, kas turēja pavērtās durvis, jāieslīd šaurajā spraugā starp viņa kreiso kāju un durvīm, kas aizvērās, turot mirdzošās, nelielās dimantu desiņas tuvu grīdai, un bija jāpaliek saliektā stāvoklī, kamēr durvis aizvērās un atvērās vārti.

Sievietei radās kaut kāds misēklis, izejot pa vārtiem. Viņa sastos-tījās un paklupa, garais, bālais vīrietis pakāpās atpakaļ, Fredijs atsitās pret viņu, un vīrietis pagriezās, lai drūmi ieskatītos tieši Fredija sejā pēdas attālumā — no viņa. Tad sieviete kaut ko ierunājās, un vīrietis ar apjukušu un neapmierinātu skatienu aizgriezās, dodoties cauri vārtiem uz ietvi, un, pirms vēl Fredijs izspraucās caur tiem, stingri tos aizcirta.

Nu gan,sūdi. Tas bija atriebīgi. Fredijs stāvēja, skatoties uz ietvi, bet neko nevarēja darīt, nebija nekādi varianti, lai tiktu ārā, līdz kamēr kāds nāks, lai pārliecinātu sargu, ka jānospiež poga. Pa to laiku, gaidot, Fredijs stāvēja stūrī tuvu pie vārtu eņģēm, slēpjot dimantus no garāmgājējiem, lai gan pilnīgi nekas nenotika ne tad, ne arī pēc tam.

Nu, taču! Kādam taču bija jāiet cauri, vai nu iekšā, vai ārā. Tikmēr, tā kā vārti bija tikai no stieņiem, kam vējš (bet ne Fredijs) pūta cauri, viņam sāka salt (jūnijs ir jūnijs, bet kails paliek kails), bet kāju pēdas bija nobrāztas un sūrstošas (Kas gan varējazmāč, ar ko tās bija saskārušās?), un rokas sāka nogurt no sažņaugtajām dūrēm. Skatoties šķērsām cauri stieņiem, viņš varēja redzēt busiņu, tieši aiz hidranta un jumtu labošanas firmas furgona, un laiku pa laikam varēja saredzēt Pegu, kas grozīja galvu, lūkojoties atpakaļ, mēģinot uzzināt, kā viņam klājas, meklējot, labi zinot, ka nevarēs viņu redzēt.

Pircējs. Arābs, ar baltu dvieli ap galvu un garā, spīdīgi pelēkā halātā, parādījās tieši pie vārtiem un apstājās, lai nospiestu pogu.

Fredijs paskatījās uz viņu, un viņam saplaka dūša. Tas bijaliels arābs, milzīgi resns, kas savā pērļaini pelēkajā halātā izskatījās kā ūdenslīdēja kupols. Nolādēto priekštelpu viņš piepildīs gluži viens. Kā gan Fredijs lai tiek viņam garām un kāārā no šejienes?

Pie velna to, un tikai tā. Nejaukais dūcējs atskanēja, bet, pirms arābs paspēja atvērt vārtus, Fredijs tos atgrūda ar visu spēku un turēja tos plaši atvērtus, kamēr viņš pats izlavījās starp dzelzs stieņiem un milzīgo pircēju.

Tas pārsteigti paskatījās uz vārtiem un tad atplauka smaidā. Jauninājums, kopš pagājušās reizes, kad viņš te bija. Durvis, kas pašas atveras kā lielveikalos! Ļoti labi!

Smaidīdams, arābs iegāja priekštelpā, kamēr Fredijs palaida vaļā durvis un skrēja uz busiņu, slīdot un griežoties cauri blīvajam ļaužu pūlim, rokas ar dimantiem turot augšstilbu augstumā, kur cilvēki nemēdza vienkārši garāmejot skatīties. Un, kad tas arābs atstās DIMANTU BIRŽU, viņš, jādomā, pamatīgi atsitīs savu lielo vēderu pret vārtiem, kas neatvērsies? Ta' nu gap būs.

Fredijs sasniedza busiņu. Viņš ar elkoni iegāza pa logu, negribot celt redzamo dimantu kaudzi līdz loga augstumam, un iekšpusē viņš redzēja, kā Pega izbijusies palēcās, tad stīvi skatījās uz viņu — cauri viņam, apkārt viņam, — un piespieda pogu, lai atvērtu logu.

Fredijs pagriezās pret busiņu un pacēla rokas. Viņš zināja, ka nav jēgas aizsegt kustību ar savu ķermeni, tas bija tikai ieradums; bet vienalga, viņš aizsedza rosību ar neredzamo ķermeni, pacēla rokas, iebāza tās pa logu un iebēra dimantus Pegas klēpī. — Ak mūžs! — iesaucās Pega.

Garāmgājēji būtu varējuši redzēt tikai kaut ko iemirdzamies un tūlīt to izzūdam. — Paslēp tos, — Fredijs ieteica.

Pega ar abām rokām braucīja klēpi, prasīdama: — Vai atvērt sānu durvis?

— Nē, vēl ne, — viņa neredzēja, ka viņš smaidīja pa visu seju, bet viņš tik un tā plaši smaidīja. Varbūt, ka viņa spēs sadzirdēt smaidu viņa balsī. — Neesmu vēl beidzis, — viņš noteica.

Viņa blenza virzienā, no kurienes nāca balss, kas nozīmēja, ka patiesībā skatās uz viņa muti.

Tagad, kad visas nelaimes bija novērstas, kad bija atbrīvots no priekštelpas, kad neviens nebija ievērojis peldošos dimantus un notvēris viņu pie locītavas, Fredijs sajuta piepešu pacēlumu. Nervozitāte bija pazudusi, bažas bija nozudušas, arī — kānutosauc — lampu drudzis bija izgaisis. Kad nu tas reiz jau bija paveikts, Fredijs bija gatavs pie tā piestrādāt pamatīgāk. Šis bija garš kvartāls, iela pilna ar tirdzniecību, iela pilna ar komerciju. Iela pilna dimantu.

— Darīšu to atkal, Peg, — sacīja Fredijs. Viņa balsīvarēja sadzirdēt smaidu. — Tas ir jautri!

Amerikas afroamerikāņi ar laiku uzskatīja sevi par zudušo musulmaņu ciltij un tā kā viņiem nebija uzvārdu apzīmēja sevi ar X (šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes).

Angļu valodas vārdu spēle: vārdsgay nozīmē gan «jautrs», gan «homoseksuāls».

Angļu slepkava, kas 1888. gadā Londonā, Vaitčepelā nogalināja un mežonīgi sadūra piecas prostitūtas.

2

Grieķu mitoloģijas būtne, kurai matu vietā bija čūskas.

Sautējums no kukurūzas graudiem, pupām un pipariem.