Dūmi

34

Bija otrdienas rits, kad Mordons Līts pasūtīja vēl neredzamos; pārējo otrdienu vēroja, kā plūda šie telefoni un faksi! Dokumenti tika sagatavoti, aizsūtīti, samainīti, aizsūtīti, apstrfdēti, pārsūtīti, parakstīti un nosūtīti. Pa to laiku milzīgā NAABOR mašinērija samala tos, kuri zināja, kādus izkropļojumus izvēlēties, apstiprināja un pamudināja abus brīvprātīgos. Beidzot tajā vakarā desmit minūtes pāri sešiem, kad Šanana jau bija devusies mājās un Bredlijs no līguma bija aizvācis pēdējo gnīdu, Deivids laboratorijā nolika retorti un pats pacēla klausuli, un izdzirdēja kādu sakām: Te runā Klarksones kundze no kadru daļas, vēlētos runāt vai nu ar…

— Atvainojiet?

— … Dakteri Lū… es teicu, ka esmu Klarksones kundze no kadru daļas un vēlos runāt ar…

— Kādas kadru daļas? Nesaprotu, par ko jūs runājat.

— Vai tā ir Lūmisa…

— Heimhokers, jā.

— Es gribētu runāt ar…

— Te runā dakteris Lūmiss.

— … vai nu dakteri Lū… ā. Jūs esat dakteris Lūmiss?

— Es taču zinu, kas esmu, — sacīja Deivids. — Kas gan esat jās ?

— Klarksones kundze no kadru daļas, un man šķiet, ka to jau iepriekš teicu.

No laboratorijas otra gala Pīters prasīja: — Kas tur zvana, Deivid?

— Es mēģinu to noskaidrot, — Deivids viņam atbildēja un klausulē sacīja: — Man žēl, bet tiešām nesaprotu, par ko jūs runājat. Kas ir kadru daļa?

— Nodaļa, kurā es strādāju.

— Nodaļa? Macj’s? Novērsies no tālruņa: — Pīter? Vai mēs esam kaut ko pasūtījuši no Macy’s ?

— Ta ir NAABOR nodaļa, — kliedza sieviete.

— Nedomāju gan, — atteica Pīters.

— Ak, tā Kunga vārdā, — Deivids runāja klausulē. Kāpēc tad jūs tā neteicāt?

— Šķiet, ka teicu, — izskatījās, ka sieviete tagad elso.

— Nu, neteicāt vis, — atbildēja Deivids.

Tad telefona līnijā iestājās neliels klusums, kurā Deivids neiejaucās, jo nebija ko teikt viņa galu galā bija piezvanījusi -un tad daudz mierīgāk viņa sacīja:Vai drīkstu runāt ar dakteri Heimhokeru?

— Protams, — Deivids teica un pastiepa klausuli Pīteram, sacīdams: — Tas tev.

Pīters, izstiepis roku, tuvojās. — Kas tur ir?

— Kāda no NAABOR. Viņa grib runāt ar tevi.

— Ahā, Pīters paņēma klausuli, īsi tajā ierunāja, atzīmēja pāris lietas papīra blociņā, kas atradās līdzās telefonam, tad sacīja: Jauki. Sirsnīgi pateicos. Uz redzēšanos, — un nolika klausuli.

Deivids jautāja: — Ko tas viss nozīmē?

— Mūsu brīvprātīgie. Ieradīsies rīt no rīta deviņos.

— A, brīvprātīgie! Deivids aplaudēja. Pīter, tas taču galu galā notiks!

— Ta izskatās.

Deivids paskatījās uz viņu. — Pīter, — viņš ierunājās, — es zinu, ka attiecībā pret to visu mēs esam bijuši rāmi un savākti, bet patiesībā tas ir ļoti satraucoši.

— Pieņemu, ka tā ir, Pīters atbildēja. Un īpaši, Pīters piebilda, ieskatījās blociņā ierakstītajos vārdos, Maiklam Prendergastam un Džordžam Klapsam.

Džordžs Klapss bija melnais, bet tas nebija nekāds pārsteigums. Pārsteigums slēpās tajā, ka Maikls Prendergasts bija sieviete. Turklāt skaista sieviete, pārsteidzoši skaista savā puķainajā vasaras kleitā, iedegusi un veselīga blondīne, aptuveni divdesmit piecus gadus veca, šīs desmitgades Rotaļu biedre, ar spoži zilām acīm, apburošiem vaigu kauliem un ķermeni, kas prasīt prasījās pēc glāstīšanas kā kaķēns.

Džordžs Klapss toties bija varbūt četrdesmit gadus vecs un tik tikko piecas pēdas garš. Kaulaini raupjš tips, viņš valkāja spīdīgu melnu uzvalku, šauru, melnu kaklasaiti, baltu kreklu un melnas kurpes kā baržas. Viņa āda bija blāvi brūna. Divas resnas senu rētu virtenes stiepās pāri

viņa sejai, tieši no viņa labās acs apakšas, pāri labajam vaigam, tad pāri zodam un turpināja vīties lejā gar kakla malu līdz kreisās auss apakšai.

Iepriekš Pīters un Deivids katrs bija nolēmuši intervēt vienu objektu, tā paātrinot šo norisi, Pīters bija izvilcis Maiklu un aizveda viņu uz atpūtas istabu, ko Mordons Līts tik ļoti iekāroja. Kamēr viņi sēdēja uz dīvāniem viens otram pretī, Pīters izjautāja viņu par slimību vēsturi un vienkārši nespēja atrast nekādas vainas. Nebija narkomāne, nekādu garigu slimību, nebija ne nopietnu, ne hronisku slimību. Divreiz precējusies, divreiz šķīrusies, nekad nav bijusi stāvoklī. Veselīgi brāļi un māsas, veselīgi vecāki, veselīgi vecvecāki. Pabeidzis, Pīters sacīja: — Šis jautājums nav apjautas lapā, bet man ir tāda sajūta, ka man tas vienalga jāuzdod.

— Jūs domājat, kāpēc es te esmu?

— Jā. Jūs taču saprotat, kāda ir ideja, vai ne?

— Perfekti, — viņa atbildēja. — Esmu labprātīga brīvprātīgā medicīniskā eksperimentā, kura beigās vai nu būšu, vai arī nebūšu neredzama. Viņa īsi pasmaidīja žilbinošs skats. Mans uzskats ir, ka nebūšu vis, viņa teica, bet es negribu samaitāt kādam prieku.

— Paldies.

— Akciju sabiedrība, kur strādāju, ir ar mieru maksāt pamatīgu naudas summiņu visu turpmāko manu mūžu, lai arī kas notiktu ar eksperimentu. Ja izrādīsies, ka esmu neredzama, viņi mani izmantos citās labi apmaksātās norisēs.

— Tātad jūs to darāt naudas dēļ,—sacīja Pīters. Viņš jutās nedaudz vīlies.

— Ne gluži, — viņa atbildēja. — Dr. Heimhoker, vai jūs uzskatāt, ka esmu pievilcīga?

— Kurš katrs sacītu, ka esat pievilcīga, — Pīters viņai atteica. — Jūs, iespējams, esat visskaistākā sieviete, ar kuru esmu bijis vienā telpā. Saprotat, ka neesat mans tips…

Viņa pasmaidīja un pamāja.

— … taču katrā ziņā atzīstu skaistumu, kad es to redzu. Tieši tāpēc arī to pajautāju. Kāpēc ar to riskēt — kāpēc riskēt ar kaut ko?

— Dakter, — viņa atbildēja, — es esmu atomfiziķe un matemātiķe — teorētiķe. MTI3 savā kursā biju trešā, bet kad pabeidzu skolu vienkārši

nevarēju atrast savām spējām piemērotu darbu. Manas atzīmes bija tādas, lai piedalītos ikvienā intervijā, bet ar to arī viss beidzās. Sievietes mani ienīst. Vīrieši domā, ka manā klātbūtnē ir neiespējami domāt. Pašlaik esmu smaga, garlaicīga darba darītāja Amerikas Tabakas Pētījumu institūta Statistikas nodaļā, darbojoties ar vēža numuriem. Tas ir līdzvērtīgi tam, ja jūs būtu kādas slimnīcas apkopējs.

— Protams, — sacīja Pīters, — tas nevar būt…

— Tik slikti, kā stāstīju? Kurš no mums dzīvo manu dzīvi, dakter?

— Jūs, — atbildēja Pīters.

— Neviens mani nekad nav redzējis, — viņa turpināja. — Mani nav redzējis. Pat neviens no maniem vīriem nekad nav mani redzējis; viņi jutās pievilti ikreiz, kad šī trofeja uz plaukta uzvedas tā, it kā būtu tik tiešām dzīva. Pēdējo reizi, kad man patika, kā es izskatos, bija tad, kad man bija kādi deviņi gadi. Es nespēju sevi tīši sakropļot, tas būtu stulbi. Bet tagad šis? Kāpēc ne? Neviens tik un tā nav spējis mani redzēt, kāpēc tad nebūt neredzamai? Padarīt savu dzīvi par tādu, kur iespējams tikai piezvanīt? Ar prieku. Šim žilbinošajam smaidam bija kaut kas pārāk spīdīgs. — Cerēsim, ka jūsu izgudrojums būs sekmīgs, Dr. Heimhoker, — viņa teica.

Tikmēr apakšstāva konferenču telpā Deividam bija pavisam citāda saruna ar Džordžu Klapsu, kuram nebija tik daudz slimību vēsture, cik slimību antoloģija. Viņš bijis sašauts, viņš bijis sadurts, vairāki viņa kauli bija lauzti negadījumos un kautiņos. Viņš bija alkoholiķis un narkomāns, bet — kā zvērēja — bija tīrs jau sešus gadus. — Kad paliek trīsdesmit pieci gadi, vecīt, — viņš sacīja, — vai nu tās tevi ir nonāvējušas, vai arī no tām nogursti. Es noguru.

— Slimības? — prasīja Deivids.

— Nosauciet dažas, — atteica Džordžs.

Deivids tās uzskaitīja, un izrādījās, ka Džordžs kādu vai citu laiku, slimojis turpat vai ar katru cilvēkiem zināmu slimību, no kā nebija iespējams nomirt, bet pašlaik bija veselīgs. Pēdējo četru gadu laikā viņš strādāja par NAABOR šoferi, un kad Deivids interesējās, kas licis viņam izšķirties par labu šim eksperimentam, Džordžs prasīja: — Vai tas paliks starp mums?

— Nu, protams, atteica Deivids un nolika pildspalvu.

— Ir vairāki štati, kas mani vēl aizvien meklē, — paskaidroja Džordžs, — Teksasa un Florida, zināt, šajās vietās ir nāvessodi, viņiem patīk nogalināt cilvēkus. Es nesaku, ka esmu izdarījis to, ko viņi piesien, bet man šķiet, ka nav ko cilāt nepatīkamus jautājumus, un mēs to nekad arī neuzzināsim. Vai saprotat, par ko es runāju?

— Šķiet, ka jā, — sacīja Deivids.

— Šajos laikos visu laiku, viņš teica, esmu tāds kā nobijies. Man liekas, ka kāds kruķis mani apturēs kā šoferi, saprotat, datorā ievadīs manu vārdu un bang, manu pakaļu uzziet dienvidos. Toties tad, ja jūsu iecere izdosies, esmu drošībā. Viņi nevar mani nolikt uz elektriskā krēsla, ja nevar mani redzēt, vai man ir taisnība?

— Nu, esmu pārliecināts, ka tā ir, Deivids piekrita.

— Un ja tas, ko te darāt, neizdosies, — teica Džordžs, izplešot rokas, un lielais smaids šausmīgajam ievainojumam lika locīties pāri sejai kā brūnai čūskai, — viņi man tomēr maksās tik daudz naudas, ka man vairs nekad nebūs jāstrādā, izņemot, ja es gribētu. Kruķis, kas mani neredz, nevar mani izlaist caur datoru, vai tas neizklausās loģiski?

Deivids saskatīja mīnusus un beidzot pamāja: — Šķiet, ka nevar, -viņš noteica.