Dūmi

52

Fredijs nomākti vazājās pa māju, to viņš tik tiešām darīja. Viņš nevēlējās peldēt baseinā, negribēja skatīties filmu video, nebija ieinteresēts sēdēt saulē vai ēnā, iekšā vai ārā. Patiesībā negribēja darīt neko.

Šorīt viņš bija apģērbies, uzvilkdams vasaras īsās bikses, T-kreklu un sandales tāpēc, ka mēs pavadām lielāko daļu no sava laika apģērbā, un tāpēc tā jutās daudz ērtāk. Bet bez garajām piedurknēm, cimdiem vai lateksa galvas, jo — kam gan? Ne jau pašam. Tajās retajās reizēs, kad ievēroja savu paša attēlu, to garāmejošo tēlu no paškustīgā blāvi zilā T-krekla un sarkanbrūniem šortiem spogulī vai logā, vai mikro-krāsns durvīs, tas viņu tikai uzjautrināja. Viņam diezgan labi patika, kā viņš izskatījās drēbēs; tas viņu uzvedināja uz domām par kaut ko interesanti dīvainu savā personībā.

Kad iezvanījās telefons, viņš tikko grasījās, lai gan negribīgi, uzvilkt cimdus un pagatavot vienīgi sviestmaizi, lai uztņrētu spēku. Tad zvanīja telefons, bet viņš nosprieda, ka, iespējams, bija kļūdījušies, vai arī zvanīja kāds, kas kaut ko mēģināja pārdot, tad kāpēc būtu jāatbild? Pega nezvanītu pa dienas vidu, viņa gaidītu līdz vakaram. Patiesībā, kā viņš pats atminējās, viņa bija paredzējusi pavadīt šodienu, mēģinot atgūt savu veco darbu, lai atkal varētu skatīties tādu cilvēku mutēs, kam ir mutes, kurās skatīties.

(Ceru, ka man nekad nebūs jāiet pie zobārsta, viņš sev sacīja, kamēr zvanīja telefons. Vai pie ķirurga, ja tā padomā. Svarfga, dzīvību apdraudoša ķirurģija. «Māsiņ, mums bez kavēšanās jāizoperē šī liesa!», «Par kuru liesu ir runa, dakter?»)

Četri zvani, un ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Pegas balss paziņoja, ka esam izgājuši, atstājiet ziņu. Paskatīsimies, kas jums no tā. Nē, nē, pēdējā frāze bija netieši izteikta. Fredijs izņēma no ledusskapja šķēlēs sagrieztas desas un šķiņķi, majonēzi un sinepes, ievērojot, cik ātri rokas cimdos sasvīda, pat tad, kad sniedzās ledusskapī, Pegas balss automātiskajā atbildētājā apklusa, un tad Pegas bass atskanēja atkal, sacīdama: Fredij, vai tevis tur nav? Ak debess, ja viņš ir pie peldbaseina, tad es nezinu, ko darīt. Jēzus. Vai varu atstāt numuru, uz kuru viņš var piezvanīt?

Ap to laiku Fredijs bija aizvēris ledusskapja durvis, novilka cimdus un pacēla klausuli, tai peldot gaisā. Pega?

— Es domāju, ka viņš nezina, kas tas ir par numuru, ja es šo numuru pateikšu.

— Pega?

— Ko? Fredij, vai tas esi tu? Vai tu tur esi?

— Čau, Peg, — viņš teica, smaidīdams, laimīgs izdzirdēt viņas balsi, tikai neskaidri saklausot, ka viņa bija runājusi kādu laiciņu ar kādu citu. Es nedomāju, ka zvanīsi tik agri, viņš taisnojās, un tāpēc negrasījos atbildēt.

— Jā, nu, šī nav parasta saruna, — atteica Pega.

Tad viņš saklausīja sasprindzinājumu viņas balsī un pievērsa lielāku uzmanību viņas sarunai ar kādu citu, lai kur arī viņa bija jo pavisam noteikti ne mājās.Viņš paildzināja klusuma bridi vēl dažas sekundes, pa to laiku tālrunī sadzirdēja elpošanu, kas nebija Pegas — smagāku, griezīgāku.

— Fredij? Vai tu vēl tur esi?

— Ai, es esmu tepat. Kur tu esi?

— Bosa mājā.

Bosa? Kāda bosa? Fredija neredzamā uzacs savilkās; viņš to juta. Un bez emocijām noteica: — Ak tā?

— Atceries. Vecis ar daudzajām cepurēm.

Tad viņam pieleca; policijas priekšnieks Dadlejā, cilvēks, no kā viņi turpmāk gribēja izvairīties. Pēkšņi satraucies par viņas drošību, viņš teica: — Peg! Vai viņš tevi notvēra?

— Nē, ne jau viņš. Patiesībā arī viņš ir notverts. Atceries to policistu, kas piestrādā, kas man toreiz sekoja uz ziemeļiem?

A, Fredijs saprata, tad tādas tās lietas. Viņš jautāja: — Vai tas ir viņš, kas noklausās sarunu?

— Jā. Tad, novēršoties no klausules, viņa sauca: — Kāpēc ne? Vai tad man jāizliekas, ka visi esam muļķi? Fredijam nolemtības pilnā balsī teica: Jā, tas atkal ir viņš.

— Notvēra tevi dzīvoklī, vai tā ir tiesa?

— Tiesa.

— Pavēlēja, lai aizved viņu pie Fredija, bet tu viņu aizvedi pie bosa, vai ne?

— Jā, Fredij, tiesa.

— Tas ir visai jocīgi, Fredijs,smaidīdams līdz ausīm, sacīja.

— Te neviens tādus jokus nesaprot, Fredij.

— A-ā-ā, nūja. Domāju gan.

— Bāmijs, Fredij, tā viņu sauc, gribēja nogriezt manu pirkstu un tev nosūtīt kopā ar telefona numuru, kur tu varētu piezvanīt un to pārrunāt.

Bāmijs klausās, Fredijs sev atgādināja. Kontrolēdams šo situāciju. Diezgan nežēlīgi, Peg, viņš teica, pārdomājot, vai šis Bāmijs blefo, vai arī Bāmijs bija maniaks.

— Viņam līdzi ir citi veči… Novēršoties no klausules, viņa kliedza: — Es viņam pārstāstu situāciju, vai tad jūs to negribat?

Fredijs teica: — Pega? Peg, liec viņu mierā un izraisi autoavāriju.

— Šī ir autoavārija, Fredij.

— Okei. Ko viņi grib?

— Viņi grib runāt ar tevi.

— Un kāpēc tad tu ar mani runā?

Smagnēja vīrieša balss — tam jābūt maniakālajam policistam Bāmijam, kas piehalturē, sacīja: Mēs gribam, lai jūs, Fredij, saprastu, kas te notiek.

— Jūs piedraudat sievietei ar nazi, — sacīja Fredijs. — Es domāju, ka to es sapratu.

— Nē, nē, nē, Fredij, sacīja Bāmijs čerkstošā nekauņas balsī, -par to nav runa. Runa ir par jums.

— Nūja.

— Jūs esat vērtīgs zellis, Fredij, vienalga kas pārjums atbild. Un domājam, ka te, kur ir Pega, mums rokās ir šī atslēga.

— Viņi grib, lai tu iekāp Subaru, — iespraucās Pega, — un brauc uz…

— Es tagad runāšu, Pega, pārtrauca Bāmijs. Nolieciet klausuli.

Klikš. Subam: divkāršs klikšķis.

Fredijs jautāja: — Ko jūs gribat, Bārnij?

—Jūs, Fredij, lai jūs strādātu man un dažiem maniem draugiem. Viegls darbs, ļoti viegls, laiku pa laikam nedaudz uztraukuma. Laba alga.

— Man nepatīk būt strādniekam, tā man allaž bijusi problēma.

— Tas ir slikti, Fredij, ar laiku jūs to pārvarēsiet. Mēs sapratām, ka Pega jums zināmā mērā daudz ko nozīmē, un mums ir Pega. Mēs turēsim gūstā Pegu, un tāpēc jums jākļūst par strādnieku. Jūs pie tā pieradīsiet.

— Un kas notiek, ja es visus pasūtu pie velna un pārceļos kaut kur citur? Varbūt uz Kaliforniju.

— ledo’ adresi, kur nosūtīt pirkstus.

— Jūs tos vienmēr varat iebāzt savā pakaļā.

— Neesat muļķis, Fredij, — Bāmijs gandriz maigi sacīja. — Nerunājiet rupji ar mani. Un nepametiet arī Pegu likteņa varā, tā ir viena no jūsu jaukākajām īpašībām. Novērsies, viņš sauca: Vai tā nav, Pega? Klausulē sacīja: — Viņa man piekrīt. Viņa zināmā mērā ar jums rēķinās, Fredij. Tāpēc brauciet šurp, dariet to tūlīt un uzvelciet kaut ko, lai varam jūs redzēt, un mēs jums situāciju izskaidrosim sīkāk.

Citiem vārdiem, sasiesiet manas rokas un kājas. Tur vēl ir citi veči, Pega tā bija minējusi, Bāmijam nepatika, ka viņa man to pateica. Paļausies uz mani, tāpēc ka viņi gribēs, lai daru lietas, ko es patiešām nu nekādi negribētu darīt. Pega ir ķīlniece un es — grēkāzis, pasaule bez gala. Es pat nevaru kļūt atkal redzams kādu dienu, tāpēc varētu iet pensijā.

Nu, pie velna.

Skaļi Fredijs teica: Es gribu, lai Pega sēž fasādes puses verandā, lai varu redzēt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Viena pati.

— Vai jūs zināt, kas notiks, ja viņa nolems bēgt.

— Jā, to visi zinām. Ja viņa tur sēdēs un ar viņu būs okei, es ienākšu iekšā.

— Viņa nāks jums līdzi.

— Okei, labi. Pēc tam, kad redzēšu, ka ar viņu viss ir kārtībā. Būšu tur pēc divdesmit minūtēm.

— Pega sacīja, ka esat desmit minūšu attālumā.

Ai, pie velna, Peg, kāpēc tev tas bija jāsaka? Fredijs teica: Vai esat kādreiz pazinis sievieti, kurai būtu kaut kāda laika izjāta? Piedod, Pega. — Būšu tur pēc divdesmit minūtēm.

— Piecpadsmit. Ja jūs nebūsiet, viņa zaudēs pirkstu.

— Tad sāciet ar kreisās rokas mazo pirkstiņu, ko viņa nekad neizmanto. Būšu tur pēc divdesmit minūtēm, — Fredijs teica. — Un pirmais, ko tur nonākot darīšu — saskaitīšu Pegas pirkstus.

Nolika klausuli un skrēja.