Dūmi

27

Dusmas mēdz pārņemt cilvēka pašsaglabāšanās saprātu, pat ja tās ir tādā apmērā kā Bārnija Beilera dusmas, kura pašaizsardzība gadiem ilgi bija asināta uz Ņujorkas policijas departamenta galodas. Izkāpjot astoņos vakarā no Reinklifas pasažieru vilciena Pensilvānijas stacijā —tumsāl -^Bārnijs bija tik saniknots uz dzīvi vispār, pasažieru vilcienu īpaši, bet uz Fredriku Urbānu Nolādēto Nūnu vēl jo vairāk, ka nebūtu tik ļoti uztraucies pat tad, ja inspektori būtu ielikuši noklausīšanās ierīci viņa rokas pulkstenī.

Viņam par laimi viņi to nebija izdalījuši. Patiesībā par laimi Bārni-jam visi viņa daudzie ienaidnieki, kas bija patiesības, taisnības un amerikāņu dzīvesveida piekritēji bija aizņemti pavisam ar ko citu, kad viņš no piesārņotās platformas pa netīrajām Pensilvānijas stacijas kāpnēm stampāja uz augšu, izlauzās cauri netīrajiem bezpajumtniekiem, kas stacijā vilka savu pusdzīvi, atrada atklātu maksas telefona stabu — pat ne būdiņu, kur vismaz kaut cik varēja izvairīties no noklausīšanās, un piezvanīja Mordonam Lītam uz mājām. Šajā sakarā viņš ne sūda nedeva par to, kas notiktu, ja tiktu iejaukta atriebība.

— Hallo?

— Bārnijs.

Uz vienu vai divām sekundēm iestājās samulsis klusums, tad:

— Bārnijs? Kāds Bārnijs?

— Nolādēts, Līt!

— Ak, Bārnijs! Piedodiet, neatpazinu jūsu balsi. 1a izklausījās savādāka.

Bārnijs tikko atpazina pats sevi; niknums bija viņu norūdījis.

— Mums jāsatiekas, — viņš nikni uzšņāca, kamēr ģimenes no Aiovas ieplestām acīm, saķērušies cieši viens pie otra, bariņos virzījās tālāk pāri stacijai. — Tūlīt pat, — Bārnijs piebilda un zobi sacirtās kopā.

— Man šovakar ir tikšanās.

— Armani.

Līts nopūtās, sausi un čerkstoši. Bārnijs gandrīz sagaidīja, ka no klausules izlidos sakaltušas lapas. Varētu ar jums satikties vienpadsmitos, — Līts beidzot piekrita, nepatikā novelkot vārdus. — Netālu no manis ir bārs.

Deviņdesmitajos gados Līts dzīvoja, kā Bārnijs bija uzskatījis par savu pienāku noskaidrot, Parka bulvāra ziemeļaustrumu pusē. 1a nebija apkaime, kam būtu jābūt pārblīvētai ar bāriem. — Ak tā?

— Cheval.' Tas patiesībā ir tāds kā bistro.

Nu, protams, nodomāja Bārnijs. — Satiksimies tur vienpadsmitos, — viņš izsēca. — Ar jums un pārējo ārzemju leģionu.

Derriиre du Cheval ,* — ja būtu prasījuši Bārnijam. Kā vairums Manhetenas mazo sānu ieliņu bāri an šis bija iebūvēts kādā agrākā pirmā stāva privātmājā, tāpēc tas bija garš un šaurs un ar ne īpaši augstiem griestiem. Šī tipa īpašais piemērs bija atdzīvināts ar krēmkrāsas sienām, zeltainām armatūrām, mākslīga, tumša koka apmalēm. Blakus ieejai pret labo sienu atradās puslokā ietverts bārs, aiz tā pavīdēja ēdamtelpa ar sniegbaltiem galdautiem, pie kam lielākā daļa šajā stundā nebija aizņemti.

Patiesībā, ja neskaita izraēliešu īpašniekus un latīņamerikāņu darbiniekus, vairums cilvēku, kas pulksten 11 piektdienas vakarā sēdēja pie bāra, bija laulības pārkāpēji pa pāriem sakumpuši un vainīgi sačukstoties, sēdēdami uz augstiem, polsterētiem, četrstūrainiem krēsliem ar zemām, polsterētām atzveltnēm. Starp šīm puspazu-dušajām dvēselēm Mordons Līts izskatījās kā Kotons Māters" sliktā noskaņojumā, lēni sūcotPerrier un nomākti skatoties sava paša atspulgā ar zeltu izraibinātā spogulī virs aizmugurējā bāra, it kā cerot paša niknajā ģīmja kartē atrast kādu ceļu, kas viņu no visa tā izvestu.

Bet nē, ne jau šovakar. Uzslīdot uz krēsla pa labi no Līta, Bārnijs pameta divus pirkstusPerrier virzienā un sacīja: — Vai taisāties varen piedzerties, ko, Advokāta kungs?

Līts nikni paskatījās uz Bārnija attēlu spogulī, tad pagriezās, lai veltītu īpašu savu drūmo acu skatienu. — Jums nepatiktu, ja es varen piedzertos, Bārnij, — viņš atteica.

Dieva dēļ, bet tā nu bija taisnība, vai ne? Tādā gadījumā, nekņo-pējiet to vaļā, — ieteica Bārnijs un pievērsās četrpadsmit gadus vecam bārmenim ar melnām, zīmulim līdzīgām ūsiņām. — Alu, — viņš pasūtīja.

— Jā, ser?

— Importa. Pudelē.

— Kādu īpašu šķirni, ser?

— Kas jums ir no vistālāk nākušiem?

Bārmenim bija jāpadomā. Viņš īsi sarauca savas ūsiņas, tad sacīja: — Tas būs no Ķīnas.

— Kontinentālās Ķīnas? Tur, kur ir verdzība?

— Jā, ser.

— Es to ņemšu, — Bārnijs izlēma, un kad bārmenis aizgriezās, Bārnijs veltīja Lītamsavu drūmo skatienu un paskaidroja: Man patīk tas, ka cilvēku bars ilgi un pamatīgi strādājuši tikai man. Piecpadsmit tūkstoši jūdžu, lai man pasniegtu vienu alu.

— Tas neattiecas uz lietu, kāpēc man zvanījāt, — iebilda Līts, — turklāt uz mājām.

— Ta ir, — Bārnijs skatījās uz saliektajām mugurām visapkārt. — Vai te nav mazliet par atklātu?

— Šiem ļaudīm, — sacīja Līts, — mūsu problēmas ir vienaldzīgas. Cik noprotu, tad kaut kas sagāja grīstē, kad mēģinājāt sekot Brisko sievietei.

— Nu, viss gāja kā pa sviestu, — iesāka Bārnijs. Viņam bija trīs stundas laika, lai niknums norimtu, tiesa, kas tiesa — niknums arī bija noplacis tajā nozīmē, ka bija nocietinājies, taču nebija samazinājies ne par desmit centiem un nemitēsies, kamēr gods vai kaut kas uz to pusi būs apmierināts. — Tiešām lieliski, — Bārnijs atkārtoja un atņirdza zobus. Šādos brīžos kā šis viņš nemaz neizskatījās kā resnis.

Bārmenis atnesa ķīniešu alu, kas tik tikko bija pienācis, un ielēja mazliet no pudeles glāzē, tad aizgāja, lai nogādātu vairāk salvešu spēcīgajai blondīnei bāra galā. Bārnijs padzērās, pamāja, nolika glāzi un teica: — Tas neredzamais kuņas bērns ir diezgan apķērīgs, vismaz man tā šķiet. Kad viņu dabūšu rokā, var gadīties, ka nožņaudzu.

— Tad mums no viņa vairs nebūs nekāda labuma.

— Gandrīz nožņaugšu.

— Ko Urbāns Nūna kungs jums nodarījig, Bārnij?

Bārnijs daudzu gadu laikā Ņujorkas policijas departamenta rindās bija iemācījies sniegt kodolīgu ziņojumu. Viņš īsi raksturoja savu dienu, pabeidzot ar sabojātoImpalu, kas izgāzusies uz savām salauztajām potītēm palikusi Reinklifā, kamēr pats bija atgriezies pilsētā ar vilcienu.

Pēc stāstījuma iestājās neliels klusums. Tajā Bārnijs nedaudz iemalkoja ķīniešu alu un Līts franču ūdeni — Bārnija šķidrums bija veicis lielākus attālumus, bet Līta — pārliecinoši muļķīgāku ceļojumu, bet tad Līts ieminējās: — Liekas, ka esam Nūna kungu novērtējuši pārāk zemu.

Bārnijs paskatījās uz bargo profilu, kas atkal sevi pētīja spogulī.

— Kā jūs to domājat? — viņš jautāja. — Es viņu esmu uzskatījis par sīku kriminālnoziedznieku, un viņš ir sīks kriminālnoziedznieks.

— Mēs viņu esam uzskatījuši, sacīja Līts, par stulbu, tāpēc ka viņš nav nozīmīga persona. Bet viņš neuzķērās uz jūsu lielisko vēstuli un saprata, kā jūs pamanījāties izsekot viņa draudzeni Brisko, un atkratījās no jums, atzīstiet taču, vēsā mierā.

— Neesmu pazaudējisviņa pēdas , — atcirta Bārnijs. — Esmu šim kuņas bērnam uz pēdām, par to neuztraucieties.

— Es tikai ieteiktu nenovērtēt šo cilvēku par zemu.

— Labi, Bārnijs paraustīja plecus tā, ka žakete salēcās. Kad nākamo reizi satiksimies, būšu palasījis Šekspīru, un nedaudz pavicināja it kā zobenu.— Jūsu kārta, Fauntleroj!4

Līts skeptiski, gandrīz ar nepatiku uz viņu paskatījās: — Kādā Šekspīra darbā tad tas ir? — viņš jautāja.

— Kā gan, pie velna, es to zinu? Jautājums ir, — Bārnijs sacīja, pieklusinot balsi, pamanīdams, ka iztraucējis laulību pārkāpēju baru viņu ganībās, kur Ņujorkas pavalstī Nūns atrodas? Man vilcienā bija kartes…

— Kā? — pārsteigts prasīja Līts. — Jūs braucāt ar vilcienu.

Bārnijs nolaida acis. — Es varētu ar jums papraktizēties žņaugšanā, —

viņš novilka.

— Nav svarīgi, Līts sacīja pavisam ne iebiedēts. Sapratu, ko gribējāt ar to teikt. Esat noteicis rajonu, kur atrodas Nūns.

— Pateicoties viņa izvēlētajai dzelzceļstacijai, atbildēja Bārnijs.

Esmu noteicis apkaimi, kur viņam būtu jābūt. Nē, pārlaboja pats sevi, biju aizmirsis, ka viņš ir ģēnijs. Varbūt viņš brauca uz ziemeļiem līdz Reinbekai ar vilcienu tāpēc, ka patiesībā apmeties Džersijas pludmalē.

— Nedomāju vis, — teica Līts.

— Man jau arī tā liekas, — atzina Bārnijs. — Domāju, ka šajā gadījumā sekošu varbūtībām, bet iespējas te, Ņujorkas pavalstī, ir ierobežotas — četri lauku apgabali un varbūt nedaudz Konektikutas.

Līta sejas izteiksmei pārtrīsēja kaut kas, ko varētu saukt par smaidu. — Tatad Urbāna kungs pārcēlies uz laukiem.

— Jā, un mēs atradīsim Nūna kungu pusnaktī. Ko jūs tur dzerat? Ko viņi te ielējuši?

— Bārnij, — Līts sacīja, piepeši kļuvis ļoti nepacietīgs. — Kāpēc jūs man to visu stāstāt? Kāpēc mēs esamšeit ? Ja jau jūsu mērķa apkaime ir četri Ņujorkas pavalsts apgabali un mazs gabaliņš Konektikutas, kāpēc gan neesat tur un nenogurstoši nemeklējat,degunu no zemes neatrāvis?

— Tāpēc, ka iedomājos, Frediju Nūnu gribam taču atrast šajā dzīvē, — Bārnijs viņam atbildēja. — Tur augšā izpletušies mazi ciemati, govju fermas un tamlīdzīgi mēsli. Daudzi cilvēki tur īrē vasarnīcas, daudzi ņujorkieši tur pavada nedēļas nogales. Ta nav līdzīga teritorijai, ko pazīstu, nedz ari vietai, kur man ir kāda ietekme, un tik un tā to nevar paveikt viens cilvēks, bet tam arī nav nozīmes.

Līts to apsvēra, grozīdams nelieloPerrier pudelīti atkal un atkal uz riņķi pa slapjo bāra letes virsmu. — Gribat teikt, — viņš beidzot nolēma, — ka vēlaties pieņemt darbā kādu vai kādus, kas pārmeklētu šo apkaimi, bet nevarat gaidīt līdz rītdienai, jo man jāapstiprina izdevumi.

— Trāpījāt desmitniekā!

— Es jūs pieņēmu darbā, — norādīja Līts, — un ar vienu rāvienu kļuvāt par manu partneri. Un tagad ierosināt, ka mums jāpieņem darbā vēl kāds?

— Es saprotu jūsu satraukumu, — Bārnijs piekrita, — bet ļaujiet man jūs vēlreiz pārliecināt.

— Man šķiet maz ticami, Bārnij, — sacīja Līts, — ka jūs jebkad tik tiešām varētu mani no jauna pārliecināt itin visā un vienalga kad.

— Ļaujiet man tomēr pamēģināt. Mums ir liels skaits privāto detek-tīvaģentūru…

— Mans Dievs. Jūs gribat iejaukt Maiku Hammeru šajā lietā?

— Ne jau tā kā filmās, — Bārnijs atteica. Tagadviņš kļuva nepacietīgs. — Reālajā dzīvē, — viņš skaidroja, — licencēti privātdetektīvi apsargā nelielus muzejus vai privātmuižas, veic rūpniecisko izspiegošanu, lai noskaidrotu, kas nozog zāliena pļaujmašīnas, vai noslēpumus vai ko tamlīdzīgu, viņi atsavina nemaksātājiem mašīnas, laivas un citas lietas, bet tomērvisvairāk viņi nodarbojas ar parādnieku meklēšanu. Viņu īstā māksla iraizmukušo tvarstīšana, un to visu viņi veic pa telefonu un nekad neprasa,kāpēc klients vēlas tādu un tādu atrast, viņi to vienkārši dara. Lielākoties tie ir mazi birojiņi ar trim, četriem vai pieciem darbiniekiem un tikpat daudz telefoniem, priekšniekam ir licence, un viņš ir pensionēts policists. Viņi atrodami visā valstī, un viņiem visiem ir plašas telefontīkla iespējas, un tāpēc nav nozīmes, vai jāzvana uz Aļasku vai Floridu, vai kur citur, un šādā situācijā es nu gan neizmantotu nevienu no Ņujorkas biroju pakalpojumiem. Es gribēju teikt — Ņujorkas pilsētas. Izmantotu kādu no Bostonas vai varbūt Albānijas, vai Sirakūzas, kas zinātu tikai to, ka jāmeklē Mārgareta Brisko, agrāk no Beiridžas Bruklinā, jo mums šķiet, ka vasaras mēnešos viņa atrodas kaut kur šajā apkārtnē. Tad viņi man piesūtīs rēķinu par ziedoto laiku -pārmērīgu, jo tādi viņi ir, un prēmiju, kad viņu atradīs, bet mēs pa to laiku atlaidīsimies krēslā un gaidīsim.

Cik ilgi?

— Varbūt nedēļu, varbūt mazāk, varbūt vairāk.

— Kas par precizitāti, — Līts teica, patiesībā īsi nosmīnēja. — Un cik tas viss maksās?

Mazāk kā tūkstotis.

Līts to apsvēra. Pabeidzis dzert savuPerrier: — Un cik daudz no tā visa apmaksās mans partneris?

Bārnijs uz viņu apstulbis paskatījās. Vai šis cilvēks maz ir uzticams? Vai jūtaties labi? viņš uzstāja. Varbūt ir pārāk vēls un jums jāiet gulēt. Atbrīvosim jūs no tā. Vienkārši pamājiet ar galvu, ja man ir tiesības iztērēt šo tūkstoti.