Dūmi

38

5. jūlija ceturtdiena, diena pēc garās un nogurdinošās svētku nedēļas nogales, bija klusa Lielajā S lielveikalā, kas atradās ASV 9. ceļā — galvenajā tirdzniecības ielā Hudzonas upes austrumkrastā. Daži pensionāri, kam nebija nekā cita, ko darīt, vazājās pa milzīgajām, noliktavu līdzīgajām veikala telpām, kas bija pavisam nemīlīgs universālveikalu pēctecis, kurā preču kalni bija sakrauti tieši uz cementa grfdas, vai ari piebāzti līdz malām nekrāsotajos, rupjajos koka plauktos. Līdzko bijāt kļuvis par «biedru» viņu «klubā» (kas nebūt nebija grūti), te varējāt nopirkt jebko — sākot no televizora (un nekrāsotu mēbeles gabalu, kur to paslēpt) līdz zelta zivtiņu traukam (un pašām zelta zivtiņām), ko novietot uz televizora tad, kad pilnīgi nebija ko skatīties. Te varēja nopirkt konservētu vai saldētu pārtiku, smago mašīnu riepas, rotaļlietas, grāmatas, veļas mazgājamās mašīnas, puķes, teltis (gadījumā, ja māja jau ir piekrauta līdz malām), nelielus traktorus, divriteņus, solus, dēļus, no kā sasist paštaisītus solus, dubultlogus, ziemas logus, ziemas riepas, kleitas ar puķainiem ornamentiem, džinsus un beisbola cepures, pagodinot vienību pēc jūsu izvēles.

Šajā Lielajā S veikalā («Liels veikals lieliem ietaupījumiem!»), citiem vārdiem, varēja dabūt visu, ko agrāk mēdzāt pasūtīt Sīra Robuka8 katalogos, tikai tagad bija jābrauc pašiem uz noliktavu un prece jāsavāc, tā vietā, lai tikai piezvanītu un gaidītu, kamēr tā tiek nosūtīta. Cilvēkiem iepatikās šis jaunais veidojums un noliktava, uz kurieni bija pašiem jābrauc un nevis jāzvana, un tas kļuva tik tiešām par veiksmīgu, jaunu iepirkšanās veidu. Pat dienā pēc Ceturtā jūlija svētkiem te bija pircēji; ne jau nu daudz, bet daži gan. Un starp pensionāriem, kam nebija nekā cita darāma, bija kāda izskatīga jauna sieviete, kas sarunājās pati ar sevi. Patiesībā viņa sacīja: Fredij, uzmanies! Šī vecā dāma tikko uz mums neatskatījās.

Un ko tad viņa redzēja? jautāja, acīmredzot, tosteru kalns, kam jaunā sieviete tikko gāja garām.

— Tu labi zini, ko es ar to domāju, — viņa atcirta.

Šī jaunā sieviete, ko mēs jau pazīstam kā Pegu, pa noliktavu stumdīja iepirkumu ratiņus, bet neko tajos nelika, jo viņa patiesībā nebija kluba biedre. Viņa un viņas neredzamais pavadonis, ko mēs jau pazīstam kā Frediju, tikai nopētīja šo ieskrietuvi. Ta sakot, aplūkoja.

Bārbiju leļļu armija bolīja acis, kad Pega pastūma garām ratiņus, un tad visas kopā Fredija balsī teica: — Man salst kājas.

— Arā ir karsts, — viņa atgādināja.

— Tas ir tur, bet te ir, kā ir. Cements te, iekšā, ir auksts. Arī ciets, bet tu, Peg, būtu pārsteigta, cik tas ir auksts! Es vēlētos, kaut es varētu uzvilkt tās čības.

— Un kas zin’, cik cilvēku ciestu no infarkta tevis dēļ.

— Es tak to nedarīšu, es jau tikai tāpat.

— Nu, vai negribi tīties no šejienes, vai esi diezgan apskatījis?

— Nē, man jāizpēta vēl daudz kas cits — biroji un tā. Zini ko, dod man vēl stundu laika.

— Protams. Es varētu aiziet uz universālveikalu iepirkties.

— Laba doma.

— Vai satiksimies tepat?

— Nē, gan jau atradīšu tevi stāvvietā.

— Okei, tātad tu pašlaik aizej, vai ne? Ja? Un es arī varu atstāt veikalu. Jo es pašlaik esmu viena, vai ne?

Viņa klausījās, bet atbildi nesagaidīja. Kādā brīdī viņš bija aizgājis, vai tiesa? Viņa te pašlaik nebija, vai arī bija? Tikai, slaistīdamies, vērojot viņu. To nu viņš nedarītu, ne? Ja būtu tepat tuvumā, kaut ko teiktu, vai arī nē?

— Ai, es padodos, noteica Pega, šoreiz tik tiešām un pa īstam runājot ar sevi, atstāja iepirkumu ratiņus celiņa vidū un izgāja no lielveikala.

Fredijs tipināja pa cementa grīdu, eju krustojumos apstājoties un lūkojoties uz visām pusēm, meklējot, kur varētu būt biroji un kur iekraušanas doki, kur varētu būt telpa ar jauku, siltu paklāju. Lūkojās arī, vai te nav arī kaut kas uzdzīvei? Vai te ir kaut kas man?

Tiesa, ka te bija vislielākā preču izvēle, ko Fredijs jebkad bija redzējis vienkopus, un furgons ar gandrīz visām precēm, kas te bija, iepriecinātu

Džersijas Džošu Kuskiosko tādā mērā, cik Džersijas Džošs Kuskiosko vispār varēja būt, taču jautājums bija, kā preces pārvest. Neredzamu cilvēku nevar redzēt — tas tiesa. Neredzams cilvēks, kas nes televizoru, vēl arvien ir neredzams, kaut pašu televizoru gan var redzēt tas izsauktu virkni jautājumu ik pircējā vai ierēdnī, vai sargā, kas redzētu, ka televizors peld pa kādu Lielā S eju,un, ļoti ticami, gribētu šo lietu izmeklēt.

Bija jau vēl kāds apsvērums. Fredijs Nūns nebija apguvis šo profesiju, lai iesaistītos smaguma celšanā. Doma, ka vienam pašam būtu jāizstiepj vairākas preču tonnas no šīs ēkas, viņu pilnīgi nesaistīja. Vai bija kāds cits variants?

— Sveiks, dēliņ!

Fredijs atskatījās, aizbiedējot viņa apceri, taču pretī stāvēja pavecāks vīrs, kas tieši šajā celiņu krustojumā satikās ar viņu. Sirms, vecs vīrs, kas bija atspiedies pret balstu, smaidīja un skatījās tieši uz Frediju.

Ups, vai viņš piepeši bija kļuvis redzams? Vai viņš kails un redzams stāvēja Lielā S veikala vidū? Fredijs nopētīja sevi un nomierinājās, jo viņa te nebija.

— Vai mēli esi norijis, vai?

Fredijs paskatījās uz viņu, un vecais vīrs pavisam noteikti uzrunāja viņu. Skatījās uz viņu un runāja ar viņu. Neviena cita tuvumā nebija. Kas gan viņš bija par brīnumu veci?

— Vai tad otram cilvēkam labdien pateikt neproti?

Atpakaļceļa vairs nebija; vecis agri vai vēlu piesaistītu nevajadzīgu

uzmanību. Labdien, — atbildēja Fredijs.

Vecā vīra smaids kļuva sirsnīgāks. Nu, redzi nu, viņš priecājās. Nemaz nebija tik grūti, ko?

— Biju apmulsis, — atbildēja Fredijs, — biju aizrāvies ar to, kas man šodien būtu jānopērk.

— Ā, tātad jāpārbauda tas vecais iepirkumu saraksts, ko?

— Jā, tā ir, Fredijs atteica un pēkšņi saprata: vecais bija akls! Jau ilgi, gadiem un gadiem ilgi viņam vajadzēja būt aklam. Viņa citas sajūtas, lai to kompensētu, bija asākas. Ta kā visi citi veikalā Frediju nevarēja redzēt, pieņēma kā pašu par sevi saprotamu, ka viņa te nav, taču šis vecais vīrs tāpat nevienu neredzēja un viņam bija jāuztver klātiene vai prombūtne kādā citādā veidā — smaržu, siltumu, gaisa strāvu vai ar sīkiem cilvēka kustību trokšņiem — un ne vien bija sajutis, ka krustceļā atrodas vēl kāds cits, bet bija uztvēris, ka šis cilvēks bija vīrietis, droši vien jauns. Un, dabiski, tad bija jāparāda, kas viņš bija par velna zelli. Sveiki, dēliņi

Fredijs teica: — Šķiet, jums gan nav iepirkumu saraksta, ko?

— Tas ir manai meitai, vecais piešķieba galvu, ieklausīdamies. — Liekas, ka te jau viņa nāk.

Fredijs paskatījās, un no ejas labās puses soļoja tukla, piecdesmitgadīga sieviete ar skābu seju, stumdama pamatīgi piekrautus iepirkumu ratiņus. — Jā, te nu viņa nāk, — Fredijs apstiprināja.

Vecais vīrs teica: — Droši vien jums par vecu, bet vai gribat, lai iepazīstinu?

— Nē, ir jau labi, — sacīja Fredijs. — Man jāsāk iepirkties. Bija jauki ar jums parunāt. Un nogriezās pa kreisi.

— Uz redzi, dēliņ, — vecais vīrs sauca viņam nopakaļ, un tad Fredijs dzirdēja, ka sieviete jautā: — Ar ko tu, papu, runāji?

— Ar to jauno puisi, tur, — vecais vīrs atbildēja. — Laikam steidzās, kā visi.

Fredijs nogriezās ap stūri un neko vairāk nedzirdēja. Tad palēnināja gaitu, domājot par veco vīru, un atskārta, cik gan tas bija jauki normāli parunāties ar otru cilvēku. Šajās dienās tā viņam nebija nemaz tik bieža izdevība. Varbūt biežāk vajadzētu satikties ar aklajiem, apmeklēt viņu sanāksmes un tamlīdzīgi.

la pārdomājot, Fredijs attapās celiņa galā veikala priekšgalā, pie kases aparātu nodalījuma platās līnijas, kas izskatījās kā pasaules garākā lielceļa nodokļu iekasējuma kabīne, vai arī kā Mažino līnija, kas kādreiz bija paredzēta, lai atturētu Vācijas iebrukumu Francijā. Aiz kases aparātiem, no kuriem šodien daudzi bija slēgti, galvenā izeja no veikala atradās pa labi. Rīrējo vietu veikala priekšā aizņēma divstāvu ēka ēkā, ar vinilu apšūta būve, kas gluži nesniedzās līdz noliktavas griestiem, bet kurai bija pašai savs plakans segums. Šīs būves apakšstāvā atradās restorāns, video īre, valūtas maiņas būdiņa un sīkpreču veikals ar aptieku, kamēr augšā logos, kas bija aizvērti ar žalūzijām, acīmredzot, atradās biroji.

Bija jābūt kādai ejai uz turieni. Fredijs devās uz kādu kases aparāta nodalījumu, kas nedarbojās, un apsēdās metāls, atspiežot pakaļgalu, arī bija auksts, — sirsnīgi pateicos, — bet vismaz viņa kājas tika paceltas no aukstās grīdas — viņš gaidīja, skatījās un vēroja, un drīz aptvēra, kā tas darbojas.

Nauda caur šiem kases aparātiem neplūda. Cilvēki pirka vairumā un maksāja ar čekiem nekādām kredītkartēm. Laiku pa laikam kāds darbinieks atnāca līdz nodalījuma līnijai, savāca visus čekus, ievietoja melnā auduma maisiņā ar rāvējslēdzēju, tad ar maisiņu devās līdz ēkas ēkā durvīm tālajā kreisajā stūrī, tieši aiz sīkpreču veikala. Tur šis cilvēks piespieda pogu, pēc pāris sekundēm atgrūda vaļā durvis un iegāja, un, pirms tās aizcirtās, tās palika atvērtas pietiekami ilgi, lai Fredijs pamanītu kāpņu posmu, kas veda uz augšu.

Fredijs vēlējās tur nokļūt. Jautājums tikai bija kā? Triks ar Dimantu biržas durvīm, ko viņš atgrūda, te nenostrādātu, ne jau ar vienu cilvēku un durvīm ar atsperi. Neizskatījās, ka ir kāds cits ceļš uz augšu, kā, piemēram, ugunsgrēka avārijas kāpnes, bet žēl, jo kaut kas, kā, piemēram, ārējās avārijas kāpnes būtu tieši kā priekš neredzama cilvēka. Bet nekā.

Cilvēks, kas savāca čekus no kases aparāta nodalījumiem, nebija vienīgais, kas izgāja caur šīm durvīm, kāpelēja lejā un augšā pa trepēm. Bija arī citi, ģērbušies balti zilās cepurēs, halātos un darbinieku atpazīšanas emblēmās — SVEIKI! MANI SAUC LANA, KĀ VARU JUMS ŠODIEN PALĪDZĒT? kas tur staigāja iekšā un ārā, vairumā nesdami papīru kaudzes, rēķinus, pasūtījumu veidlapas, visāda veida dokumentus. Tranzīta vēstules. Šie ļaudis Fredijam likās interesantāki nekā čeku pārnēsātāji; viņš gribēja zināt tieši, ko viņi dara un kā to dara.

Nu, varbūt, vispirms būtu jādara, lūk, kas viņiem sekot no pretējā gala. Fredijs gaidīja, līdz ieraudzīja skarba paskata vecāku vīru — SVEIKI! MANI SAUC GASS, KĀ VARU JUMS ŠODIEN PALĪDZĒT? -

uzejam līdz birojam un atkal nonākam lejā, iznesot citādu papīru kaudzi. Fredijs tad nolēca no sava kases aparāta nodalījuma un taisnā līnijā sekoja Gasam līdz pat veikala pašam dibenam.

Interesanti. la kā viss iekārtojums bija līdzīgs noliktavai, viņiem patiesībā nemaz nebija nevienas dziļākas telpas precēm. Ta vietā viņiem pa visu ēkas aizmuguri stiepās augsta garāžu durvju rinda, no kurām dažas bija vaļā, citas — ciet. Aiz aizvērtajām durvīm stāvēja traktoru-treileru aprīkojuma piekabes, un tās tika izmantotas kā preču noliktavas, kur uz paletēm bija preces, bet čaļi ar autokrāvējiem preču kaudzes no piekabēm vilka pa grīdu cauri veikalam, kur tās tika novietotas apskatei.

Bet tas viss tomēr bija daudz sarežģītāk. Ar šāda veida darbību inventarizācijas kontrolei vajadzētu būt nolādēti apgrūtinātai, tāpēc viņi šad tad preču pielādētās paletes pārbīdīja tikai no vienas piekabes uz citu īpaši, ja garāžas durvis aizvēra tā, lai iztukšoto piekabi varētu acīmredzot aizvest — un viņš pat ievēroja pāris gadījumus, kad preču paletes nāk atpakaļ no izkraušanas, visticamāk, lai atbrīvotu vietu precēm, kas paredzētas pārdošanai, vai arī neiztirgotajām precēm, kad izpārdošana bija galā.

1

Vācu vai. Alabaster, gr. vai. alabastros — «slkgraudains minerāls», savukārt, «albīts» (no latiņu vai. albus, balts) balts izvirdumiežu minerāls ar dažādām nokrāsām.

2

Angļu rakstnieka Čārlza Dikensa (1812-1870) romāns.

1 O ЈL

3

Masačūsetsas tehnoloģijas institūts.

4

Edgars Alans Po (1809-1849) amerikāņu rakstnieks.

5

Franču tēlnieka Ogista Rodēna (1840-1917) skulptūra.

6

Apaļīga, veca vīrieša formā darināts kauss ar trīsstūrainu cepuri — vāku.

7

Angļu vai. doll — «lelle».

8

Lielveikals, kas 20. gadsimta sākumā pēc katalogiem apgādāja fermerus ar visām vajadzībām, bet vēlāk izveidoja lielveikalu ķēdi visā ASV.

Gass sev līdzi bija atnesis pasūtījumu, tāpēc dažas paletes tika izvilktas un pārceltas, un tagad viņš pavadīja daudz laika kliedzot uz savu autokrāvēju komandu un mētāja roku, satvēris rēķinu žūksni. Vērojot viņu, Fredijs pamanīja, ka Gass nepārtraukti kaut ko dīvainu valstīja mutē, kaut ko viļņainu un nedaudz riebīgu, taču beidzot saprata, kas tas bija. Gass, īstais Gass, pasaulē, kas ļoti daudz pazaudējusi no savas gasivitātes, košļāja neredzamu cigāru.

Fredijs, sajuzdams biedriskumu, atplauka smaidā. Tur bija neredzams cigārs, te vesels neredzams cilvēks; tā bija saikne. (Fredijs, atskārstot arvien pieaugošo atšķirtību no cilvēces, meklēja saiknes, kur vien tās spēja atrast.)

Apguvis visu no Gasa, Fredijs atgriezās veikala priekšgalā.

— Sveiki, papu.

— Sveiki, dēliņ.

— Ar ko gan tu runā?

Šoreiz viņš nosprieda, lai iet pie velna, vienkārši rīkosies. Un tā, viņš pagāja garām kases aparātu nodalījumiem līdz pat durvīm aiz sīkpreču veikala, sataustīja pogu, to piespieda, un pēc pāris sekundēm tika atalgots ar dūcošu skaņu. Atgrūda durvis vaļā tādā platumā, lai ātri caur tām izslīdētu, tad ļautu tām aiz sevis aizvērties un gaidīja, vērsdamies uz augšu.

Trepju galā neviens nebija redzams, tikai pavīdēja griesti ar dienas-gaismām, kas bija ievietotas olu kastīšu formas armatūras. Balsu sanēšana, biroja mašīnu klaboņa. Cilvēks, kas atbildēja par dūcēju, kā vairums šādu ļaužu, darbojās kā autopilots; dzird zvanu, atbild.

Fredijs ļoti apmierināts cilpoja augšā pa kāpnēm, jo kāpnes bija noklātas ar paklāju. Raupju, rūpnieciski ražotu paklāju, bet tomēr paklāju, un siltu.

Uzkāpis augšā, viņš atklāja, ka otrais stāvs bija tikai un vienīgi liela telpa, kas radīja tādu kā neskaidru zemūdens sajūtu. Rūpnieciski ražotais paklājs bija gaiši zaļš, sienas un griesti krēmkrāsā, dienasgaismas nedaudz iezaļganas, biroja mēbeles pelēkas. Viņi varētu būt zemūdenē Nautilus, un ārpusē aiz žalūzijām varētu būt pats dziļais okeāns, un zemūdenes spēcīgo prožektoru gaismā varētu peldēt milzīgi astoņkāji.

Ta vietā, protams, tas bija Lielais S komandas centrs — gara, ar zemiem griestiem, kondicionēta un sanoša telpa pilna ar biroja darbiniekiem, vairumā sievietēm, bet tālajā galā atradās norobežota vadītāja biroja telpa. Fredijs paskatījās apkārt un redzēja, ka uz galda tuvu kāpnēm novietots neliels televizora monitors, kas bija vērsts uz telpas durvju priekšu lejā. Sieviete, kas pie galda sēdēja, ievadīja savā datorā nebeidzamas skaitļu rindas, lasīdama no divu collu biezas, sārtas maksājumu rēķinu kaudzes. Tikmēr Fredijs vēroja; kāds darbinieks parādījās monitorā un piespieda pogu; ari šeit, tāpat kā lejā, atskanēja dūcoša skaņa; sieviete pie galda pat nepacēla acis no rēķinu kaudzes, tikai pasniedzās, piespieda pogu monitora priekšā un turpināja rakstīt.

Rutīna ir drošības pasākumu nāve.

Nu Fredijs laiku pavadīja, klejojot pa biroju, skatīdamies pār cilvēku pleciem, kamēr viņi strādāja, lasīdams veidlapas, izpētīdams tabulas pie sienām, un daudz uzzināja par šīs iestādes darbības sfēru. Uzzināja, ka darbadienās veikals strādāja līdz astoņiem, bet biroja darbinieki palika birojā līdz desmitiem, bet vienpadsmitos ieradās apkopēju komanda, ka visu nakti dežūrēja četri apsargi, bet bez suņiem, kas varētu būt bīstami. (Neredzamība suņus neapmulsinātu; viņi vairāk uzticas saviem deguniem nekā acīm.)

Viņš noskaidroja ari, ka biroja darbinieki ierodas astoņos no rīta. Ta kā te bija divas darbinieku maiņas, kas daļēji sakrita, neviens nevarēja būt pilnīgi pārliecināts, ka tādu vai citu lēmumu pieņēmis otrs darbinieks, kas sēdēja pie šī galda. Tāpat viņš izdibināja, ka veikals dalījumiem tiek atvērts katru rītu desmitos. Un viņš daudz uzzināja par preču plūsmu iekšā, ap un ārā no veikala. Viņš manīja, ar ko varbūt varētu nodarboties, un tas likās jauki.

Tad viņš paskatījās uz pulksteni pie sienas, un viņš te bija pavadījis jau pusotru stundu! Un kas zin’, cik ilgi tur lejā. Viņš bija solījis satikt Pegu pēc stundas. Nu vajadzēja būt jau vismaz divām stundām, iespējams, pat vairāk.

Nē, nē, nē; dzīve Pegai jau tā bija grūta, dzīvojot kopā ar kādu, ko nevarēja redzēt. Nebija jēgas likt viņai sēdēt mūžīgi atklātā stāvvietā, kas tika pakļauta karstajai saulei. Bija laiks no šejienes pazust.

Fredijs devās projām tik steidzīgi, ka metās lejā pa kāpnēm,neskatī-damies, tad pavērās, un, lūk, uz augšu maršēja Gass. Savilcis pieri uz rēķiniem, ko sažņaudzis turēja savā dūrē, košļājot neredzamo cigāru, iekalts zābakos, klaudzinādams tos pakāpienu pēc pakāpiena uz augšu uz otro stāvu.

Par vēlu doties atpakaļ. Par vēlu kam citam, bet ne bēgšanai.

Ievilcis elpu, šausmās saviebies, Fredijs aizspraucās garām uz leju starp Gasu un sienu.

Atvainojiet, nepaskatījies noņurdēja Gass.

— Atvainojiet, — Fredijs viņam atteica.

Abi turpināja savu ceļu.

Pega neievēroja, kā plūst laiks, jo viņa kala plānus. Bija nonākusi pie secinājuma un tāpēc plānoja, izstrādāja terminus, izdomāja, ko tieši darīt, ko sacīt un kad to darīt un teikt.

Viņa, nolādēts, mīlēja Frediju un viņai patika būt ar viņu kopā, bet tikai tad, kad bija ar viņu kopā. Ja bija jādzīvo ar viņa balsi un dažām drēbēm, lateksa maskām un Playtex cimdiem, tas nebija gluži tas pats. Zinot, ka naktīs nedrīkstēja ieslēgt vai ikvienu gaismu, esot gultā, izrādījās nemaz ar nejauki. Nemitīgā saspringtība atstāja savas pēdas uz meitenes sejas krāsu, gremošanu un stāju.

Pagājušās nedēļas postošais piedzīvojums, kas nolēma neveiksmei katras pūles tikai iziet uz normālu randiņu un restorānā ieturēt vakariņas, bija tik tiešām pēdējais piliens. Šī neveiksme restorānā bija notikusi pagājušajā piektdienā, Ceturtā jūlija nedēļas nogales sākumā. Kopš tā laika viņa bija pavadījusi pārdomājot, ko darīt, sēdēdama pie peldbaseina, zem saulessarga un ar «Sailesu Māmeru»,” kamēr tas neredzamais valis viļņoja no vienas peldbaseina malas uz otru.

Protams, viņa jau zināja, ko darīt, zināja jau labu laiku, kas bija šī vienīgā iespēja, taču vilcinājās, atturējās un atkal vilcinājās. Un viņa zināja, ka tas viss ietekmēja viņu attiecības, ja vien tās var saukt par attiecībām, paliekot kopā ar vīrieti, kura nav.

Ta nebija Fredija vaina, ka viņš nokļuvis šādā situācijā, un viņa to zināja, taču joprojām viņu vainoja, lai gan juta, ka viņš varētu būt redzams, ja vien pats to gribētu, un ka viņš bija neredzams tikai tāpēc, lai paliktu gudrs muļķis. Zināmā mērā Fredijs, protams, bija gudrs muļķis, kas šim apvainojumam piešķīra nedaudz ticamības; vairāk ticamības kā Fredijain pašam šajās dienās bija.

Man jāturas kopā ar viņu, vismaz šīs afēras laikā, Pega pie sevis noteica. Negribu viņu novirzīt, runājot par to tagad, bet, tiklīdz šī zādzība būs galā un viņam būs daudz naudas un nodrošinājies kādam labam laikam, es visu viņam paskaidrošu. — Fredij, — teikšu, — tā neies cauri. Tas sastindzina manu mīlestību pret tevi, Fredij, iestrēgušai te, dziļajā mežā, kopā ar tevi, kad vispār ar tevi neesmu. Mums vajadzētu, man žēl, Fredij, taču mums vajadzētu pamēģināt padzīvot atsevišķi. Es atgriezīšos Beiridžā, tu paliec tepat, bet mēs sazvanīsimies. Varbūt reizēm es pat tevi apciemošu, un, ja tu kādreiz vispār atgūsi savu redzamību, es būšu tepat, un to tu zini. Bet tā, saldumiņ, tā ir pārāk liela piepūle. Man žēl, bet tā tas ir.

Pega nopūtās. Viņai bija skumji. Jā, tomēr.

Pasažieru durvis atvērās. Pasažieru sēdeklī un uz atzveltnes parādījās bedrītes. Pasažieru durvis aizcirtās. Kāda garāmejoša māte, dodoties uz Lielo S, pat neatskatījās, bet viņas trīs sīkie bērneļi ar netīrām mutēm blenza un blenza, vilcinoties nopakaļ, līdz māte visiem trim iebelza pa pakausi. Tad viss bariņš devās uz veikala pusi, bļaujot un vaimanājot.

* Angļu rakstnieka Džordža Eliota (īst. v. Mērija Anna Evansa) (1819-1890) romāns.

Aizelsusies Fredija balss sauca: — Ai, piedod, Peg. Es pilnīgi tur pazaudēju laika izjūtu.

Viņa pasmaidīja uz vietu, kur, kā viņai likās, vajadzēja būt viņa galvai. Viņai vajadzētu apieties jauki, pirms viņa pārrauj attiecības. Atstāt viņam jaukas atmiņas. Galu galā, viņa šo puisi vai to, kas no viņa bija palicis, tiešām mīlēja. — Ir jau labi, saldumiņ, — viņa teica.

— Es te vienkārši sēdēju un domāju, tas viss.

— Nebiju domājis tik ilgi būt projām.

— Par to nerūpējies. Vai viss būs labi?

— Viss būs vienkārši brīnišķīgi! Pacilātība viņa balsī viņai vēlreiz lika nožēlot to, ka neredz viņa seju. — Viss, kas man jādara, — viņš viņai teica, — veikalā jāpavada nakts un no rīta jāizved pusveikals.

— Tas ir kolosāli, Fredij.

— Tikko būsim mājās, mums atliek tikai piezvanīt Džersijas Džošam un noskaidrot, kādu preču furgonu viņš vēlētos — un arī pašu furgonu viņš varētu pievākt — un tad sveiki.

— Lieliski.

— Un tad mēs varam atgriezties te, — viņš teica, burbuļojot pāri malām, — un atpūsties visu vasaru. Mums tas izdosies, Peg.

Kaut kas aizskāra viņas labo kāju. Viņa zināja, ka tā ir Fredija roka, un pat nesarāvās. — Tas ir brīnišķīgi, saldumiņ, — viņa noteica.

— Kā būtu, ja tu tagad ietu un aizmugurē apģērbtos?

— Ļauj man tevi vispirms noskūpstīt.

Viņa aizvēra acis.