Dūmi

3

Fredijs uzlika faksa aparātu uz printera un abus aiznesa līdz busiņam, žonglējot tos no vienas rokas uz ceļgala, kamēr atslēdza sānu durvis. Bija neciešami katru reizi atslēgt un aizslēgt durvis, bet katrs, kas Manhetenā atstāj braucamo vienu un neaizslēgtu pat tikai uz mirkli, uzprasās uz nepatikšanām un drīz būs spiests pirkt jaunu radiolu.

Ļoti iespējams, ka uzmācīgais zādzību un viltus izdarību gaiss, kas kā agresīvs mākoņu blāķis uz visiem laikiem peldēja pāri Ņujorkai, bija daļēji atbildīgs par Fredija sākotnējo lēmumu kļūt par zagli. Citā pasaules stūrī, kur cienīja gan mantu, gan cilvēka jūtas nu, kaut vai tā kā Ešlendā, Oregonā — pat zemiskākajam nelietim reizēm uzmācas sirdsapziņas pārmetumi, taču Ņujorkas «pievāc vai tevi pievāks» atmosfērā morālie pārmetumi ir velti.

Nav jau tā, ka vairums ņujorkiešu ir zagļi. Vienīgi lielākā daļa ņujorkiešu dzīvo ar domu, ka tiks aplaupīti vienmēr, visur, visos apstākļos un iespējamajos veidos. Pēc statistikas īsto zagļu ir maz, bet viņi ir ļoti aktīvi un nosaka toni. Tāpēc, tiklīdz kādu ņujorkieti aplaupa, nevienam i ne prātā neienāk, arī cietušajam, ka pret sabiedrību izdarīta vardarbība vai sabojāts morālais ētoss. Tur nu nekā nevar līdzēt, tik tiešām, kā vienīgi paraustīt plecus, ielikt labākas atslēgas līdz nākamajai reizei un apkrāpt apdrošināšanas sabiedrību.

No jauna aizslēdzis busiņu, Fredijs devās atpakaļ uz nama pirmā stāva glīti iekārtoto priekšbiroju un savas pieklusinātās sīkbaterijas gaismā uzkrāva tastatūru uz video, satvēris abas no apakšas, busiņa atslēgas uzāķējot uz labās rokas pirkstiem, pagriezās pret durvīm, un tieši sejā iesitās spoža gaisma.

Sūda būšana. Fredijs nekavējoties aizspieda ciet savus plakstiņus; tik daudz gan zināja. Nebija prātīgi zaudēt redzamību tumsā. Acis aizvēris, devās atpakaļ pie galda, lai noliktu videomagnetofonu un tastatūru, bet balss no tumsas sacīja: — Nekustieties, — un viņš sastinga.

No tumsas otra balss aizrādīja: Šķiet, tev bija jāsaka «sasaistiet».

— Tas viņiem nozīmē to pašu, pirmā balss, izklausoties nedaudz pikta, atbildēja.

— Bet varbūt, ka neviņiem, — otra balss teica.

«Viņi», kā Fredijs saprata, bija viņš. Un «viņš» šajā pasaules vēstures brfdī bija grūtībās nonācis puisis. Trešā notiesāšana kā pieaugušajam. Ardievu Pegai Brisko, ardievu jaukajam dzīvoklim Beiridžā, ardievu dzīves labākajiem gadiem.

Tas bija nomācoši.

Nu, tad tiec ar to galā. Vēl aizvien cieši acis aizspiedis, Fredijs teica: — Es šīs mantas vienkārši te nolikšu.

— Nē, nē, — atteica pirmā balss. Būs labāk, ja jūsu rokas ir aizņemtas. Pārmeklē viņu, Deivid.

— Man nav ieroču, ja jūs to domājat, — sacīja Fredijs. Vismaz viņu neietupinās par bruņotu laupīšanu, kas, kopš šī brīža skaitot, būtu uz divdesmit pieciem vai trīsdesmit gadiem, kad pirmo reizi apsvērs iespēju atbrīvot viņu pret galvojumu. Jēzu Kristu!

Plakstiņus piepeši apgaismoja daudz spēcīgāka gaisma; viņi bija ieslēguši telpas dienasgaismu. Vēl aizvien viņa acis bija cieši aizvērtas, tā neatlaidīgi turoties pie nakts redzes kā vienīgo vērtību, kas viņam vēl bija un kas varētu izrādīties noderīga, lai gan Dievs vien zināja, kā.

— Protams, ka jums ir ieroči, — tuvojoties sacīja otra balss, kas bija arī Deivids. — Esat tak rūdīts kriminālnoziedznieks.

— Patiesībā esmu pusrūdīts, — atteica Fredijs, citējot kādā vakarā izteiktu Pegas piezīmi, salīdzinot viņu ar kādu krimināldrāmu televīzijā (tā iedvesa cerības pēc nedaudz cilvēcīgāka kontakta, bet tā arī to nesagaidot).

Un neko daudz neiegūstot. Ja abas balsis šo piezīmi uztvēra kā uzjautrinošu tā, kā to uztvēra Fredijs, būdams gultā ar Pegu, skatīdamies televizoru un glāstīdams viņas gūžu, kas atradās blakus, tad viņi to neizpauda. Valdīja ilgstošs klusums, kamēr viņu pārmeklēja pa visu ķermeni, un tad Deivids, tieši Fredijam aiz muguras, teica: — Tīrs.

Visi skatās televīziju. — Es jau teicu, — piezīmēja Fredijs.

— Jums nu gan jābūt uzticamai personai, — sacīja pirmā balss.

Deivids, kas bija nostājies Fredija priekšā, sauca: — Viņa acis ir

aizvērtas, Pīter, vai tu to redzi?

— Varbūt viņam no mums bail, — ieminējās Pīters.

— Varbūt tā ir atteikšanās, — teica Deivids, balsij attālinoties uz Pītera pusi. — Zini, tā, lai tiesā varētu apzvērēt, ka mūs nevarot atpazīt.

Izklausoties apmulsis, Pīters vaicāja: — Dieva dēļ, Deivid,viņš mūs neatpazīs? Augstais Dievs,kāpēc?

— Nezinu, — atbildēja Deivids. — Neesmu taču advokāts.

Kā es gribētu kaut reizi apskatīt šos idiotus, pie sevis atzina Fredijs, bet vēl arvien uzskatīja, ka būtu vērts saglabāt redzamību tumsā, kas vēl bija palikusi, lai ari uz plakstiņiem spīdēja zaļgani sarkanais dienasgaismu žilbinājums, tāpēc turēja plakstiņus cieši aizvērtus, rokās satvēris videomagnetofonu, kas sāka kļūt smags, un gaidīja, kas tagad sekos.

Un tas bija Pīters, kas prasīja: Deivid, kur likām tos rokudzelžus?

Nu Fredijs vairs nespēja izturēt; acis atvērās plati, un lai parauj velns to nakts redzi. Sarāvis vaigus pret piepešo dienasgaismas uzbrukumu, viņš iesaucās: — Rokudzelžus! Ko gan jūs antiņi darīsiet ar tiem rokdzelžiem?

Tikmēr Deivids brīnījās: —Kādi rokudzelži? Mums nav rokudzelžu.

Pīters, garš un kārns ar pūkainiem, melniem matiem, atbildēja Fredijam pirmais: — Tie, protams, domāti jums. Jūs tak nevarat stāvēt, turot mūsu biroja aprīkojumu visu nakti. Un tad Deividam teica: — Tas no tās Visu Svēto nakts. Atceriestaču.

Deivids, blonds ar mazuļiem raksturīgu apaļumu, jautāja: — Vai tad tie mums vēl arvien ir?

— Protams. Tu jau neko nemet ārā.

— Nevajag rokudzelžus, — piebilda Fredijs.

Pīters norīkoja: — Deivid, paskaties sienas apģērbu skapī, labi?

— Paskatīšos. — Deivids pameta skatu uz Frediju un tad Pīteru. — Vai tev nekas nenotiks?

— Ne taču. Man ir pistole.

— Nevajag rokudzelžus, — atkārtoja Fredijs.

— Tūlīt būšu atpakaļ, projām ejot, sauca Deivids.

— Nevajag rokudzelžus, — sacīja Fredijs.

— Kuš, — mierināja Pīters. — Pagriezieties pret to galdu tur, ja?

Un tā, Fredijs par ceturtās daļas sprīdi pagriezās pret galdu, pie

kā pa dienu, jādomā, sēdēja sekretāre, kamēr pats Pīters pie tā apsēdās, nolika pistoli un sāka pārmeklēt atvilktnes, meklējot veidlapas. Fredijs skatījās uz Pīteru un pistoli, kas stāvēja uz galda, pārdomāja iespēju sviest videomagnetofonu un tastatūru vai nu pret Pīteru, vai pistoli un mesties uz ārdurvīm. Bet likās, ka Pīters izskatījās visai pašpārliecināts. Viņš nolēma nogaidīt un paskatīties, kas notiks tālāk.

Diezgan pārsteidzoši, ka Pīters pierakstīja viņa slimību vēsturi. — Un tagad, noteica, atradis veidlapu, ko bija meklējis, un līdz ar to arī rakstāmo, — man būs vajadzīgs jūsu dzimšanas datums.

— Kāpēc?

Pīters paskatījās uz viņu. Nopūtās. Nolika rakstāmo, paņēma pistoli un notēmēja pret Fredija pieri. — Vai jums labāk patiktu, ja zinātu jūsu nāves datumu? viņš jautāja.

Fredijam nekas cits neatlika, kā pateikt savu dzimšanas datumu, pārstāstīt savas bērnu dienu slimības, savu vecāku hroniskās slimības un slimības, no kā bija miruši vecvecāki. Nu nē, viņam nebija alerģija pret penicilīnu vai kādu citu zāļu formu. Viņam nav bijušas lielas operācijas.

— Narkotiku vēsture? — jautāja Pīters.

Fredijs cieši aizvērās. Pīters uz viņu noskatījās. Un gaidīja. Fre-dijs sacīja: — Grābiet pistoli, cik jums tīk.

— Man patiesībā nemaz nav jāzina visa jūsu narkotiku vēsture, — paziņoja Pīters, kamēr rokudzelžu žvadzēšana liecināja, ka atgriezies Deivids. — Es tikai gribēju noskaidrot jūsu pašreizējās attiecības ar narkotikām.

— Tie bija, — sacīja Deivids, —tavā apakšveļas atvilktnē.

— Jau vairāk kā divus gadus esmu no tām tīrs, — Fredijs noteica.

— Pilnīgi tīrs?

— Nu tak. Kas te galu galā notiek?

Deivids, skandinot rokudzelžus, sacīja: — Lieciet nost tās lietas un salieciet rokas aiz muguras.

— Nedomāju vis, — atcirta Fredijs. Viņš stingri turējās pie videomagnetofona, gatavs to sviest vienalga kādā virzienā, kas izrādītos vislabākais. — Kāpēc jūs, veči, nebeidzat šo muļķošanos un vienkārši neizsaucat kruķus?

— Iespējams, — atbildēja Pīters, sēdēdams pie galda, — kruķi vispār mums nebūs jāsauc.

Fredijs pašķielēja uz viņu. Viņš saprata, ka šie čaļi bija tie, ko cietumā mēdza saukt par pediņiem vai mīkstajiem, lai gan parastajā pasaulē viņiem labpatikās dēvēt sevi par gejiem, lai arī reti kāds no viņiem bija kaut vai nedaudz jautrs.* Viņš nenojauta, ko no viņa grib, bet, ja izrādītos, ka viņam bija jāizrāda kaut kāds gods, pret ko viņam bija zemiski nodomi, tad viņš to bija gatavs aizstāvēt ar visu, kas bija viņa rīcībā un kas šajā brīdī bija videomagnetofons un tastatūra.

Deivids, acīmredzot Fredija sejā nolasīdams viņa domas un bažas, negaidīti, ar tādu kā nepacietīgu līdzjūtību, sacīja: — Debesu vārdā, nu nav jau no kā baidīties.

Fredijs šķībi uz viņu paskatījās: — Patiešām?

— Nē, taču. Netaisāmies jums laupīt nevainību.

Fredijs īsti nezināja, ko tas nozīmē. — Nē?

— Saprotams, ka nē, — atteica Deivids. — Mēs ar jums gatavojamies veikt eksperimentus.

Fredijs atkāpās. Un gandrīz svieda ar videomagnetofonu. — Pie velna, to nu gan ne! — viņš satraucās.

Piecēlies no galda un pistoli virpinot te uz Fredija, te Deivida pusi un atpakaļ, Pīters teica: — Pietiek, Deivid, tu uzvedies līdzīgi kā Džeks Ripers.* Klausieties, jūs, — kā jūs sauc?

— Fredijs, atbildēja Fredijs. Tik daudz viņš bija ar mieru atzīties.

— Fredijs. Apstiprināja Pīters. — Fredij, — viņš teica, — mēs ar Dei-vidu esam praktizējoši mediķi. Ārsti. Pašlaik esam iesaistīti ļoti nozīmīgā vēža pētniecībā.

— Jauki.

— Savos pētījumos esam nonākuši krustcelēs, — Pīters turpināja. — Un tieši šovakar pie vakariņām…

— Pie vakariņām, — iejaucās Deivids, pārmetoši paskatoties uz Fredij u, — kuras pagatavojues, koJūs pārtraucāt, un tagad tās augšā ir

ledusaukstas. — Piedodiet, — sacīja Fredijs.

— Un tas nav īpaši būtiski, sacīja Pīters, pagriežot ieroci atkal pret Deividu.

— Pagriez to pretviņu!

— Beidz pārtraukt, labi, Deivid?

— Tikai pagriez pistoli pret viņu.

— Mēģinu mūsu draugam izskaidrot situāciju.

— Labi. Bet pagriez pistoli pret viņu.

Pīters pagrieza pistoli pret Frediju. Viņš teica: — Tieši šovakar, vakariņojot, mēs pārrunājām nākamo soli mūsu pētījumos, kas paredz mūsu formulu izmēģināt ar brīvprātīgajiem.

— Ne jau ar mani, — atteica Fredijs.

— Pārjums nebijām īpaši domājuši, Pīters viņam sacīja, jo mēs jūs vēl nepazinām. Domājām zvanīt mūsu draugam Ņujorkas pavalsts

gubernatoram un lūgt viņam dažus brīvprātīgos no cietuma. Jūs taču zināt, kā tās lietas notiek, vai ne? Patiesību sakot, Fredijs zināja gan. Paretam, bet ne bieži, cietumā izziņoja, ka kāda zāļu ražošanas firma vai armija, vai kāds cits gribēja izmēģināt šos sūdus ar cilvēkiem, kas būtu ar mieru brīvprātīgi iedzert šķidrumu vai saņemt injekciju, pretī dabūjot dažādas privilēģijas — naudu vai reizēm pat ātrāku atlaišanu pret drošību. Vienmēr tika dota garantija, ka tie sūdi ir droši, bet, ja jau tie sūdi bija tik droši, kāpēc gan viņi tos neizmēģināja ar cilvēkiem ārpus cietuma vaļņiem?

Turklāt, tajās reizēs viņi allaž garantēja, ka viņiem ir pretlīdzeklis, ja kādam izrādītos alerģija vai kas cits, bet, ja jau viņi īsti nezināja, kā šie mēsli iedarbosies, kā tad viņi varēja būt tik pārliecināti, ka pretlīdzeklis iedarbosies? Katrā ziņā Fredijs nekad nebija pieteicies šīs vielas pārbaudīt, bet pazina dažus, kas to bija darījuši, vairumā ilgtermiņa sēdētājus, un allaž notika kaut kas dīvains. Vai nu viņi varen pieņēmās svarā, vai nu čurās kļuva zilas, vai arī izkrita mati. Viens vecis kamerā atgriezās, runādams japāniski, un neviens nespēja aptvert, kā viņito bija spējuši paveikt. Vismaz izklausījās kā japāņu valoda.

Kamēr Fredijs bija devies pa atmiņu stigām, Pīters bija turpinājis runāt. Kad Fredijs atkal pieslēdzās, Pīters sacīja: — … tas velkas tik ilgi. Dabūsim brīvprātīgos, veiksim savus eksperimentus, un viss būs labi, bet pirms tam būs sešu mēnešu kavēšanās, kamēr iesniegsim dokumentus un kamēr pavalsts likumdevēja iestāde tos apstiprinās, un tā tālāk.

— Nelaime ir tā, — sacīja Deivids, izklausīdamies par savu partneri dedzīgāks, skandinādams rokudzelžus, kad runāja, — nelaime ir tā, ka mēs jau iepriekš esam devušies cauri šim birokrātiskajam muklājam, un tas irtik dāi^s zaudētā laika ziņā, un ja runa ir par vēža pētniecību, zaudēts laiks nozīmē zaudētas dzīvības. To taču jūs saprotat?

— Skaidrs, ka saprotu, — atteica Fredijs.

— Un tāpēc tiksiet iesaistīts, — piebilda Pīters.

— Nē, — teica Fredijs.

— Vispirms ieklausieties priekšlikumā, — Pīters ieteica.

Fredijs paraustīja plecus, kas viņam atgādināja, ka videomagnetofons sāka kļūtsmags. — Vai drīkstu to nolikt? — viņš prasīja.

— Vēl ne, — atbildēja Pīters. — Lūk, mūsu priekšlikums. Ja būsiet ar mieru, parakstīsiet piekrišanu, un mēs jums iedosim zāles, šajā mājā uzkavēsieties divdesmit četras stundas. Saprotams, mēs jūs ieslēgsim, bet mēs jūs barosim un sagādāsim pieklājīgu vietu gulēšanai.

— Rožu istabā, Deivids sacīja Pīteram.

— Tieši tā, pievienojās Pīters. Un Fredijam teica: Lieta tāda, ka mums būs jūs jānovēro, lai redzētu kādu reakciju izraisa zāles. Pēc divdesmit četrām stundām būsiet brīvs un varēsiet doties prom. Protams, bez mūsu iekārtām.

— Ha, ha, — Fredijs nosmējās, tādējādi parādot, ka joku sapratis.

— No otras puses, ja būsiet nolēmis nesadarboties…

— Jūs zvanīsiet kruķiem.

— Manīju, ka esat apķērīgs, — sacīja Pīters.

Fredijs pārdomāja. Okei, šie čaļi bija sertificēti ārsti, un šo vietu pat sauca par Pētniecības centru, pati frāze šai vietai bija viņu pievilkusi. Turklāt, tas atradās Manhetenas austrumos, tāpēc tam visam vajadzēja būt tīram, vai ne tā?

Un kāda bija otra iespēja? Ardievu visam — tā bija otra iespēja. Policija, cietums, apsardze, citi cietumnieki. 1a bija otra alternatīva.

Un, ja notiks sliktākais, Pega var iemācīties japāniski, tik vien tā bēda.

Fredijs prasīja: — Un ja kaut kas noiet greizi, jums taču ir pretlīdzeklis?

— Nekas nevar noiet greizi, — sacīja Pīters.

— Pat ne mazāko šaubu, — Deivids viņam apgalvoja.

— Bet jums taču ir pretlīdzeklis?

Abi ārsti saskatījās. — Ja būs nepieciešams, — Deivids, šķindinādams rokudzelžus, sacīja, — bet tastik tiešām nebūs vajadzīgs, bet ja nu gadījumā būs, tad mums tik tiešām ir pretlīdzeklis, jā.

— Un tagad drīkstu šo nolikt, — Fredijs sacīja, domājot videomagnetofonu.

— Protams, piekrita Deivids.

Fredijs paskatījās tad uz vienu un tad otru. — Vēl kas, — viņš ieminējās, tikai viena lieta. Bez rokudzelžiem.