Dūmi

6

Ir grūti apkopt neredzamu ķermeni. Tajā ritā Fredija vannasistabas norises bija daudz sarežģītākas nekā parasti. Skūšanās izrādījās visvieglākā — varbūt pat visnevajadzīgākā, ņemot vērā, ka viņš bija radis skūties dušā, kur tā vai tā seju nevarēja redzēt. Sliktākais, īpaši dušā, bija tas, ka viņš spēja redzēt cauri plakstiņiem. Ja kāds cilvēks aizver acis, tas ir tāpēc, ka viņš vēlas, lai tās būtu aizvērtas. Viņš negrib redzēt, kā ūdens strūkla no dušas armatūras šļācas tieši uz acāboliem, un noteikti nevēlas saskatīt, kā ziepjaino pirkstu locītavu apveidi ārkārtīgi tuvu, dziļi ielaužas acīs.

Taču galu galā viņš tika galā, dvielim lidojot un mētājoties it kā tukšā telpā, un iznāca ārā apģērbties — ar kurpēm, zeķēm un biksēm viss bija kārtībā, bet polo krekla apaļie roku un kakla izgriezumi tagad bija tukši — tieši ap to laiku atgriezās Pega. Viņa no rīta bija pametusi tikai vienu skatu uz viņu vai, pareizāk sakot, paskatījusies uz vietu, kur, spriežot pēc izraisītajām skaņām, viņam vajadzēja būt, un noteica: — Es to nepieļaušu, Fredij. Būšu tūlīt atpakaļ. Un aizgāja.

Un nu viņa bija atgriezusies virtuvē, kad Fredijs ienāca, viņa piecēlās no brokastīm — grauzdiņa un melnas kafijas, paskatījās uz polo krekla apaļajiem izgriezumiem un sacīja: — Es jau tā domāju. Ar rokām neko nevarēju izdomāt, bet tur ir tava galva. Un pamāja uz griežamo dēli, kas atradās staip izlietni un ledusskapi.

Fredijs šķērsoja istabu, lai to apskatītu. Pega bija devusies uz vienu no karnevālu — masku veikaliem vai tūristu krāmu bodēm — vai nav vienalga. Uz miesnieka dēļa stāvēja četras lateksa maskas — tieši galvas apmēros: Diks Treisijs, Bārts Simpsons, Frankenšteina briesmonis un ajatola Homeinī. Fredijs iesaucās: Homeinī?

— Tam bija atlaide. Manuprāt, — Pega sacīja, — tās tu varētu izvēlēties atkarībā no garastāvokļa. Dienas gaitā vari izlemt, kas tu gribētu būt.

— Ja gribēšu būt Frankenšteins, — sacīja Fredijs, — tev būtu jāsāk uztraukties.

— Man šķiet, ka vairumā būsi Bārts Simpsons, — Pega viņam atteica.

— Lai nu tā būtu, — Fredijs nospiesti piebilda, sajūtot, ka pašam sevis kļūst žēl. Nopūtās un jautāja: Peg, kā lai es caur šīm maskām ēdu?

— Tas uz mani neattiecas, — paņēmusi savu grauzdiņu un kafiju, viņa sacīja, — domāju, ka turpmāk kopā neēdīsim. Būšu dzīvojamā istabā. Kad tu nāksi, esi viens no tiem večiem, okei?

— Okei, Peg, Fredijs atkal nopūtās. Būt neredzamam, viņš noteica, — ir vientuļš darbs, vai ne?

Apžēlojoties par viņu, Pega mierināja: — Varbūt, ka tas drīz pāries.

— Varbūt.

— Vai arī mēs pielāgosimies, pieradīsim pie tā.

— Domā?

— Ēd brokastis, ja spēj atrast savu muti, — Pega viņam teica. — Tad ienāc un parunāsimies.

Viņa atstāja virtuvi, un Fredijs ielēja apelsīnu sulu un kafiju, tad grauzdētājā iestūma pāris vafelēm līdzīgus grauzdiņus. Sēdēdams viens pie nelielā virtuves galda un sajuzdams arvien lielāku žēlumu pret sevi, viņš brokastoja, pacēla kreklu, mēģinot caur to saredzēt, vai vēl arvien var saskatīt pārtiku, ko bija ēdis, ieskatījās iedobumā ar sukotašu* un sojas mērci, kas neveidoja trauku. Nolaižot kreklu un aizvēršot skatu, nosprieda, ka par šo savu pieredzi Pegai nestāstīs. Cik vien tas būs iespējams, neļaus arī viņai to atklāt.

Brokastu vizuālā daļa lika viņam tik ļoti zaudēt drosmi, ka viņš tikko neiegāja dzīvojamajā istabā bez jaunās galvas. Pēdējā brīdī to atcerējās durvīs, viņš atguvās un devās atpakaļ.

Tas, ka viņš izvēlējās Diku Treisiju, bija tāda kā pašterapija, mēģinājums uzlabot omu, izmantojot komēdijas terapeitisko spēku. Jo viņš pats taču bija krāpnieks, bet Diks Treisijs kruķis. Saprotat? To katrā ziņā bija vērts izmēģināt.

Pega nenoreaģēja. Pacēlusi skatu noNewsday, viņa sacīja: — A, Dika galva.

— Paldies, Peg.

-Ta negribēju. Apsēdies, Fredij, mums jāparunā.

— Te iekšā ir karsts, — sūdzējās Fredijs, apsēžoties savā mīļākajā krēslā otrā istabas pusē pretī televizoram.

— Ja gribi ar mani runāt, — Pega noteica, — tev tā būs jāpatur galvā.

— Es jau tikai tāpat. Līdzko Fredijs lateksa maskas iekšpusē nopūtās, maska nedaudz piepūtās tā, it kā Diku Treisiju piemeklējušas periodiskas cūciņas.

Pega uz viņu neapmierināti un drūmi noskatījās. Pēc brīža sacīja: — Vai tu, Fredij, nevarētu aiziet un uzvilkt kreklu ar garām piedurknēm?

— Tas sāk kļūt aizvainojoši, — paziņoja Fredijs, taču paklausīgi aizgāja uz guļamistabu un pēc divām minūtēm atgriezās zilā darba kreklā ar garām piedurknēm, tikai vienreiz atlocītām aprocēm un Dika Treisija maskas apakšdaļu ietītu apkaklē. — Nu, vai tā būs labi?

— Labi, — sacīja Pega. — Man žēl, ka esmu tāda briesmone, bet vēl neesmu pie tā pieradusi, Fredij. Es pie tā pieradīšu, es tik tiešām pie tā pieradīšu, bet tas prasīs laiku.

— Varbūt mums nemaz nevajadzēs milzīgi daudz laika, — ieteicās Fredijs, apsēžoties savā mīļākajā krēslā, visu laiku apzinoties, ka tieši aiz atlocītajām aprocēm nekā nav. Varbūt, ka tas drīz pāries.

Varbūt.

-Jo ātrāk, jo labāk, sacīja Fredijs. Diezin vai man nevajadzētu atgriezties pie tiem ārstiem un kaut ko sarunāt, lai uzzinātu, vai viņiem nav pretlīdzekļa, kas iedarbotos?

Tas varētu izraisīt nepatikšanas, Fredij, Pega piebilda. Ja nu viņi tevi grib apcietināt vai ko citu?

Tomēr. Esmu ar mieru to darīt, lai atgrieztu sevi — sevi pašu atpakaļ.

Nūjā, esmu par to domājusi, Pega atzina, un varbūt, ka tā nemaz nav tāda traģēdija.

1a navtraģēdija, — piekrita Fredijs, — tas tikai ir nolādēti nepatīkami.

Vai varbūt, Pega norādīja, iespēja?

Dika Treisija seja skeptiski uz viņu paskatījās. — Kāda iespēja?

Nu, no kā tu dzīvo?

Nozagšanas.

Un ja neviens tevi neredz?

Fredijs pārdomāja sacīto. Atspieda Dika Treisija zodu savā neredzamajā labās rokas plaukstā, kas izskatījās daudz briesmīgāk, nekā viņš bija iedomājies, un novilka: Hmmm.

Tu taču saprati, ko tev gribēju teikt.

Fredijs pārmainīja pozu, pamāja ar Dika Treisija galvu un teica: — Tu domā izģērbties kailam un ielavīties kādā no vietām.

Ak, jā, taisnība, tev būtu jābūt kailam.

Siltās vietās, nolēma Fredijs. Ielavīties siltās vietās. Un ko tad?

-Zagt.

Zagt, ko? Es sagrābju riekšavu banknošu un eju uz durvīm, cilvēki redz, ka šis naudas žūksnis peld pa gaisu, lec tam virsū, un tas, ko noķer, esmues.

Slikti, ka tev nav arī neredzams maiss.

Man jau tā pietiek nepatikšanu ar to, ka es pats esmu neredzams.

Nu, bet nebūs jau tikai nepatikšanas, vai ne tā, Fredij?

Viņš nopūtās. Dikam Treisijam atkal parādījās cūciņas. Bet kā to citādi saukt, Peg? Redzi, kā man iet.

Bet es tak nevaru redzēt, kā tev iet?

Te jau ir tā problēma. Turklāt, man jāsēž šajā mikrokrāsniņā…

— Mēs tās augšpusē izdursim gaisa caurumus.

— Pēc tam, kad to novilkšu.

— Okei, — viņa atbildēja. — Bet zini, Fredij, varbūt, ka mums nevajadzētu būt tik negatīvi noskaņotiem, noraidošiem pret to visu.

— Ak, nē? — viņš pavicināja savas tukšās piedurknes. — Vai tas ir kaut kas labs?

— Varbūt, — viņa apcerīgi domāja. — Varbūt, ka tas ir labi.

Fredijam ļoti patika, kad Pega domāja. Pirmkārt, tas viņai tik labi

padevās, un, otrkārt, to darot, izskatījās tik pievilcīga. Tāpēc viņš to nepārtrauca, tikai sēdēja neredzams savās drēbēs un Dika Treisija galvā, vēroja viņu domājam un pēc brīža redzēja vieglu panākumu smīniņu, kas pārņēma visu viņas seju. — Izdomāji? — viņš prasīja.

— Jā, — viņa atbildēja.

— Nu, vai tagad esi apmierināta?

— Ne gluži, — viņa noteica. — Tiesa, ka mums būs šur un tur jāpielāgojas, abi zinām, ka…

— Nedrīkstam mīlēties, ja guļamistabā iedegta gaisma.

— Neatgādini. Viss, kas noticis, nav tikai un vienīgi problēmas un pielāgošanās.

-Nē?

— Fredij, — ar lielu smaidu viņa Dika Treisija lateksā iegravētajiem sejas pantiem sacīja, — tikai var gadīties, kad pieradīsim pie tā — pie neredzamības, varbūt tā pat varētu būt tikai izprieca.