Dūmi

51

Tas Pegai nebija ienācis prātā, nekādā ziņā.

Kad mājās, Beiridžas dzīvoklī, bija sapratusi, ka tas vecis Bārnijs bija vai nu pietiekami nejauks, vai pietiekami jucis, lai viņam pretotos,

un ka viņš varētu izdarīt briesmīgas lietas, lai noskaidrotu, ko gribēja zināt, ka faktiski viņš pat nopietni varētu nogriezt viņas pirkstu un to nosūtīt Fredijam, viņa bija centusies domāt ātri. Tas šajos apstākļos nebija nācies viegli.

Viņai būs jānodod kaut kas šiem cilvēkiem. Ne jau Fredijs, bet kaut kas. Kāda vieta, kur doties, un viņu noteikti vedīs līdzi. Viņa nekādā ziņā negatavojās nodot Frediju Bāmija un viņa draugu maigajām žēlsirdībām, bet ja viņa tos kaut kur aizvedīs un Fredija tur nebūs, ko tad? Vai viņi nepaliks traki? Vai šis vecis Bāmijs nekļūs vēl ļaunāks un trakāks? Ja jau viņa nebija spējusi viņam pretoties, kad viņš bija mierīgs un zināja, ka nespēja kā gan viņa varētu pretoties tad, kad viņš būtu sarūgtināts?

Un šajā brfdī viņa iedomājās mazo Dadlejas pilsētiņu un tās policijas vareno priekšnieku. Te nu jums bija varonis. Viņš jau par Frediju zināja, tāpēc gari izskaidrojumi nebūs vajadzīgi, un patiesībā viņi jau bija viņam paskaidrojuši, ka Fredijs ir kaut kāds zinātnieks, viņa nevarēja atcerēties, kāds tieši, un ka viņiem dzinās pakaļ sliktie, un te nu būs tie sliktie vīri.

Ta viņa to bija iztēlojusies, viņu ierašanos lielās, vecās mājas fasādes puses verandā Dadlejas galvenajā ielā, pieklauvējot pie durvīm, ko boss Sazinkas atvērs, un viņa, piemiedzot ar aci, sacīs: — Šie veči meklē Frediju. Un tālāk ļaus viņam pārņemt vadību.

Ta vietā sliktie veči jau pirmajā lugas ainā sagūstīja varoni, tik vienkārši.

Un tāpēc tagad, kopā ar sliktajiem večiem sēžot ielokā vecmodīgajā dzīvojamajā istabā, kurā sakautais, varenais vīrietis stāvēja istabas vidū blakus Pegai, Bārnijs viņu iztaujāja, un Pega klausījās atbildēs.

Viņa vārds bija Džeofs Vīdabikss. Viņš bija policijas priekšnieks, arī ugunsdzēsības priekšnieks un vēl daudz citādu lietu vadītājs pilsētā, iespējams, arī pat indiāņu virsaitis. Un viņš atbildēja, ka nezināja, kur atrodas Fredijs Nūns. Šī ir pirmā reize, kad dzirdu viņa uzvārdu, viņš teica. Paldies jums par to.

— Bet jūs viņu tomēr pazīstat, — sacīja Bāmijs. — Pazīstat Frediju.

— Esmu viņu redzējis, — Džeofs Vīdabikss atzina, tad kautrīgi ieķiķi-nājās un piebilda: — Citiem vārdiem, esmu viņu saticis.

Mordons Līts, šausmīgais advokāts, teica:—Viņš tik tiešām pazīst Frediju.

— Un kāpēc tad viņš nezina, kur viņš ir? Ar savu mūžīgi nokaitināto smaidu Bāmijs sāka izrādīt bīstamas neapmierinātības pazīmes.

Līts teica: Bāmij, vispirms jānoskaidro cits jautājums.

Bārnijs ar savu izbrīnīto skatienu rādīja, ka viņam neliekas, ka tas būtu iespējams.'—Tiešām?

— Viņš ir ugunsdzēsības priekšnieks.

— Par to liecina viņa apģērbs.

— Bet viņš ir ari policijas priekšnieks, Bāmij. Vai viņš ir bruņots?

— Nē, atbildēja Džeofs Vīdabikss.

Bāmijs atplauka smaidā. — Ceru, ka neiebildīsiet, — viņš ieminējās, — bet mēs jūsu sacītajam neticam. Pārmeklējiet viņu, — viņš teica vienam no bandītiem, kas paklausīgi piecēlās kājās.

Izpletis rokas, Vīdabikss mierīgi teica: — Es nemeloju.

Bandīts viņu aptaustīja un sacīja: — Pistoles nav, bet te ir rācija.

— Bez jokiem, — Bāmijs teica. — Gribētu zināt, kas ir otrā galā, kā jūs domājat? Fredijs? Iedodiet to policijas priekšniekam. Vīdabiksam viņš norādīja: — Sasveicinieties tajā.

— Man nav sakaru ar Frediju Nūnu.

— Sasveicinieties tajā, Bos!

— Es nesaprotu, ko jūs cerat…

— Sakiet sveiki!

Acīmredzot negribīgi Vīdabikss piecēla raidītāju pie lūpām: — Sveiki.

Telpa uzreiz piepildījās ar čerkstošu raidītāja balsi, kas sacīja: — Džeof, vai tur iekšā viss kārtībā? Mēs esam ārā, cilvēk, esam gatavi. Vai viss ir okei?

— Viss ir okei, — Bāmijs skubināja.

— Viss ir okei.

— Nāciet visi iekšā, Bārnijs teica priekšā.

Vīdabikss savilka skābu seju, bet atkārtoja vārdus.

— Jauki, — sacīja Bāmijs. — Atņemiet viņam rāciju. Sasveicinieties ar viesiem, kad viņi ienāk, un ieslēdziet viņus pagrabā.

Divi bandīti, izvelkot pistoles no žakešu iekškabatām, atstāja istabu, Vīdabikss sauca viņiem pakaļ: — Viņi nav bruņoti, tā ir mana būvbrigāde.

— Šodien nekādas būvēšanas nebūs, Bos, — noteica Bāmijs. — Kur Fredijs?

— Nezinu.

— Iesaku jums nemelot, — Bārnijs draudēja.

Neliels troksnis gaitenī; ne liels un ne ilgstošs.

Bārnijs pamāja. — Sāku jums noticēt, Bos. Pēdējais cilvēks, ar ko Fredijs Nūns pavadīs laiku, būs taisnprātīgais policijas priekšnieks kādā lauku pilsētelē. Viņš nojums droši vien kaut kad ir izbēdzis, un tāpēc jūs zināt par viņu. Vai tiesa?

— Jā, atbildēja Vīdabikss.

— Nu re, vai saprotat? — sacīja Bārnijs tik apmierināts, it kā pats būtu izgudrojis Vīdabiksu. Šis vīrs nemelo. Bet Pega varētu, viņš teica un paglūnēja uz viņu. Vai tā nav, Pega? Tāpat kā jums neienāca prātā minēt, ka šī māja pieder pilsēteles policijas priekšniekam. Jūs mūs atvedāt uz šo vietu, jo uzticējāties Kapteinim Amerikam, kas jūs glābtu, vai tā ir?

Pega neatbildēja, bet juta, ka nosarkst. Un kad pameta acis sāņus uz Vīdabiksu, arī viņa seja bija sarkana. Bet viņš uz viņu neskatījās.

Bārnijs pārspīlēti pamāja galvu un sacīja Vīdabiksam: — Zēl, ka mums bija jūs jāiejauc, draudziņ, vai šajā pilsētā ir pasts?

— Mārketstrītas otrā galā. Priekš kam jums tas?

— Man jānosūta maza paciņa. Pieremsies kājās, Bārnijs sacīja Pegai: -Nokārtosim to virtuvē tā, lai nenosmērētu jaukās antīkās mēbeles.

Vīdabikss jautāja: — Par ko ir runa? Viņš izskatījās ļoti satraukts, tāds, it kā domātu pastrādāt kaut ko muļķīgu un varonīgu, galu galā.

Un tā Pega padevās. Okei, viņa teica. Jūs panācāt savu.

— Nāciet, Pega. Uz virtuvi, — sauca Bārnijs.

— Pie velna, Bāmij, atcirta Pega. Es jau teicu, ka padodos. Es jums nodošu Frediju, lai elle ir nolādēta, bet jūsu muļķīgās, drātējošās spēlītes es vairs nespēlēšu.

Bārnijs uz viņu starojoši paskatījās. Pega, viņš teica, es jūs apbrīnoju. Jūs izcīnījāt labu cīņu. Kamēr darīsiet to, ko es gribu, varat lietot vai ikvienu lāstu no grāmatas. Vai Fredijs ir šajā apkaimē?

— Kādas desmit jūdzes tālāk.

— Kādā pilsētā?

— Ta nav pilsēta, bet māja laukos.

— Par to esmu allaž sapņojis, — sacīja Bārnijs. — Brauksim ar busiņu, lai viņu nomierinātu.

— E, — sauca Vīdabikss.

— Nē, sacīja Pega.

— Apklustiet, — Bāmijs teica Pegai, bet Vīdabiksam jautāja: — Ko ar to «e» gribējāt teikt?

Likās, ka Vīdabiksu šī situācija ir pamatīgi nogurdinājusi. — Man ārā ir cilvēks, — viņš teica, — kas uzmana busiņu.

— Nu, vai jūs neesat pilns pārsteigumu, — sacīja Bārnijs. — Ugunsdzēsējs?

-Nē.

— Vai viņš ir bruņots?

— Viņš ir tikai palīgs uz pusslodzi, un viņam ir degvielas uzpildes stacija uz…

— Tatad bruņots.

Izklausīdamies noraizējies par savu palīgu, Vīdabikss sacīja: — Atskaitot kvalifikācijas mācības, viņš nekad nav šāvis ar savu ieroci.

— Nu, šodien viņš nesāks, — apsolīja Bāmijs. — Vai viņam tur ārā ir radio?

-Nē.

— Kā jūs sazināties, ja gribat, lai viņš atnāk?

— Izeju uz verandas un saucu: «Hei, Klif!»

— Hā, hā, — Bāmijs bez jautribas nosmēja. — Jūs un mani divi draugi stāvat durvīs, kas paliek ārpus redzesloka, un saucat: «Hei, Klif, panāc uz bridi.» Un ja izrādīsies, ka viņu nesauc Klifs, un viņš dodas kādā citā virzienā, Vīdabiksa kungs, tad viņš vairs nekad neizšaus no sava ieroča, jo mēs viņu diskvalificēsim pilnīgi un galīgi.

— Viņa vārds ir Klifs.

— Labi. Bandītiem Bāmijs norādīja: — Atbruņojiet Klifu un novediet pie būvbrigādes.

Vīdabikss un abi bandīti atstāja telpu, bet Bāmijs pagriezās pret Pegu. Jūs te šodien sagādājat pulka nepatikšanu daudziem cilvēkiem, Peg, viņš teica, es nezinu, cik liels ir šīs mājas pagrabs, bet man šķiet, ka pēdējais vārds, ko teicāt, bija «nē». Kāpēc tā, Pega?

— Mēs turp nevaram braukt, — atbildēja Pega. — Fredijs zina, ka jūs, veči, viņu meklējat. Zina arī to, ka jūs arī mani likāt izsekot pa pēdām. Tāpēc tas mums ir kā signāls ja es parādos busiņā, vienkārši parādos, viņš nozudīs, jo zinās, ka tā nav bijusi mana doma ierasties. Šķiet, ka viņš jums neļaus sadzīt sevi rokās vai aprunāties, nepieļaus, ka ari es viņu varētu atrast. Ja Fredijs nodomā pazust, tad, zināt, viņš to patiešām spēj.

Nu, tad ņemsim citu mašīnu, sacīja Bāmijs. Priekšnieks mums kādu aizlienēs.

— Piestāj sveša mašīna? Viņš pazudīs kā lode.

Mordons Līts pārtrauca garu un nepatīkamu klusumu, sacīdams: — Jūs teicāt, ka mums viņu nodosiet, Brisko jaunkundz.

— Es piezvanīšu viņam, — Pega sacīja. — Pateikšu, ka esmu jūsu rokās, ka esmu jūsu ķīlniece un ka man klāsies slikti, ja viņš neatbrauks un to nepārrunās.

Bāmijs teica: Un domājat, ka viņš jūsu dēļ dosies šurp?

Ja es kļūdos, viņa teica, esmu nepatikšanās līdz ausīm.

— Tur nu jums taisnība.

Tad atkal ienāca Vīdabikss, izjuzdams riebīgumu, bet aiz muguras vilkās abi bandīti. Visi viņu ignorēja. Līts turpināja: Bārnij, domāju, ka ir vērts to pamēģināt. Ja Pega Brisko ir āķis, uz kā uzķertos Fredijs Nūns, tad izmantosim to. Ja viņa nav, noskaidrosim to tagad un pēc tam dosimies nolaupīt viņa māti.

Pārsteigumā iesmējies, Bāmijs teica: — Advokāta kungs, es sāku notrulināties.

— Kas iesākts, tas jāpabeidz, Līts teica. Ja jau viņa mūs atveda pie policijas priekšnieka… Kas notiks, kad būsim projām no šejienes, Bārtiij, un visi šie cilvēki sāks mūs atpazīt?

Vispirms viņiem būs mūs jāatrod, atbildēja Bāmijs. Pega ir vienīgā, kas zina, kas mēs esam, un viņa nevienam neteiks, vai ne, Pega?

Tikai līdz tam brīdim, kad tikšu no jums prom, — Pega atteica, ievērojusi, ka neko ar šiem cilvēkiem nevar panākt ar glaimiem. Tas, ko bija uzsākusi vai nu nostrādās, vai arī nē, un tas bija viss.

Toties Bāmijam viņas atbilde patika. Smejoties sacīja: — Ta tas ir, Pega, tikai līdz tam brīdim, kad tiksiet no mums prom, bet tas nu gan nenotiks. Lītam viņš teica: Lai nu kā, Advokāta kungs, man ir pavisam noteikts alibi. Vai tad jums nav?

— Vēl ne, — atbildēja Lits. Viņš neizskatījās ne laimīgs, ne vesels.

— Jums viss būs labi, — apgalvoja Bārnijs un pagriezās pret Pegu.

— Ar ko Fredijs šajās dienās brauc?

— Ar oranžu Subaru mikroautobusu. Es to viņam nopirku, kas jau ir lietots.

Bārnijs pagriezās pret Vīdabiksu. — Bos, man vajadzētu telefonu šai dāmai un paralēlo līniju man. Viņš pasmaidīja Pegai pa visu seju.

Ne jau tāpēc, ka jums neuzticētos, viņš piebilda.