Dūmi

48

Svētdienas pēcpusdiena. Nekāda vilkšana garumā. Bija laiks doties projām. — Fredij, — Pega sacīja, drūmi raudzīdamās Frankenšteina briesmonī. — Man būtu paticis, ja tu izvēlētos citu galvu.

— Šis brīdis nelikās piemērots nevienaPcitai, Peg.

Viņai no šejienes jau vakar vajadzēja aiziet pēc tam, kad bija veikusi pārbaudes izbraucienu ar Frediju zaļajā Hometā, un viņš sev bija atzinies, ka ir patīkami pārsteigts par tās ērtumu un par to, cik viegli to ir vadīt. Bet ne viens, ne otrs nespēja pieļaut tādas beigas, tik vienkārši un tā. Viņi stāvēja uz asfaltētās brauktuves pie jaunās mašīnas, vakar Fredijs tad vēl bija Dika Treisija veidolā, vilcinājās un svārstījās, līdz Fredijs beidzot teica: — Man ir kas mazs padomā. Nāc līdzi uz baseinu, Peg.

— Kāpēc? Esmu redzējusi, kā tu peldi, tā ir vienīgā reize, kad varu tevi vai kaut ko līdzīgu tev redzēt.

— Nāc vienkārši līdzi, okei?

Viņa Playtex roka satvēra viņas roku, un viņa ļāvās vest sevi aiz mājas, augšā pa nogāzi līdz baseinam, kur viņš rūpīgi aizvēra sētas vārtiņus un teica: — Nāc līdzi baseinā, Pega.

— Baseinā? la nu būtu īsta pakļaušanās saules iedarbībai, turklāt, bez aizsardzības. Ūdens nu gan nebija nekāda aizsardzība. — Man nav peldkostīma, — viņa atteica.

Viņš smējās, raujot nost savas drēbes: — Tev nav vajadzīgs peldkostīms.

Bija tik dīvaini skatīties, kā viņš nozūd, noraudzīties, kā pilnīga cilvēciska būtne pārvēršas par neko citu kā tikai drēbju kaudzi uz apmales. Tad atskanēja milzīgs šļāciens, kad viņš kā lode iešāvās ūdenī, un tur nu viņš atkal parādījās — spocīgais delfīns, kas kursēja pa baseinu.

— Nāc taču, Pega!

Tas savā ziņā bija kā pēdējais lūgums, galu galā, viņa sev sacīja, un tāpēc nolēma piebiedroties, novelkot drēbes, atstājot tās daudz glītāk uz krēsla, nekā viņš uz klāja, tad piesardzīgi iekāpa baseinā un sajuta, ka tas nebūt nav auksts, jo ūdeni vispirms bija sildījis baseina sildītājs, bet pēc tam arī saule. Viņa ielaidās mirdzošajā ūdenī, un milzu delfīns peldēja pie viņas pāri baseinam un apskāva savas siltās, slapjās rokas ap viņu, un noskūpstīja viņu uz lūpām.

— Mmmmmm, — viņa novilka.

— Jauki, vai ne?

— Mmmmmm.

Sekss peldbaseinā, plūstošā, siltā ūdenī, tvīksmainā un lēnā. Šī bija pirmā reize, kopš Fredija pārvēršanās, kad viņi bija kopā bez piķa melnās tumsas, un tas vispār bija satriecoši. Tas bija ļoti seksīgi, ļoti mīlīgi, kad milzīgais delfīna spoks ūdenī grozīja un glāstīja, kāds, ko īsti nevarēja redzēt, bet gan tik tikko, un visbeidzot, kad viss bija galā, tam nebija nozīmes. Pega, Fredijs un siltais, viļņojošais ūdens saplūda kopā vienā būtnē, mīlošā un laimīgā.

Nu, un pēc tā viņa vienkārši nevarēja uzvilkt drēbes un iet uz mājām. Pēcpusdienu viņi pavadīja kopā, uz kādu brīdi Fredijs uzģērba frotē peldmēteli — viens lielums visiem, kā bija norādījis Mārtiņš, — sandales, bet baltais dvielis bija pārmests pār galvu. Tas nemaz nebija tik slikti — redzēt tukšumus, kur vajadzētu būt cilvēkam. Varbūt, ja viņai būtu šādas nelielas devas, īpaši ar patīkamiem starpbrīžiem kā tas peldbaseinā, kā daļa no dzīvesveida, varbūt, ar laiku viņa varētu pierast pie jaunā Fredija. Mazās devās.

Tieši Pegai bija ienācis prātā pamēģināt vakariņas sveču gaismā mājās, bet tikai ar divām svecēm. Tas mazliet apgrūtināja ēdiena atrašanu, taču Fredijs tagad bija baltā polo krekliņā ar īsajām piedurknēm un garās biksēs, bez galvas vai cimdiem, un puskrēslā viņa tikko pamanīja dakšiņu, kas te parādījās, te nozuda sveču kvēlē, vai to, ka virs krekla mīkstās apkakles nebija pilnīgi nekā. Pie vakariņām viņi dzēra vīnu, un bija neiespējami, ka Pega pēc tam varētu aiziet, bet katrā gadījumā pieredze baseinā, romantiskās vakariņas un viņu nosargātā vientulība mājas paslēptuvē laukos, iezīmēja citas vakara beigas, un to viņi ari izmantoja.

Bet tagad bija svētdienas pēcpusdiena, un viņi vairs ilgāk nedrīkstēja vilcināties. Pega nevarēja piespiest sevi noskūpstīt Frankenšteina briesmoņa vaigu, bet viņa paplikšķināja pa vaigu, bet ari tas nekam nederēja: auksts un pavisam ne tāds kā dzīvs. Fredij, viņa iesaucās, -es tagad aizvēršu acis un es gribu, lai tu mani uz atvadām noskūpsti.

— Velns un elle, — viņš teica, bet viņa aizvēra acis, izdzirdēja lateksa čaboņu, un tad viņš viņu skūpstīja ilgi, ilgi. Tad viņa atvēra acis, un drūmais briesmonis bija atgriezies.

— Es piezvanīšu vakarā, — viņa tam teica un ātri iekāpa busiņā, lai nesāktu viņa priekšā raudāt.

Turklāt, tā bija vēl viena viņa priekšrocība, viņa, mēģinādama būt stipra un savākta, pie sevis domāja. Ja viņš raudātu, kas to zinātu?

Briesmonis palika sānspogulī, mājot savu Playtex roku. Apbraucot līkumu, viņam izzūdot no redzesloka, viņa piepīpināja.

Braucot uz dienvidiem, viņa nikni, bet veltīgi domāja par sevi un Frediju, abu problēmām un izvēlēm, un nekas nelikās jēdzīgi, itin nekas. Viņa brauca daudz ātrāk nekā parasti, jo bija sarūgtināta, un bija tīrā laime, ka viņai nebija jāsamaksā soda nauda. Kādā brīdī Takonikas alejas dienvidu galā viņa aizdrāzās garām sarkanajam Ford Taurus , kas kaprīzi čammājās pa labo braukšanas joslu ar diviem večiem saskābušās sejās un jūrnieku cepurēm galvās, kas savas lūkas dēļ izgaismojās kā teātra dekorācijas, bet viņa pat nepameta uz tiem acis. Viņai pietika pašai savu problēmu.

Dzīvoklis bija karsts un piesmacis, putekļains un tukšs. Guļamistabas sienas skapī bija ventilācijas lūka, ko viņa izvilka ārā un ielika guļamistabas logā, pa ceļam krietni pasvīstot. Pēc dušas guļamistaba bija vēsāka, bet pārējais dzīvoklis vēl arvien karsts.

Viņa piezvanīja Fredijam no guļamistabas tālruņa, bet izrādījās -viņiem ir pavisam maz viens otram,ko teikt. Abi jutās ārkārtīgi neveikli, un abi bija priecīgi sarunu beigt ar: — Parunāsim rit. Tad Pega devās uz kulināriju, lai iepirktu vajadzīgo, atgriezās mājās, piezvanīja ķīniešu bistro, ienesa televizoru vēsajā guļamistabā un pavadīja vakaru.ēdot nenosakāmu pārtiku un skatoties nezināmus atkārtojumus.

Viņa devās gulēt agri, bet bija ļoti grūti aizmigt. No otras puses, viņai nebija nekādu problēmu pamosties, kad Bāmijs Beilers iespēra ar kāju pa gultas kāju un uzšņāca: — Celies, atver acis, drātējošā Erkšķrozīt.