Dūmi

50

Kad Džeofs Vīdabikss ieraudzīja busiņu, viņš bija ceļā uz mājām no šī rīta avārijas Svoupa ielā, kurā bija aizdedzies kāds šķūnis. Viņa kompānija bija viena no četrām ugunsdzēsēju komandām, kas bija atsaukusies un, kā parasti, pamanījās izglābt tikai pamatus. Tas ir viens ņo tiem vecajiem šķūņiem, sausajiem kokiem, kam visi stūri un plaisas piebāzti pilni ar sausiem, veciem salmiem, zāģu skaidām un sūdiem — burtiski sūdiem; vielām, ko Vidējos Austrumos izmanto degvielai un, kad sākas ugunsgrēks, patiešām, nekas cits neatlika, kā tikai izcelties rozā dzirkstelēm. Nu, un gādāt, lai uguns nepārsviežas uz māju, laukiem vai ko citu. Bet kad liesmas apņem šķūni, varat būt pārliecināts, ka šķūnis ir pagalam.

Ugunsgrēka cēloni, kā vairumam ārpus pilsētas ugunsgrēkiem, uz ko Džeofs un viņa cilvēki atsaucās, varētu definēt vienā vārdā, kas vēl nekad nav parādījies zem paraksta «Cēlonis» nevienā no apdrošināšanas veidlapām: Lauksaimnieks.

Problēma irtā, ka lauksaimnieks nekad nesauks mehāniķi, neskatoties uz to, cik labi viņš varētu ar to tikt galā. Lauksaimnieks ir pats sev galdnieks, bet ne visai labs galdnieks. Viņš ir pats sev santehniķis, elektriķis, mūrnieks, jumiķis, automehāniķis, vecmāte, un viņš ir diezgan slikts visos amatos. Džeofs bija redzējis elektrības vadus dažās no vecajām mājām un šķūņiem, kas varētu radīt murgus; piemēram, tajā, kas šorīt nodega. Ja redzat vienalga kur kaut ko, kas būvēts pēc nosacījumiem, varat būt pārliecināts, ka lauksaimnieks to nebūvēja.

Lauksaimnieki jums pateiks, ka iemesls, kāpēc viņi visu dara paši un nevis izsauc kādu, kas, pie velna, zina, ko dara, ir tas, ka viņi ir nabadzīgi, kaut patiesībā tā nav tiesa. Ai, viņi ir nabadzīgi, nu labi, bet tas nav iemesls, kāpēc viss būtu jādara pašiem. Iegansts irtas, ka viņi ir lepni, un mēs taču zinām, kas seko lepnībai, vai ne?

Džeofs savās pārdomās bija nonācis līdz lepnības un tās seku apcerēšanai, kad ieraudzīja busiņu, noteikti to pašu pelēko busiņu, kas piederēja Mārgaretai Brisko Beiridžā, Bruklinā, Ņujorkā un kas pēdējo reizi redzēts aizdrāžamies lejā pa Mārketstrītu ārā no pilsētas ar Mārgaretu Brisko pie stūres un neredzamo cilvēku, kuru sauca par Frediju, kā pasažieri.

Un nu busiņš bija novietots pie Džeofa mājas. Džeofs savā pikapā, arvien vēl savā dūmu piesmakušajā ugunsdzēsēja tērpā, pabrauca garām savai mājai un vispirms pasniedzās pēc sava policijas radio, pārslēdzot uz frekvenci, kas viņam bija kopējs ar Klifa Auto apkalpes un labošanas firmu, kas atradās uz apgabala 14. ceļa, jo Klifs bija viens no viņa diviem pusslodzes palīgiem. — Klif, — viņš ierunāja mikrofonā. Saki, ka tu tur esi.

Džeofs nobrauca līdz Dadlejas galam, apmeta loku un novietoja mašīnu aiz savas policijas patruļmašīnas. Klif, mosties, viņš sacīja mikrofonā. Esi uz vietas.

— Nolādēts, es biju zem mašīnas. Kas ir?

— Klif, ņem savu nozīmi un ieroci un brauc uz manu māju. 1as priekšā redzēsi pelēku busiņu. Neļauj it nevienam iekāpt busiņā.

— Vai lai lietoju spēku ar letālu iznākumu?

Skaidrs, ka Klifs bija saskatījies pārāk daudz asa sižeta videofilmas.

— Tikai tad, ja tas ir noteikti nepieciešams, — atteica Džeofs.

— Skaidrs.

Džeofs izslēdza policijas radio, pirms paspēja izdzirdēt Klifa sacīto «pieņemts», un paņēma savu rāciju. — Sveiki, veči, — viņš tajā noteica.

— Nogrieziet to nolādēto radio un atbildiet taču kāds.

Portatīvais radio viņu savienoja ar paša būvfirmas brigādi. Pabeiguši verandas pārbūvi te, pilsētā, viņi tagad strādāja, lai Roulifas Vasaras teātrī iebūvētu divas tualetes. Vasaras teātra vadība bija šim mērķim saņēmusi anonīmu ziedojumu, un viņu patroniem vairs nevajadzēs lietot pārnēsājamās tualetes autostāvvietā; vismaz ne vairs tad, kad Džeofs un viņa veči būs pabeiguši iebūvēt ar invalīdu ratiņiem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem pieejamas, ūdeni ietaupošas, enerģiju saglabājošas, abiem dzimumiem domātas tualetes ar mazgājamām sienām.

— Vai tas esi tu, Smoukij?

— Ja tas ir stulbs joks, Džeofs atbildēja, tad tam jābūt Stīvam. Jā, Stīv, tas esmu es. Gribu, lai jūSjveči,metat mieru…

— Misija būs nikna.

— Ta ir Misijas problēma. Gribu, lai metat mieru un nākat uz manu māju. Visi kā viens. Tur kāds ir, es nezinu — kas, un nezinu, cik viņu

ir. Paņemiet savu rāciju un palieciet kvartāla galā. Nolieciet mašīnu pie Veilena. Nenāciet iekšā vai nerādieties, kamēr es jūs nepasaukšu.

Stīvs bez jebkādiem jokiem jautāja: — Džeof? Tev tur patiešām ir nopietna problēma?

— Vēl nezinu. Iešu iekšā un izpētīšu.

— Būsim klāt.

— Klifs priekšpusē uzmana busiņu. Uzmanies, lai viņš tevi nenošauj.

— Viņš varētu uz mani šaut.

Džeofs izkāpa no pikapa. Viņam bija gari ugunsdzēsēja zābaki, melns ūdeni necaurlaidošs mētelis un nu uzlika atpakaļ savu ugunsdzēsēja priekšnieka ķiveri, iebāza kabatā rāciju, tad šķērsoja Mārketstrītu, lai pietuvotos mājai no aizmugures kā pagājušajā reizē, kad bija saskrējies ar Frediju un Pegu.

Klusi iegājis mājā pa sētas durvīm, viņš apstājās, lai novilktu ugunsdzēsēja zābakus, bet ķiveri atstāja galvā un uz pirkstgaliem lēnām devās cauri mājai. Ne skaņas. Nekas redzams nebija mainījies.

Viņa biroja durvis bija ciet un, kad ļoti klusi un uzmanīgi tās pārbaudīja — aizslēgtas. Paņēma saujā atslēgu, to klusi iebīdīja slēdzenē, lēnām pagrieza un klusi pagrūda durvis.

Nekā. Birojs tukšs. Krēsls nebija atgāzts, tātad neredzamais Fredijs tajā nebija.

Kas te galu galā notika? Kur viņi bija? Pagriezies projām no tagad atvērtajām durvīm, stāvot gaiteņa vidū savās garajās zeķēs un ugunsdzēsēja apģērbā, sakrustojis rokas uz krūtīm, Džeofs paskatījās uz vienu pusi un uz otru, augšā pa kāpnēm, taču neko nemanīja, nekas nebija dzirdams. — Pega? — viņš sauca. — Fredij?

Smaidīgs resnis iznāca no dzīvojamās istabas ar pistoli rokā. Pistole bija notēmēta uz Džeofa krūtīm. Smaidīgais resnulis sacīja: — Jūs arī meklējat Frediju? Kas par sagadīšanos, mēs arī. Meklēsim kopā.