Dūmi

49

Kā sulainis «Salivāna ceļojumos»* Mordons Lits noraudzījās uz visām norisēm ar drūmu nolemtības sajūtu. Viņš te atradās pret savu gribu, palīdzēdams un atbalstīdams nezin cik kriminālnoziegumu izdalīšanu, kas parasti nebija saistīti ar korporatīviem tieslietu iestāžu biedriem. Taču, izsverot visus plusus un mīnusus, viņa stāvoklis bija bezcerīgs, bet droši vien visādā ziņā bija arī labāk, ka viņš bija klāt, un līdzvainīgs ielaušanās un ieiešanās, cilvēku laupīšanā, spaidos un, iespējams, pat cilvēku sišanā. Jo, pat ja viņš te neatrastos fiziski, tik un tā būtu līdzsazvēmieks, vienalga tikpat vainīgs likuma priekšā — un ari savā priekšā pat bez cerībām, ka spēs kaut kā ietekmēt notikumus, atturot Bārnija Beilera, šī nozieguma partnera, ar ko viņš bija tik nesaraujami saistīts, briesmīgākās pārmērības, vai arī to, ka spētu savā labā vārda trauslo kuģīti izstūrēt cauri noziedzīgajām zemūdens klintīm līdz tikko redzamajam priekšpensijas krastam piestāšanu, kas, ar katru aizgājušo mirkli, likās vairāk un vairāk vēlama. 0, līdzīgi kā Henrijs Džeimss to varētu aprakstīt, viņš bija tajā iekšā līdz pat kaklam.

Pulksten sešos pirmdienas rītā viņi bija atslēguši Pegas Brisko dzīvokli — Mordons, Bāmijs un trīs cigarešu firmas bandīti. Klusi lienot, viņi bija novērojuši sievieti, kas gulēja kondicionētā guļamistabā, bet tai līdzās nepacēlās otras ķermeņa formas, tāpat nekur neredzēja vīriešu drēbes. Lai nu kā, aizvēruši guļamistabas durvis, viņi bija pārmeklējuši dzīvokli kā pagājušajā reizē, lai būtu pilnīgi pārliecināti, ka neredzamā cilvēka te nav. Un tikai tad visi pieci iebruka guļamistabā, un Bāmijs ar savu īpašo pievilcību pamodināja Brisko sievieti.

Viņa pēkšņi atvēra acis. Viņa piecēlās sēdus, taisna kā miets, vērsdamās piecos vīriešos savā guļamistabā. Zem palaga izskatījās, ka viņai mugurā ir tāds kā garš T-krekls. Taču tas Mordonu neuzbudināja, bet gan samulsināja. Pirms Bāmijs paspēja pateikt vai izdarīt vēl kaut ko rupju, viņš paspēra soli uz priekšu, sacīdams: — Brisko jaunkundz, tas ir saistīts ar Frediju.

Ak Kristus ! — viņa, acīmredzot, ģeniālā uzbudinājumā sauca. — Tie atkal esat jūs, zēni. Jūs mani izbiedējāt jau otro reizi. Pagaidiet, kamēr aizeju uz vannasistabu, — viņa teica, izslīdot no gultas. Jā, garš, balts T-krekls un ne pietiekami necaurspīdīgs. — Uzvāriet kafiju, labi? — viņa sacīja, izslāja no istabas vannasistabā un aizcirta aiz sevis durvis.

Tagad tas bija Bārnijs, kas izskatījās apmulsis. Viņa baismīgo reputāciju nobīdīja sāņus tā, it kā tās nebūtu. — Nu, un ko par to domājat? — viņš jautāja.

— Domāju, ka viņai taisnība, Mordons sacīja un vienam no bandītiem teica: — Kā būtu, ja jūs mums visiem uzvārītu kafiju? Jūs taču atceraties, kur atrodas virtuve, vai ne?

— Protams. Bandīts paskatījās visapkārt. — Visi dzers?

Visi dzers. Viņš gāja projām, bet tualetē nolaida ūdeni. Tad atgrieza dušu.

Bārnijs, Mordons un abi pārējie bandīti aizvilkās uz dzīvojamo istabu, kas bija karstāka un sasmakušāka, nekā guļamistaba. Viņi atstāja guļamistabas durvis vaļā. — Tas ir smieklīgi, — sacīja Bāmijs. — Mums vajadzēja iespaidot šo kuņu, nevis uzvārīt viņai kafiju.

— Fredija Nūna te nav, norādīja Mordons. Pega Brisko zinās, kur viņš ir.

— Nolādēti pareizi, zinās gan.

— Mēs gribam, lai viņa sadarbojas, — Mordons atgādināja. — Man šķiet, ka vajadzētu sākt rāmā un civilizētā līmenī.

— Tas labi, — Bāmijs piekrita. — Jūs būsiet Labais Policists. Es ielekšu nedaudz vēlāk.

Bija nedaudz pāri septiņiem, kad viņi visi sapulcējās dzīvojamajā istabā ar grauzdiņiem un kafiju. Vienīgais gaisa kondicionieris bija guļamistabā, bet tas bija uzgriezts uz pilnu jaudu, un durvis bija atvērtas, tāpēc mazliet atvēsināja arī dzīvojamo istabu. Mordonam likās, ka Fredija Nūna kriminālnoziegumu augļiem vajadzēja būt sulīgākiem, bet Mordons te nebija — neviens te nebija — lai pētītu laupīšanas ekonomiskās sekas. Viņi te bija, lai atrastu laupītāju.

Mordons prasīja: — Brisko jaunkundz, kur viņš ir?

— Nav ne jausmas, — viņa atteica. Nu viņa bija ģērbusies džinsos, polo kreklā un krosenēs un nebūt neizskatījās šī naidīgā bara, kas atradās viņas dzīvoklī, iebaidīta.

Mordons turpināja: — Brisko jaunkundz, vai jūs nepaskatītos uz Bāmiju?

Paklausīgi viņa paskatījās uz Bāmiju, lai arī bija skaidrs, ka viņa to nevēlējās darīt. Bāmijs atskatījās uz viņu un pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņas paļāvība mazliet noslīd kā cepure uz piedzēruša muzikanta galvas. Novēršot skatu no Bāmija smaida, viņa rosījās ap kafijas krūzīti, kas jau labu laiku bija tukša.

Mordons uzsvēra: — Esmu saņēmis Bāmija atļauju, Brisko jaunkundz, uzdot jums šos jautājumus pirmajam.

— Ahā, viņa noteica. Viņa pētīja tukšo krūzītes iekšpusi tā, it kā meklētu tējas lapas, kurās varētu pazīlēt.

— Ja jūs man neatbildēsiet, — Mordons piebilda, — Bāmijs pats jums uzdos jautājumus, un viņam jau nu gan jūs neteiksiet: «Nav ne jausmas.» Es centīšos, lai jums atvieglotu šo padarīšanu.

— Jauki, — viņa noteica. Nolika krūzīti, sakrustoja kājas, satvēra ceļgalu un skatījās uz Mordonu. Viņš labi saprata, ka viņa pūlējās saglabāt trulu sejas izteiksmi.

Viņš papurināja galvu. — Prasīšu jums vēlreiz, — viņš teica, — un lūdzu apsveriet savu atbildi ļoti uzmanī…

— Nav ne jausmas.

— 0, Brisko jaunkundz, ja jūs tikai…

— Mana kārta, — sacīja Bāmijs, pieceļoties. — Jūs, veči, pieturiet viņu, — norādīja bandītiem un no kabatas izņēma melnu spalu. Viņš kaut ko piespieda, un no spala izlēca garš naža asmens.

Bandīti stāvēja pilnā kaujas gatavībā, bet netuvojās Pegai Brisko, kas pieslējās taisni, vērojot nazi. Bāmijs nazi valstīja šurpu turpu rokās, to apbrīnojot, tad sacīja: — Man vajag tikai pasta adresi, un tas ari viss. Abonentu kastītes numuru vai pilnīgi jebko. Tikai kādu vietu, kur varētu nosūtīt pirkstu.

Viņas acis iepletās: Es nezinu, kur viņš ir!

Kas par nevajadzīgu zaudējumu tas tādā gadījumā būs, Bāmijs viņai sacīja. — Redzat, notiks tā, ka katru dienu es nogriezīšu vienu jūsu pirkstu un nosūtīšu to mūsu draugam Fredijam kopā ar zīmīti, uz kuras būs telefona numurs, pa kurn viņš, ja sajutīs vajadzību, mani varēs sazvanīt. Bet ja nu man nebūs adreses, kur pirkstu nosūtīt, tas būs īsts kauns un zaudējums, jo jums vienalga būs jāšķiras no pirksta. Turiet viņu stingri, veči. Labāk aizsieniet muti.

— Es nezinu, kur viņš ir!

Kad bandīti tuvojās Brisko, ari Mordons piecēlās, sacīdams: Bāmij, mums nevajadzētu…

Apsēdieties, Advokāta kungs, teica Bāmijs, paskatījās uz Mordonu, un ar skatienu pietika, lai atsistu Mordonu atpakaļ krēslā. — Tagad pieturiet viņu, — sacīja Bāmijs un atkal pagriezās pret Brisko.

— Pagapagapagapagapagammmmmpmmmmmpmmmmmpmmmp…

Ak, ko tur, Bārnijs garlaikoti noteica, nazi balansējot uz kreisās rokas. — Atsieniet muti, paskatīsimies, ko viņa mēģina pateikt.

— Es zinu, kur viņš ir!

Nu, jā, skaidrs, ka to zināt, arī es to zinu. Tagad turiet stingri.

Es pateikšu, kur viņš ir.

— Skaidrs, kur es nosūtīšu pirkstu. Citādi, kauns, vai ne?

— Nē, nē, nē, es pateikšu jums, kur viņš pašlaik atrodas, un jums nebūs jāsūta viņam neviens…

Pega, Pega, Pega, sacīja Bārnijs, es negribu, lai jūs nodotu savu labāko draugu, ja saprotat, ko es domāju? Lai viņš ierodas pie manis no sava briva prāta., pēc tam, kad pa pastu būs saņēmis pāris pirkstu. Tagad turiet stingri, es gribu nogriezt tikai vienu vienīgu.

— Tas jums nav jādaral

Bāmijs ieturēja pauzi. Viņš likās pa īstam apjucis. Viņš jautāja: — Kā to domājāt — man tas nav jādara?

Varu jums pateikt, kur tieši viņš ir, tieši, kā viņu atrast!

Bāmijs ieķiķinājās: — Un. lai visu te atstājam un lai traucamies uz

turieni, bet viņa tur nav. Un tad mēs atgriežamies, un uzminiet, kas noticis? Jūs mūs nesagaidījāt. Turiet stingri roku, veči.

— Es jūs turp aizvedīšu!

Bāmijs atkal ieturēja pauzi. Viņš pārdomāja. — Nezin’ gan, — viņš noteica. — Jums, jādomā, šodienai bija plāni, tas varētu ieilgt uz pāris stundām…

Ta nav problēma! Ir brīvdiena, man ir brīva diena!

Bāmijs papurināja galvu. Nosūtīt pirkstu pa pastu, zināt, viņš teica, — ir visai droša metode.

Es jūs turp aizvedīšu, — viņa apsolīja. — Tieši pie viņa.

Bāmijs nopūtās. Viņš paskatījās uz nazi tā, it kā uz senu draugu,

tad pagriezās, lai paskatītos uz Mordonu. — Nezinu, Advokāta kungs, — viņš teica. Ceļot ar viņu vairākas stundas, bet, iespējams, viņa kaut ko perina…

Nē! Nē!

… un tad dienas beigās viņa vēl arvien ir mūsu rokās. Bāmijs papurināja galvu, norūpējies par sarežģījumiem. — Kādas ir jūsu domas, Advokāta kungs?

Nevarēja pateikt, cik lielā mērā Bāmijs biedēja vai cik lielā mērā Bāmijs bija ārprātīgs. Mordons uzskatīja, ka drošāk ir pieslieties Bār-nija ārprātīgumam, un tāpēc savā visnosvērtākajā tiesiski — advokātiskā tonī teica: Tam, ka viņa būs ar mums, varētu būt dažas priekšrocības, Bāmij. Ja izmantojam viņas busiņu, un mēs pārējie sēžam aizmugurē…

Hmm, sacīja Bāmijs. Kā ar Trojas zirgu.

Tieši tā. Tad ļausim, lai viņa ar viņu runā, parādīsim, ka mēs viņu kontrolējam.

Ja vien mēs viņu spējam kontrolēt, — Bārnijs pagriezās pret sievieti, kas vērīgi sekoja sarunai. — Vai mēs jūs kontrolējam?

-Jā! Jā!

Mordons nolaizīja sausās lūpas. Viņš teica: Ja viss nenotiks, kā iecerēts, vienmēr varēsim atgriezties pie pirksta iespējas.

Tieši tā. Izlēmis, Bāmijs pasmaidīja, saspieda savās rokās nazi, un asmens pazuda spalā. Iebāzis spalu kabatā, pakratīja galvu un sacīja: — Jūs, Advokāta kungs, sākat mani viegli ietekmēt.