Dūmi

21

Ap to pašu brīdi, kad Pega Kolumbijas apriņķa ziemeļos ieskatījās zāļu skapītī, Bārnijs Beilers, sēdēdams ķiršu krāsasJaguar tajā pat apakšzemes garāžā, kur citkārt, Mordonam Lītam teica: — Ļoti viltīgs vecis, tas jūsu Fredijs Nūns. Bārnijam šāda satikšanās patika, ja neskaita zobārsta rēķinus; bet viņam tik tiešām šīs vizītes bija nepieciešamas. Jo, no otras puses, zobiem jau sen vajadzēja veltīt kaut kādu uzmanību, kā gan sieva, gan draudzene bija vairākkārt norādījušas. Un pats galvenais, viņam patika šīs slepenās apspriedes apakšzemes garāžā, šie ēnainie tēli kopā. 1a, it kā uz aizmugurējā sēdekļa sēdētu Noslēpumu paudējs. Cits Noslēpumu paudējs.

Lai nu kā: — Ļoti viltīgs vecis, — viņš atkārtoja, iekārtojoties ērtāk elegantajos kordovanas toņa uzpolsterētajos ādas sēdekļos.

— Ak tā gan, — teica Līts. Saskābis kā vienmēr, un tā bija viņa nelaime, vai ne?

Otrkārt, šī satikšanās vieta bija jaukāka par restorānu, jo Bārnijam te, atšķirībā no restorāna, nebija jālien uz vēdera kādas pakaļas priekšā. Te viņi varēja satikties… kā kas? Partneri.

— Atļaujiet pastāstīt par Frediju Nūnu, — Bārnijs teica savam partnerim. — Viņa vārds nav uzrādīts telefongrāmatā un nav ari reģistrējies vēlēšanās.

— Tas nu gan ir brīnums, — Līts ar pamatīgu sarkasmu piebilda.

— Kāpēc, ir daudz tādu cilvēku reģistrējušies, par ko tā nedomātu,— Bārnijs teica. — Piemēram, sēriju slepkavas, viņi mēdz būt ļoti sīkumaini balsotāji. Nezin', varbūt tas ir veids, kā satikt cilvēkus.

— Jūs iesākāt par Fredriku Nūnu.

— Draugi viņu sauc par Frediju, — turpināja Bārnijs. — Un viņam ir īsts nelieša dzīves tvēriens. Uz viņa vārdu nav reģistrēta neviena mašīna, nav kontaCon Edison firmā, nekā nav iespējams viņam piekļūt. Vecis, kas gatavs pamest visu un bēgt vienā mirklī.

— Vai jūs ar to gribat teikt, ka viņu ir neiespējami atrast?

— Nu, mēs zinām, ka viņš ir pilsētā, — atbildēja Bārnijs, — ar visiem tiem pirkstu nospiedumiem, kas parādās nepiemērotās vietās. Diezgan labi, ko? Neredzams zaglis. Bārnijs par šo domu bija kaifojis kopš reizes, kad bija iebiedējis Lītu atklāt noslēpumu.

— Mums patiktu, — Līts sacīja, — ja viņš būtu zaglismums.

— Nu, dabiski. Okei, bez tam, ka viņš ir pilsētā, varam izsecināt, ka viņam ir arī meitene.Kādam taču jāsaņem elektrības rēķini, jāparakstās dzīvokļa īres līgumā. Jautājums ir, kā atrast šo meiteni.

— Cik noprotu, Līts sacīja, gribējāt ar mani runāt, jo jums ir paveicies.

— Pagaidiet, kamēr pabeidzu, — Bārnijs atsauca savam partnerim. Viņš nevēlējās, lai Līta īgnums izjauktu šo notikumu. — Izrādās, — viņš turpināja, ka man departamentā ir draugs, kura draugs strādā birojā, kas pārbauda nosacīti atbrīvotos, un viens no viņa klientiem ir Fredija Nūna vecs čoms. Un kad mans draugs jautā savam draugam, lai tas pajautā Fredija draugam, kā klājas Fredijam, Fredija draugs atbild, ka viņš domā, ka Fredijs ir uzsācis godīgu dzīvi…

-Ha!

— Nūja, bet ko tad jūs no šī cilvēka citu gaidījāt, lai tas saka? Turklāt, viņš domā, ka Fredijs uzsāka godīgu dzīvi tad, kad sāka dzīvot kopā ar zobu tehniķi, kuras vārds ir Pega.

— Tadu cilvēku vajadzētu būt ļoti daudz, — atbildēja Līts.

— Jā, bet visi viņi ir ar licencēm, — Bārnijs teica. — Zobu tehniķiem jābūt licencēm. Tāpēc runājam par kādu, kas dzīvo Ņujorkā, kādu, kas tiek dēvēta par Pegu, kas atrodas licencēto zobu tehniķu sarakstā un kurai ir atbilstošs vecums, rase, dzimums un ģimenes stāvoklis.

— Viņa varētu būt melnā, — iebilda Līts, — vai aziāte. Vai precējusies. Vai no neīstās vecuma grupas.

— Jāpieļauj varbūtības, sacīja Bārnijs. Un kad pievēršas varbūtībām, atklājas, ka viņa ir neprecēta, baltā, nepārprotami ap divdesmit gadiem veca, kuru sauc Pega un dzīvo Beiridžā.

— Ļoti labi, — Līta atzinums bija līdzvērtīgs tam, kā parastais cilvēks izjūt orgasmu.

— Pamatojoties, — teica Bārnijs, — uz atrastajiem pirkstu nospiedumiem pie kažoku uzglabātāja un dimantu centrā un uz to, ka Pega Brisko ir pazīstama kā Fredrika Urbāna Nūna kompanjone, kuru sakaru atklāju es, man ir dota atļauja Pegas Brisko nopratināšanai, jo viņa varētu zināt F. U. Nūna aptuveno atrašanās vietu.

— F. U.?

— Domājiet par viņu kā F. U. N."

— Tas jau ir nedaudz labāk, — Līts atzina. — Bet kāpēc tā jāšmaucas?

Bārnijs norādīja uz savu pakausi. — Redzat šo skalpu? Daži tie

jūsu blēži vēlas to piekārt pie jostas. Lai ko ari darītu, nolādēts, jebko, man ir jāpieņem fakts, ka viņi mani novēro. Tāpēcvienmēr aizsedzu savu pēcpusi.

— Ja vien, — sacīja Līts, — mani korporatīvie klienti varētu pieņemt šo nostāju savās galviņās.

— Civilie paliek civilie, — Bārnijs noteica un paraustīja plecus. — Nav jēgas mēģināt viņu domas mainīt.

— Jums droši vien taisnība. Kas notiks tālāk?

— Kad būšu ticis galā pie zobārsta, sacīja Bārnijs, es aizbraukšu pie tās Pegas Brisko. Gribat braukt līdzi?

— Un kā ar tiem jūsu blēžiem?

— Es jau teicu, ka braukšu intervēt Pegu Brisko. Tur tad arī došos, un ja viņi redzēs, kā es aizbraucu, aizmirsīsi mani visu dienu. Viņiem nav tik liela štata, lai katru kreisi noskaņotu kruķi uzmanītu divdesmit četras stundas diennaktī.

— Domāju gan.

— Tatad, jūs brauksiet uz turieni, pats vadīsiet arī mašīnu un novietosiet to kaut kur tuvumā…

— Kur tas atrodas?

— Beiridžā, iedošu jums adresi. Kad būšu galā, pāris reizes apbraukšu ap kvartālu, lai pārliecinātos, ka esmu viens. Tad novietošu mašīnu un iešu iekšā, un, kad redzēsiet mani ieejam, nāciet arījūs. Tad abi kopā iesim runāt ar Brisko. Un, ja kaut cik palaimēsies, arī ar mūsu draugu Frediju.

— Tas ir ļoti labas ziņas, — Līts atbildēja. Viņš, nolādēts, gandrīz pasmaidīja, bandu bērns.