— Oho, — sacīja Deivids.
Pīters cieši palūkojās pār sveces gaismu, tad ar galvas kustību sekoja Deivida acu trajektorijai. Nespodrumā aiz virtuves nišas, gaitenī rūpīgi izveidotajā signalizācijas pultī, kas bija piestiprināta pie sienas blakus sarkanbrūnajām lifta durvīm, dega truli sarkana gaisma. — Nūja, — noteica Pīters.
— Domā signalizācija sabojājusies? — prasīja Deivids. Bija skaidrs — viņš to tiešām bija paredzējis.
Bet pēkšņi Pīteram ienāca prātā, ka tam varētu būt sakars ar to, ko viņi tikko bija pārrunājuši. — Kāds ir ielauzies, — viņš sacīja pārliecināts un par to iepriecināts, tad piecēlās, nometot servjeti līdzās šķīvim.
Dr. Deivids Lūmiss un Dr. Pīters Heimhokers bija mīļākie. Viņi bija arī medicīnas zinātnieki, abi četrdesmit trīs gadus veci, un pašlaik viņus uzturēja Amerikas Tabakas Pētniecības institūts, lai prakstiski izmēģinātu idejas vēža pētniecībā. Viņu pētījumi, kas labi izskatījās tabakas kompānijas gada pārskatos un par kuriem arī bez mitas runāja tabakas firmu pārstāvji Kongresa komitejā, bija patiesi, saprātīgi un labi apmaksāti. (Pat signalizācija bija apmaksāta par tabakas naudu.) Deividu un Pīteru atbalstīja viņu finansētāji, lai atklātu visu iespējamo, kas varētu palīdzēt cilvēku rasēm cīņā pret vēža postu, atskaitot, protams, tālākus pierādījumus tam, kas varētu ieteikt atmest smēķēšanu.
Deivids un Pīters bija satikušies pirms divdesmit gadiem medicīnas skolā un drīz sapratuši, cik daudz kopēja viņiem abiem bija, ieskaitot mīlestību pret pētījumiem, kam nav gala iznākuma, un nebeidzamu spēju aizdomīgajai ārpasaulei atmaskot atrunas un viltību. Viņu satikšanās abus spēcināja. Kopš tiem laikiem viņi bija nešķirami.
Tabakas — naudas projekts jau pastāvēja ceturto gadu. Sākotnēji Deivids un Pīters bija nolēmuši savus pūliņus veltīt melanomai — ādas vēža nāvīgajai formai, bet lai to novērstu bija jāizvairās no saules nevis no cigaretēm. 1a likās kā droša un vērtīga nodarbošanās, bet vismaz līdz šim bija pievīlusi visas cerības.
Deividam un Pīteram likās, ka atrisinājums slēpjas pigmentā. Pigmentācija dod mūsu ādai, matiem, asinīm un visam citam krāsu. Deivids un Pīters nedomāja, ka vainīgs bija tieši pigments, viņi uzskatīja, ka tas bija pārnēsātājs. Viņi domāja, ka daži no vēža paveidiem varētu būt apkarojami un pat iznīcināmi, ja būtu iespējams uz laiku atbrīvoties no pigmentiem. Laika gaitā viņi bija izveidojuši vairākas formulas un uzskatīja, ka ir tuvu svarīgajam atklājumam, bet prakses trūkums reālajā dzīvē kavēja to atzīt.
Pašlaik viņiem bija divas formulas, abas puslīdz gatavas, taču ne viena, ne otra tāīsti, šķiet, neveica savu uzdevumu, lai arī šajā posmā par to nu nekādi nevarēja būt drošs. Viena no tām bija seruma formā, kas iešļircināma sēžamvietā. Otra līdzinājās nelielai, melnai kūkai vai cepumam, kas izskatījās visumā kā pēcafter-dinner piparmētru plāksnītes un kas bija paredzēta apēšanai. Serumu sauca par LHRX1, bet piparmētru par LHRX2.
Abas formulas bija pārbaudītas uz dzīvniekiem, kā rezultātā pa māju Austrumu Četrdesmit devītajā ielā klīda divi caurspīdīgi kaķi. Bafijam bija iešļircināts LHRX1, bet Mafijam LHRX2. Sākumā kaķi pamatīgi izbiedēja Deivida un Pītera draugus no baleta, modes, mākslas, akadēmiskajām un mazumtirdzniecības aprindām, kad viņi iegriezās uz viesībām. — Nevienamcitam nav kaķu, kam varredzēt cauri! — visi sauca gan ar apbrīnu, gan skaudību, vērojot, kā šie pelēkie spoki, klusi kā migla, vazājās pa māju.
Taču tie, kas bija vajadzīgi, un ko Deivids un Pīters bija apsprieduši vēlu vakariņu laikā, iedegoties signalizācijas sarkanajai gaismai, bija brīvprātīgie. Pētījumi bija gājuši tik tālu, cik tie varēja bez īstiem pārbaužu rezultātiem, proti, tieši cilvēkiem. Caurspīdīgi kaķi spēja pastāstīt tikai tik, cik tie varēja. Lai formulas varētu papildināt, izlemt, kura no abām būtu piemērotākā kandidāte tālākajai izpētei un kas sasniegtu svarīgo atklājumu, ko viņi sajuta tepat, tieši rokas attālumā no sevis, vielas bija nepieciešams izmēģināt ar cilvēku.
Taisnību sakot, bija divas formulas un divi pētnieki, kā zināms Deivids un Pīters, tā ka vismaz teorētiski viņi varētu eksperimentēt uz savas ādas, kā melsa par daudziem varonīgajiem deviņpadsmitā gadsimta medicīnas zinātniekiem, taču ne Deivids, ne Pīters nebija ārprātīgi zinātnieki. Kas zināja, kādi tik blakus efekti nebija iespējami un kādas gan ilglaicīgas sekas? Un vai būtu kāds, kas pierakstītu rezultātus, ja kas neizdotos? Un kā gan caurspīdīgs zinātnieks varētu cerēt, ka viņš tiks nopietni uztverts medicīnas žurnālos?
Nē, brīvprātīgajiem bija jānāk no citurienes, no ārpuses, ne no Deivida, Pītera un viņu tuvākajām aprindām. Viņi apsprieda šo radušos problēmu vakariņu laikā. Vai būtu ieteicams sazināties ar Ņujorkas pavalsts gubernatoru, kas varētu piedāvāt cietumniekus kā jūras cūciņas? Vai tabakas kompānija būtu gatava atvērt klīniku kādā trešā pasaules valstī? Vai viņi varētu ievietot reklāmu uz aizmugurējā Village Voice vāka?
Bet tad parādījās sarkanā gaisma, un Pītera prātā ieslēdzās negaidīta doma, daudz gaišāka doma, gaisma. Piecēlies nometa servjeti līdzās šķīvim. — Domāju, ka mūsu problēmas varētu atrisināties, — viņš sacīja. — Pagaidi, kamēr dabūšu pistoli.